"Atzīstu, ka kļūdījos. Nošmugulēju. 2011. gada vasarā, atgriežoties mājās no Nīderlandes, nenozīmīgs daudzums pašaudzētās zāles palika mašīnā un, kā minēts dokumentos, uz maniem pirkstiem tika atrastas hašiša "zīmes". Tam sekojošais arests, bailes, neziņa, neskaitāmi apzīmogoti papīri, cigaretes, kafijas, vienmuļas sēdes, uzgaidāmās telpas un vārdi, kas vienlaikus attaisno un apsūdz."
Līdz martam Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā ir iespējams apskatīt Nīderlandē dzīvojošās latviešu mākslinieces Ingas Erdmanes izstādi un personīgo protokolu par tiesu darbiem dzimtenē: "Atzīstu, ka kļūdījos saskaitot. Sistēmas kļūda, krimināllieta Nr. 15890013311". Vēl gluži svaigs, nenostāvējies, notikuma brīdī tapis projekts bez viennozīmīgām atziņām. Atkailinoša lieta, izrevidētas personiskās mantas un stūrī iedzīta jaunkundzīte ar lielām, modernām brillēm. Tiesas process – ne romantiskā Kaupēna vai revolucionāra dumpinieka garā, arī bez Kafkas introspektīvajiem līkločiem, bet ar omulīgu podiņu krāsni un svaigu eiroremontu tiesas zālē, mazliet sagurušu tiesnesi ar apzinīgi uzkrāsotām lūpām, ilgu, monotonu putrošanos pa likumiem, pielikumiem un uzrādītajiem dokumentiem – ar visām tām cilvēciskajām nepilnībām, kas piemīt abām taisnības pusēm un ne pie kādas taisnības šķietami nekad nevedīs. Izmisums, neticība, fizisks nogurums, viegls smīns par notiekošo un pavisam plāna, caurspīdīga esība, kas grib sevi nofotografēt, pirms izgaist pavisam.
Aktualitāte un emocionālā atklāšanās, manuprāt, ir šī mākslas projekta galvenā vērtība. Tiesas process ir realitāte, ar ko visnegaidītākajā brīdī var būt darīšana ikvienam no mums, kas lepni staigājam pa ielām, piesegušies ar savām taisnīguma idejām. Māksliniecei Ingai Erdmanei tas ir arī sevis atklāšanas un pārradīšanas process, galējais brīdis un notikums, kurā atdzīvojas kāda tīrāka pašas daļa, kas pēc ilga prokrastinācijas posma spēj saskatīt un beidzot noformulēt to, kā ir – kas paliek pāri no cilvēka, kad viņam atņem visu ierasto un izdomāto. Tas ir kailums, ko šobrīd ir iepazinusi liela daļa mūsu migrējošās sabiedrības, nonākot svešas valsts kulturālajā, sadzīviskajā un tiesiskajā kontekstā un atkal pazaudējot to atgriešanās brīdī. Un nav runa tikai par legālu marihuānu vai sakārtotāku sistēmu, bet gan par to, ka pieredzēto nevar padarīt par nepieredzētu. Domājams, tāpēc arī tik neierasti daudz jaunu cilvēku apmeklēja izstādes atklāšanu, vienkārši – lai izteiktu savu atbalstu. Izstāde ir neliela un atturīgi iekārtota, tās galvenais priekšmets ir gaumīgi iesietā foto grāmata "I agree, I have blundered" (lielisks grafiskā dizaina darbs) un fonā skanošais tiesas sēdes ieraksts. Negaidiet neko grandiozu, bet padomājiet par to.
Saruna ar mākslinieci Ingu Erdmani
Kā šo darbu uztvēra Nīderlandē?
