Kas ir intelektuāļi?

Var jau but, ka raksts ir demagogisks, kadu varbut tas aizvaino vai sadusmo. Tacu mani, ka cilveku vienkarso, dazkart mulsina dazadu raksta defineto intelektualu kategorisms, pauzot savu viedokli. Ta it ka zemteksts butu - es zinu labak, man ir taisniba, un man vienalga, ko jus domajat.

Šī raksta problēma, manuprāt, slēpjas prasmīgajā teksta konstrukcijā, kas pēdējā rindkopā latviešu "lumpeņiem" un “wannabe” intelektuāļiem iebaro pārliecības, kuras ir pretrunā ar viņu pašu un Latvijas nacionālās valsts interesēm.

Tātad, pirmkārt, bez jebkādiem pierādījumiem tiek apgalvots, ka šī valsts no visām intelektuāļu darbībām finansē tikai nacionālās identitātes kopšanu. Vajadzētu tomēr paskaidrot plašāk un uzskaitīt pāris konkrētus piemērus, kurus tad mēs varētu apspriest.

Otrkārt, ar pāris tādiem gudriem epitetiem kā "šaurais koridors", "zelta būrs", "būris plaisā un jūk", rada maldīgu priekšstatu, ka nacionālo identitāti kopjošas intelektuālas darbības finansēt no Latvijas valsts viedokļa ir nepareizi, patiesībā neminot nekādus konkrētus argumentus.

Protams, ir skaidrs, ka tas ir nepareizi, raugoties no tāda cilvēka skatu punkta, kuram visa šī valsts šķiet kļūda un kurš labprāt redzētu latviešu nācionālo identitāti, uz kuras šī valsts ir balstīta, iznīkstam utt.

Taču tie, kuriem šī valsts ir dārga un kuri vēlas saglabāt savu nacionālo identitāti, šāds finansējums šķiet gluži loģisks un pamatots (jo, kā jau autore pati godīgi min - brīvajā tirgū globalizācijas ietekmē šādi nacionālo identitāti saglabājoši intelektuāļi būtu spiesti pievērsties kaut kam citam, kas, ar autores veiklajām manipulācijām ir kļuvis par iemeslu, kāpēc no šīs valsts funkcijas būtu jāatsakās).

Līdz ar to, uzskatu, ka šis ir demagoģisks raksts, kuru tieši tā demagoģiskā rakstura dēļ nacionālo identitāti kopjošajiem laikrakstiem ir tiesības un varbūt pat pienākums atraidīt.

Labi sanācis! :) Skaidrs, ka ļoti nepatiks selektīvā meinstrīma uzturētājiem, kam praktiski neiespējami palūkoties uz sevi no malas.

Vienīgai, kas mani samulsināja, ir t.s. inteliģences apraksts: "kas guvuši ārsta, skolotāja vai jurista izglītību, nebija iespēju atrast savām zināšanām adekvātu pielietojumu, bet arī atpakaļ zemes darbos negribējās". Cik nu lasīts, Krievijas impērijā inteliģence bija konkrēta sabiedriska kategorija: "ne fiziskā darba veicēji": inženieri, žurnālisti, aktieri, skolotāji, mākslinieki, liela daļa zemāko kategoriju valsts dienesta kalpotāju, zinātnē nodarbinātie zemāko kategoriju darbinieki, un nebūt ne bezdarbnieki: http://vesture.eu/index.php/Inteliģence

1. "(..) tādēļ, piemēram, tāds vārdu salikums kā "padomju intelektuāļi" nav sevišķi bieži sastopams."

Vai esat par to droša? Mūsdienās to iespējams pārbaudīt kvantitatīvi. Google dati:
soviet intellectuals — 12 200
soviet intelligentsia — 15 400
russian intellectuals — 42 100
russian intelligentsia — 74 300

2. "Tā vietā parasti lieto inteliģences jēdzienu, ko Latvijas publiskajā telpā nereti nepamatoti izmanto arī kā sinonīmu vārdam "intelektuāļi"."

