Kas runās ar bērniem?

Nesen Latvijas sociālajos medijos izskanēja ziņa, kas radījusi satraukumu daudzos vecākos, − Eiropas parlamentārieši varas gaiteņos diskutējot, kā labāk izglītot bērnus dzimumjautājumos. Saistībā ar šo diskusiju tiek minēts Edītes Estrelas ziņojums. Biedrība "Papardes zieds" gandrīz 20 gadus strādā seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību jomā – esam uzkrājuši zināmu pieredzi un zināšanas. Tāpēc vēlos nedaudz pastāstīt gan par minēto ziņojumu, gan par tajā ietvertajām tēmām un to saistību ar Latvijas sabiedrību.

Vispirms jānorāda, ka ne noraidītais E. Estrelas ziņojums, ne tam pretējā rezolūcija nav obligāta ES dalībvalstīm − tikai mēs paši lemjam par to, kā izglītot bērnus, kādu veselības aprūpes modeli un pakalpojumus piedāvāt Latvijas iedzīvotājiem. Šis dokuments ir mēģinājums aicināt parlamentāriešu domāt par esošo situāciju seksuālās veselības un tiesību jomā Eiropas valstīs, kā arī aicināt dalībvalstis pievērst uzmanību dažādu samilzušu problēmu risināšanai.

Kas īsti bija ziņojumā?

Ziņojumā apskatīts plašs tēmu loks − tajā skarta gan tiesību joma, gan māšu mirstība (Latvijā tā nedaudz uzlabojas, taču joprojām ir augsta), gan pētniecības nozīme, gan arī dzimumaudzināšanas loma neplānotu grūtniecību un saslimstības ar seksuāli transmisīvo slimību izplatības mazināšanā. Tāpat tajā ietvertas tādas tēmas kā kontracepcijas pieejamība, aborti, ar vardarbību saistītās seksuālās un reproduktīvās tiesības. Rezolūcijā tostarp pieminēta Eiropas atbildība oficiālajā attīstības palīdzībā seksuāli reproduktīvās veselības un tiesību jomā. Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedrības viļņošanās ir saistīta ar dzimumizglītības jautājumiem, vēlos citēt daļu no E. Estrelas ziņojuma par šo tēmu:

"Augstāki pusaudžu grūtniecības, abortu un STS rādītāji parasti ir saistīti ar nepilnīgu vai nepietiekamu dzimumizglītību [...] to apliecina fakts, ka augstākie pusaudžu un abortu rādītāji ir Austrumeiropā esošajās dalībvalstīs." Tas patiešām ir nenoliedzams fakts, kurš arī satrauc politiķu prātus. Tāpēc man šķiet neizprotams eirodeputāta Roberta Zīles paustais par rezolūcijā esošajām "muļķībām, kas tur sarakstītas". Lasīju dokumentu divreiz, taču muļķības neatradu. Tieši pretēji, ziņojums balstīts pētījumos un pārbaudītu datu vietnēs. Pilnīgi iespējamas, ka rezolūcijā ir jautājumi, par kuriem Latvijā būtu jādiskutē, jāpārdomā. Mūsu valsts arī ir starp tām Eiropas valstīm, kurās ir aktuāli dzimumaudzināšanas vai seksuālās izglītības jautājumi.

Seksuālā izglītība nav seksa apgūšana

Bailes no seksuālās veselības tēmas acīmredzot sakņojas kļūmīgos priekšstatos, ka seksuālā izglītība ir kaut kas ap seksu un par seksu. Seksuālā izglītība nav mācīšana "par seksu" kā fizisku tuvības aktu, tā ir zināšanu sniegšana, prasmju un attieksmju veidošana par ķermeni, emocionālo pasauli un attiecību veidošanas mākslu. Tā ir izglītība par mums pašiem. Nezināšanas dēļ vecākus nereti māc bailes un rodas pārprasti pieņēmumi, piemēram, ka seksuālā izglītība var veicināt agrīnas dzimumattiecības, bērna vēlmi eksperimentēt.

Ko īsti sevī iever seksuālā izglītība?

