Kādā intervijā Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons apgalvo, ka atpūšas, no tukšām vīna kastēm gatavojot autobusu modeļus. Ja empātijas nolūkos atmet hipotēzi, ka šis ir privileģēta baltā vīrieša blefs, intervētāja sejā var ieraudzīt vāji slēptu smīnu par kāda indivīda privāto aizraušanos. Mākslu – šeit galvenokārt domājot skatītāja, izstāžu apmeklētāja, pozīciju – diez vai var pieskaitīt pasaules amizantākajām interesēm, tomēr arī par to reizēm var nākties taisnoties. Tā ir no publiskas, tostarp publiski finansētas infrastruktūras atkarīga interese, kuru, par spīti potenciālam, pavada privileģētības, nepraktiskuma un bezrūpīgas izklaides aura. Krīzes apstākļos tā ir viegls mērķis, un droši vien nav diez ko pārsteidzoši, ka izstāžu apmeklētāji izrādījušies solidārāki par sadzīviskāku interešu piekopējiem. Skatoties atpakaļ, jāatzīst, ka šaubas par izstāžu dzīves problēmu īstumu nav jaunas, bet neapmierinātības izrādīšana bijusi nekulturāla jau sen.
Laika ziņas
Aktuālā prognoze – iespējams, soli pirms muzeju un izstāžu zāļu atkalatvēršanas – nav jauna. Pirms apmēram gada valdīja Baltijas burbuļa praktiskais un politiskais optimisms, Valkas–Valgas robežpunkts ziedonī. Vienu vasaru vēlāk, lasot par infekcijas uzliesmojumiem un vīrusa mutācijām Dienvidamerikā un Indijā, globālo nevienlīdzību vakcīnu sadalē un lielo skaitu cilvēku, kurus pieklājīgi dēvē par skeptiķiem, noskaņa ir kā Džordža Maikla Ziemassvētkos: "once bitten, twice shy".
Covid radītā pauze nav bijusi viendabīga, un līdz ar nacionālo valstu nasko pašizolāciju izveidojies vesels jūklis dažādu iekšēju un pārrobežu noteikumu. No 2020. gada maija līdz novembrim bija iespējams pietiekami brīvi pārvietoties starp mērķtiecīgi izvēlētu valstu muzejiem, neveicot nevienu Covid testu un nepārkāpjot nevienu tobrīd spēkā esošo noteikumu. Līdz ar Latvijas izstāžu vietu slēgšanu 20. decembra vakarā izveidojās pārrāvums, tiesa, vismaz daļēji, tikai iztēlē, jo, piemēram, Igaunijas izstāžu dzīve tobrīd neapstājās. Iespējams, loģistikas plānošana bija kļuvusi pārāk neprognozējama.
Krīzes un pārrāvumi ikdienas norisēs labi noder stāstu būvēšanai. Gan privāti un kolektīvi cenšoties racionalizēt pandēmijas cilvēku un ekonomiskos upurus, gan arī nelaižot garām izdevību aprakt sliktas ziņas vai ieviest ierobežojumus, kuri nekad netiks atcelti. Nav arī nekāds pārsteigums, ja tieši šobrīd bur vīzijas par jauniem mākslas rādīšanas un skatīšanās veidiem vai apsver patīkamo un nepatīkamo vecajā status quo. Vienlaikus apkārt klejo lieliska izdevība atstāt visas šīs sarežģītās intereses pagātnē.
Volmārs
Nevar noliegt: faktā, ka no 21. aprīļa līdz 4. maijam no jauna klātienē bija iespējams apmeklēt Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, netrūka simbolisma. Atlika tiešsaistē aizpildīt vienkāršu pieteikšanās formu – gluži līdzīgu tām, kuras 2020. gada otrajā pusē darbojās ne vienā vien izstāžu vietā citās valstīs – un no jauna varēja iegrimt dūmakainajā glezniecības un tēlniecības pasaulē. Pēc vairāku mēnešu piespiedu pauzes bija skatāma Baltijas valstu simtgadei veltītā reprezentācijas izstāde "Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā", kura kopš 2018. gada jau pabijusi Parīzē, Tallinā un Viļņā. Tā mudināja atgriezties laikā, kad virknei Centrāleiropas un Austrumeiropas tautu ne tikai romantizēti tēli, bet arī tuvējās ainavas sāka šķist aizvien nacionālākas un neatkārtojamākas.