Godīgi sakot, šī tiesas procesa dēļ es vispār pabeidzu skolu. Viņiem tas bija ļoti ekskluzīvs materiāls no dokumentālās fotogrāfijas viedokļa, jo es esmu filmējusi tiesas zālē un fiksējusi visas savas izjūtas šajā periodā. Nesaskaņas radās tikai par to, ka es sevi pozicionēju kā vizuālo mākslinieci, nevis dokumentālisti. Es strādāju ar dokumentālu tēmu, taču izteiksmes forma man ir citādāka, vairāk balstīta mākslas praksē caur instalācijām. Tāpēc arī attieksme no skatītāja ir daudz atvērtāka.
Pasniedzēji teica: taisi grāmatu un filmu. Bet filmu es nevaru uztaisīt, jo es to nejūtu, tas nav mans medijs. Es uztaisīju spēlīti, kuru skolā neviens nesaprata, taču es iespītējos un esmu ar šo projektu diezgan apmierināta. Grāmata ir ļoti nopietna, bet spēle, manā uztverē, nav nopietna. Ne jau pati tēma, bet tas, ka šī krimināllieta ir par zāles pīpēšanu, kas, manuprāt, nav pietiekams iemesls, lai mūs pataisītu par nopietniem noziedzniekiem. Spēlīte drīzāk ataino notikuma patieso būtību – ka tev jau nav ļaunu nolūku, bet sistēma uzspiež savu viedokli. Es to nosaucu par "Sistēmas kļūdu".
Kas holandiešus tavā dokumentālajā materiālā visvairāk pārsteidza?
Fakts pats par sevi – ka "uz papīra" mums draud brīvības atņemšana no 5 līdz 12 gadiem. Jo pēc visiem faktiem sanāk, ka mēs nodarbojamies ar kontrabandu. Pasniedzēji nostājās rindā un teica, lai nekādā gadījumā nebraucu uz tiesu, ka tas esot absurds. Viņi nevarēja pieņemt arī to, ka es vairāk dokumentēju savas iekšējās sajūtas un procesa neskaidrību, nevis protestēju pret to. Bet es negribēju taisīt šo projektu, lai pasniegtu sevi kā sistēmas upuri. Mans gadījums nav unikāls. Tas, ka šajā gadījumā ir iesaistītas narkotikas vai marihuāna, ir pat otršķirīgs fakts. Mani vairāk interesē, kā ir attīstījies krimināllikums un cik daudz neskaidrību ir tiesu sistēmā kopumā.
Mani pārsteidza tas, ka pašas tiesu sistēmas iekšienē nav vienotības. Manā situācijā ir divas lietas, kur vienā gadījumā es esmu vainīga, bet otrā – nē, un tās abas ir balstītas uz vienu dokumentu. Visu laiku apkārt dzirdam, ka tiesu prakse Latvijā nav viennozīmīga un katrs dara citādāk. Nav skaidri pamatprincipi, uz ko es šajā situācijā varu balstīties.
Vai Nīderlandē šie principi ir skaidrāki?
Nīderlandē šobrīd notiek pretējs process legalizācijai. Ārzemniekiem zāli nepārdod, mazajās pilsētās ir jāreģistrējas, lai to varētu iegādāties. Līdz ar to uzreiz pieaug kriminālā situācija. Braukā apkārt puisīši uz motorolleriem, piedāvā: "Marihuana, marihuana!" Holandieši paši nesaprot, kam viņiem tas vajadzīgs. Arī viņu demokrātiskajā sistēmā ir pārāk daudz sasāpējušu jautājumu, lai varētu viennozīmīgi atbildēt.
Tava grāmata ir šķirama no divām pusēm...
Cilvēki, kas apskatījuši šo grāmatu ārpus akadēmijas, teikuši, ka viņiem interesanti ir tieši tas, ka šis darbs nav tikai dokumentāls un ka stāsts formas ziņā nav lineārs. Skatoties grāmatu, neesot skaidrs, kas sekos tālāk, un katra lappuse ir pārsteigums. No otras puses, ir jāpavada kāds laiks, lai saprastu scenāriju, kas šim stāstam ir apakšā.
