Teātris
06.05.2020

Kas var būt labāks par šo!?

Komentē
0

Īstajā laikā

"Satori" aicinājums šīs dienas acīm palūkoties uz tīmeklī pieejamo Alvja Hermaņa 2002. gadā iestudēto Gogoļa komēdiju "Revidents" likās nākam īstajā laikā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt – dzīvajā redzēto jaunuzvedumu resursi nupat šķiet izsmelti. Par ko lai teātra apskatnieki raksta? Jāķeras pie pandēmijas dienasgrāmatas vai mākslas "konserviem". Otrkārt – pašizolācijas apstākļos ar šīs dienas acīm pārsvarā drīkstam aplūkot vien savas istabas četras sienas un datora ekrānu. Šādā situācijā katra izdevība ieraudzīt tajā, proti, ekrānā, ko citu, nevis koronavīrusa izplatības statistiku uzskatāma par svētību. Treškārt – šo rindu autorei pirms astoņpadsmit gadiem bijusi iespēja redzēt Hermaņa "Revidentu" arī tās dienas acīm, tātad ir, ko atcerēties un salīdzināt ar šodienas iespaidiem.

2002. gadā visi kultūras mediji uzskatīja par pienākumu JRT "Revidenta" uzvedumam atsaukties ar recenziju vai pat divām un aizkulisēs tika lauzti šķēpi par to, vai Hermanim bija tiesības aizņemties scenogrāfijas studentu ideju par resnīšiem poliuretāna tauku mētelīšos un britu perkusiju grupas "Stomp" priekšnesuma veidu, kur skaņas efekta radīšanai tiek izmantoti sadzīves priekšmeti un aktieru ķermeņi. Lai vai kā, izrāde bija lieliska, par ko liecināja ne tikai skatītāju aplausi un smieklu šaltis, kas vienā gabalā pārcirta uz skatuves notiekošo, bet arī recenzentu vienprātīgi cildinošās atsauksmes, kurās tika lietoti tādi superlatīvi kā "augstā dziesma", "fantāzijas dzīres", "ģeniāli". Nozīmīgs ir arī fakts, ka tieši "Revidents" kļuva par Hermaņa pirmo starptautisko sensāciju un pavēra režisoram ceļu uz Eiropas skatuvēm.

Tāpat kā toreiz

Personisko kopiespaidu no atmiņas apcirkņiem izzvejot nenākas grūti – izrāde toreiz likās žilbinoši asprātīga, cilvēka un laikmeta izpratnes ziņā trāpīga un izteiksmes veidā stilīga, vienvārdsakot, aizraujoša un – līdzīgi kā citiem skatītājiem – "ar mazuma piegaršu", par spīti četru stundu garumam. 2020. gada Lieldienu priekšvakarā ar skatīšanos tik raiti vairs neveicās. Bet par iemesliem vēlāk. 

Attiecībā uz izrādes saturu šīs dienas acis nerāda neko tādu, ko nebūtu varēts ieraudzīt tās dienas acīm. Hermaņa ideja Gogoļa varoņus no 19. gadsimta Krievijas pārdēstīt 20. gadsimta 70. gadu padomijas augsnē joprojām šķiet auglīga, jo Gogoļa stāstā par N. pilsētas iedzīvotāju alošanos, pieņemot vieglprātīgu sprukstiņu par Pēterburgas revidentu, ar neapbruņotu aci ieraugāms arhetips, kas padomju un ne tikai padomju sabiedrībā izpaudās kā nepārvarama bijība pret dažāda ranga činavniekiem.

Tolaik izrādē valdzināja vides un tipāža atpazīšanas prieks. Valdzina arī tagad. Padomju laika virtuve ar balti flīzētajām sienām, kases aparātiem, kuri darbojas ar milzīgu piespiešanos, skaitāmajiem kauliņiem, taukainām alumīnija karotēm, sīpolu smaku un resnām virtuvenēm; tualete ar baisi notecējušu interjeru un nosprostotiem, pāri plūstošiem podiem; noplukusi viesnīcas istaba ar sienas tepiķi, uz kura drūzmējas vietējā kaktu mākslinieka uzburta mīlīgu kaķīšu kaudze, un vēl, un vēl. Elegants Alvja Hermaņa un mākslinieces Kristīnes Jurjānes darbs, izvēloties padomiskas vides raksturošanai pašas reprezentatīvākās zīmes, kas joprojām pārsteidz ar savu daiļrunīgumu.    

Pēc neatkarības atgūšanas dzimušajiem izrādes groteskā pasaule droši vien liekas eksotiska vēstures lappuse, savukārt tiem, kuri atceras visu šo jaukumu no personīgās pieredzes, tā varbūt raisa zināmu nostalģiju. Ne jau pēc taukainām alumīnija karotēm un aizdambējušās tualetes, protams, bet pēc laika, kad sajuties jauns un, par spīti visam spiedīgajam realitātes absurdam, – dzīvesprieka pilns.