Simbolisms kā mākslas virziens noteikti nav pati avangardiskākā, tomēr nav arī visvairāk novalkātā izstāžu tēma, un Baltijas mākslas muzeju vēlme un prasme sadarboties ne tuvu nebūtu jāuztver kā pašsaprotama. Paši baltieši, jādomā, savus klasiķus jau zināja, tādēļ varēja tvert trauksmaino noskaņu vai ceļot līdzi izstādei visās tās norises pilsētās kā fani iemīļotai sporta komandai. Savukārt, raugoties no ārpuses – kas slikts var notikt, ja aiz muzejiskās glances ir pavisam respektablie Baltijas valstu reitingi Transparency International, Freedom House vai Reporters Without Borders tiesību un brīvību listēs, nevis kultūras, sporta vai vakcīnu pakārtošana politiskai šķeltniecībai. Droši vien ir arī visnotaļ atbilstoši, ka simtgadei velta nacionālo mitoloģiju: lai ko arī kurš katrā vēstures brīdī būtu tajā saskatījis vai vēlētos redzēt turpmāk, tā izrādījusies pietiekami ietilpīga, lai savas iekšējās pretrunas risinātu nevardarbīgiem līdzekļiem.
Par aktuālāko sportā
Ilgās pandēmijas nomocīti, svētdienas, 18. aprīļa, naktī divpadsmit turīgākie futbola klubi paziņoja par izlaušanos – Eiropas Superlīgas dibināšanu. Sašķobot futbola piramīdu, kura kopš neatminamiem laikiem balstījusies sportiskā meritokrātijā – panākumu un peļņas sasaistē ar rezultātiem laukumā – naskais divpadsmitnieks piedāvāja mūžīgi paturēt savas vietas jaunajā Superlīgā, katru sezonu pieaicinot izvēlētus viesus. Klubi bija gatavi panākt vienošanās ar nacionālajām un starptautiskajām federācijām, kā arī bagātīgi investēt sociāli atbildīgās iniciatīvās.
Kā izteicās 74 gadus vecais miljardieris, Madrides "Real" prezidents Florentino Peress (Florentino Pérez), jauni cilvēki vairs neinteresējas par futbolu, jo ir daudz zemas kvalitātes spēļu, kuras turklāt ir pārāk garas. Tā vietā – slavenākās vadošo valstu komandas, kuras tradicionāli savā starpā tikās reizi vairākās sezonās, tagad spēlētu katru nedēļu, nodrošinot starptautiski straumējamu, acumirklī atpazīstamu saturu. Tas savukārt ļautu klubiem ne tikai kompensēt pandēmijas zaudējumus, bet arī gūt pavisam jaunu peļņu, reizē apejot rijīgās federācijas.
Otrdienas, 20. aprīļa, pēcpusdienā – pateicoties spēlētāju un fanu neapmierinātībai, federāciju un vēlētu politiķu draudiem – visi iesaistītie klubi bija vai nu atsaukuši savu dalību, vai arī atzinuši, ka iecerētajā formā šī līga nenotiks. Īpašu lomu nospēlēja sešu Anglijas komandu futbola fani, balstoties savās vairāk nekā gadsimtu senajās, paaudzēs nodotajās tradīcijās un leģendās, klubu vēsturiskajā mantojumā un nozīmē vietējās kopienās. Liela nozīme bija klubu strādnieciskajām saknēm, kuras jau ilgāku laiku disonējušas ar īpašnieku – oligarhu, šeihu, investīciju fondu – naudasmaisīgo vīzdegunību. Ar operatīvas pašorganizācijas un tiešas iesaistes palīdzību faniem izdevās novērst ļaunāko, saglabājot veco status quo.
Dienas moments
Kurš gan neskatītos – lai cik bezgaumīgi – kā Cibiņš Buņģim atņem sviestmaizi un iegrūž šo kupenā, tomēr reizē jāpatur prātā šādu kultūras apropriāciju riski un aptuvenība. Ciniskāk noskaņotie uzreiz pamanīs, ka futbola fani organizējušies šķiriska rakstura pretrunu un taisnīguma izpratnes vārdā, bet ne, piemēram, lai no sava sporta veida izskaustu tradicionālo rasismu. Tomēr reizē iespējams atklāt nedaudz negaidītu solidaritāti un pat zināmu skaudību uz jomu, kura izstāžu zālēs visbiežāk parādās kā ilustrācija: attīstīta ķermeņa daile, disciplīna un piepūle (un nevis "Mīlas viesulis Golfa klubā" [1]).
