Recenzija
18.10.2013

Kartupeļu mizas un piepildītais tukšums

Komentē
3
Saglabā

Par Šantalas Akermanes filmu "Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080 Brisele", 1975

Mana pirmā tikšanās ar Šantalas Akermanes darbiem notika Antverpenē, M HKA muzejā 2012. gada vasarā, viņas pirmajā lielajā Eiropu apceļojošā izstādē "Par tālu, par tuvu". Izstādes pamatekspozīciju veidoja video un filmu instalācijas, kas tapušas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, savukārt papildus bija iespējams noskatīties mākslinieces agrīnās filmas. Centrālajā darbā – monumentālā video instalācijā "No austrumiem" (1993) – lielā tumšā telpā izvietotajos 25 monitoros bija skatāma 107 minūtes gara Akermanes dokumentālā filma, kas uzņemta, ceļojot no Austrumvācijas līdz Maskavai, cauri Polijai un Baltijas valstīm laikā pēc Berlīnes sienas nojaukšanas. Savukārt citā darbā – "Monterejas viesnīca" (1992) – kamera lēni un noslēpumaini slīd cauri kādas Ņujorkas viesnīcas gaiteņiem un istabām.

Par Akermanes atpazīstamāko un ikoniskāko darbu tiek uzskatīta 25 gadu vecumā uzņemtā nepilnas trīs ar pusi stundas garā filma – hipnotiskais pētījums "Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080 Brisele" (1975). Filmas galvenā varone Žanna Dīlmana (Delfīne Seiringa) ir mājsaimniece un atraitne, kas kopā ar savu dēlu dzīvo kādā pieticīgā Briseles centra dzīvoklī. Žannas mājas rutinizēto soļu tēlojums pasniegts garās, statiskās epizodēs, skatītājam ļaujot pieredzēt kino materialitāti, burtiski sajūtot laika ilgstamību, jo lielākoties visas darbības atspoguļotas reālajā laikā. Trīs stundas un 21 minūti iespējams vērot, kā Žanna gatavo ēst, mazgājas vannā, kopā ar savu pusaugu dēlu ēd vakariņas, iepērkas pārtikas veikalā, mazgā traukus, tīra putekļus un spodrina dēla kurpes, ada un cenšas sameklēt notrūkušo žaketes pogu.

Pateicoties filmas iemidzinošajam ritmam, galvenās varones paredzamajai uzvedībai, koncentrējoties uz katru žestu un skaņu, pamazām tiekam ievilkti Žannas kaislē pēc absolūtās kārtības. Akermanes minimālistiski precīzās kino izteiksmes līdzība Žannas nevainojamajam un iepriekšnoteiktajam dienas grafikam novirza uzmanību no vēl kādas ritualizētas darbības – Žannas piekoptās ikdienas pēcpusdienas prostitūcijas.

Bez lieka dramatisma, bet paradoksālā kārtā ar absolūtu nepieciešamību pēc drāmas filma pārtop radikālā eksperimentā. Filmā nav mūzikas, nosacītajam klusumam kalpojot par vienu no filmas izteiksmes līdzekļiem. Arī teksts lielākoties monologos, dažreiz replikās parādās salīdzinoši reti, bet šīs reizes nekad nav nejaušas. Neikdienišķi savādie un izplūdušie monologi, tāpat kā katra izteiktā piebilde, ikreiz atsedz atšķirīgu Žannas apspiestības formu – tie atsaucas uz viņas laulību un dēla eidipisko domāšanu, katra nopūta – uz seksuāla rakstura nemieru. Verbālās epizodes tiecas mīkstināt ainas, kuras paliek aiz durvīm un skatītājam nav redzamas – pēcpusdienu tikšanās ar vīriešiem.

Dzīvoklī ir piecas telpas – virtuve, gaitenis, dzīvojamā istaba, guļamistaba un vannas istaba. Gandrīz vienmēr, kad Žanna ieiet vai iziet no vienas telpas otrā, tiek atvērtas un aiz sevis kārtīgi aizvērtas durvis, vispirms izslēgts un tad ieslēgts apgaismojums. Katru elektrības slēdža klikšķi pavada kurpju papēžu klaudzoņa. Šāda pāreja no vienas istabas otrā uzsver katras telpas atšķirīgo nozīmi, kas ietilpst Žannas izveidotajā dzīves modelī un sabiedrības stereotipā par sievietes funkcijām.

