Bibliotēka
29.10.2003

Katarses aktualitāte

Komentē
0
Saglabā

Mūsdienu cilvēks, bezprecedenta vēsturiskas situācijas apmulsināts, tiecas pārskatīt savu attieksmi pret pagātni un nākotni. Tehniskā iespēja iznīcināt sevi planētas mērogā nomāc cilvēka jūtas un domas, mainot viņa orientierus un kritērijus. Pagātnes kultūras mantojums sāk likties pliekans pat ekoloģiskās katastrofas priekšvakarā, nemaz nerunājot par kodoltermisko katastrofu. Turklāt katastrofas iespējamību cilvēks nereti uztver kā tās nenovēršamību, un viņu pēkšņi satriec sāpīga apjauta, ka nākotnes vairs nav, — jo sevišķi sāpīga tāpēc, ka pēdējos divsimt gados cilvēces audzināšanas pamatā likts nākotnes kults. Utopisko ilūziju sabrukumu inteliģence ir gatava identificēt ar kultūras vērtības zudumu vispār. Turklāt informācijas pārbagātība, kas ir neapšaubāms divdesmitā gadsimta sasniegums, spēj atradināt no analītiskas domāšanas gandrīz vēl lielākā mērā nekā pilnīgs informācijas trūkums. Rodas tieksme pēc sensācijām līdz ar gatavību noticēt neiespējamam. Andrejs Belijs apgalvoja, ka brīnumi — piemēram, Bībelē atrodamie — nav vis fenomeni, bet gan simboli. Vidusmēra lasītājs un īpaši televīzijas skatītājs viennozīmīgus informatīvos fenomenus vērtē augstāk par daudznozīmīgiem simboliem. No tā izriet ekstrasensu, citplanētu iemītnieku, Bermudu trīsstūra popularitāte. Tiek ignorēta ar parādību saistītās problemātikas sarežģītība. Informatīvais mīts no īstenā mīta (simbola) atšķiras tieši ar to, ka informatīvais mīts bez kādām ierunām tiek uzdots par faktu. Sensācijai noteikti seko supersensācija, kura savukārt arī tūdaļ pat apnīk. Makbeta traģēdiju aizēno kādā zemeslodes nostūri valdoša diktatora zvērības. Ķēniņa Saula vai Jūdas pašnāvība šķiet parasts incidents salīdzinājumā ar sektantu masu pašnāvību Latīņamerikas džungļos. Tāda ir informatīvi statistiskās hipnozes demoralizējošā ietekme. Sensācija prasa astronomiskus skaitļus, un atsevišķa mazā cilvēka nāve vairs nemodina interesi. Tiek aizmirsta senā gudrība: nogalināt vienu cilvēku nozīmē to pašu, ko nogalināt visu cilvēci. Un patiešām! — cilvēku masveida iznīcināšana sākas ar vienaldzību pret atsevišķa cilvēka likteni.

Tradicionālajai kultūrai pārmet, ka tā neesot salīdzināma ar mūslaiku cilvēcei draudošajām katastrofām, tomēr šādam pārmetumam zināms pamats būtu tikai attiecībā uz deviņpadsmitā gadsimta mantojumu. Tiesa, šis mantojums izpaudies ne tikai paša devumā, bet arī citu kultūru interpretācijā. Deviņpadsmitā gadsimta galvenais patoss slēpjas nepārtraukta mehāniska progresa idejā, sava veida vēsturiskā perpetuum mobile. Šīs idejas vārdos neizteikts priekšnosacījums bija pārliecība, ka dabas un cilvēka resursi ir neizsmeļami un daba cilvēcei mūžīgi piegādās materiālu sociāli tehniskajiem eksperimentiem. Zemeslodi pielīdzināja Žila Verna noslēpumu salai, kurā atrodams viss kuģa avārijā cietušajiem nepieciešamais, bet vulkānu izvirdumi un kataklizmas ar laiku tiks novērstas kā nepatīkami traucējumi droša mehānismā darbībā. Atskanēja tikai dažas brīdinošas balsis. Deviņpadsmitā gadsimta pašā sākumā Vācijā parādījās anonīms sacerējums «Bonaventūras nakts nomods». Krievijā V. Odojevskis uzrakstīja darbu «Pēdējā pašnāvība» un J. Baratinskis — «Pēdējā nāve». F. Dostojevskis attēloja lielinkvizitora — lielinkvizitora, ar kuru sadarbojās ķīmiķi un mašīnisti, — valstību, taču šos antiutopiju paredzējumus visi bezrūpīgi izlasīja kā tīru beletristiku. Deviņpadsmitais gadsimts pret progresa ideju izturējās neviennozīmīgi. Optimisti to uzņēma ar «pluss» zīmi, bet pesimisti — ar «mīnuss» zīmi, tomēr gan vienus, gan otrus apvienoja ticība pasaules kārtības nesatricināmajai stabilitātei. Pat ja tika atzīts, ikā pasaulē pārsvaru gūst ļaunums un ciešanas, tas bija mūžīgais ļaunums un mūžīgās ciešanas, kas neapdraud pašus esamības pamatus. Krievu filozofs N. Fjodorovs runāja par rietumu budismu, kurā «ļaunums ir esamības un dzīves nepieciešams priekšnoteikums. Tāpēc vienīgais ļaunuma iznīcināšanas veids ir pašas dzīves, pašas esamības iznīcināšana.». Tāda iznīcināšana deviņpadsmitajam gadsimtam bija tīri teorētisks pieļāvums, un pat Šopenhauera bezkompromisa pesimismu no mūsu viedokļa var raksturot kā omulīgu pašapmierinātību. Šāda veida pašapmierinātība dažus mūsu laikabiedrus mudina novērsties no deviņpadsmitā gadsimta kultūras, kurš remdējošas pašapmierinātības pavadījumā konstruējis krīžu zinātniski tehniskos priekšnosacījumus.