Terminu nozīmi nosaka tikai to lietojums. Abus minētos šeit lieto un lietos kā sinonīmus, bet vienas vai otras "birkas" (t. i., termina) "pamatotība" ir subjektīvs, ne zinātnisks kritērijs valodniecībā vai terminoloģijā. Jebko var nosaukt jebkādā vārdā, un augstprātībai tur nav nekāda pamata. Nedomāju, ka kādam izdosies nošķirt "intelektuāļus" un "inteliģences pārstāvjus". Tā, piemēram, daudzcietušais Hermanis ir kurš no abiem?

3. "Fui", "ņēma un iznīcināja", "bleķis" — laikam jau raksts nav rediģēts. Kas ir, Šlāpin, par desām? Neliekas, ka šie biku lec ārā no kopējā stila?

4. "(..) intelektuālo nodarbju (kultūras, zinātnes, izglītības) finansējums tika strukturēts tā, lai pasargātu intelektuāļus no globālās konkurences un ļautu viņiem uzturēt latviskās kultūras pavardu"

Būtu jau labi, ja tā būtu (sk. nākamo punktu). Bet tas, kā pa šiem gadiem ir iznīcināta rakstniecība, grāmatniecība, prese, redaktoru institūts, kas notiek ar skolotāju algām un prestižu (un attiecīgi izglītības kvalitāti), — tas nu gluži par to neliecina. Bet vispār šeit un visā pēdējā rindkopā pie katra teikuma-apgalvojuma derētu pa atsaucei, to jau arī citi komentētāji atzīmējuši.

5. Cik sapratu, autore aicina intelektuāļus droši iesviest brīvajā tirgū, kapitālismā un globalizācijā. Šo ideju vajadzētu, maigi sakot, precizēt. Varbūt to var attiecināt uz zinātni (kaut arī tur tāpat tiek attīstītas Latvijā aktuālās nozares, un ne visas šīs zināšanas var konvertēt). Taču skolotājiem, māksliniekiem, mūziķiem, literātiem, žurnālistiem startēt Eiropas vai pasaules tirgū varētu būt diezgan savāda iecere. Nez vai Ziedonis tur daudz ko nopelnītu. Vajadzētu tomēr pamanīt, ka lielākā daļa intelektuāļu saražotā "produkta" ir aktuāla tikai konkrētai nācijai un konkrētā valodā. Lai cik ļoti gribētos, ne visu var globalizēt. Valodnieki jau smejas, ka viņiem IZM atskaitēs jāraksta, cik viņiem ir patentu un cik rūpniecisko izstrādņu. Tā ka nav, ka autore būtu vientuļa vai te kādu pārsteigtu, taču tas nepadara šo nostāju mazāk nesaprotamu.

