Reiz tālajā 1995. gadā mēs, vēl nesen bijušie dzērāji, narkomāni un cietumnieki, bet nu – cilvēki, kuri tik izmisīgi vēlējās kļūt veseli un palikt dzīvi, katru vakaru visu gavēņa laiku piecos vakarā tupējām uz celīšiem, skaitījām rožukroņa krelles un lūdzāmies kā pirmziemnieki – cītīgi, dedzīgi, no sirds, jo "Kasparam jāraksta librets". Mēs no "Krusta skolas" pirmo reizi dzirdējām tādu svešvārdu. Biju uz pirmizrādi, tā pirmo reizi operā nokļūdama, biju arī uz beidzamo, deviņdesmito izrādi. Pagājušo ceturtdien jau trešo reizi biju klāt Nacionālajā teātrī iestudētajā, jaunajā Kaspara Dimitera un Zigmāra Liepiņa "Parīzes Dievmātes katedrāles" versijā.
Sākumā man traucēja divas lietas. Pirmkārt, teātra nosacītā šaurība. Šķiet, trūkst Opernama vēriena, rau – salašņu bars nevis dinamiski, bet shematiski mīcās uz skatuves, tā attēlodami jezgu. Taču pamazām zemapziņā kodētās atmiņas par operu izgaist. Teātra versija izaug no orķestra bedres ne vairs tikai par pieticīgāku lielās Operas faksimilu veltītu komponistam apaļajā jubilejā, bet par patstāvīgu darbu. Ja vien Katedrālei iespējams tuvplāns, tad pamazām, galvenokārt pateicoties mūzikai, tas rodas. Otra, sākumā kaitinošā, bet vēlāk izrādi iznesošā lieta ir tērpi. Mani vienmēr tracinājusi ģeometriska asimetrija žaketēs. Tā man atgādina deviņdesmitos, kad parādījās pirmās pašmāju augstās modes skates un zuda apģērba funkcionalitāte, bet uzradās mākslas darba pretenzijas. "Jo šķībāk, jo labāk." Tērpi ir pirmie, kas signalizē – ja jūs esat nākuši uz vēsturisko Parīzes katedrāli, kur smukas drēbes un senas, skaistas un klasiskas skumjas, ejiet mājā, nekā tāda te nebūs. Signalizē, ka romantizētas traģēdijas mēdz būt tikpat neīstas kā mūsu iedomas par tām. Pateicoties kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei, es sapratu, ka šo 15 gadu laikā (no pirmizrādes līdz pirmizrādei) mēs, latvieši, uz savas ādas esam uzzinājuši, kas ir kastas un šķiras. "Pasaulē šai sāpes valda" ir kā pātaga amoka skrējienā uz augstāku slāni, no Atmosphere uz Armani, no plastmasas divlitrīgā uz kokaīna pulverdūmiem. Mēs – šovbiznesa upuri. Esmeralda kā meitene ar pūķa tetovējumu. Viņas kaziņa kā somiņa jeb koķets infantilisms. Priestera "urlu" mice kā nimbs, krusts uz viņa krūtīm, ne vairs zelta, bet gan krāsota putuplasta svarā. Pat salašņu bara pelēkais, vieglais drisku audums ir gana stilīgs, gluži kā no pērnās kolekcijas vai no miskastēm Naitsbridžas rajonā. Vai tikai Kvazimodo nav redzēts Vecrīgā tirgojam avīzes? Vai varbūt kur citur – sēžam ratiņkrēslā un ar drebošu roku pastiepjam plastmasas vāciņu? Varbūt reiz Kvazimodo satiku skolā, kur mācās slimie? Mūžam atcerēšos kā tie, kuriem locītavās, šķiet, iemontēts neredzams sāpju rats, tie, kas zvalstīdamies kust un uzsmaida tā, ka tev jāsaņemas, lai nenovērstos, viņi skatās pa logu, kur zied kastaņas, smejas meitenes un var redzēt, ka "tie tur slimie" ilgojas pēc mīlestības tikpat stipri kā mēs... veselie.