Jādomā, tieši pateicoties sporta komercializācijai, lielo valstu lielās futbola līgas [2] pārsvarā turpinājušas darbu, bet to skatītāji – skatīšanos. Kamēr mākslas institūcijas aiz savām slēgtajām durvīm spriedušas par virtuālo izstāžu plusiem un mīnusiem, futbola institūcijas jau pārorientējušās no translēšanas uz straumēšanu, gūstot ienākumus neatkarīgi no tā, vai kāds spēles skatās klātienē vai ne.
Starp tiem, kuri, par spīti pieaugošajām stadionu un pārraižu abonementu, kā arī fanu atribūtu cenām, uzskata, ka savas komandas spēlēm jāseko klātienē, netrūkst rezignācijas par virtuālo fanu pieaugošo nozīmi klubu stratēģijās. Atbilstoši stereotipiem šie jaunie "plastmasas fani" nav daļa no vietējās kopienas, vāji pārzina klubu un to savstarpējo attiecību vēsturi un kontekstu, bieži vien atrodas valstīs ar pieticīgām futbola tradīcijām, toties dedzīgi skatās savu pieņemto klubu spēļu labākos momentus, klikšķina uz "saturu" par frizētām superzvaigznēm, pērk formas kreklus un apskata banerus. Iespējams, viņus var dēvēt arī par patērētājiem.
Lai gan izstāžu apmeklēšanas pieredze kopumā ir attāla no tamlīdzīgiem apsvērumiem, jāpatur prātā, ka futbola – jo īpaši neveiksmīgā Eiropas Superlīgas projekta – terminoloģijā "plastmasas fana" pretmets ir nevis idealizēts patiesums un klātbūtne, bet gan "legacy fan". Lieki piebilst, ka plastmasa vienlaikus ir demokrātisks materiāls, kas padara dažādas kultūras parādības pieejamas arī tiem, kam nav palaimējies piedzimt izdevīgā ģeogrāfiskā punktā vai būt pietiekami turīgiem, lai ceļotu.
Nacionālā loto izloze
Būtu grūti ar taisnu ģīmi noliegt Covid pandēmijas nopietnību un globālu, nereti drakonisku pretpasākumu nepieciešamību. Kopumā Latvija pieturējās pie starptautiskā konsensa – tāda sociālā kontrakta, kur valdība nosaka ierobežojumus un iedzīvotāji tos izpilda atkarībā no skepses un sankciju daudzuma. Pati par sevi izstāžu zāļu slēgšana nebija unikāls Latvijas lēmums, tomēr ne arī absolūta neizbēgamība. Te noteikti varētu sapīkt: ir kaut kas griezīgs domā, ka māksla savu kritisko funkciju varētu būt piepildījusi 19. gadsimtā, šeit stimulējot valstsgribu, bet krīzes apstākļos derētu vien par eksperimentālu dāvanu Neatkarības atjaunošanas dienā [3]. Tāpat varētu tielēties, ka Latvijas izstāžu zāles arī pirms pandēmijas nebija nekādi drūzmas perēkļi [4], turklāt daudzās no tām ir darbinieki, kuri jau gadiem atgādinājuši apmeklētājiem par distances ievērošanu. Varētu arī apelēt, ka izstādes apmeklējums piedāvā labāku kompromisu starp sabiedrības veselību un veselā saprāta saglabāšanu nekā diešana lielveikalu laimē.
Tiesa, regulāri apmeklējot izstādes, daudzas no šīm noskaņām – tostarp paštaisnais patoss – īstenībā bija jau pazīstamas. Izstāžu apmeklētāji diez vai jebkad bijuši statistiski nozīmīga elektorāta daļa. Izstāde, kas, līdzīgi futbolam, ir spēle ar noteikumiem, tradīcijām un neprognozējamu rezultātu, vienlaikus neasociējas ar strādniecisku godīgumu un kolektīvismu. Par spīti tam, ka finansiāli izstāžu apmeklēšana ir plašāk pieejama nekā, piemēram, sekošana skatuves mākslām, tādu fanu, kuri ceturtajā vai piektajā paaudzē priekos un bēdās apmeklētu savu vietējo galeriju, droši vien nav daudz. Tāpat arī to, kuriem izstādēs redzētais vai neredzētais nozīmētu kaut ko būtisku ikdienas dzīvē.
