Kadrs no īsfilmas "Laborat"
 
Māksla
28.04.2021

Kas pārstāv peli?

Komentē
0
Saglabā

Mākslas un zinātnes sfēru tuvināšanās un saplūšana, kuru vērojam pēdējo pārdesmit gadu laikā, saistāma ne vien ar mākslinieku neremdināmo vēlmi un iespējām doties ekspedīcijās uz Arktikas un Antarktikas poliem, ieklausīties dažādo dzīvības formu radītajā troksnī, kas ceļo dziļūdens skaņu kanālos, pētīt attālinātu reģionu pamatiedzīvotāju kopienu ikdienu un viņu adaptāciju vai pretošanos globālās ekonomikas un tehnoloģiju nestajām pārmaiņām. To nosaka arī pārmaiņas zinātnes jomā un paplašināta izpratne par kādreizējo zinātnes pētījumu objektu "pārstāvniecību". Kā pirms trīsdesmit gadiem rakstīja Bruno Latūrs: "Mēs turpinām ticēt zinātnēm, bet tā vietā, lai pārņemtu viņu objektivitāti, viņu taisnību, viņu vēsumu, viņu eksteritorialitāti [..], mēs atstājam to, kas tajās vienmēr bijis visinteresantākais, – viņu uzdrošināšanos, viņu eksperimentēšanu, viņu nenoteiktību, viņu siltumu, viņu raibo hibrīdu sajaukumu, viņu neprātīgo spēju atjaunot sociālās saiknes." [1]

Šo zinātnes lomas maiņu pamato atziņa, ka ik uz soļa sastopamies ar hibrīdām parādībām – no ozona cauruma, ķimikāliju lietošanas un ekosistēmas problēmām līdz vīrusiem, kas grauj robežas starp dažādām disciplīnām, iespaidojot politiku, dabas procesus, sabiedriskās norises, ekonomiku un cilvēku individuālo izvēli. Tāpēc hibrīdo parādību pasauli vairs nevar pārstāvēt kāda atsevišķa zinātnes, politikas vai likumdošanas joma. Latūrs runā par paplašinātu šo parādību "pārstāvniecību", dažādām to tulkošanas formām, metodēm un kompleksiem tīkliem, kas ļauj vērot dabas procesu ietiekšanos kultūras un sociālajā sfērā – un otrādi.

Varbūt tieši tādēļ arī mākslinieku darbība zinātnes laukā, viņu zinātkāre, starpdisciplinārās pētniecības metodes un poētiskie tulkošanas rīki gūst aizvien lielāku leģitimitāti, pārstāvot un ļaujot tvert kompleksus procesus, kas iespaido gan cilvēku, gan dabas pasauli. Tas varētu būt arī iemesls, kādēļ zinātnieki un pētnieciskie institūti aizvien aktīvāk iesaistās mākslinieku vizionārajos un neparedzamajos projektos, kas mēģina atrast saikni starp dažādām dzīvības formām, komunikācijas modeļiem, kosmiskām norisēm un zinātnes disciplīnām, kā arī jaunus akustiskus, sensorus un vizuālus veidus dabas un kultūras procesu saistības atspoguļojumam.

Šo tendenci paspilgtina atziņa, ka dzīvojam antropocēna laikmetā, kurā cilvēka darbība ir neatgriezeniski mainījusi planētas ekosistēmu un nošķīrums starp dabas spēku un cilvēku aktivitātes izraisītajām pārmaiņām vairs nav iespējams. Franču filozofe Katrīna Malabū (Catherine Malabou), analizējot antropocēna iespaidu uz cilvēka apziņu un smadzeņu darbību, raksturo to kā totālu paralīzi un jūtības zudumu – cilvēces apziņa ir sašķelta: atzīstot savas graujošās ietekmes seku vēsturiskumu, tā vienlaikus atpazīst sevi kā neitrālu ģeoloģisku spēku. Malabū saredz nepieciešamību pieņemt šo nespēju reaģēt uz cilvēces izraisīto krīzi, lai veidotu jaunus, mentālus ekoloģisko un politisko procesu apziņas modeļus [2].