Filmas atpazīstamības zīme ir aina, kurā Žanna mizo kartupeļus. Tas, protams, arī ir nekustīgs kadrs vairāku minūšu garumā. Akermane neizklaidē. Apzināti atsakoties attēla kadra laukumu piepildīt ar nevajadzīgām detaļām, atceļot kameras kustību, neizmantojot tuvplānus un mūzikas izklaidējošo pavadījumu, Akermane piespiež skatītāju "izlasīt" katru notiekošā niansi, iedziļināties katrā detaļā un žestā. Kamera nebaidās "pārturēt" kadru arī tad, kad darbība ir beigusies, bet dīvainā kārtā tas nekad nav garlaicīgi. Akermanes tukšums ir piepildīts un suģestējošs. Kādā intervijā režisore ir atklājusi, ka naktī, strādājot pie scenārija, viņa ieraudzījusi filmu gatavu visā pilnībā – tās galējā veidolā – un nolēmusi atteikties no visām sižeta blakus līnijām un varoņiem, fokusējoties tikai uz Žannu viņas dzīvoklī.

Filma sastāv no trim daļām, atspoguļojot trīs dienas Žannas dzīvē. Līdz otrās dienas pēcpusdienai viss notiek, kā ierasts, bet tad sākas dažādas sīkas atkāpes un nobīdes. Kartupeļi vāroties piedeg, un Žanna izmisīgi staigā pa dzīvokli, nesaprotot, ko ar tiem tagad iesākt. Vāks terīnei, kurā ik reizi tiek noglabāta klientu samaksātā nauda, netiek nolikts atpakaļ vietā. Matu sakārtojums izjūk. Slaukot galda piederumus, dakšiņa izkrīt no rokām. Trauki paliek nemazgāti. Uzvārītā kafija nav dzerama. Cenšoties nosūtīt vēstuli māsai, atklājas, ka pasts ir slēgts. Veikalā atklājas, ka iepirkumu maisiņš ir aizmirsts dzīvoklī, savukārt kāda darbnīca, kuru nepieciešams apmeklēt, vēl nav atvērta. Galdiņš kafejnīcā, kur Žanna regulāri ierodas, lai izdzertu tasi kafijas, ir aizņemts. Ar katru nākamo epizodi pieaug trauksme. Žanna apsēžas dzīvojamās istabas krēslā un nezina, ko tālāk darīt. Trīs minūtes kadrs paliek nemainīgs, burtiski nekas nenotiek. Epizodi pārtrauc zvans pie durvīm, un skatītājam neredzamā, bet tikai saklausāmā kaimiņiene (kuru spēlē pati Akermane) uz laiku atstāj Žannai savu brēcošo mazuli, kamēr pati aiziet uz veikalu iepirkties.

Filmas beigās beidzot tiekam ielaisti guļamistabā, lai piedzīvotu to, kas līdz šim ticis slēpts. Gulta ir jau sagatavota. Bet pirms tam Žanna nesekmīgi cenšas atsiet iepakojuma striķa mezglu un, lai tiktu klāt pie tikko iegādātā naktskrekla, dodas pakaļ šķērēm uz virtuvi, lai vēlāk spertu izšķirošo soli, uz kuru esam vedināti visas filmas garumā.

Es apzināti nepieminu tik bieži norādītās atsauces Akermanes darbu saistībai ar feminisma idejām, kā arī filmas precīzo kontekstu sievietes lomas stereotipiskajai uztverei sabiedrībā, jo man Žannas Dīlmanas sakarā būtiskāk šķiet akcentēt režisores meistarību spēt piepildīt tukšumu, izmantojot atturīgus izteiksmes līdzekļus, kā arī vērot metodes, ar kādām viņa saglabā spriedzi šķietami bezgalīgajās epizodēs, pakāpeniski vairojot trauksmes un diskomforta sajūtu.

Ar filmu "Žanna Dīlmana, Tirgus krastmala 23, 1080 Brisele" 21. oktobrī tiks atklāts Rīgas Starptautiskais īsfilmu festivāls 2ANNAS. Fakts, ka festivāls ir sagādājis iespēju šo filmu redzēt no 35mm kinolentes ir grandiozs notikums!

Tēmas

Kristaps Epners

Kristaps Epners ir mākslinieks, grafiskais dizainers un skrējējs. Studējis Latvijas mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!