Teātris
02.02.2022

Katrs ar savu kameru jeb Nelabums

Komentē
3
Saglabā

Par Elmāra Seņkova un Lienes Lindes režisēto izrādes "Medības" versiju ekrānam (2022). 

Roka stiepjas pēc sējumiņa plauktā

Ekrāna versiju izrādei "Medības", ja grib, var skatīties "no nulles". Arī tās iniciators Elmārs Seņkovs uzsver – sadarbībā ar kinorežisori Lieni Lindi tapis pilnīgi jauns darbs, kas nav salīdzināms ar 2019. gadā iestudēto LKA leļļu kursa aktieru diplomuzvedumu. Tomēr toreizējie iespaidi negrib izgaist bez pēdām. Vēl vairāk – roka stiepjas pēc Aleksandra Vampilova lugu sējumiņa plauktā, jo "Medību" literārais impulss meklējams talantīgā sibīrieša 1960. gadu nogalē uzrakstītajā lugā "Pīļu medības".

Laikā, kad uz reālām un virtuālām skatuvēm dominē t.s. kopradīšanas teātris, iespēja ieskatīties lugas eksemplārā šķiet atsvaidzinoša. Negribu teikt, ka iestudēšanas gaitā kolektīvi tapināti dialogi nevar būt dzīvi un trāpīgi. Arī nule apritē nonākušajā filmizrādē aktieri tāpat kā 2019. gada uzvedumā runā pašu sacerētus tekstus, tomēr, domājot par izrādi, uzvējo tāda kā nostalģija pēc šo tekstu iedvesmas avota – dramaturga redzējuma, kas piešķir vienotību sajūtām, norisēm un pieredzes fragmentiem.

Neērta luga

Par Vampilova klātbūtni šķiet svarīgi atgādināt arī tāpēc, ka "Pīļu medības" nav vienkārši viena no daudzām lugām, tāpat kā Viktora Zilova – lugas galvenā varoņa – augošais īgnums pret dzīvi un cilvēkiem nav tikai klīniska depresijas izpausme. "Pīļu medības" ir nepārprotama diagnoze indivīda eksistencei padomju realitātē, un Zilova depresijas cēloņi meklējami nevis medicīniska rakstura problēmās, bet ideoloģiskos, ekonomiskos un sociālos apstākļos. Ne velti lugai bija jāgaida gandrīz desmit gadu, līdz tā nonāca uz skatuves. Starp citu, pirmo reizi nevis metropolē Maskavā, bet lielās padomju impērijas rietumnieciskajā perifērijā – Rīgā, kur ar īsu laika distanci tapa pat divi iestudējumi – Drāmas (tagad Nacionālajā) un Krievu drāmas (tagad Rīgas Krievu) teātrī.

Viktors Zilovs ir laikmetīgs un reizē arhetipisks tēls, kuram netrūkst radinieku pagātnes dramaturģijā. Pirmie nāk prātā Čehova "provinces hamleti" – lauku skolotājs Platonovs vai izglītotais muižnieks Ivanovs. Ar intelektuālo potenciālu apbalvoti, sieviešu pielūgti, vīriešu apskausti un apbrīnoti, viņi tomēr neatrod savu vietu dzīvē un nemitīgi niknojas par to. Šodienas kontekstā viņus, tāpat kā Viktoru Zilovu, varētu notaksēt par emocionāliem varmākām.

"Pīļu medības" sākas un beidzas ar epizodi, kurā Zilova aizvainotie un nokaitinātie draugi izspēlē ļaunu joku – atsūta viņam kapu vainagu ar veltījumu, kas uzrakstīts uz sēru lentes. Pa vidu cita citu nomaina atmiņu ainas un iztēles vīzijas, kuras palīdz saprast, ka draugu ļaunais joks ir atbilde uz Viktora ļaunajiem jokiem. Bet ne tikai. Kapu vainags ir arī simboliska zīme Viktora garīgajai krīzei. Tam, ka viņš ir garīgi miris. Tam, ka dzīve viņu ir piebeigusi.

Dzīvot "zaļi"

Studentu diplomdarba izrāde, kas tika spēlēta Zirgu pasta pieticīgajos apstākļos, dekorācijai aizņemoties ar dermatīnu apvilktu dīvānu no Kultūras teorijas katedras telpām, šķita aizraujoša. Gan tāpēc, ka jaunie aktieri savās izpausmēs bija tieši un spontāni, gan arī tāpēc, ka izrādes veidotāji necīnījās ar Vampilova lugas konkrētajām, mūsdienu jaunajai paaudzei neatpazīstamajām reālijām, bet atjautīgi "iecēla" Viktoru Zilovu ar visām viņa iekšējām problēmām un skeletiem 21. gadsimtā.

