Foto: "Unsplash"
 
Karš Ukrainā
23.03.2022

Karš Ukrainā un Eiropas Savienības normatīvais spēks

Komentē
7
Saglabā

Eiropas integrācijas ilglaicīgais pētnieks Īans Mennerss [1] 2002. gadā izvirzīja tēzi, ka tā vietā, lai meklētu pazīmes, kas raksturotu Eiropas Savienību (ES) kā civilu vai militāru spēku, starptautiskajās attiecībās tā būtu jāuzlūko kā normatīvs spēks. Saskaņā ar viņa viedokli, ES ir pasaulē unikāls veidojums tieši ar to, ka tās darbības fokusā ir universālas normas un principi, nevis noteikta nācija, un šīs normas un principi, nevis konkrētas nācijas intereses – vai interpretācija par tām – arī ir tie, uz kuriem balstoties tiek veidotas attiecības gan ES iekšienē, gan ar pasaules valstīm. ES vērtības ir labi zināmas: miers, brīvība, demokrātija, tiesiskums un cilvēktiesību ievērošana veido ES darbības normatīvo bāzi, kas nostiprināta ES pamatlīgumos, ir saistoša visām dalībvalstīm un darbojas kā nosacījums ES paplašināšanās procesā, ES sadarbības un asociācijas līgumos, kā arī ārējās tirdzniecības un attīstības sadarbības politikā.

Ekonomiskās sankcijas un atbalsts Ukrainas armijai

Vai ES ir reaģējusi uz Krievijas uzsākto karu Ukrainā kā normatīvs spēks? Lielos vilcienos varētu teikt, ka jā. ES ir izrādījusi bezprecedenta saliedētību, nosakot straujas un bargas sankcijas pret Krievijas politiķiem, amatpersonām un oligarhiem, finanšu sektoru un ekonomiku, kā arī pret valsts kontrolētajiem medijiem. Virkne rietumu uzņēmumu un investoru ir pametuši Krievijas tirgu, tas pats notiek ar rietumu medijiem un sociālās tīklošanas platformām. Krievija nonāk aizvien lielākā rietumvalstu izolācijā, un visticamāk tuvākajā nākotnē tā neatgūs uzticamību kā valsts, kurā ir vērts ieguldīt un ar kuru ir droši sadarboties.

Lai arī ne tik strauji kā Amerikas Savienotās Valstis (ASV), ES ir spērusi soli arī savas galvenās atkarības – Krievijas gāzes un naftas – mazināšanas virzienā. Vācijas lēmums apturēt 11 miljardus dolāru vērtā "Nord Stream 2" gāzes vada sertifikāciju jau kara pašās pirmajās dienās ir vēsturisks. Eiropas Komisija meklē veidus, kā jau tuvākajā laikā aizstāt Krievijas gāzi, kas veido 40% no ES importētās gāzes, ar sašķidrinātās dabasgāzes importu, kā arī stiprina centienus alternatīvu enerģijas ieguves avotu izveidei un energoefektivitātes uzlabošanai. Eiropas Komisija apgalvo, ka, dažādojot piegādes, jau līdz gada beigām ES varētu samazināt Krievijas gāzes importu par divām trešdaļām [2]. Būtiski, ka ES energoatkarības mazināšanai ir ne vien ES institūciju, bet arī visaptverošs politiskais atbalsts. Visi ES līderi neformālajā valstu un valdību vadītāju samitā Versaļā šā gada 10.–11. martā ir vienojušies, ka pakāpeniski izbeigs atkarību no Krievijas gāzes, naftas un ogļu importa. Šāds solis īstermiņā būs dārgs Eiropas uzņēmējiem un patērētājiem, taču ilgtermiņā nostiprinās ES enerģētisko neatkarību un vājinās Krieviju.

Nopietnu signālu par ES apņēmību aizsargāt demokrātijas vērtības sūta arī iepriekš nepieredzēta mēroga ES un tās dalībvalstu paziņojumi gan par militāro un humāno palīdzību Ukrainai, gan par ES un dalībvalstu aizsardzības spēju stiprināšanu. Pirmo reizi tās vēsturē ES ir paziņojusi par finansējuma piešķiršanu ieroču (tostarp – letālu) iegādei, lai atbalstītu Ukrainas armiju. Par militāru palīdzību Ukrainai ir paziņojusi arī Vācija – valsts, kas līdz šim ir ieturējusi neitralitāti attiecībā uz ieroču piegādi konfliktā ierautām teritorijām. Ieročus Ukrainai apņēmušās sūtīt arī tradicionāli neitrālās valstis – Somija un Zviedrija –, kurās, cita starpā, ir aktivizējušās diskusijas arī par pievienošanos NATO. Virkne dalībvalstu, tostarp ilgstoši piesardzīgā Vācija, ir paziņojušas par to aizsardzības budžetu palielināšanu, un ES dienaskārtībā ir kopējās ārējās un drošības politikas stiprināšana, tostarp tēriņu palielināšana investīcijām aizsardzības sektorā.