Vakara drāma
Kad ilgāka uzkavēšanās izstāžu zālē kārtējo reizi atdūrusies pret tēvišķo jautājumu: "Vai esat mākslinieks/-ce?", jāapsver, vai nopietnība šajā vidē patiesībā nav slikts tonis. Fakts, ka nopietno ziņu listēs neproporcionāli bieži māksla iekļūst tieši ar izsoļu un restaurāciju kurioziem vai zādzībām, noteikti ir mājiens šajā virzienā. Attiecīgi nevēlēšanās burts burtā sekot sienas tekstiem, mediatoriem vai gaišo domu bruņiniekiem tad nav nekas cits kā rūdīta nepateicība, un skaidrs, ka neviens sevi cienošs mākslas fans neizsvilps slinku atdevi, slikti padarītu darbu, neieslēgtu videoinstalāciju vai priekšlaicīgu izstādes novākšanu. Ja pat profesionālai kritikai vēl jācīnās ar pārmetumiem par personīga rakstura antipātijām vai nelabojamu plebejismu, tad jāsaprot, ka kulturāli ir visu neapmierinātību paturēt pie sevis, jo sevišķi krīzē. Dienas beigās pazemīgi jāpriecājas, ka vispār kaut kas notiek un ikkatra bilde un teikums nav jāsaskaņo ar baznīcu, partiju vai kaimiņu.
Ja dažkārt varētu šķist, ka vienkārši nav palaimējies ar visu šo lietu sapīties, tad nenoliedzami izstāžu apmeklēšanas vecajā ikdienā bija atrodami savi gaišie brīži. Ar iztēles palīdzību – kaut vai pie nacionālajiem simbolistiem. Pēc Mikaloja Konstantina Čurļoņa komandas "Stań się! [5]" jākāpj cauri ekspozīcijām uz ceturto stāvu, kur – nemaz nemainot dūmakaino brikšņu noskaņu un valodu – vidēja izmēra melnā kastē skan atklātas lamas par heteronormatīvo propagandu [6]. Aplinkus un zaglīgi, nevienam neredzot, tur pat var nolamāt arī daudzas citas kaitinošas lietas – pašapkalpošanās skapīšu nepietiekamību garderobē, autovadītājus, kas ikdienā bloķē veloceļus, vai starptautiskās sabiedrības nespēju atrisināt konfliktu Palestīnā – un secināt, ka vecajā status quo gan jau vēl bija zināms potenciāls.
* Miķeļa Fišera izstāde "Kas slikts var notikt" bija skatāma Latvijas paviljonā 2017. gada Venēcijas biennālē.
[1] Apvienības "GolfClayderman" izstāde "Mīlas viesulis Golfa klubā" notika no 2018. gada 15. jūnija līdz 29. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā.
[2] Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm Eiropā, kur futbols nav populārākais sporta veids.
[3] Izstāde "Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā" atkalatvēršanas publicitātē tika prezentēta kā pilotprojekts drošai kultūrvietu publiskās darbības atsākšanai. Piemēram: http://www.lnmm.lv/lv/presei/jaunumi/3737-pirma-pilotprojekta-rezultati-divas-nedelas-izstadi-nepieradinatas-dveseles-simbolisms-baltijas-valstu-maksla-apskatija-4040-apmekletaji
[5] Frāze (poļu valodā – "Lai top!") atrodama ekspozīcijas noslēgumā izliktajā Mikaloja Konstantina Čurļoņa cikla "Pasaules radīšana" (1905–1906) pirmajā gleznā. Gleznu cikla attēli: http://ciurlionis.eu/en/painting/info/?ciklas=9
[6] Lilianas Piskorskas (Liliana Piskorska) videodarbs "Stipras māsas teica brāļiem" (Silne siostry powiedziały braciom) bija skatāms izstādē "Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi", kura no 2020. gada 14. novembra līdz 2021. gada 24. janvārim notika Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs, hronoloģiski pārklājoties ar izstādi "Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā". Šīgada pavasarī muzeja 4. stāvs nebija pieejams. Fragments no video (poļu valodā ar subtitriem poļu un angļu valodā) skatāms šeit.
0