Šveices māksliniece, teorētiķe un kuratore Urzula Bīmane (Ursula Biemann), kuras darbs "Akustiskais okeāns" ("Acoustic ocean", 2018) nesen bija skatāms Rīgā jauno mediju kultūras centra RIXC organizētajā izstādē "Ecodata" (2020), raksta par izmaiņām savu darbu sižetos. Ja pirms desmit gadiem viņas daudzekrānu esejisko videoinstalāciju uzmanības centrā bija cilvēku pasaule, globālās ekonomikas un dabas resursu tirgus radītās migrācijas plūsmas, robežu kontroles tehnoloģijas un pārrobežu korporāciju iespaids uz cilvēku mobilitāti un dzīvesveidu, pēdējā laikā viņa aizvien vairāk pievēršas "planetārai ekoloģijai", "ne-humānām pārstāvniecībām (nonhuman actors) un to iesaistei dažādos materiālos, reprezentācijas un epistēmiskos cilvēces reģistros" [3]. Tā, piemēram, dažādos Nīlas upes nogriežņos ņemtie ūdens paraugi savērpjas stāstā par ūdens pārdales politiku, tuksneša apguvi, agrāro lauksaimniecību, nitrātu industriju un lauksaimnieku kooperatīviem, bet ieskats atmosfēras ķīmiskajā sastāvā, kurā augstais skābekļa procents ir noteicis cilvēka un putnu evolūciju, sasaistās ar fiktīvu zinātniski fantastisku meža vidū bāzētas "kosmiskās" virtuves ainu, kurā cilvēka rosības rezultātā notiek dažādu ķīmisko un organisko elementu transformācijas.

Bīmane raksta, ka savos darbos viņa mēģina dzēst nošķīrumu starp dabas, zinātnes un politiskajiem procesiem, norādot uz mākslas un zinātnes paralēlēm: "Instrumenti, lai tie būtu vizuāli, akustiski, sensori vai digitāli, definē to, kā mēs uztveram un domājam par pasauli, kurai piederam. Tā ir viena no daudzajām mākslai un dabaszinātnēm kopīgajām lietām." [4] Tajā pašā laikā viņa norāda, ka ar zinātnisko datu pārpilnību un racionālu pieeju vien mums nepietiek, lai aptvertu notiekošo klimata pārmaiņu apmēru, savukārt māksla atver kolektīvu iztēles telpu, pielietojot filozofijai un spekulatīvai domāšanai tuvas metodes. Nepieciešamība saskarties ar ekosistēmas pārmaiņu neaptveramo mērogu vai arī otrādi – šo procesu netveramais mikroskopiskais un molekulārais raksturs, Bīmanes-prāt, nosaka arī mākslas formu izvēli, kurā lielāku lomu sāk spēlēt spekulatīva narācija, pusfiktīvi tēli un dažādi maņu aspekti.

Runājot par mākslas darbiem, kas pievēršas planētas ekoloģiskajam stāvoklim un cilvēces un dabas attiecībām, bieži vien tiek uzsvērta interese par sensoro pieredzes telpu radīšanu, kas ļauj uztvert realitāti ne tikai ar datu un informācijas starpniecību, kā tas notiek zinātnes un mediju telpā, bet arī iesaista cilvēka maņas jaunas pieredzes apguvē. Līdzās vizuālajam attēlam vienlīdz svarīga kļūst imersīva pieredzes telpa, kas ļauj izzināt objektu vai veidot stāstu par to ar iekļaujošas vides instalācijas, skaņas, smaržas vai taustes palīdzību.

Kā piemēru tam var minēt Rasas un Raita Šmitu nesen RIXC galerijā prezentēto, uz datu mērījumiem balstīto imersīvo instalāciju "Atmosfēriskais mežs," kurā virtuālās 3D realitātes telpā skatītājs varēja ienirt un dažu minūšu laikā izdzīvot meža augsnes un gaisa mitruma svārstības un sakarsušā meža sveķu emisijas procesu. Projektu finansējis Šveices Nacionālais zinātnes fonds, tas tapis sadarbībā ar Šveices Federālo mežu, sniega un dabas ainavas pētniecības institūtu (Eidgenössische Forschungsanstalt für Wald, Schnee und Landschaft), kura rīcībā ir vismaz 25 gadu dati par globālās sasilšanas ietekmi uz Alpu priežu meža ekosistēmu. Šo datu kopums nez vai kādreiz kļūtu pieejams vai izraisītu pastiprinātu cilvēku interesi, piemēram, Latvijā, bet "Atmosfēriskais mežs"  vizuālā un spekulatīvā veidā aicina izdzīvot un kaut kādā mērā aptvert procesu specifiskā planētas punktā, vispārinot un ļaujot lokalizēt šo pieredzi savā zināšanu telpā.