Pīļu medības, par kurām dienu un nakti sapņo Viktors Zilovs Vampilova lugā, ir ietilpīga metafora – zīme indivīda spējai kontrolēt savu dzīvi un iet kopsolī ar laiku, lai ko tas arī nozīmētu. Šodienas dzīvnieku aizsardzības kustības kontekstā ilgoties pēc pīļu medībām vairs nebūtu gaumīgi, tāpēc Seņkova izrādē Zilova sapnim tiek piešķirts laikmetīgāks veidols – viņš par visu vairāk grib noskriet maratonu.

Tas šķiet īsti trāpīgs atradums. Gan lugā, gan izrādē cilvēki grib dzīvot zaļi. Vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados zaļa dzīve nozīmēja pārticību – to, ka ir jumts virs galvas un makā kapeikas nav jāskaita, bet tagad dzīvot "zaļi" nozīmē braukt ar elektroauto, šķirot atkritumus, apsildīt māju ar saules baterijām un pastiprināti rūpēties par veselību, nodarbojoties ar fitnesu vai skrienot maratonus. Režīma spaidu nav, bet ir valdošie stereotipi, kas dzīvi padara prognozējamu un… nepanesamu. Vienīgā brīvība (kuras realizāciju šodien ievērojami atvieglo iespēja izpausties virtuālajā vidē) ir izgāzt riebumu un izmisumu uz citiem tādiem pašiem cilvēkiem.

Pārvērtības

Uzmanību piesaista arī citas laikmeta diktētas pārvērtības. Vampilova lugā Viktoram jaunu dzīvokli izgādā priekšnieks. Tieši izgādā, jo padomju apstākļos bez pazīšanās pārredzamā laika nogrieznī tikt pie apdzīvojamās platības nebija iespējams. Arī izrādē Zilovs bez priekšnieka atbalsta pie dzīvokļa netiktu, taču tagad problēma ir naudā, nevis pieejamībā, tāpēc priekšnieks Viktoram aizdod divdesmit tūkstošus pirmajai iemaksai.

Lugā priekšnieks nekādi nespēj ļauties dzīvokļa iesvētīšanas ballītes priekiem, jo ik pēc brīža jāskatās laukā pa logu: jāuzmana daudzu iekārotais statusa simbols – automašīna, lai kāds kaitnieks nenozog. Savukārt izrādē privātais transports nav pat lāgā pieminēts, jo auto, kā zināms, kļuvis par tik ikdienišķu sadzīves priekšmetu, ka Rīgas dome no tā iecerējusi atbrīvot centra iedzīvotājus.

Lugā Viktora jaunais tipveida dzīvoklis ir vairāk nekā pieticīgi iekārtots: vienīgie "komforta" priekšmeti – krēsls, gulta un čemodāns. Izrādē par dzīves kvalitāti signalizē IKEA mēbeļu un gaismas ķermeņu birkas. Lugā Viktors un pārējais inženieru korpuss dienām vārgst CTIB (Centrālajā tehniskās informācijas birojā), izrādē viņa darbavieta ir grafikas dizaineru birojs. Ikdienas pienākumi tajā nav saistīti ar kāda taustāma produkta ražošanu vai konstruēšanu, bet ar attēla apstrādes tehnikām.

Un vēl viena būtiska atšķirība. Darbības personas, kurām lugā ir piešķirta individuāla identitāte, izrādē  kļuvušas par sociāliem tipiem – Draugu, Līgavu, Draudzeni, Kolēģi, Klasesbiedreni, Priekšnieku, tādējādi uzsverot, ka izrādes veidotājus primāri interesē sabiedrība kopumā, ne tik daudz individuāli likteņi. Vienīgais, kam arī Vampilovs lugas darbības personu sarakstā nav devis vārdu, ir Oficiants. Padomju apstākļos oficiants ir nevis vienkārši profesija, bet varas pozīcija: viņš ir tas, kurš lemj – ielaist vai neielaist, apkalpot vai neapkalpot. Dzīves saimnieks, citiem vārdiem sakot. Postnormālajos jeb jaunās normalitātes laikos viesmīļa profesijai tāda svara un simboliskas nozīmes vairs nav, bet cilvēka tips – pelēkais kardināls, kurš pratīs adaptēties pie jebkuriem noteikumiem, lai tos izmantotu savā labā un no aizkulisēm diriģētu parādi – ir aktuāls joprojām.

