Aizvadītajā gadā daudz pārspriestā tēma: internets veicinot puspatiesību un pilnīgu izdomājumu brīvu, neatspēkotu izplatību.
Domāju, portāla lasītāji šo tēmu ir ievērojoši, tādēļ tā nav jāpārstāsta. Tālākais teksts ir pārdomas saistībā ar diviem jautājumiem: a) cik lielā mērā šī "post-truth" ("pēc-patiesības") situācija ir unikāla, b) cik tā ir bīstama.
Situācija, manuprāt, nav unikāla, jo pārmetumi kādam informācijas nodošanas rīkam ir seni. Atcerēsimies kaut vai Seno Grieķiju, kur dažs labs esot iebildis pret rakstību kā atmiņu atrofējošu un attiecīgi nevēlamu jaunizgudrojumu. Vēlākajos laikos kāds cits kritizēja drukāšanas tehnoloģiju parādīšanos kā iemeslu informācijas un zināšanu vulgarizācijai, ir zināmi arī pārmetumi presei, radio, televīzijai, kino utt.
Galu galā nav jauna arī situācija, kad kāds, pieklājīgi sakot, radoši interpretē informāciju vai postulē savu, no tā brīža zināšanu kanona būtiski atšķirīgu skatījumu. No šī viedokļa skatoties, kopš viduslaikiem nekas īpaši nav mainījies.
Un vispār – cilvēki ar aizspriedumiem, sazvērestības teorijām utt. ir indoktrinējuši sevi un apkārtējos (citreiz ticot paustajam, citreiz patiesībā ne visai) vienmēr. Un no reālo seku viedokļa pieņemu, ka tas, kā romieši, bizantieši, ķīnieši utt. savulaik aprakstīja "barbarus", sevišķi neatšķiras no tā, kā, teiksim, Trampa piekritēji un pretinieki ASV internetā apraksta cits citu. Un attiecīgi, baidos, viņi tā arī izturētos ārpus virtuālās telpas, ja vien ne krimināllikums.
Tātad, lai cik vērienīga liekas šodienas smadzeņu – savu un citu – skalošana internetā, tā nav nekas saturiski jauns, un acīmredzot lielākās bažas par šo vingrinājumu saistītas ar to, ka šobrīd mēs objektīvi patērējam vairāk informācijas par pasauli ārpus mūsu tuvākā loka (ģimene, kopiena) nekā, teiksim, zemnieks 17. gadsimta Vācijā. Kaut vai tādēļ, ka mums tam ir vairāk laika.
Jāņem vērā arī tas, ka t.s. tradicionālo plašsaziņas līdzekļu satraukums par faktoloģijas devalvāciju neapzināti (pieļauju) ir nedaudz liekulīgs, jo paši plašsaziņas līdzekļi ir pie tā savu roku pielikuši. Nevis kaut ko speciāli slēpjot vai melojot, bet gan producējot epizodes, piemēram, par ārpolitikas tematiku, kurās pērn par elles izdzimumu dēvētais X šogad kaut kā izrādās "mazākais ļaunums" ar perspektīvu nākamgad vispār kļūt par "konstruktīvu sarunu partneri". Respektīvi, nav tā, ka mēs informatīvajā laukā saskaramies ar kaut kādu negaidītu "masu sacelšanos".
Jautājums par fenomena bīstamību ir sarežģītāks, jo cilvēku ciešāka mijiedarbība nozīmē, ka pārāk relaksēti pret melu un puspatiesību cirkulēšanu arī nevajadzētu izturēties. Jāpiezīmē gan – mazliet izbrīna tas, ka lielākais kreņķis šobrīd vērojams attiecībā uz politiku skarošajām glupībām: manuprāt, blēņas, kas skar, piemēram, cilvēka veselības vai ekoloģijas jautājumus, nav mazāk bīstamas.
Lai kā arī būtu, šā brīža dezinformācijas bīstamā īpatnība ir tā, ka, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, tā spēj vairāk lietot vizuālos tēlus. Proti, mana, šķiet, zinātniski nepierādāmā tēze ir tā, ka mēs sliecamies vairāk noticēt tam, ko redzam "paši savām acīm", nevis, piemēram, izlasām. Ja atļauts huligānisks piemērs, viena lieta ir lasīt t.s. Cionas gudro protokolus, cita – noskatīties internetā "dokumentālo filmu" par tiem. Un tas nekas, ka tajā izmantoti no konteksta pilnīgi "izrauti" vizuālie tēli vai kādas kinofilmas fragmenti. "Es redzēju!"