Taču būtu netaisni apsūdzēt pašapmierinātībā citas kultūras, kas pastāvēja pirms deviņpadsmitā gadsimta. Senās kultūras — sākot ar šumeru un beidzot ar ģermāņu kultūru — skaudri un asi apjauta cilvēka neaizsargātību esamības mutuļojošajā haosā. Neviļus nāk prātā pavisam vienkāršs spriedums. Ja senie mīti un leģendas būtu krāpuši cilvēci, tā sen būtu gājusi bojā, nesaglabājoties pat kā bioloģiska suga. Acīmredzot senie garīgie orientieri ir bijuši pietiekami droši, ja, balstoties uz tiem, cilvēce ir nodzīvojusi līdz pat divdesmit pirmā gadsimta priekšvakaram. Sājā ziņā ļoti raksturīgs ir apokalipses piemērs. Mūsu uztverē apokalipse ir šaušalīgs pastardienas sinonīms, bet romāniskie un gotiskie viduslaiki, kā arī Senā Krievzeme tajā saskatīja pasaules harmonijas vēstnesi. Tikai jaunajos laikos radusies tendence tulkot apokalipsi, attiecinot tās pareģojumus uz konkrētiem notikumiem nākotnē. Lielais krievu domātājs P. Čaadajevs par apokalipsi rakstīja: «Vārdu sakot, lieliskā Jāņa poēma ir ikdienā notiekoša, mūžīga Visuma drāma, un tās atrisinājums nav tāds kā mūsu iztēles radītajās drāmās — saskaņā ar bezgalības likumu tas turpinās visos laikmetos un ir sācies kopš cēliena paša sākuma.» Vārds «drāma» vedina domāt par antīko traģēdiju. Vjačeslavs Ivanovs, dzejnieks simbolists un izcils antīkās pasaules pētnieks, grieķu traģēdiju nosaucis .par «Veco Derību pagāniem. Grandiozu Jaunās un Vecās Derības sintēzi, kas ietver sevī antīko traģēdiju, mēs atrodam Grigora Narekaci grāmatā. Ne velti oriģinālā šī grāmata saucas «Raudu dziesma». Grigora Narekaci grāmata — līdzīgi apokalipsei Čaadajeva izpratnē — vienlaikus ir Visuma poēma un drāma. Grigora grāmatai lemts neparasts liktenis. Tā rakstīta pirms tūkstoš gadiem, otrā gadu tūkstoša priekšvakarā pēc Kristus, un tagad, trešā gadu tūkstoša priekšvakarā, tā iegūst jaunu skanējumu un jaunu dzīvi. Ir pamats apgalvot, ka aizejošais gadu tūkstotis bagātinājis Grigora grāmatu, piešķirdams tai jaunas nozīmes un jēgu, it kā apstiprinādams tajā izteikto patiesību. «Sēru dziesmu grāmata» — atkal runājot Čaadajeva vārdiem — «ir nebeidzama vieda mācību stunda, kas piemērojama ikkatrai mūžīgās esības minūtei, visam, kas noris ap mums». Vispirmā kārtā Grigora senā grāmata atklāj žilbinošu dzejas meistarību un novatorismu, kas pārspēj meklējumus mūsdienu dzejā. Grigors ir nospraudis ceļu Senžonam Pērsam un Veļimiram Hļebņikovam. Mūsdienu dzejas galvenais trūkums ir tās vēstījošais raksturs, kas uzskatāms par vēl vienu deviņpadsmitā gadsimta recidīvu, kā izteicies Hermanis Hese, feļetoniskā laikmeta pazīmi. Osips Mandelštams rakstījis: «..kur ir konstatēta lietas samērojamība ar pārstāstu, tur palagi nav saburzīti, tur dzeja, tā sakot, nav nakšņojusi.» Ikvienā Grigora grāmatas nodaļā būtībā tiek variēta viena un tā pati tērna — bojā ejoša un uzvaroša cilvēka tēma, tomēr Grigora grāmata ir tikpat daudzveidīga, cik daudzveidīga ir cilvēces vēsture. Turklāt grāmata nesadrumstalojas atsevišķos liriskos fragmentos, tā ir visīstākā poēma, kuras vienības pamatā likts Vārds. Grigora grāmatā strādā ik skaņa, slejot pāri vārdiskajām nozīmēm jaunu, augstāku Vārdu — Vārsmu:

Runā ar mani — jēgu netveru es,
Klaigā ap mani — balsis nedzirdu es,
Modina mani — guļu, neceļos es,
Aicina mani — stāvu, nekustos es,
Taure sauc — nepošos cīniņam es,
Ievaino mani — to nejūtu es.
(No senarmēņu valodas latviskojusi Valda Salmiņa.)

Tāda ir Grigora Narekaci augstākā pakāpē ritmizētā jeb arhitektoniskā vārsma. Vārsma atklāj grāmatas varoni — jauno Ādamu, cilvēku (cilvēci), kura taisnību balsta atbildības uzņemšanās par vispasaules vēsturi. Ar vārsmu autors panāk apbrīnojamu laikmetu vienlaicīgumu, tagadnes, pagātnes un nākotnes sinhronismu. Šis sinhronisms atsedz dīvainu parādību: kaut arī Grigora grāmatu caurauž izmisuma pilns traģisms, tā valdzina ar savu dzīves apliecinājumu.

Mēs jau minējām, ka apokalipse savā laikā tika izprasta kā visa labā sludinātāja, kā iedvesmojoša gaismas grāmata, mūžīgās svētlaimes ķīla un vēstnese. Ar cilvēka dzīves šausmām pārpilnā grieķu traģēdija arī nekad nav uztverta kā kaut kas bezcerīgs, tā modināja skatītājos priecīgu pacilātību un neatstāja nomācošu iespaidu, kāds allaž rodas, lasot naturālistisku beletristiku. Aristotelis savā «Poētikā» ar grieķu traģēdiju saista katarsi, šķīstīšanos caur bailēm un līdzcietību. Grieķu traģēdijas skatītājs pārdzīvoja bailes ne jau par sevi, bet gan par traģisko varoni, identificējot sevi ar otru cilvēku. Līdzcietība — šis vārds nozīmē ciešanas, kuras tiek dalītas ar otru. Tā tiek pārvērtēta indivīda traģiskā savrupība. Tādējādi notiek šķīstīšanās, rodas patiesi traģiskas mākslas saliedējošais efekts, kas nāk no grieķu traģēdijas uz kristīgo liturģiju, kura ļauj cilvēkam iziet ārpus savas nošķirtās dzīves robežām. Traģiskā būtību veido tas, ka cilvēks jūtas nemirstīgs, apzinoties savu mirstīgumu. Katarse ir šķīstīšanās no mirstīguma. Katarse dod cilvēkam iespēju izjust nemirstību šajā dzīvē, savienojot harmoniskā sinhronismā pagātni, tagadni un nākotni. Tāda ir pasaules kultūras vēsturiskā funkcija. Kultūru nedrīkst uzkrāt izlases veidā, noliedzot vienu un cildinot citu. Kultūra spēj dziedināt, tikai būdama veselums, un kā veselums tā nodrošina cilvēku dzimuma nemirstību, paužot mūžīgo patiesību: cilvēks neeksistē bez cilvēces, bet arī cilvēce neeksistē bez cilvēka.

No krievu valodas tulkojusi Tatjana Jarmolinska.

Grāmata, 1990. g. oktobris

Vladimirs Mikuševičs

Vladimirs Mikušēvičs (1936) - krievu rakstnieks, tulkotājs un filozofs. Absolvējis M. Toreza Svešvalodu augstskolu Maskavā. Daudz un intensīvi atdzejojis franču, provansiešu (Kretjēns de Truā), vācu (...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!