Publicitātes foto
 
Sarunas
13.09.2022

Karš beigsies tad, kad beigsies krievija. Saruna ar Serhiju Žadanu

Komentē
4

Serhijs Žadans (1974) ir ukraiņu dzejnieks, mūziķis, tulkotājs, rakstnieks, politiskais aktīvists – viņa titulu un padarīto darbu saraksts ir plašs un iespaidīgs, tostarp jāpiemin vairāk nekā 20 publicētas grāmatas, virkne ievērojamu balvu, un šīgada martā viņš nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Latviešu valodā trīs viņa grāmatas – "Džezs pār Donbasu", "Mezopotāmija" un "Internāts" – no ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova, kuru lūdzām Žadanu intervēt septembra sākumā, kad viņš uz dienu ieradās Rīgā. [red.]

Šī saruna notika klubā "Melnā piektdiena", kurā tovakar uzstājās grupa "Жадан і Собаки" – seši harkivieši, kuri kopā ar Žadanu spēlē kopš 2007. gada. Starp personāla ieeju, noliktavu un miskasti esam atraduši vecu ādas dīvānu. Žadans ir noguris – vākdami ziedojumus Harkivas brīvprātīgo bataljonam "Хартія", viņi jau ir nospēlējuši desmit koncertus desmit dažādās pilsētās, un vēl tikpat viņiem priekšā. Viņš laiku pa laikam ieskatās telefonā: Harkivu stipri apšauda, pienāk fotogrāfijas – trāpīts ir namam, kas atrodas blakus viņējam, bērnudārzam, pārtikas veikalam. "Šie atriebjas," viņš nikni nosaka, "neko citu viņi nespēj, tad nu bliež vienkārši, kur pagadās." Divpadsmit metrus no mums skatuvi iemēģina grupas puiši. Šis ir mans pirmais mēģinājums kādu intervēt; izrādās, ka sarunāties, kad Vitālijs dārdina sitamos, var gluži jauki, bet ierakstu pēc tam atšifrēt ir pagrūti.

Māra Poļakova 

Māra Poļakova: Drīkst? Es mūsu sarunu ierakstīšu. Varbūt no tā vēlāk kaut kas iznāks...

Serhijs Žadans: Pa vidu dārdēs bungas...

Māra: Arī tās pierakstīšu! (Smejas.) Zini, kas mani ļoti interesē: no kurienes ukraiņiem ir šī nepakļāvība? Kad ir tik daudz nogalināto, nobendēto. Tu pats raksti: "Tad nu arī mēs līdz vēlam vakaram sēžam un dzeram, un mēģinām par kaut ko runāt – cik forši sanāk, cik forši, ka esam atbraukuši –, lai gan patiesībā nekas nav forši un visas šīs komūnu paliekas stepēs un ar kauliem piestūķētā melnzeme iedzen mērenā stuporā." [1] Vai Zabužko, kas runā par upuru klusēšanu un aculiecinieku kaunu... Kad cilvēkiem ir vienkārši bail – jo ir šīs atmiņas par to, ka par ukrainiskumu viņus nogalinās.

Serhijs: Te man jāpaskaidro, ka mums trīsdesmitie bija milzīga trauma. Trauma visai sabiedrībai un austrumniekiem [Austrumukrainas iedzīvotājiem – red.], man liekas, vēl jo vairāk. Tā lielā mērā izpaužas politiskajā noskaņojumā, sabiedriskajā aktivitātē. Salīdzinājumā ar rietumniekiem austrumnieki ir bijuši pasīvāki, kritiskāk noskaņoti pret valsti...

Māra: Vienmēr? 

Serhijs: Pēdējā laikā, pēdējos gadu desmitos. Manā ieskatā tas ir saistīts ar Holodomoru. No kurienes nāk nepakļāvība... Nu, paklau, ir taču normāli, ka cilvēks negrib būt kolonizēts! 

Māra: Normāli! (Abi smejas.)

Serhijs: Normāla lieta! Bet lielākā vai mazākā mērā šo mūsu nepakļāvību, šīs brīvības alkas pēdējos divsimt gadus ir veidojusi konfrontācija ar Krieviju. [2] Tas pats, kas situācijā ar karu. Kamēr krievi nebija sākuši totālu karu, nevienam pret krieviju nekā nebija, cilvēki vienā mierā klausījās krievu mūziku, skatījās krievu filmas. Visa tā "rusofobija", par kuru viņi runā, ir izprovocēta. Pirms tam bija normāla attieksme pret to, kas ir svešs, nekādas vēsturiskas masu rusofobijas nekad nav bijis, kur nu. Bet viņi sāka karu. Un tad ir viens brīdis, kad cilvēks pārstāj baidīties un sāk aizstāvēties. Vispār jau, zini, ukraiņi ir tāda diezgan pacietīga tauta...