Patiešām – bērna izglītošana par savu ķermeni sākas ar viņa ienākšanu pasaulē. Ar mīļumu, ko bērns saņem no saviem vecākiem, ar glāstiem. Bērnam paaugoties, viņa seksuālās izglītošanās stundas ir vecāku savstarpējās attiecības, mīļums un veids, kā vecāki ar bērnu sarunājas par viņu interesējošiem jautājumiem, tai skaitā − kā rodas bērni, kas ir geji, ko nozīmē franču skūpsts. Bērni vēro pasauli mūsu acīm, un mēs esam tie, kas bērnam stāsta un skaidro. Vai uzmundrina un rosina domāt. Tieši mūsu rokās ir iespēja radīt bērnos sajūtu, ka mēs varam runāt par jebkuru mūsu ķermeņa daļu, ka nav jāizvairās saukt lietas īstajos vārdos. Mums arī ir jāprot bērnam paskaidrot, ka dzimumorgānu glāstīšana ir jauka, patīkama, taču darāma vienatnē. (Autore šeit neanalizē situācijas, kurās ir psiholoģiska rakstura problēmas un vajadzīga speciālista palīdzība.) Mūsu, vecāku, uzdevums agrā bērnībā ir iemācīt bērnam izteikt savas emocijas, vēlmes, vajadzības un veidot pozitīvu priekšstatu par savu ķermeni.

Bērnam pieaugot, parādās vēl citas autoritātes − bērnudārza audzinātāja, auklīte, skolotāji un ārsti. Skolas uzdevums ir pakāpeniski, atbilstoši vecumposma vajadzībām turpināt bērnus izglītot par tēmām, kuras kļūst aktuālākas pieaugot − pubertāti, pozitīvu attiecību veidošanu, konfliktu risināšanu. Protams, vēlāk dienaskārtībā ir tēmas, kas saistītas ar dzimumdzīvi, kontracepciju, rūpēm par savu veselību, seksuāli transmisīvajām saslimšanām, HIV/AIDS utt.

Nedzīvojam ideālā pasaulē

Skolotāju un vecāku uzdevums ir iepazīt bērnus un sniegt vecumam un bērna attīstībai atbilstošu informāciju. Īpaši būtiski tas ir agrīnās pubertātes vecumā, kad meitenes savā attīstībā aizsteigušās priekšā puišiem. Bērni nedzīvo ideālajā pasaulē, kurā nav vardarbības, kurā vecāki mīl viens otru un nekad nešķiras. Bērni nedzīvo vidē, kurā nav seksa piesātinātas reklāmas un internetā viegli pieejamas pornogrāfijas. Pastāv reālā pasaule, kurā ir vardarbība, narkomānija, geji, prostitūtas, arī pieaugušie dažreiz runā vienu, bet dara ko citu. Mēs varam ignorēt šos faktus un cerēt, ka bērniem būs uzticami draugi, ar kuriem kopā viņi meklēs atbildes uz aktuālajiem jautājumiem un pratīs tās atrast interneta vidē. Taču varbūt labāk mums – pieaugušajiem − runāt ar bērniem un palīdzēt viņiem neapjukt, nenomaldīties šajos sarežģītajos dzīves līkločos.

Kamēr Eiropas parlamentārieši iziet priekšvēlēšanu finiša taisnē un katrs politiskais grupējums cīnās par savu elektorātu, mēs saņemam zvanus no pilsētu, lauku skolotājiem, vecākiem, no mācību iestādēm, kurās ir bērni ar attīstības traucējumiem, ar lūgumu palīdzēt risināt situāciju, jo:

• desmitgadīgi puiši starpbrīdī viedtālruņos skatās pornogrāfiju internetā;
• divpadsmitgadīgie zēni klasē un gaiteņos uzkrītoši bučojas ar meitenēm;
• piecpadsmitgadīga meitene no labas ģimenes ir stāvoklī, un nav skaidrs, kā runāt ar klasi;
• 10 – 11 gadus vecie zēni apsaukājas, lietojot vārdus, kas apzīmē dzimumorgānus, un zīmē tos skolas tualetē;
• viedtālrunis tiek izmantots, lai izplatītu nepiedienīgu fotogrāfiju.

Tādēļ, kamēr politiķi spriež un valstsvīri domā, naudas veselības izglītībai kā nebija, tā nav. Interesanti, ka veselības izglītība nupat jau piekto reizi ir ierakstīta valdības deklarācijā, taču ar to arī progress ir apstājies. Tāpēc aicinu pašus vecākus būt dzirdīgiem, redzīgiem un kopā ar bērniem izrunāt mulsinošos jautājumus.