Eiropas perspektīva Ukrainai

Tomēr no ES kā normatīva spēka būtu gribējies redzēt noteiktāku atbildi attiecībā uz Ukrainas lūgumu uzņemt Ukrainu ES. Ir skaidrs, ka valstu iestāšanās process ES ir ilgstošs un sarežģīts, tas prasa reformas un mērķtiecīgu darbu, lai izpildītu jaunu valstu uzņemšanai pamatā esošos Kopenhāgenas kritērijus – nodrošinātu stabilas, demokrātiskas institūcijas, funkcionējošu tirgus ekonomiku un spēju piemērot ES tiesību aktu kopumu. Ir skaidrs, ka Ukrainas pievienošanās ES nebūtu ne ātra, ne arī vienkārša, jo, lai arī Ukraina skaidri nostājās uz eiroatlantiskās integrācijas ceļa jau Eiromaidana laikā 2013. gadā, ekonomikas un tiesu sistēmas reformas, lai apkarotu korupciju, Ukrainā līdz šim stagnējušas. Tāpat ir skaidrs, ka arī ES pašai nepieciešams pielāgoties jaunu valstu uzņemšanai.

Tajā pašā laikā Ukrainai ir nepieciešama ļoti skaidra vīzija par to, kas notiks pēc kara, un tā ir nepieciešama tagad, kad karš vēl turpinās un nav zināms, cik daudz spēka un pašiedvesmas no ukraiņiem tas prasīs. Pirms dažiem gadiem, piedaloties pētījumā par jauniešu uztveri Ukrainā un Baltijas valstīs [3] par ES un Ukrainas attiecībām ar ES, saklausīju atziņu, ka jaunās paaudzes vidū Ukrainā populārs kļūst viedoklis, ka Ukrainai neviens nepalīdzēs, ka tai ar savām problēmām jātiek galā pašai. Nupat Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir nācis klajā ar skarbu atziņu [4] par Ukrainas iestāšanās NATO perspektīvām. Apstākļos, kad Ukrainas armija un civiliedzīvotāji drosmīgi un pašaizliedzīgi cīnās ar agresoru, ukraiņus nedrīkst atstāt ar sajūtu, ka viņi ir vieni. Ukrainas politiskajā naratīvā šis karš ir sadursme starp divām identitātēm: (post)padomju un rietumu. Ukraiņi karo par savām tiesībām piederēt eiropeisku vērtību telpai. Tāpēc simbolisks solis no ES, piedāvājot Ukrainai skaidru iestāšanās perspektīvu, ir mazākais, ko Eiropa varētu darīt, lai nostiprinātu ukraiņos ticību, ka viņi nav kļūdījušies. Simboliskiem soļiem ir liela nozīme: straujā Latvijas neatkarības atjaunošanas atzīšana 1991. gada augustā no daudzu Eiropas un pasaules valstu puses tajā brīdī nostiprināja latviešos apziņu, ka uzsāktais neatkarības atgūšanas ceļš ir neatgriezenisks.

Šāds solis no ES puses nebūtu bezprecedenta. 2003. gadā ES piedāvāja iestāšanās perspektīvu Dienvidslāvijas karos cietušajām Rietumbalkānu valstīm. Grieķijas prezidentūras laikā Solonikos pieņemtā deklarācija sniedza nepārprotamu signālu, ka "Balkānu nākotne ir Eiropas Savienībā" [5]. Lai arī deklarācijā atzīts, ka sagatavošanās integrācijai un visbeidzot dalība ES, pieņemot ES standartus, būs liels izaicinājums un iestāšanās ātrums ir katras Rietumbalkānu valsts ziņā, šī deklarācija tolaik deva spēcīgu politisko signālu Rietumbalkānu valstīm pārvarēt kara sekas, nostiprināt demokrātiskās institūcijas un uzsākt ekonomisko un tiesisko transformāciju. Šādā kontekstā, protams, Francijas ES prezidentūras laiks Ukrainai nav labvēlīgs, jo Francija ir viena no redzamākajām ES paplašināšanās pretiniecēm. 2019. gadā Francija līdztekus Nīderlandei un Dānijai neatbalstīja iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju, neņemot vērā Eiropas Komisijas un ES Augstās pārstāves sniegtās rekomendācijas, ka valstis tam ir gatavas. Lai arī gadu vēlāk iestāšanās sarunas tika uzsāktas, Francija joprojām apelē pie tā, ka ES nav gatava uzņemt jaunas dalībvalstis.