Skatoties izrādi, es apjēdzu, ka kroplumam nolemti esam mēs visi. Lūk, Fēbs, tik vijīgām, lokanām kustībām. Lielas naudas brīvbiļete atslēdz visas baudas durvis, bet katedrāles teritorijā, kurā likumību burts nespēj paņemt priekšā visos līmeņos, tikt iekšā nevar. Patlaban, kā lasām tautas balsī, komentāros, katram indivīdam ir savs vērtējums, savs skatījums, sava orientācija. Kas vienam ļaunums, citam labums, viss ir relatīvs, un vērtību skala sagrauta. Katedrāles patvēruma teritorija vairs nav grandioza, tā nav patiesība, uz kuru tiecas sabiedrība, katedrāle sarukusi līdz celles vai varbūt pat collas līmenim. Reklāmu festivāls koķetē ar septiņu nāves grēku nosaukumiem, jo tādas senilas parādības kā grēks taču vairs nav! Tikai ik uz soļa var sastapt grēku sagrautos. Autobusā dāmas atklāti spiež degunu ciet, ja tuvumā nosēdies pēc čurspaņņa smirdošais. Vai tiešām tīrs un nesagānīts var palikt tikai slimais? Kroplums kā bruņuveste pret baudu artilērijām, kurām ik dienas esam pakļauti visi.
Vēl daži vārdi par svarīgāko izrādē, kuru redzējusi tikai ar vienu, pirmizrādes nervozo sastāvu. Izrādes varoņi ir vairāk kā tipāži, ne raksturlomas, tomēr tas netraucē, jo galvenais, pārliecinoši spēcīgais raksturs ir mūzika, kas dzimusi no vārda. Reiņa Suhanova scenogrāfija laba, puķu restotais režģis – izcils. Ditas Lūriņas dziedātā Gudula – lieliska. Spožs Gucci glumiķis Fēbs, viņa sudrabotā draudzene Flērdelisa, Esmeraldas naivums, Kopenola siluets ar efektīgu "serdjučkas" pīpi. Vizuāli lieliskas, vidi un situāciju raksturojošas ir ainas ar ķermeņiem-lupatiem un vīns uz paplātēm, jo, kā allažiņ, kamēr vienam stingst asinis dzīslās, cits bauda rubīnvīnu. Kvazimodo dziedājuma laikā dibenplānā kāds garlaikoti notiesā "sendviču", it kā jautājot – cik tu vienaldzīgs/līdzjūtīgs atļaujies būt. Man netraucēja arī mazliet sadrumstalotais, no operas uzveduma laikiem īsinātais, vietumis neskaidrais sižets, galu galā "iečekot" portālus esam ietrenējušies "pa diagonāli". Paskaidrot notiekošo gan ir lieki – secināt "slepkavība", ja ar sirdi plosošiem kliedzieniem tas jau noticis. Ja pirmajā cēlienā man šķiet, ka esam nākuši skatīties sava veida "krēslas sāgu" pieaugušajiem, pasaku par nereāli skaisto un sāpīgo, tad noslēgumā, galvenokārt pateicoties Kvazimodo, distance ir zudusi.
Nobeigumā par vislielāko atklājumu, prieku un pārdzīvojumu. Es, šķiet, esmu bijusi klāt vēsturiskā brīdī zvaigznes dzimšanai. Ne jau tādai, kas viz šovbiznesa upuru pierē, bet tīrai un pazemīgi skaistai kā uz Dievmātes manteļa, jo... Jau pirmajā Daumanta Kalniņa dziedātajā Kvazimodo ievadā, kur viņš vēl dzied erceņģelim Gabriēlam, ne Dievmātei, man gribas aplaudēt, un, par brīnumu, visi to arī dara, ja mēs nebūtu latvieši, gan jau sauktu kā operā – bis un bravo. Un nobeigumā tik tiešām, kamēr Kvazimodo dziedāja, varēja sajust vairāk nekā piecsimt dvēseļu aizturēto elpu. Iespējams, tajā brīdī dziedājām mēs visi, jo mīlējuši taču esam reiz visi. Bijuši izmisuši un vientuļi. Izrādei beidzoties, gribējās saukt "atkārtot"! Esmu ar mieru braukt vēlreiz šos 2x215 km no sava jūras krasta, sēdēt trīs izrādes stundas, lai tikai atkal dzirdētu Kvazimodo dziedam. Izrāde kā apliecinājums – arī tad, ja esam apčurātu katedrāļu liecinieki, ja esam iegādājušies bleķa suvenīrpelntrauku, kur izsmēķis jāapdzēš tieši katedrāles dzegās, pat tad, ja mūsu ideāls ir zīmolu cilvēks, nevis kropls zvaniķis, pat tad, noskatoties izrādi, dzimst pārliecība, kas sniedz lielu mierinājumu – kamēr Kvazimodo dziedāja, mēs pabijām Dievmātes katedrāles velvēs, un, ja jau reiz esam bijuši, iespējams, nonāksim vēlreiz.
1