Šo sajūtu atsauc atmiņā tieši detaļas, ko ieraksta tuvplāni ļauj ieraudzīt visā krāšņumā. Nu, kaut vai gāzes auduma lakatiņš, kas apvij tiklab Baibas Brokas lempīgi kautrās Marijas Antonovnas kaklu, kā arī viņas pašapzinīgās mātes – Gunas Zariņas – matu ruļļiem apkrauto galvu, – tāds gaisīgs, ar zelta vai sudraba stīdziņām caurausts. Ja drīkst piebilst, raksta autores garderobi savulaik greznoja maigi rozā krāsas sudrabstīgots izstrādājums (Nota bene! Ne tik viegli iegūstams zemletes tirdzniecības apstākļos.). Vai vīriešu apakšveļas izteiksmīgie piemēri – viltus revidentam Viļa Daudziņa Hļestakovam mugurā netīri zila kokvilnas "maika" no visprastākā gala, viņa sulainim Andra Keiša Osipam – kārtu smalkāks, balts tīkliņveida izstrādājums, kādus varēja vērot atpūtas bāžu un sanatoriju pludmalēs. Vai arī – uz ēdnīcas letes novietotais spīdīgais toveris ar atgriežamu krānu, no kura varēja iztecināt sīrupaini saldu, brūngani pelēku šķidrumu – kafiju ar kondensēto pienu. Mats matā tāds pats, kādu studiju gados nācās pieredzēt P. Stučkas LVU Svešvalodu un Filoloģijas fakultātes ēdnīcā.

Varbūt pat vairāk nekā 2002. gadā uzmanību piesaista arī tas, cik uzkrītoši kontrastē aktiera dzīvais ķermenis ar mākslīgo taukumu, kas, pievilkts tuvplānā, atšķirībā no dzīvās izrādes izskatās visai brutāli – zem rupjā auduma paslēptās poliuretāna lodītes demonstrē tendenci ļauties gravitācijai un sabirt ekstremitāšu, sevišķi kāju, lejas daļā. Dabiskā un mākslīgā apvienojums kalpo kā agresīvs vizuāls atgādinājums par to, ka cilvēks nebūt nav vienots veselums.

No dzīvas miesas un sintētikas samontētie resnīši uzvedības ziņā līdzinās lielajām piešainajām un bikšainajām vistām, kuras, iegrimušas sevī, grozās avanscēnā un liekas nejūtam ne publikas klātbūtni, ne aktieru rosīšanos. Iespējams, tā ir sasaukšanās ar delartisko komēdiju, kur masku jeb sociālo tipu izskatā un plastikā atbalsojas līdzība ar kādu eksemplāru no putnu pasaules (putns ir tas, kurš vislabāk pazīst cilvēka dabu, jo spēj pacelties spārnos un pārredzēt sabiedrību no augšas), tikai "Revidentā" cilvēku un putnu līdzība tiek parādīta nevis cilvēkam imitējot putna plastiku, bet cilvēkam un putnam vienlaicīgi darbojoties spēles telpā. Nāk prātā arī cita veida asociācija no nacionālās literatūras vērtību pūra: "Nelidot augstāk par Vistu kūts laktu! Vismīļāki runāt par dējamo kaktu!" Rindas no Plūdoņa poēmas "Uz saulaino tāli" izrādei pat ļoti piestāvētu kā moto.

Jau tolaik, kad bija norimusi pirmizrādes pacilātība, nedeva mieru jautājums par grūti atminamo nozīmi, kādu Hermanis bija iešifrējis uzveduma finālā, liekot Hļestakovam vēlreiz atgriezties N. pilsētā. Šoreiz – milzu gaiļa veidolā. Viļa Daudziņa Hļestakovs ir pagalam bērnišķīgs, pat infantils. Viņa seju un pusaudziski kārno ķermeni klāj tādas kā pubertātes pumpas vai blakšu kodienu zīmes – suvenīri no mētāšanās pa lētām viesnīcām – un uzvedībā klaji nolasāms tīņa egoisms un niķīgums. Šķiet, ka N. pilsētas resnīši, piedēvējot nīkulīgajam radījumam tās īpašības, kuras pieraduši redzēt augsta ranga ierēdnī, paši izaudzina sev revidentu pēc sava ģīmja un līdzības.