Cilvēki kā jau cilvēki

Vampilova luga ir ļoti teatrāla – gan tāpēc, ka fotogrāfiski precīzas sadzīves ainas tajā mijas ar atmiņu un iztēles vīzijām, gan arī tāpēc, ka galvenais varonis Viktors Zilovs nemitīgi maskojas un spēlē teātri – gan burtiskā nozīmē, saģērbjoties medību ekipējumā, gan izliekoties par to, kas viņš nemaz nav.

Elmāra Seņkova 2019. gada iestudējumā Matīsa Budovska Viktors – pievilcīgs, pagļēva skata jauns cilvēks ar smalkiem sejas vaibstiem – vienās apakšbiksēs vārtās uz dīvāna un cieš, un, jo vairāk cieš, jo cūcīgāk uzvedas. Ciniski provocē draudzeni, mīļāko, darbabiedrus. Cilvēki ap viņu – kā jau cilvēki, ar savām vājībām un netikumiem. No Viktora atšķiras vien ar to, ka lietu kārtība viņiem neliekas absurda un mokoša. Izrādē katram ir dota tāda kā grēksūdzes vai pašatklāsmes epizode, kurā, sēžot uz dīvāna (kāpēc lai tas nebūtu psihoterapeita vai psihoanalītiķa dīvāns?), viņš/viņa stāsta par sevi, savām ilgām un sapņiem.

Zilova eksistenci krāšņo trīs sievietes. Sirsnīgi sentimentālā Draudzene, ko ar tikko jaušamu pašironijas oderi spēlē Una Eglīte, Klasesbiedrene alias mīļākā, kam jutekliski spilgtā Sandija Dovgāne piešķir dzīvē un attiecībās vīlušās sievietes rutinēto gestus, un Elīnas Bojarkinas Līgava – dzīvespriecīga blondīne, varbūt naiva kā irbīte, bet varbūt prasmīga pielūdzēju zvejniece.

Trīs dalībnieki ietilpst arī "pavadošajā" vīriešu kompānijā. Divi no viņiem ir Zilova vienaudži – Draugs, ko Matīss Millers spēlē kā laipnu, pieklājīgu otrā ešelona figūru, gatavu veikt Viktora pamesto sieviešu mierinātāja funkciju, un Kolēģis – Rihards Zelezņevs. Kalsns, inteliģents puisis, kuram dzīve piegriezusies varbūt tikai drusku mazāk nekā Zilovam. Viņa monologs par dzērumā nopirkto biļeti uz Mumbaju, vienā elpas vilcienā kā no lielgabala izšauts, pieder pie izrādes spilgtākajiem mirkļiem. Trešais ir Vara Piņķa Priekšnieks, kurš ar zināmu neērtības sajūtu – cita paaudze un sociālais statuss tomēr – tusē Zilova ballītēs cerībā uz svaigiem iespaidiem un jaunu iepazīšanos. Savrup no pārējiem atrodas Jēkaba Reiņa Oficiants – gludi sasukāts un mierīgs kā ezers bezvēja vakarā. Rokā viņam kartona kastīte, bet kastītē veselīga pārtika – pirmās šķiras zirņu dīgsti un otrās šķiras zirņu dīgsti. Kāda ir atšķirība starp pirmo un otro šķiru? Nekāda, ja gribam panašķēties ar zaļumiem. Milzīga, ja patērējam simbolus un zīmolus.

Zirgu pasta šaurajā telpā izspēlētā izrāde būtu varējusi papildināt jebkura teātra repertuāru. Tik pievilcīga tā bija ar savu trāpījumu jaunu cilvēku šodienas izjūtas desmitniekā. Kovida realitāte diemžēl liedza izrādei pilnvērtīgu skatuves dzīvi, bet vienlaikus kļuva par pamudinājumu radīt ekrāna versiju Seņkova dibinātā un vadītā teātra EsARTe paspārnē. Savādā kārtā par ekrāna versiju ir mazāk, ko teikt, nekā par 2019. gada dzīvo priekšnesumu.

