Filmas publicitātes foto
 
Kino
23.03.2022

Katrs no mums ilgojas būt saredzēts

Komentē
7

Par Giljermo del Toro filmu "Murgu aleja" ("Nightmare Alley", 2021).

Kad pirmo reizi noskatījos "Murgu aleju", man tā likās šausmīga. Šķiet, pat sociālajos tīklos ierakstīju, ka tā ir šausmene un es pēc tās nevaru gulēt.

Tas dažus šausmeņu mīļotājus kļūdaini aizvilināja uz filmu, par ko atvainojiet.

Tā nav šausmu filma klasiskā nozīmē – tā neliek baidīties no mītiskiem un nesaprotamiem pazemes un zemūdens monstriem kā iepriekšējās del Toro filmas, toties tā parāda dzīvniecisko un biedējošo cilvēkā, un tas ir daudz trakāk par visiem izdomātajiem briesmoņiem.

Jo katrs no mums, izdarot amorālu un tomēr it kā pamatotu izvēļu rindu, var pārvērsties par ceļojošā cirka naglu. Tādu, uz kuru ar šausmām skatās ikdienas cilvēki un klusi pie sevis nopriecājas, ka ar viņiem vēl nav tik traki. Tie pat ir gatavi mazliet piemaksāt, lai redzētu, kā šis briesmonis nokož dzīvu vistu un dzer tās asinis. Viņi pat nenojauš, ka briesmonis ir piekritis šādu lomu atainot tikai uz laiku. Kamēr tiks atrasts īsts briesmonis.

"Murgu aleja" ir filma, kurā neviens nav laimīgs un neviens nedabū to, ko grib.

Tomēr iespējams, ka šīs filmas galvenais varonis var palīdzēt mums ieraudzīt ļaunuma dzīves ciklu. To, kā ļaunums rodas, attīstās un pašiznīcinās, līdz sagrauj pats sevi aiz negausības un cietsirdības, un varaskāres.

Šī nav pirmā reize, kad Viljama Grešama "Murgu aleja" (1946) tiek ekranizēta. 1947. gada Edmunda Goldinga filma ar Taironu Paueru noskatāma "YouTube" un ir daudz līksmāka, optimistiskāka versija nekā del Toro 2021. gada versija. "Murgu aleja" ir Grešama veiksmīgākais stāsts – Spānijas pilsoņu kara (1936–1939) laikā viņš esot to pierakstījis no kāda šo notikumu aculiecinieka, kad abi kopā sēdējuši ierakumos. Dzīves nogalē Viljams Grešams izdara pašnāvību tajā pašā viesnīcas numurā, kurā sarakstīja šo darbu, un viņam kabatā ir vizītkarte, uz kuras rakstīts: "No Address. No Phone. No Business. No Money. Retired."

Apķērīgs, harismātisks un vērīgs cirka palīgstrādnieks Stentons Kārlails (Bredlijs Kūpers) apgūst zīlnieču un mediju bieži izmantotu manipulācijas tehniku, kura tam palīdz no ķermeņa valodas, apģērba un citām detaļām nolasīt cilvēka pagātni, trūkumus un vajadzības. Papildus iegūstot "domu lasīšanas" metodi no iluzionista Pīta (Deivids Straterns), kas ir gandrīz pavisam nodzēries, un viņa sievas Zīnas (Tonija Kolete), Stentons izmanto iespēju un kopā ar savu mīļoto – naivo Molliju (Rūnija Mara), elektrības meiteni – dodas iekarot lielpilsētu. Tas viņiem veiksmīgi izdodas, viņi spēlē jau divas domu lasīšanas izrādes dienā labākajās viesnīcās un varietē. Kādā no izrādēm ierodas rafinētā psiholoģijas doktore Lilita (Keita Blanšeta), kura Kārlailam paver iespēju nonākt pie lielākas naudas un varas.

Filma sākas un turpinās neticami skaisti, citējot mazāk un vairāk atpazīstamus amerikāņu reģionālistus – Tomasu Hārtu Bentonu, Grantu Vudu, Endrjū Vaietu un Edvardu Hoperu. Filmas sākumā mēs ar mammu sinhroni iesaucāmies: "Hopers!" Atsauce gan diemžēl nebija Hopers, tā bija Endrjū Vaieta glezna "Kristīnes pasaule" (1948), bet vienalga patīkami uz brīdi sajusties inteliģentām!