Tiesas procesa laikā tevi ilgstoši tur neziņas stāvoklī. Tas sasaucās arī ar manu iekšējo stāvokli, kādā es šo studiju laiku dzīvoju Holandē. Līdz ar šo projektu posms ir noslēdzies. Tagad es varu runāt par savu negatīvo pieredzi, par šī perioda pieredzi, kurš ar iznākušo grāmatu ir beidzies. Man ir sācies jauns posms, kas arī vēl nav stabils, bet kurā ir kaut kāds potenciāls. Atklāsmes atnāk pa laikam. Tu peries pa to vienu stāvokli, nekas nenotiek, nezini, kurā virzienā spert soli, lai tiktu no tā ārā, un tad notiek klikšķis un ieraugi, ka viss ir vienkārši izdarāms. Bet tas nāk tikai pēc laika.
Tavas fotogrāfijas top ļoti ciešā saistībā ar tevi pašu. Sanāk, ka tavs medijs ir fotogrāfija kā performance.
Fotogrāfija vienmēr ir klātesoša manos projektos. Netieku no tās vaļā, lai kā mēģinātu. Domāju – nē, vairs nekādas fotogrāfijas, jo tīra fotogrāfija kā izteiksmes veids ir kļuvusi ļoti sarežģīta. Parādās pārāk daudz jautājumu, uz kuriem man vēl nav atbilžu. Bet es tik un tā pie fotogrāfijas atgriežos, ieraugu kādu aspektu, potenciālu, kas, pēc manām domām, labi nostrādā instalācijā.
Pirms vairākiem gadiem es samalu mikserī savu fotogrāfiju arhīvu. Sasmalcināju fotogrāfijas, sajaucu ar ūdeni un virtuves kombainā sakūlu viendabīgā masā. Tas man radīja asociācijas ar "balto troksni" – ar to, kā veidojas baltā krāsa, dažādām krāsu frekvencēm sajaucoties kopā. Skaņas pasaulē ar balto troksni tiek saprasta dažādo skaņas frekvenču sajaukšanās, kad vairs nav iespējams izšķirt atsevišķu toni vai balsi. Nevarētu teikt, ka es sevi analizēju šajā gadījumā, bet gan drīzāk sintezēju. Savācu visus savus darbus, notikumus, momentus un pārstrādāju sevi jaunā veselumā – piešķiru tam visam jaunu formu un jēgu. "Baltais troksnis" kļuva par manu arhīvu gan kā process, gan rezultāts.
Cik lielā mērā tiesas procesa dokumentācija grāmatā "Atzīstu, ka kļūdījos saskaitot" ir subjektīva / objektīva?
Ļoti sarežģīti par to runāt, jo es fotogrāfijas objektivitātei neticu. Man liekas, ka grāmatā viss ir subjektīvi. Es nezinu, kas vispār ir objektivitāte, jo tad ir jārunā par realitāti, un pēdējā laikā es domāju, ka tā katram ir sava. Par fotogrāfijas objektivitāti filozofs un rakstnieks Vilems Flusers saka, ka fotogrāfijas jeb "tehniskie attēli" ir daudz bīstamāki par tradicionālajām bildēm un gleznām, jo tiem pietrūkst ietvertās kritikas. Analizējot gleznu, mums ir jāatkodē simboli, kurus autors tajā ir ietvēris, bet fotogrāfijas nozīme pa vienu pusi ieiet aparātā un pa otru iznāk laukā, un pa vidu ir melnā kaste.
Šis projekts netika gatavots ar domu, ka tā ir sensācija vai legalizācijas skandāls. Drīzāk tas bija aizsargmehānisms, kā izdzīvot laiku starp tiesām. Projekts tika pabeigts vasarā un sākotnēji paredzēts holandiešu publikai. Viņus visvairāk izbrīnīja tiesas bildes, ko gandrīz visi uzskatīja par inscenētām, savukārt ar veco kameru taisītās bildes – par "īstām", fotografētām cietumā. Man bieži jautāja – kā tev atļāva ienest kameru cietumā?
Kas tā ir par veco kameru?