Un ko tas viss nozīmē? Vai tā būtu kārtējā Olgas "brīnumpasaka"? No verbālā "bleķa" izgrieztas figūriņas, kas sarindotas glītā virtenē, ko piekārt pie loga (smukumam) - LT ietirgot neizdevās, toties Šļāpiniem patikās (..) Labi. OK. Redakciju politika visā to krāšņumā (..) (Vai, drīzāk, vērtības, kuras tiek aizstāvētas(..)) Bet sāksim! Man nav saprotams kāpēc tiek salīdzināti Latvijas un Rietumeiropas intelektuāļi (spriedelēts par zinātni un kultūru) neņemot vērā 20gs. vēsturi (precīzāk tās atšķirīgos "kontekstus" ("dzirnakmeņus"), kuros tika ierautas konkrētas valstis (un tautas))? [ Izsakoties tēlaini : matemātiskus aprēķinus pēc ķīmijas formulām neviens neveic (..) - nav jēgas! ] Pirms mesties salīdzinošos "diskursos" ir jātiek skaidrībā ar totalitārisma sērgu atnesto postu! Ar skaudro "bilanci", kas pavērās pēc 1949 gada izsūtīšanām, un pretošanās kustības pilnīgas apspiešanas 50-to gadu sākumā - ko tad Latvijai bija nesuši ilgie "asinsgadi" ? Neko labu. (Bija zaudēti 30% iedzīvotāju salīdzinot ar 1939 gadu!) Mēs pilnībā zaudējām savus ebrejus un baltvāciešus (iznīcināti un repatriēti) ar visām tām zināšanām un kultūras potenciālu, ko iemiesoja šīs kopienas. Viņu "prombūtni" gan vēlāk ar uzviju aizstāja no Urālu plašumiem iesūtītie prastļaužu tūkstoši, kas, kā vēlāk izrādijās, bija īsti "kultūras titāni" (tik tiešām - ekselenta publika!) Arī Baltijas kara apgabala (kura centrs atradās Latvijā) oficieri drīz vien kļuva par plaukstošu "kultūrziedu" , kas izplata savu skurbinošo smaržu pār latvju zemes ārēm; un militārās "pilsētiņas" izveidojās par nelieliem "kultūras anklāviem" , kas sniedza nenovērtējamu artavu tautas apgaismības un vides sakopšanas laukā(..) Abu totalitāro režīmu asinspaltis aizskaloja nebūtībā kādus 200 000 Latvijas dēlus un meitas (ieskaitot ebrejus), kas tika nobendēti un izsūtīti (..) bet skaitļi neko nepasaka (tā ir "statistika") - ir jārunā par cilvēkiem : Aleksandru Grīnu, kuru nošāva kaut kur Astrahaņā, Ilzi Kalnāri, kuru izvaroja "atbrīvotāju" varza un vēlāk pa taisno no slimnīcas nosūtija uz padomijas vergu nometni (jau kā invalīdi); ir jārunā par Konstantīnu Čaksti, kurš vadīja pretošanās kustību vācu okupācijai (LCP) , un nonācis "Gestapo" nagos darīja visu, lai izpestītu biedrus un dotos sava mūža pēdējā "ceļojumā" - uz Štuthofas koncentrācijas nometni - lepnā vientulībā; ir jārunā par Miervaldi Birzi, kuru no vāciešu piespriestās nošaušanas, esot apcietinātam Valmierā, paglāba paša tēvocis, pateikdams : " Valdi, es iešu!" un iziedams no kameras (..) Ir jārunā par to kā kādā 1945 gada vasaras dienā Helmars Rudzītis un Alfons Reins burtiski ielaužas Minhenē dislocēto amerikāņu ģenerālštābā, lai glābtu sarkanarmiešu satvertos latviešu bēgļus, kuri jau sadzīti vagonos Minhenes stacijā - promvešanai : Eiropas pārņēmēji tolaik bija izvērsuši plašu un nesankcionētu Baltijas bēgļu vajāšanu visā Bavārijā, lai nāktu klajā ar savu "īpašo piedāvājumu" - NKVD īso "rehabilitācijas kursu" kādā no speciālajām "atpūtas zonām" ... [ interesanti, ka Saeimas pašsaprotamais un loģiskais lēmums piešķirt šo cilvēku pēcnācējiem dubultpilsonību tik ļoti nokaitinājis pašmāju putinistus, ka viņi tajā saskata "neonacisma atdzimšanu" : skatīt neseno deputātes Cvetkovas (SC) ālēšanos, kuru nācās izvērtēt Saeimas ētikas komisijai...] Bet pietiks(..) Atgriezīsimies