Francijas piesardzību atspoguļo arī nupat, 10.–11. martā, Francijas prezidentūras laikā Versaļā notiekošā ES līderu neformālā samita laikā pieņemtā deklarācija [6]. Tajā tiek atzīti Ukrainas "centieni tuvināties Eiropai" un "izvēlētā virzība uz Eiropu", kā arī Ukrainas piederība pie "mūsu Eiropas saimes", taču nākotnes perspektīva Ukrainai kā ES dalībvalstij netiek piedāvāta. Tā vietā ES Padome ir "aicinājusi Komisiju iesniegt atzinumu par šo [Ukrainas] pieteikumu saskaņā ar attiecīgajiem Līgumu noteikumiem". Tādējādi ES reakcija nesniedz vajadzīgo politisko signālu un to grūti nosaukt citādi kā vienkārši par birokrātisku.

Ukrainas draugu koalīcija

Taisnības labad jāsaka, ka ne visas ES dalībvalstis ir piesardzīgas. Centrālās un Austrumeiropas valstu līderi, tai skaitā Latvijas, ir skaidri pauduši atbalstu Ukrainai kā ES kandidātvalstij [7]. Lietuvas, Polijas un Ukrainas prezidenti jau 23. februārī – dienu pirms kara – parakstīja kopīgu deklarāciju par to, ka Ukrainai jāpiešķir kandidātvalsts statuss [8]. Polijas, Čehijas un Slovēnijas premjerministri pirms dažām dienām viesojās Kijevā, lai klātienē paustu atbalstu kara plosītajai valstij. Īpaši uzņēmīga ir Lietuva, kas tradicionāli ir bijusi Ukrainas lielākā sabiedrotā starp Baltijas valstīm. Ukrainu pēc kara sākuma ir apmeklējis gan Lietuvas ārlietu ministrs Gabrieļus Landsberģis, kurš Kijevā tikās ar savu ukraiņu kolēģi Dmitro Kulebu, lai "paātrinātu Ukrainas iestāšanās procesu" [9], gan Lietuvu pārstāvošais Eiropas Komisijas vides, okeānu un zivsaimniecības komisārs Virgīnijs Sinkēvičs, kurš, cita starpā, ir pirmais Eiropas Komisijas augsta līmeņa pārstāvis, kurš apmeklējis Ukrainu kara laikā.

Centrālās un Austrumeiropas valstu aktivitātes vieš cerības, ka šajā reizē tām varētu izdoties pārliecināt daudz skeptiskākās Rietumu un Dienvideiropas valstis par to, ka Ukrainas pievienošanās ES ir pašas ES nākotnes jautājums. Francijas prezidentūru ES Padomē 2022. gada jūlijā nomainīs Čehija, un paredzams, ka Ukrainas iestāšanās ES būs Čehijas prioritāšu augšgalā. Austrumu partnerība, kas veido ietvaru ES pašreizējai sadarbībai ar Ukrainu, Gruziju, Moldovu, Armēniju un Azerbaidžānu un līdz 2021. gada jūnijam iekļāva arī Baltkrieviju (kas izstājās no partnerības pēc pašas vēlēšanās), tika izveidota tieši Čehijas pirmās ES prezidentūras laikā 2009. gadā. Iespējams, ka tieši Čehijas prezidentūras laikā mēs varētu sagaidīt Prāgas deklarāciju, kas nospraustu skaidru apņemšanos ES uzņemt ne tikai Ukrainu, bet arī Gruziju, Moldovu un, iespējams, pat Baltkrieviju.