Līdz ar to, ja pašmērķīgi – jo šī portāla lasītājiem tāpat ir pietiekams kritiskās domāšanas līmenis – kaut ko var rekomendēt, tad tā ir īpaša piesardzība dažādu vizuālo "pierādījumu" vērtēšanā.
Nav arī noliedzama mūsdienu specifika, kas izriet no jau minētās cilvēku ciešākas sasaistes. Ja ciema bagātākais vīrs, teiksim, 18. gadsimtā paziņo, ka atraitne Anna ir ragana, tas Annai var beigties ļoti nepatīkami, tomēr tas nav tas pats, kas 100 000 auditorijai feisbukā norādīt, ka Obama ir slēpts musulmanis vai Tramps – pedofils. Cits mērogs, ziniet. Tomēr man nav īsti skaidrs, cik lielā mērā meli internetā paliek sevi barojošas žults izgāšanas līmenī un cik jau bīstamākā formā. Jo indoktrinēšanas rezultātā veikts balsojums vēlēšanās, protams, nav joka lieta, tomēr kāda nogalināšana arī tā nav (jau pieminētais simboliskais krimināllikums kā bremzējošs faktors). Sevis un citu uzkurināšana var izšļākties arī ārpus virtuālās pasaules, tomēr pieļauju, ka šī pasaule ir pārāk komfortabla un nesodītību nodrošinoša, lai mutes bajāri to atstātu. Šādā kontekstā mums vienkārši ir jāpieņem, ka internetā bija, ir un būs toksiski slāņi, līdzīgi tam, kā mēs apzināmies, ka ir un būs cilvēki, kuri spīdzina dzīvniekus.
Trauksmes cēlāji norāda, ka visas šīs nejēdzības tomēr nav tikai, kā savulaik teica mans boss "Radio SWH", Zigmars Liepiņš, verbāla atvieglošanās tiešajā ēterā, jo tās dod varu cilvēkiem, kuriem, sacīsim pieklājīgi, to dot nevajadzētu. To grūti noliegt, turklāt bulgāru izcelsmes filozofs Ivans Krastevs kādā diskusijā pērn norādīja uz būtisku jaunumu: histērija ļauj vēlēšanas pasludināt kā "pēdējo, izšķirošo" kauju un veicina vēlēšanu rezultātu nepieņemšanu. Tā ir, un tas ir bīstami. Tomēr labā – lai gan savā būtībā diezgan ciniskā – vēsts te ir tā, ka mobilizēšanās jau nenotiek tikai viena kandidāta vai partijas atbalstītāju nometnē. Tas vienalga izskatīsies vismaz estētiski nepatīkami, tomēr tas arī nozīmē, ka nevienai bļaušanai nav garantēts pārsvars. Savukārt tas, ka politika ar tādu sparu iegulstas žanrā "kurš skaļāk?", galu galā var... nu jā, mobilizēt arī to sabiedrības daļu, kurai šis žanrs, vismaz tādā apjomā, nav pieņemams. Domāju, ka nav verificējamu datu par to, cik liela ir šī sabiedrības daļa, tomēr pieņemu, ka bļāvēju sadaļa ar savām izpausmēm rada pārspīlētu iespaidu par saviem apmēriem, jo bļāvējus vienmēr pamana, citē vairāk. Pieņemu arī, ka žults un melu uzplaiksnījums sākotnēji bļāvēju sadaļai palīdz tādēļ, ka citas sadaļas šokā novēršas no politikas apspriešanas un dalības tajā (vēlēšanas), tomēr šī distancēšanās un "spēles lauka" atdošana diez vai ir ilglaicīga. Tādēļ jo svarīgāk tiem politikas spēlētājiem (t.sk. plašsaziņas līdzekļiem), kuri orientējas uz ne-bļāvējiem, mazāk vaimanāt, bet ar savu klātbūtni un darbu iedrošināt toksiskuma pārbiedētos. Abstrahēsimies uz mirkli no šodienas: ja modelis "dedzini svešos!" (tiešā un pārnestā nozīmē) būtu kaut kā cilvēku kopdzīvei imanenti piemītošs un ilgtspējīgs, nedz es rakstītu šīs rindas, nedz jūs tās lasītu 2017. gada pirmajās dienās.
1