pie doktorantes! Man nav saprotams kāpēc mūsu pētniece ignorē faktu, ka vairāk nekā 120 000 latviešu (tostarp puse inteliģences) pēc otrā pasaules kara bija spiesti pamest savu valsti (kura vairs neeksistēja) ? Var jau būt, ka okupanti, būtu atstājuši dzīvu, piemēram, Jaunsudrabiņu, liekot viņam kā mūža vainagojumu uzrakstīt savu "sarkano grāmatu" -, taču, maz ticams, ka dzīvi paliktu : Andrejs Eglītis; Z. Mauriņa; K. Raudive; A. Spekke; A. Švābe; E. Dunsdorfs; N. Strunke; J. Rancāns; P. Cirsis; F. Cielēns; V. Bastjānis; Dz. Sodums; T. Celms; H. Biezais un simtiem citu (..) Tātad! (Padomāsim!) Ja puse Amerikas, Kanādas, Lielbritānijas, Francijas, Austrālijas intelektuāļu pēc otrā pasaules kara, lai glābtu savas dzīvības būtu spiesti atstāt savas valstis bez graša kabatā - ar to, kas mugurā (starp citu, kad Gunars Janovskis ieradās Lielbritānijā viņam katrā kājā bija savādāka kurpe, jo labākas "dīpīšu nometnē" nebija izdevies samangot (..)), lai pilnīgi svešā pasaules malā sāktu jaunu dzīvi (un izcīnītu vietu zem saules), bet nabaga palicēji būtu spiesti iepazīties ar cenzūru, specfondiem, funkcionāriem, demagoģiju, 7 novembra [ne]obligātajām parādēm, rusifikāciju; "šarikoviem", kas pretendē uz viņu dzīvojamo platību, un, visbeidzot, noraudzīties, kā tiek stulbināta un degradēta pašu tauta tad, - nu tad darbi tik raiti uz priekšu viss nevestos... Tikai nepārprotiet! Es netaisos visās mūsu šodienas nelaimēs vainot padomju okupāciju(!) [ Rivžas un Vētras inspirētajai augstskolu pseido-akreditācijai kopsolī ar eirofondu miljona šķērdēšanu pilnīgi noteikti nebija nekāda sakara ar pagātnes notikumiem! Tas drīzāk bija sīka merkantilisma caurstrāvots, individuālā stulbuma paraugdemonstrējums : stulbuma -, kas savā tīrajā naivajā daunībā - mēs jau neko, mēs jau tik labu gribēdami(!) - liekas kā dievišķās žēlastības iedāvāta loze - ("Svētīgi tie, kas sevī garā nabagi, jo tiem pieder Debesu Valstība" Mat. 5:3 ), kas Temīdas kalpiem liek bezspēkā gumt (..) nu gluži kā gadījumā ar mūsu ņipro "tautsaimnieku" - "bērziņonku" , kura eirofondu diedzēto "viesu namu", kāds ļauns burvis ņēma un vienā naktī pārvērta par "dzimtas namu" ... un viss ... tīrā "transcendence" (!) ("Vārdos neizsakāmais katrā ziņā pastāv. Tas `parādās`, tas ir mistiskais." Vitgenšteins.) , ko te vairs godīgiem prokuroriem - kalnmeieriem pasākt (?) NEKO.] Tātad! Ja neņemam vērā iekavām rotātās atkāpes, - gribēju teikt tikai to, ka, ignorējot vēstures kontekstu, būtu grūti saprast kāpēc Latvija pirms otrā pasaules kara bija Eiropas līdere pēc studējošo skaita, ieņēma otro vietu pēc izdoto grāmatu skaita; spēja nākt klajā ar absolūti inovatīviem risinājumiem tehnoloģiju jomā (fotokamera "Minox") utt. un tml. - toties tagad ir pēdējās vietās pēc sagatavoto doktorantu skaita, IKP dotācijām zinātnei utt. un tml. [ Skaidrs, ka reformas izglītības nozarē ir nepieciešamas, lai mēs kā valstsnācija (visi kopā) noturētos virs ūdens! (Bet tā jau ir atsevišķa diskusija (..))] Varētu jau vēl turpināt... Atspēkot visus tos pekstiņus, kas sarakstīti pēdējā rindkopā... Bet - vai man to vajag? Šaubos. Vai to vajag Procevskai? Protams, nē. (Es domāju visiem (?) tā kā būtu skaidrs, kas tas par šauro "koridoru" kurā iemitinājusies Procevska un, - kas tas par "pavardu", ko viņa nemitīgi uzpasē (..)) Tāpēc - pietiks.