Pēdējos gados mākslas un zinātnes kopprojekti ir atstājuši nošķirto eksperimentālās vai mediju mākslas nišu, veidojot sadarbību ar universitāšu zinātniskās pētniecības centriem, mākslas un zinātnes atbalsta programmām, kā arī iekarojot vietu nozīmīgākajās mākslas izstāžu zālēs. Kā piemēru vērienīgam vizuālās mākslas jomas projektu ciklam, kurā saplūst mākslinieka un zinātnieku darbība, var minēt Berlīnē mītošā Argentīnas mākslinieka Tomasa Saraceno (Tomás Saraceno) un viņa darbnīcas (Studio Tomás Saraceno) daudzpusīgās aktivitātes. Pirms dažiem gadiem, strādājot vienā no galvenajām Berlīnes galerijām, varēju vērot Saraceno utopiskās arhitektūras iedvesmoto skulpturālo "Cloud cities" ("Mākoņu pilsētu") objektu popularitāti mākslas tirgū. Saraceno, joprojām viens no komerciāli veiksmīgākajiem māksliniekiem, neslēpj, ka viņa darbnīcas mākslas tirgum paredzētās instalācijas palīdz līdzfinansēt izpētes projektus, kas piedāvā "sensoru solidaritāti ar planētu un ne-humānām (nonhuman) būtnēm" [5]. Tas vistiešāk izpaužas Saraceno zirnekļu tīklu iedvesmotajos projektos, kuru tapšanā iesaistītas gan dažādas zirnekļu sugas, gan zinātniskās izpētes laboratorijas. Trīsdimensionālo tīklojumu izpētes sākumā nozīmīga bijusi Saraceno sadarbība ar arahnologiem (zirnekļveidīgo klases pētniekiem) un Darmštates Tehniskās universitātes Fotogrammetrijas institūtu, kurā ar lāzertomogrāfijas palīdzību pirmo reizi tika veidoti zirnekļu pavedienu tīklojuma 3D attēli. Pēdējos gados uzlabotu zirnekļa tīkla mērījumu tehniku Saraceno vajadzībām izstrādājusi Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta Atomistikas un molekulārās mehānikas laboratorija. Kā minēts Saraceno darbnīcas mājaslapā, kopš pirmajiem eksperimentiem šīs vizualizācijas iedvesmojušas projektus "biomateriomikas [bioloģisko materiālo sistēmu izpētes], dzīvnieku grupu uzvedības, kosmoloģijas un [Latūram tuvās] tīklu teorijas" [6] jomās. Citiem vārdiem sakot, zirnekļu tīklojumi rosinājuši Saraceno un viņa domubiedrus no zinātnes nozarēm attīstīt virkni asociatīvu un metaforisku projektu, kas atrodas poētisku hipotēžu, zinātnes un tehnoloģiju krustpunktā, norādot uz paralēlēm starp zirnekļu un kosmisko galaktiku tīklojumiem, ieklausoties akustiskās zirnekļu tīklu vibrāciju interpretācijās  un aicinot iedziļināties aklo zirnekļu uztveres un komunikācijas modeļos, kas veidojas no zirnekļu sūtīto un uztverto tīklu svārstību viļņiem.

Ko un kā var "pārstāvēt" māksla, kad tā savā poētiskajā sistēmā adaptē zinātniskās metodes, ģenerējot jaunas nozīmju un asociāciju ķēdes? Pievēršoties gan planetāriem procesiem, gan sīkbūtņu komunikācijas formām, tā spēj radīt un paspilgtināt emocionālus un afektīvus reģistrus, kas atrodas ārpus zinātnes interešu sfēras. Piemēram, izsekojot laboratorijas peles liktenim. Man atmiņā spilgti iespiedusies Berlīnes Starptautiskajā filmu festivālā godalgotā īsfilma "Laborat" (Guillaume Cailleau, 2014), kurā analogu (gan reālistisku, gan abstraktu) kadru virknē fiksēts laboratorijas peles "ceļojums" Berlīnes Onkoloģijas izpētes centra laboratorijā. Kadrā laboratorijas zilajā gaismā parādās mērierīču un skeneru fragmenti, šļirču un injekciju cauruļu līnijas, nenosakāmu medicīnisku vai bioloģisku substanču pavedieni, pati pele dažādās pētījuma stadijās vai tās ķepa. Filmas izskaņa un kulminācija raisa nemieru – kamera tver brīdi, kad manipulāciju nobeigumā izgaist filmas varones dzīvība. Vēsā un funkcionālā laboratorijas aina, kas, Donas Haravejas (Donna Haraway) vārdiem, dokumentē divu dzīvnieku sugu saskarsmi, beidzas uz transcendentālas nots.

 

[1] Latour, Bruno. We have never been modern. Harvard University Press, 1993, 142.

[2] Malabou, Catherine. The Brain of History, Or, the Mentality of the Athropchene. Plasticity of the Planet: On Environmental Challenge for Art and Its Institutions, Mousse publishing, 2019, 167–184.

[3] Biemann, Ursula. Becoming Earth, http://becomingearth.unal.edu.co/home

[4] Turpat.

[5] https://studiotomassaraceno.org/up-close-tomas-saraceno-in-conversation-with-harriet-a-washington-shed/

[6] Turpat.

 

Projekts top ar "Latvijas vides aizsardzības fonda" finansiālo atbalstu.

Māra Traumane

Māra Traumane ir mākslas vēsturniece, kas raksta doktora disertāciju par "NSRD", pēta laikmetīgo mākslu un šobrīd ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja līdzstrādniece.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!