24. februāris, diena, kad aprit gads pēc kara sākuma Ukrainā, ticis gaidīts ar savdabīgu nepacietību – vieni sagaida Krievijas ofensīvas saasinājumu, citi – paziņojumu par jaunu NATO atbalsta plānu Ukrainai, par jaunām sankcijām, iedvesmojošas runas, paredzējumus un ticību galējai Ukrainas uzvarai.
Pasaules vēsture liecina, ka valstis, sabiedrības un cilvēki parasti pārrēķinās, paredzot nākamā kara gaitu – pēdējo 500 gadu laikā iniciatori zaudējuši starp ceturtdaļu un pusi no aizsāktajiem kariem. [1] "Kari vienmēr notiek ilgāk un prasa vairāk dzīvību un dolāru, nekā sākumā paredzēts," [2] savā pētījumā par pašpārliecinātību karā rezumēja amerikāņu politologs Dominiks Džonsons. Krievija to demonstrējusi uzskatāmi – armijas kolonnas Ukrainā iegāja gandrīz vai parādes maršā, [3] taču pārrēķinājās arī Ukrainas sabiedrotie. Kara pirmajās dienās gandrīz visi paredzēja Ukrainas strauju sagrāvi, dodot dažāda veida konfliktos cietušajai valstij stundas, [4] dienas, [5] vēlāk – nedēļas un mēnešus. Tomēr Ukrainas sabiedrības vēlme pretoties un Krievijas karaspēka pieļautās kļūdas ļāva Ukrainai ne tikai pasargāt Kijivu, bet arī doties pretuzbrukumā.
Bažas par Krievijas panākumiem pamazām aizstāja cerības uz ātru tās sakāvi, apvienojot Rietumu modernākās tehnoloģijas un ukraiņu cīņas sparu. Pēc tam ātrs gals tika paredzēts Krievijai – augošie Krievijas zaudējumi izraisīs varas maiņu Maskavā, [6] Krievijai drīzumā beigsies augstas precizitātes raķetes, [7] mobilizācija izraisīs nemierus Krievijas sabiedrībā. [8] Pagājušajā vasarā sāka skanēt paziņojumi, ka jādomā par mieru, kas "nepazemos Krieviju un dos tai drošības garantijas" [9] – galu galā Krievija vēl joprojām ir pasaules lielākā valsts ar 6000 kodolgalviņām. [10] Realitāte ir cita – pēdējos mēnešos fronte ir iestrēgusi pie Dņepras, Krievijā tiek gatavots vēl viens mobilizācijas vilnis un ik pārdienu izskan ziņas par kārtējo Krievijas raķešu triecienu Ukrainas pilsētām.
Viens no iemesliem, kas Krievijai lika uzsākt karu, bija vēlme vājināt "NATO draudus tās robežām". Lai kāds būtu kara iznākums, stratēģiski Krievija to jau ir zaudējusi; NATO sen nav bijusi tik vienota alianse, Eiropa ir diversificējusi enerģijas piegādes, Rietumu investīciju aizplūšana no Krievijas to vēl vairāk ir attālinājusi no īstena lielvalsts statusa. Krievija savas neveiksmes skaidro ar vēstījumu, ka Ukrainā tā karo "ar visu NATO", taču pamatots ir arī jautājums – kāpēc, par spīti Rietumu atbalstam, Ukraina vēl karā nav uzvarējusi? Šis nav tikai karš par teritorijām un ietekmi – tā ir atgriešanās pie diskursa par pasaules kārtību un vērtībām tās pamatā. Ukraina ir izglābusies no šķietami neizbēgamas sakāves, nu ir laiks domāt par to, ko tieši nozīmē vārdi "Ukrainas uzvara".
Krievijas uzbrukums Ukrainai 2014. gadā valsti atstāja "iesaldētā konflikta" apstākļos – lai gan tā pilnībā nepiederēja Krievijas ietekmes sfērai, ceļš uz integrāciju ES un NATO Ukrainai kopš tā brīža tika liegts. Tagad jebkura vienošanās, kas iekļautu "Krievijas interešu pasargāšanu" Krimas aneksijas vai Ukrainas neitralitātes veidā nebūtu nekāda Ukrainas uzvara. Vienkārša Krievijas karaspēka atvilkšana un sarunu uzsākšana ukraiņiem nozīmētu atkārtotu konflikta iesaldēšanu. "Krievijas zaudējums" un "Ukrainas uzvara" nav viens un tas pats.