Ļoti labs apraksts, it īpaši skaidrojot terminus "publiskais intelektuālis" un "inteliģence". Gribētos gan piebilst, ka "intelligence" (ne tikai "intelligencia") ir angļu valodas vārds, kurš gan neizsaka neko ļoti pacilājošu - tas nozīmē "sapratne" ("horses and dogs are intelligent animals"), vai arī "izlūkošana/spiegošana" ("Central Intelligence Agency").

Autore to jau pasaka - bet varbūt tas jāpasaka vēl skaidrāk: Ja vien nerunājam par kādiem vēstures pagrieziena punktiem, tad runas par publisko intelektuāļu īpašo atbildību (ka viņi it kā esot sirdsapziņa) - netur kritiku. Atšķirībā no citiem sabiedrības slāņiem (teiksim, uzņēmējiem, baņķieriem, armijniekiem, ierēdņiem) - intelektuāļi ir pārāk dažādi, pārāk izolēti cits no cita, lai varētu uzstāties kā sabiedrību vienojoša morāla balss. Viedokļu izteikšana, pārdomu rosināšana - protams JĀ (citādi - kas tie par PUBLISKIEM intelektuāļiem?). Savukārt - "inteliģences pienākums tautas priekšā", protams, NĒ. Nevis tādēļ, ka mēs kādam īpaši neuzticētos, bet tādēļ, ka intelektuāļi allaž būs ļoti subjektīvi un nekādas saistības neuzņemas principā. Tad jau drīzāk var panākt, lai baņķieri runātu līdzīgas lietas (sirdsapziņas balss par valsts fiskālo konservatīvismu, zemu inflāciju un savlaicīgu parādu nomaksu) nekā intelektuāļi.

Nav arī tik skaidrs par intelektuāļu lomu sabiedrības pagrieziena brīžos. Var pieminēt, ka Indoķīnas revolucionāri (vjetnamiešu komunistu vadoņi, "sarkanie khmeri") pa lielai daļai bija mācījušies humanitārās zinības Francijā. Viņu zināšanu līmenis uz tautas caurmēra līmeņa bija ļoti augsts... Tautas sekošana inteliģencei kā sirdsapziņai var būt visai riskanta.

Kas, protams, neizslēdz iespēju konkrētiem intelektuāļiem paust viedokļus svarīgos brīžos - un citiem tajā visā rūpīgi ieklausīties. Te var atcerēties Māru Zālīti - kura jau kopš rokoperas "Lāčplēsis" laikiem (un vēlāk - arī piedaloties anti-oligarhu pasākumos, vai gluži nesen - brīdinot cilvēkus pirms pašvaldību vēlēšanām) ir allaž izteikusies it kā viņa būtu seismogrāfs, kas pirms daudziem citiem jūt lielu izmaiņu vēsmas. Teiksim, M.Zālītes dzejolis (īsi pirms atmodas laikiem) - "Pienāk sals dvēselei ezerā peldoties.\ Dvēsele jūt - vēsi kļūst.\ Bet tie, kas par dvēselēm rūpējas,\ Nebeidz medību taures pūst,\ Nebeidz himnas un odas kalt.\ Dvēsele jūt - sāk salt. ... ... ". Tāda nu reiz sanāk publiska intelektuāļa misija - "bet tie, kas par dvēselēm rūpējas...".

Liels paldies Olgai par pārdomām!

Jums taisnība, "inteliģento profesiju" saraksts ir garāks, šos dažus minēju kā nozīmīgākos piemērus.

Dārgie lasītāji! Šis nav akadēmisks raksts, tā ir publicistika. Mani akadēmiskie raksti (daži, ne visi) ir atrodami, piemēram, šeit: http://lu-lv.academia.edu/OlgaProcevska

Man liekas, ka autorei un daudziem citiem izglītotiem gudriem krieviem Latvijā ir grūti samierināties ar vienu citu skumju lietu. Latvijas krievu inteliģenti vietējai krievu kopienai nav vajadzīgi. Krievu kopiena labprātāk apmeklē Krievijas viesmākslinieku pasākumus. Rīgā taču ir krievu teātris, dzejnieki un daudz citu darbīgu un radošu cilvēku, kurus visbiežāk klausās un bauda latvieši. Neticu, ka krievu teātrim nav valsts dotācijas, tāpat citiem. Protams, vieglākais ir tajā vainot latviešus. Visu viņu nacionālo būšanu un atbalstu savējiem. Visi jau grib tik mīlēti un tam visam ir tāda greizsirdības piedeva, kas uztur to emocionālo aizvainotību tādā augstumā, lai zustu objektīva skata skaidrība.