Estētiski filma ir izsmalcināta un suģestējoša. Īpaši cirka sadaļa, kurā intuitīvi var nojaust to, ka visas dekorācijas ir reālas un cirks tiešām ir iebūvēts milzīgā dubļu bedrē. Tamara Deverela, filmas māksliniece, min, ka vienīgie specefekti ir sniegs un lodes, viss cits ir īsts. Kad nonākam pilsētā un jo īpaši psihoterapeites Lilitas kabinetā, viss, kas cirka sadaļā bija raupjš un netīrs, tagad ir pārnogludināti daiļš. Mākslinieki rotaļājas ar teksta nozīmi, piemēram, Lilitas seifa nosaukums ir "Enola", kas, apgriežot otrādi, lasās kā alone.

Kad Kārlails kopā ar cirka vadītāju izmet saslimušo briesmoni pie Sarkanā Krusta, daļa no neona burtiem "Jesus saves" nodziest un izveidojas uzraksts "us aves". Pēc tam, pusdienojot pilsētā, cirka vadītājs Klems (Vilems Defo) paskaidro Kārlailam sistēmu, kā notiek jauna briesmoņa iegūšana pēc tam, kad iepriekšējais ir saslimis, nobeidzies vai aizbēdzis. Ir jāatrod kāds, kurš ir uz sabrukuma robežas. It kā aiz žēluma jāpiedāvā tam darbs uz laiku – "līdz brīdim, kamēr mēs atradīsim īstu briesmoni".

Mollija ir vienīgais tēls, ar kuru filmā gribas personificēties, viņa ir morāles un veselā saprāta gaismas stars, tomēr viņai Kārlaila piedāvātā pasaule izrādās pavisam šaura un ierobežojoša, atliek tikai no tās atvadīties. Kārlails – ambiciozais, zilacainais blēdis, uz kuru ir tikpat neērti skatīties kā uz talantīgo misteru Ripliju, uzsūc Pīta tekstu par to, ka ikviens no mums ilgojas būt saredzēts, un izmanto to līdz pēdējam burtam. Līdz satiek Lilitu, kas ir gatavota no tāda paša materiāla kā viņš.

Giljermo del Toro šo filmu ir uzrakstījis un izveidojis kopā ar savu sievu Kimu Morganu. "Mēs jau kādu brīdi bijām kopā un meklējām kādu radošu projektu, ko realizēt kopā. Mēs pārdzīvojām ne vien tā rakstīšanu, veidošanu un filmēšanu, bet arī pandēmiju. Tad mēs sapratām, ka esam gatavi precēties!"

Uz Giljermo del Toro mēs varam droši paļauties kā uz briesmoņu reliģijas sekotāju. "Es apmeklēju katoļu baznīcu un no viņu svētajiem neko nesapratu. Bet es sapratu Frankenšteinu, sapratu "Wolfman", sapratu radījumu no "Melnās lagūnas"! Tāpēc es izvēlējos tos par savu reliģiju."

Viens no filmas varoņiem saka: "Cilvēki, kam darīts pāri, redz vairāk. Bet tie, kam ļoti darīts pāri, ir ar milzīgu tukšumu iekšpusē, kas nekad nav aizpildāms. Tiem nekad nav gana."

Otro reizi noskatoties, šī filma kaut nedaudz atbild uz jautājumu, ar kuru mēs visi šobrīd cīnāmies – kam ar cilvēku ir jānotiek, lai tas kļūtu ļauns, lai tas nolaistos apkaunojoši zemu?

Ar viņu ir jānotiek viņa izvēlēm, nekam vairāk.

Nabaga Pīts brīdina Kārlailu jau filmas pirmajā trešdaļā:

"Tad, kad cilvēks sāk ticēt sevis paša radītajiem meliem, ticēt tam, ka viņam piemīt īpašs spēks, tas kļūst akls. Jo pieņem savus melus kā patiesību."

Un par briesmoni nevar kļūt "pagaidām". "Pagaidām" ir visgarākais man zināmais laika posms.

Tēmas

Una Rozenbauma

Pašironiskākā Latvijas radošā direktore. Pusi sava laika nodarbojas ar kultūras, mākslas, filozofijas un komēdijas komunikāciju. Otrajā laika pusē režisē, audzina četrus bērnus un mīl cilvēkus, kuri p...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!