Skaidrs fokuss uz Krievijas sakāvi vai Ukrainas uzvaru nozīmētu arī lielāku skaidrību pienācīga atbalsta sniegšanā un risku izvērtēšanā. Ja fokuss ir panākt Ukrainas uzvaru, tas prasa daudz nopietnāku militāro atbalstu bez dažādām "sarkanajām līnijām" un risku saasināt konfliktu ar Krieviju. Fokusēties uz kara izbeigšanu, proti, Krievijas agresijas pārtraukšanu nozīmē riskēt ar Ukrainas "pārdošanu" – līdzīgi kā tas notika ar Somiju 1940. gadā, Poliju pēc Otrā pasaules kara un Ungāriju 1956. gadā; jebkurš kompromiss ar Krieviju Ukrainas jautājumā tiktu panākts uz Ukrainas rēķina.
Kara sākums pielika punktu cerībām par demokrātiskās pasaules nešaubīgo uzvaru, par ko rakstīja Fukujama. Vēsture diemžēl nav beigusies. Primāri tā ir Rietumu kļūda; bailes par savu likteni neļāva saknē cirst Krievijas agresīvās tieksmes un glābt miljoniem cilvēku likteni. Vēlme neeskalēt situāciju un pārāk nesaērcināt Krieviju nozīmēja nevis "cīņu par mieru", bet gan vēlmi rūpēties par savu interešu drošību. Kamēr gada garumā tiek spriests par tanku, tāla darbības rādiusa raķešu un lidmašīnu piegādēm, liela daļa raķešu pret mērķiem Ukrainā tiek palaistas no TU-95 bumbvedējiem, kas brīvi paceļas no Engelsa kara lidlauka Krievijā. Šim lidlaukam, tāpat kā kara noliktavām un Krievijas spēku koncentrēšanas punktiem tiešā Ukrainas robežas tuvumā ukraiņiem ir aizliegts uzbrukt, ja tie vēlas izmantot modernos Rietumu ieročus. [11]
Iemesli, kāpēc kari vispār sākas – pašpārliecinātība, nespēja pieņemt, ka pretinieks māk adaptēties, uz optimismu tendēta domāšana –, nekur nav pazuduši un turpina barot ticību vieglākajam ceļam. Arī pašlaik Rietumos šķiet, ka vēl daži desmiti bruņutehnikas vienību vai vēl kādas sankcijas pret Krieviju dos pagrieziena punktu – deus ex machina – un pēkšņi viss nostāsies pirmskara sliedēs. Tomēr šāda pagrieziena punkta nebūs – apzināti ir nodarīts pārāk daudz ļauna, lai to viegli varētu aizmirst. To zina arī Maskavā: Krievijas atzīšanās, ka tā ir rīkojusies amorāli un prettiesiski, prasītu vienlaicīgu Krievijas politiskās un militārās elites apsēdināšanu uz notiesāto sola un Krievijas impērijas idejas sagrāvi no iekšpuses.
Ukrainas kara iznākums būs atbildīgs par nākamās paaudzes likteni – vai nu Rietumi parādīs, ka ikviens agresors tiks sodīts pašos pamatos, vai arī agresija būs pierādījusi savu vērtību pasaules politikā. Sniegt Krievijai izeju, nesniedzot uzvaru Ukrainai, nozīmētu ar vienu rokas vēzienu noslaucīt visu politisko vērtību sistēmu, kas būvēta pēc Otrā pasaules kara. Šī iemesla dēļ mazāk jāmeklē komforts Krievijas neveiksmēs un vairāk jādomā par to, ko nozīmē Ukrainas uzvara un kas tās sasniegšanai ir nepieciešams. Pieredze liecina – nākotne nebūs rožaina; karš Ukrainā vēl joprojām ir sagaidāms ilgāks, nekā gribētos domāt, tas būs daudz asiņaināks un turpinās prasīt aizvien smagākus lēmumus. Visiem.
[1] Wang, K. and Ray, J. L. Beginners and Winners: The Fate of Initiators of Interstate Wars Involving Great Powers since 1495. International Studies Quarterly 38 (1994): 139–154.
[2] Johnson, Dominic D. P. Overconfidence and War: The Havoc and Glory of Positive Illusions
[3] Zabrodskyi, M. Watling, J. Danylyuk, O, Reynolds, N. Preliminary Lessons in Conventional Warfighting from Russia’s Invasion of Ukraine: February–July 2022, Royal United Services Institute for Defence and Security Studies. Pieejams: https://static.rusi.org/359-SR-Ukraine-Preliminary-Lessons-Feb-July-2022-web-final.pdf
[5] https://www.newsweek.com/us-expects-kyiv-fall-days-ukraine-source-warns-encirclement-1682326
[6] https://www.nytimes.com/2022/03/07/opinion/sway-kara-swisher-clint-watts.html
[7] https://ukdefencejournal.org.uk/russia-running-out-of-precision-weapons/
0