Man arī viņas uzskati ir aptuveni skaidri, bet raksts par "Labā krieva uzvedības kodeksu" nepatika.:)
Šķiet, nav iespējams nepamanīt, ka Procevska praktiski vienmēr cenšas ievērot savu "agendu" - vienalga, vai tie būtu publicistiski vai pseidoakadēmiski raksti, vai arī tviterčivinājumi. :)

dute:
Visādā ziņā interesanta tēma un raksts, īpaši ieskats vēsturiskajā attīstībā, bet beigas - kamon! Pēc zinātniski neitrālā toņa (kurā gan ielavījies vārds "bleķis") pēdējās rindkopas tendenciozitāte pārsteidz nesagatavotu.
=============================================
Nu, nu. "Pārsteidz nesagatavotu" tikai tad, ja nav pamanītas citas biedrenes Procevskas aktivitātes.:):)

lai gan rakstā ir vairāki, mazākais, diskutējami apgalvojumi, raksts kā viedoklis kopumā interesants. ir divas galvenā problēmas. pirmā - raksts līdz galam "neiztur" tā sākumā jaušamo "uzstādījumu" - neitrāli, pētnieciski runāt par konkrēto tēmu. to apliecina arī teksta struktūra: jo tālāk tekstā, jo mazāk atsauču. tātad - arvien vairāk subjektīvā, personiskā viedokļa. jo tālāk tekstā, jo skaidrāk jaušama izteikti kritiska attieksme pret intelektuāļiem kā pašpassludinātu grupu, kas interesējas par tikai par sevi. (vai pašpasludinātība un savstarpējs burziņš neizriet no pavisam cita faktora/aspekta - ka a priori nav iespējams, ka intelektuāļu grupas sastāvs, idejiskais virziens utt. nevar rasties traktoristu vakara sarunās un pirmsmiega apcerēs? tas, savā ziņā, ir līdzīgi kā ar avangarda dzejnieku - tur ir gan dabiska un neizgēgama savrupība, gan būšana "pašam sevī", kam citi var tikai sekot/pievienoties vai - noraidīt, ignorēt).

kritikam viedoklim kā tādam, protams, ne vainas, bet pietrūkst šīs kritikas konteksta, piemēram, mijiedarbē ar citām grupām un mijiedarbes kopsakarībās, likumsakarībās.

un otra problēma ir pēdējā rindkopa. kā viedoklis ok. kā pētniecisks vispārījums - nekam nederīgs. pateikt, ka intelektuāļi ir pašpasludināta grupa - lai jau tā būtu, tas labi iekļaujas sen iesāktajā autoritātes nonivelēšanas virzienā (kas labi saskan ar padomju laikiem, kad starp valsts vēlētajiem pārstāvjiem pat augstākajā līmenī smuki tika ievēlēti, piemēram, traktoristi; šķiet, tas ir vienīgais veids, kā atvērt intelektuāļiem acis, lai šie beidzot saprastu, ka patiesībā nejēdz neko vairāk kā jebkurš cits). protams, daudziem joprojām kremt, ka intelektuāļos daži joprojām ieklausās. nevis tikai miljonāros, Lembergā vai šovu dalībniekos. kaitnoši, nepatīkami un traucējoši! un, protams, aizvainoši, kad Hermani tautai neglāsta galviņu, bet mēģina atmodināt. kas gan viņš tāds būtu?! kas viņam devis tādas tiesības?!

bet pateikt, ka Latvija ir intelektuāļu izdomāts "īpašs veidojums", kas turklāt nepieciešams, lai intelektuāļi saglabātu savu īpašo statusu - nu, tas pat nav nedz asprātīgi, nedz smieklīgi, kur nu vēl - pētnieciski. un tas šo rakstu piepeši un neizskaidrojami ieliek Procevskas citu publikāciju rindā. un piešķir pavisam citu, nejauku nokrāsu, kas nekādi nepiedien raksta sākotnējai analītiskajai ievirzei (es vismaz ceru, ka tāda bija iecere). tas atgādina krievu mēdīju pieeju - pat rakstos par sportu uzbraukt Lastvijas "naidīgajai" poltikai pret krieviem.