Cita pasaules aina

Jaunajai izrādei atvēlētā stunda un divdesmit minūtes paiet ātri, taču pēcgarša ir ar tādu kā vilšanās sajūtu. Protams, no ekrāna versijas nevar gaidīt to, ko no dzīvas izrādes. Klātbūtnes efekts un intensīvā enerģijas apmaiņa starp aktieriem un skatītājiem izpaliek. Veidojas pilnīgi cita pasaules aina, kaut pieturas zīmes it kā ir tās pašas. Tāpat Matīsa Budovska Viktors cīnās ar nepārvaramu īgnumu un vientulības sajūtu, tāpat viņa līdzcilvēki skaidro attiecības un epizodiski ļauj ielūkoties savā dzīvē. Bet atšķirībā no izrādes, kurai vienotību piešķīra ne tikai nemainīgā telpa Zirgu pasta Karamazovu zālē, bet arī Vampilova lugā balstītā liriskā, uz pašanalīzi vērstā noskaņa, ekrāna versija rada aprautu, sadrumstalotu, pat juceklīgu iespaidu. Jā, un viens lomas tēlotājs ir mainījies. Jēkaba Reiņa vietā Oficiantu spēlē Ivars Krasts, mefistofeliskā dvēseļu mednieka cinismam piešķirot lietišķas rosības dimensiju.

Elmārs Seņkovs, komentējot ieceri, teic, ka ekrānizrāde ir veidota kā jaunu cilvēku pieaugšanas stāsts. Bijis svarīgi dot vārdu katram no viņiem, ne tikai galvenajam varonim Viktoram Zilovam, un šī demokrātiskā pieeja īstenota ar īpašas filmēšanas tehnikas palīdzību. Otra izrādes režisore Liene Linde skaidro, ka filmēts ticis ar GoPro kameru, piebilstot, ka tas bijis grūti, gan filmējot, gan jo sevišķi montējot uzņemto materiālu.

Abreviatūras GoPro radīto mulsumu kliedēja visu zinošie interneta resursi. GoPro ir darbības jeb mobilas kameras, kuras ikvienam ļauj dokumentēt savas dzīves spilgtākos mirkļus un ar tiem dalīties. Īpaši labi tās atbilstot sportistu vajadzībām, jo katrs kameras lietotājs ir pats sev operators. Citiem vārdiem – tiek radīts tāds kā kustīgs selfijs, un, ja ir redzētas blogeru reportāžas no kādām vietām un notikumiem, tad kameras fokusa nemitīgie klejojumi neliksies tik pārsteidzoši.

Nelabums

Skatītāja ieguvums no šīs filmēšanas tehnikas ir viegls reibonis un slikta dūša, jo bilde šūpojas un deformējas – aktieru sejām pietuvinoties, acis izbolās un vaigi it kā uzpampst, savukārt attālinoties attēls šķiet slīdam prom no skatiena kontroles. Tas ir fiziski nepatīkami un kaitinoši. Kadrs "nomierinās" tikai darbības personu grēksūdzes brīžos.

Kaut skatīšanās pieredze liekas gandrīz vai mokoša, jēga šādam kameras lietojumam neapšaubāmi ir. Šķiet, ka tādējādi mēs, skatītāji, tiekam iegremdēti izrādes varoņu pašsajūtā, kura nav nekāda labā. Orientieru zudums, tukšums, nenoteiktība no garīgas kategorijas kļūst par fiziski sajūtamu pieredzi. Un liek domāt – ko tad īsti izrādes kontekstā nozīmē pieaugšana? Briedumu? Varbūt samierināšanos un pielāgošanos? Pakļaušanos mirkļa diktātam bez vēlmes saredzēt kopsakarības un bez spējas pieredzes drumslas sakārtot vienotā sistēmā? Katrs pa dzīvi klīst ar savu kameru – no situācijas uz situāciju, no vienas ballītes uz citu.

Vampilova lugā Zilova un viņa draugu dzerstiņi notiek kafejnīcā "Ņezabudka" ("Neaizmirstule"), kur var pasūtīt salātus, šašliku un vīnu. Ekrāna izrādē kamera streipuļo Avotu ielas iecienītās pasēdētuves "Ezītis miglā" interjerā, tuvplānā pievelkot uzkodu šķīvi ar eļļā vārītām kaut kādu nenosakāmu izstrādājumu nūjiņām, bumbiņām un gredzeniem. Pa vidu standartizētajiem pusfabrikātiem rēgojas mērces trauciņš. Piedegušas eļļas smārds šķiet iesitamies nāsīs, un no izrādes ļodzīgās pasaules iznirst visaptveroša dzīves absurda apjausma. Žans Pols Sartrs savulaik to raksturoja ar vārdu "Nelabums".

Tēmas

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!