"Zeiss Icon Nettar" 515/2, ap 1940. gadu Nīderlandē ražots modelis. Man ārkārtīgi patīk strādāt ar filmu – jo lielāks kadrs, jo labāk. Vecā kamera ir pilnībā analoga, bez nekādas automātikas iekšā, pēc tabulas jārēķina attālumi utt. Un, ja man ir tikai 8 kadri, tad ir jādomā par to, kāpēc es nospiežu podziņu. Tas ir saistīts ar fotogrāfijas materialitāti – to, kas mani saista pie fotogrāfijas. Analogais kadrs liekas tāds... ka es viņu nedrīkstu aizskart, tas ir brīnums, kam es ļaujos caur nejaušību. Arī kļūdains un neperfekts kadrs ir "dzīvs". Toties ar digitālo varu darīt, ko gribu – griezt, līmēt, zīmēt. Tas noteikti ir mans iekšējais "kaut kas", kas digitālajā fotogrāfijā pieļauj visatļautību, bet par analogo liek domāt, ka tas nāk ar savu pievienoto vērtību. Vecās kameras bildes grāmatā ir vairāk mans iekšējais pārdzīvojums, bet reportāžas bildes – dokumentācija.
Kāda būs cilvēku reakcija uz izstādi Rīgā?
Bija grūti sākt strādāt pie šīs izstādes, jo man pašai šis projekts bija pabeigts. Bildes sēž tajā grāmatā, un, kustinot tās ārā, viss sāk it kā ļodzīties. Izņemot bildi ārā, tā ir vienkārši smuka bilde, kurai trūkst seguma. Lai panāktu to kontrastu, kas ir arī grāmatā, es izvēlējos strādāt ar audio materiālu.
Veidojot publicitātes materiālu, Laikmetīgā mākslas centra meitenes man prasīja, vai mēs atstāsim teikumu par marihuānu, man likās – protams, ka atstājam, jo par to taču bija tiesa. Jau nākamajā dienā pēc publikācijas kāds bija ieskrējis ofisā un prasījis: "Kur ir tā izstāde par zāli?" Es sākotnēji pat neiedomājos, ka tā būs tik jūtīga tēma, un man bail, ka, ieraugot vārdu "marihuāna", tiks palaista garām galvenā doma par tiesu sistēmu. Bet arī tā ir Latvijai svarīga tēma, par kuru, iespējams, būtu jārunā kāda sociāla mākslas projekta ietvaros.
Vai tiesas procesa laikā juti pret sevi nosodošu attieksmi?
Varbūt mums veicās, ka tiesa notika Ventspilī. Attieksme cilvēciski bija ļoti saprotoša, bet tajā pašā laikā viņi paskatījās uz papīru un sacīja: "Tas, kas tur ir rakstīts, izskatās ļoti slikti. " Tad atkal paskatījās uz mums un teica, ka mēs neatbilstam priekšstatam par noziedznieku, kas ir aprakstīts uz papīra. Visi bija draudzīgi, es nejutu nekādu vardarbīgu spiedienu, tikai neizpratni un nezināšanu par to, kas tā marihuāna tāda ir. Mēģinājām skaidrot, ka alkohols mūsu sabiedrībā ir pieņemta lieta un visi zina starpību starp aliņu un 96-grādīgu spirtu. Bet, minot analoģisku atšķirību starp marihuānu un heroīnu, sākumā māj ar galvu, ka saprot, bet beigās nosaka: narkotikas – tas ir slikti, punkts. Manuprāt, šeit tiek kultivēta neloģiska, ačgārna izpratne.
Es esmu ārkārtīgi apmierināta par tiesas spriedumu. Tas, ka biju spiesta "izrakstīties" no Rīgas, ir cits stāsts. Es izciešu savu sodu Nīderlandē – dzeru šampanieti un pīpēju zāli, bet mans draugs Rīgā vienu reizi mēnesī iet pie probācijas darbinieka. Man tiesas izpildītāji atvainojās, ka nevarēs šo pakalpojumu nodrošināt Amsterdamā.
Inga Erdmane, Arhīvs, 2011
5