NATO bijušais ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens atzīst, ka tā bija kļūda – 2008. gadā nepiedāvāt Ukrainai un Gruzijai rīcības plānus dalībai NATO –, lai arī durvis abu valstu dalībai NATO palika atvērtas [10]. Ar to NATO "sūtīja nepareizu signālu Putinam", kurš tajā pašā gadā iebruka Gruzijā. Arī šobrīd ar signālu, ka ES durvis Ukrainai (un arī Moldovai un Gruzijai) ir atvērtas, var nepietikt. 2022. gadā ir vajadzīgs nepārprotams politisks lēmums par Ukrainas, Moldovas un Gruzijas statusu ES integrācijas procesā.

Lēmumam par Ukrainas, Moldovas un Gruzijas uzņemšanu ES ir arī plašāka ģeopolitiska nozīme. Karš Ukrainā ir parādījis, cik būtiska Eiropas drošībai ir Apvienotā Karaliste, un varētu pat teikt, ka nogludinājis pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES saglabājušās nesaskaņas. Ir augstu vērtējams, ka Apvienotā Karaliste un ES kara situācijā darbojas kā uzticami sabiedrotie. Tāpat neatsverama ir bijusi Šveices un Norvēģijas, kas nav ES dalībvalstis, pievienošanās ES noteiktajām sankcijām. Savstarpējā koordinācija un neordinārie lēmumi pierāda, ka Krievijas uzbrukums rietumu vērtībām tiek uztverts ārkārtīgi nopietni. Šāda grupēšanās kārtējo reizi apliecina, ka dzīvojam pasaulē, kurā vērojama aizvien pieaugoša sāncensība starp lielvarām un zināmā mērā atsvešināšanās. Šādā situācijā piederība vienam vai otram reģionālam blokam vai aliansei kļūst izšķiroša. Vai ES paņems savā paspārnē Ukrainu, Gruziju un Moldovu – tas ir Eiropas nākotnes lomas pasaulē un līderības jautājums.

 

[1] Manners, Ian. (2002). Normative Power Europe: A Contradiction in Terms?* Journal of Common Market Studies 40(2), 235-258. https://doi.org/10.1111/1468-5965.00353
[2] European Commission. (2022, March 8). REPowerEU: Joint European action for more affordable, secure and sustainable energy. [Press Release] https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/ip_22_1511
[3] University of Canterbury/National Centre for Research on Europe. (n.d.). E-YOUTH: Youth Opinion and Opportunities for EU Public Diplomacy: Youth Narratives and Perceptions of the EU and EU-Ukraine Relations in Ukraine and the three Baltic States. https://jeanmonnet.nz/eyouth/ Carey, A., Ochman, O., Atwood, K. & LeBlanc, P. (2002, March 16).
[4] Zelensky signals he doesn't expect Ukraine to join NATO anytime soon. CNN. https://edition.cnn.com/2022/03/15/europe/ukraine-nato-zelensky-shift/index.html
[5] European Council. (2003, June 21). EU-Western Balkans summit: Declaration. https://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/misc/76291.pdf
[6] Eiropadome. (2022, 10.-11.marts). Neformāla valstu vai to valdību vadītāju sanāksme: Versaļas deklarācija. https://www.consilium.europa.eu/media/54790/20220311-versailles-declaration-lv.pdf
[7] Presidents of the Republic of Bulgaria, the Czech Republic, the Republic of Estonia, the Republic of Latvia, the Republic of Lithuania, the Republic of Poland, the Slovak Republic, and the Republic of Slovenia. (2022, February 28). Support of Ukraine’s swift candidacy to the EU. [Open Letter] https://www.president.pl/news/open-letter-by-presidents-in-support-of-ukraines-swift-candidacy-to-the-european-union,49584
[8] RFE/RL. (2022, February 23). Ukraine Deserves EU Candidate Status, Polish and Lithuanian Leaders Tell Zelenskiy. Radio Free Europe/Radio Liberty. https://www.rferl.org/a/ukraine-eu-candidate-lithuania-poland/31718647.html
[9] LRT.lt & BNS. (2022, March 15). Lithuanian FM is visiting Ukraine – sources. Lietuvos radijas ir televizija. https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/1644454/lithuanian-fm-is-visiting-ukraine-sources
[10] Tavberidze, V. (2022, March 12). 'Putin Won't Stop In Ukraine': Former NATO Secretary-General Says Alliance Sent 'Wrong Signal' In 2008. Radio Free Europe/Radio Liberty. https://www.rferl.org/a/putin-ukraine-nato-rasmussen-russia-interview/31749844.html

Vineta Kleinberga

Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes pētniece

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!