ir tikai normāli paust viedokli tviterī un viedokļu rakstos, bet ja tas tiek darīts akadēmiskā rakstā, tad rodas iespaids, ka autors lasītāju uzskata par muļķi. nav jau būtiski, vai lasītājs viņa viedoklim piekrīt vai ne, tā vienkārši tiek diskreditēts arī pārējais teksts

Labi, autores uzskati man ir aptuveni skaidri un raksts par Labā krieva uzvedības kodeksu man patika. Bet tā bija publicistika - ja reiz tiek rakstīts šāds akadēmisks raksts, tad piekabināt beigās publicistisku viedokli bez pamatojuma vienkārši izskatās nesmuki.

Visādā ziņā interesanta tēma un raksts, īpaši ieskats vēsturiskajā attīstībā, bet beigas - kamon! Pēc zinātniski neitrālā toņa (kurā gan ielavījies vārds "bleķis") pēdējās rindkopas tendenciozitāte pārsteidz nesagatavotu. Tā teorija par nacionālās pavarda kopšanas virsuzdevumu ir pārāk jau nu šaurs skatījums uz specifisko situāciju, kāda eksistē intelektuāļiem jaunajos brīvvalsts laikos. Izskatās, ka pati autore skatās uz šo jautājumu caur kaut kādu koridori.

:)

bet kas glābs intelektuāļus un pētīs kaķus.?

Arī tad, ja šī ir publicistika, nevis akadēmisks raksts, pēdējā rindkopā lasāmo domu tomēr būtu bijis derīgi izvērst un pamatot ar piemēriem, kā tas, ja pareizi atceros, tika darīts 16. maija konferencē. Citādi tiešām izskatās pēc plikiem tendencioziem apgalvojumiem.

Kopumā intelektuāļus ļoti lielā mērā interesē viņi paši. Visticamāk, tas notiek tāpēc, ka intelektuāļi ir jēdziens, ko definē no iekšpuses – vieni intelektuāļi raksta par citiem intelektuāļiem un, pat lietojot apzīmējumu "viņi", netieši runā par "mēs". Olga, no šī es secinu, ka arī Tu esi intelektuālis. jo ļoti ieinteresēti raksti par intelektuāļiem. vai tā ir? Tu sevi pieskaiti?

Visumā labs un interesants raksts! Paldie!

Mazliet par īsu par pirmsWWI inteliģences rašanos un tās saistību ar 80gadu Latvijas inteliģences pašizpratni - šķiet, ka 80os gados nebija vairs spēkā tas, ka 'inteliģence' bija cilvēki, kas ieguvuši humanitāru/sociālu izglītību, bet nevar atrast vietu darba tirgū.

"Viena no intelektuāļu pašizpratnes būtiskajām sastāvdaļām ir autonomijas jēdziens – intelektuāļiem ir svarīgi sevi uzskatīt par neatkarīgiem". Jā, pilnīgas neatkarības intelektuāļiem nav - pozīcijas paušana jau pati par sevi paredz pozicionēšanos un piesliešanos kādām vērtībām un tos atbalstošiem grupējumiem. Taču no tā neizriet pretējais - ka visi intelektuāļi visās izpausmēs ir angažēti, un nevarētu paust vērtīgu viedokli.

Par nacionālās identitātes dominanci postpadomju Latvijas hum un soc zinātnē var piekrist, ka tā ir nelaime. Konkurencei vajag būt, un jāsalīdzinās ir pasaules mērogā, lai mums būtu pasaules zinātne. Tomēr teikums par brīvā tirgus regulāciju zinātnē nav ar šo sasaistāms, tas ir par citu tēmu. Valsts dotācijām ir jāpaliek, lai īstenotu mērķtiecīgu zinātnes politiku. Tā ir arī attīstītās REiropas zemēs. Protams, līdzās tam veicināms privātā sektora finansējums R&D zinātnē.