Hļestakovs ir bērns, bet bērns vienmēr asociējas ar nākotni, kura veiks tagadnes revīziju. Varbūt tāpēc režisors liek Hļestakovam atgriezties N. pilsētas vistu kūtī kā īstajam revidentam milzīga gaiļa izskatā, ko ierakstā, starp citu, nevar īsti saredzēt? Tomēr kāda loģiska, skatītāja uztverei pieejama posma šajā pārvērtībā, tāpat kā skatījumā uz Hļestakovu kā nenobriedušu pusaudzi, tā kā pietrūka un šķiet pietrūkstam arī tagad. Par spīti tam, ka Vilis Daudziņš viltus revidenta niecīgumu izspēlē ar garšu un virtuozu iedziļināšanos sīka avantūrista psihes niansēs.    

Citādi nekā toreiz

Šodienas situācija izrādē šķiet akcentējam dažu toreiz ne tik svarīgu publicistiska rakstura aktualitāti. Koronavīrusa klātbūtne Ģirta Krūmiņa glumi lišķīgā labdarības iestāžu pārziņa Zemļaņikas spriedelējumiem par to, ka dārgas zāles nav nepieciešamas, jo slimnieki jau tāpat atveseļojas… kā mušas, piešķir biedējošu atpazīstamību. Savukārt Gundara Āboliņa pilsētas galvas aicinājums plēst nost visu, kas plēšams, lai revidentam radītu aktīvas rīcības iespaidu, acumirklī liek atcerēties neseno Rīgas domes iniciatīvu noārdīt Centrāltirgus lupatu būdas. No augstās mākslas viedokļa šādas sasauksmes varbūt nav svarīgas un nav jau ar', bet sirds tomēr silst no apziņas, ka pasaulē viss atkārtojas – gan problēmas, gan risinājumi.

Taču būtiskākie aspekti, ko šodienas acu skats izvirza priekšplānā atšķirībā no 2002. gada, saistās ar aktiera darba specifiku un skatītāja pieredzi. Jāatzīmē, ka ieraksta tapšanas laikā tēlotāju sākotnējais sastāvs ir daļēji mainījies: no dzīves aizgājušo Vigo Rogas un Māra Liniņa vietā tiesnesi un skolas pārzini spēlē Jevgeņijs Isajevs un Varis Piņķis, uz ārzemēm aizbraukušo Armandu Reinfeldu vācieša Gibnera lomā nomainījis Edgars Samītis, bet Siāmas dvīņu Bobčinska un Dobčinska atveidotāju Kaspara Znotiņa un Ģirta Ēča tandēmā Ēci, kurš Maskavā uzsāka režijas studijas, aizstāj Lauris Johansons.

Pilsētas galvas lomā joprojām fascinējošs ir Gundars Āboliņš. Sirmot sākušiem, īsi apcirptiem matiem, zeltītā rāmī ielogotu inteliģenta brillīti uz deguna, tumši zilā ancukā un portfeli rokā, viņš kontrastā ar raženo poliuretāna vēderu kustas apbrīnojami veikli un atsperīgi. Burtiski kūsā aiz vēlēšanās kārtot lietas, darboties un būt par visu lietas kursā. Viltīgās acis dzīvi seko visam notiekošajam, nepalaižot garām ne vissīkāko niansi sarunu biedra noskaņojumā. Taisni brīnums, ka tik gudrs un izveicīgs vīrs nīkulīgo avantūristu Hļestakovu notur par Pēterburgas revidentu. Iespējams, pilsētas galva iekrīt paša izliktajā slazdā tāpēc, ka redz vispirms krēslu, amatu, nevis cilvēku. Bet varbūt misējums sanāk tādēļ, ka viņš pieradis pie dubultās grāmatvedības tiktāl, ka nespēj iedomāties cilvēku, kurš varētu būt tāds, kāds ir patiesībā – trūcīgs plātīzeris, nevis pieredzējis birokrāts, kurš tikai izliekas par trūcīgu plātīzeri.

Gundara Āboliņa eksistences veids ir absolūti organisks – tādā nozīmē, ka tajā nav nekā lieka vai iztrūkstoša, nekā pārmērīga vai nepilnīga un nekā neatbilstoša. Rodas maldīgā sajūta, ka enerģijas pārmērā kūsājošā tuklā būtne ir nevis mākslinieciska konstrukcija un ilga mēģinājumu darba rezultāts, bet reāli eksistējošs cilvēks un mēs vērojam nevis iestudētus žestus, bet viņa spontānās izpausmes. Līdzvērtīgu efektu izdodas radīt Gunai Zariņai, kuras Anna Andrejevna ir primāri spožā formā balstīts tēls. Ekscentriskā āriene ar spilgtām ne ta augstprātības, ne ta riebuma grimasē savilktām lūpām un tik taisni izslietu muguru, ka, liekas, šī persona tūlīt atkritīs atpakaļ, pauž neapslāpējamu vēlmi būt smalko aprindu zvaigznei. Un kur tad vēl Andra Keiša sulainis Osips! Izrādē šis perifērais tēls kļuvis par vienu no spēcīgākajiem vitalitātes avotiem. Osipa staltajam stāvam nav sintētiska polsterējuma, toties ir triko ar satriecoši kupla apmatojuma imitāciju un tik pašpārliecināta mačo manieres, ka sievietēm uz līdzenas vietas kļūst ļengani ceļi.

Talanta apgarota meistarība "Revidentā" īpaši piesaista uzmanību tāpēc, ka šodienas aktierim postdramatiskajā teātrī ir svarīgas pavisam citas spējas un īpašības. Šodienas aktierim nav jāsavaldzina skatītājs, liekot noticēt, ka viņa priekšā ir reāli eksistējošs cilvēks, turklāt tāds, kāds aktieris patiesībā nav un kura radīšanai nepieciešama tehnika un aktiera māka lietot amata rīkus.

Šodienas aktieris nav nošķirams no režisora un jebkura cita izrādes līdzveidotāja. Par aktieri viņu arī nemaz nevedas saukt, drīzāk jau par teātra notikuma organizatoru, jo viņa uzdevums ir nevis pārņemt skatītāja prātu un jutekļus savā varā, bet nodibināt apstākļus, kuros skatītājs pats kļūst par savas teātra pieredzes radītāju. Nevar noliegt, ka tas ir interesanti, aizraujoši un, protams, laikmetīgi. Bet, skatoties, kā spēlē Gundars Āboliņš, pārņem nostalģija pēc tās reibinoši noslēpumainās sajūtas, kas, uzlūkojot aktieri, liek ieraudzīt viņa radīto tēlu – ilūziju, melus, kas izskatās patiesāki par dzīvi.  

Atgriežoties pie cēloņiem, kāpēc ierakstu skatīties nav tik interesanti kā izrādi, neko jaunu nepateikšu. "Revidents" apliecina vecu veco patiesību, ka teātris ir dzīvās klātbūtnes māksla. Protams, ir jauki, ka iespējams aplūkot aktieru mīmiskos žestus tuvplānā, un nevar noliegt – kamera lietpratīgi akcentē būtisko vai notušē nebūtisko. Bet – dramatiski pietrūkst publikas vienotās reakcijas: aizkadrā šad tad dzirdamās smieklu šaltis rada tik vien kā nepietiekamības sajūtu. Skatītājs nav iegremdēts izrādes realitātē, tālab izpaliek galvenais teātra priekšnosacījums – aktieru un publikas mijiedarbība. Droši vien šis iztrūkums “Revidenta" ieraksta skatīšanās pieredzē nebūtu tik asi izjūtams, ja tepat blakus cits pēc cita nerastos piemēri, kas liecina – lai nodrošinātu aktieru un publikas mijiedarbību, dzīvā klātbūtne nav obligāti nepieciešama.

Koronavīrusa uzspiestie pašizolācijas apstākļi pamudinājuši teātri pārcelties arī uz interneta vidi. DDT izrādes-instrukcijas un ĢIT "Taņas dzimšanas diena" modernās tehnoloģijas izmanto nevis jau eksistējošas "bildes" iekonservēšanai un pārraidīšanai, bet lai konstruētu izrādes vēstījumu un nodrošinātu aktieru un publikas mijiedarbību virtuālajā telpā.

Varbūt tieši tāpēc

Tomēr par spīti tam (vai varbūt tieši tāpēc?), ka "Revidenta" gadījumā kamera ir tikai instruments, kas ļauj saglabāt mizanscēnas, tēlu attiecības un kopīgo bildi, var skaidri ieraudzīt Hermaņa mākslinieciskā rokraksta raksturīgās, iespējams, savstarpēji pretrunīgās iezīmes – aktiera emocionālajā atmiņā balstītu psiholoģismu un tiekšanos pēc autentiskuma vides tēlojumā; uzsvērtu teatralitāti ar tai raksturīgo ceturtās sienas noraidījumu Brehta stilā un vēršanos pie skatītāju individuālās un kolektīvās zemapziņas.

Var ieraudzīt arī aizmetņus tam, ar ko Hermanis aizrausies vēlāk – ar cilvēku dzīvesstāstiem, kuri vienlaikus ir arī stāsti par teātri, jo Hermani interesē nevis cilvēka dzīve kā tāda, bet gan tas, kā un no kā šī dzīve tiek konstruēta teātrī. Hermanis neslēpjas aiz ceturtās sienas, izliekoties, ka teātrī nav skatītāju. Režisors liek skatītājiem uzlūkot pašiem sevi un atcerēties kaut ko, kas ar viņiem ir vai varbūt nemaz nav noticis. Citējot smalkās virtuves guru Mārtiņu Rītiņu: "Kas var būt labāks par šo!?" Sevišķi pašizolācijas apstākļos.

Valda Čakare

Valda Čakare dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Kultūras akadēmijā un katru dienu runā par teātri. Reizēm arī kaut ko uzraksta.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!