Māra: Bet Mahno un visas tās pierobežas būšanas? 

Serhijs: Nu, kad ir tāda situācija, kad uz mums sāk izdarīt spiedienu... Zini, kas ir svarīgi: trīsdesmit gadu laikā mūsu sabiedrība ir ļoti stipri izmainījusies. Tas ir tas, ko krievi nekad nav sapratuši. Lielā mērā tas, protams, sākās Maidanā, četrpadsmitajā gadā, taču arī pirms tam... 

Māra: Jā, protams, Oranžā revolūcija, un...

Serhijs: Nuja, mums bija sava valsts – bet krievi to stūrgalvīgi nevēlas saprast. Viņi tiešām domā, ka mēs ar viņiem esam viena tauta, ka mums nav valstiskuma, nav pat valstiskuma iedīgļu, vēlmes pēc sava valstiskuma, nepieciešamības pēc tā. Un runa pat īsti nav par valsti kā totalitāru instrumentu, bet drīzāk par savu rīcībspēju. Harkiva ir pie robežas, tu redzi, kur ir tava zeme un kur ir otra puse. Un pa savu logu redzi, kā no Belgorodas uz mums izlido raķetes, tu redzi: tas ir no turienes... Viss ir acu priekšā. Nujā, mums vienkārši gribas savu rīcībspēju. 

Māra: Vienkārši!

Serhijs: Nuja!

(Abi smejas.)

Māra: Mums tagad ir Dzejas dienas, un es aizvakar runāju par Vasiļu Stusu – par to, kā sešdesmit piektajā gadā, kad visi sēdēja klusi, klusiņi, viņš saka: "Kurš ir pret tirāniju – piecelieties!"

Serhijs: Pretestība ir bijusi. Gan viņi sešdesmitajos, gan, teiksim, partizāni, kuri karoja pret abiem režīmiem, ļoti ilgi karoja, turējās pretī... 

Māra: Nu, tātad tas, piedod man, tomēr ir kaut kas nācijas raksturā... 

Serhijs: Iespējams, iespējams.

Māra: ...Jo, teiksim, baltkrieviem turpat blakus taču nav bijis... 

Serhijs: Jā, tas ir ļoti savādi, un es īsti nesaprotu, kāpēc – kāpēc baltkrieviem neizdodas. Pirms diviem gadiem šķita, ka nu beidzot viņiem izdosies, bet nekā... Tur droši vien ir tīri subjektīvi faktori, Lukašenko redzēja, ar ko beidzās Maidans, apguva šo mācību un viņus vienkārši sadragāja.

Māra: Bet atgriežoties... Saki, lūdzu: kad tu augi – tavā bērnībā par Holodomoru nerunāja, ja? Sāka runāt kaut kad astoņdesmitajos? 

Serhijs: Nē, pie mums par to runāja – bet čukstus. Vectēvs nebaidījās man stāstīt par to, kā cilvēki mira, par kanibālismu, par to, ka mirušos apglabāja akās, jo kapus nevarēja izrakt... Taču vienlaikus – un tas ir ļoti zīmīgs stāsts – viņš bija šausmīgi iebiedēts. Kad runa bija par politiku un tika pieminēts vārds "Staļins", viņš reaģēja kā Pavlova suns: uzreiz sāka dziedāt odas Staļinam. Stāsta, stāsta par Holodomoru, ja – un tad uzreiz slavas dziesmas biedram Staļinam.

Māra: It kā noraustās un pārslēdzas režīms, ja? 

Serhijs: Jā, jā, jā.

Māra: Bet cik tas bija izplatīts? Vai tas bija visiem atmiņā? 

Serhijs: Bija, bija, protams. Astoņdesmito beigās par to sāka runāt televīzijā, rādīt dokumentus un tā joprojām, bet ģimenes atmiņu līmenī tas bija visu laiku. Mūsu bērnība – tā bija otrā paaudze, kopš tas bija noticis. Mēs esam trešā. Mūsu vectēvi to visu bija pieredzējuši.

Māra: Redzi, mēs ar tevi esam vienā vecumā, bet manējie par tādām lietām nestāstīja. Vectēvs ļoti nenoteikti pieminēja, ka viņa vecākais brālis ir pazudis mežos... Tas ir, viņš bija mežabrāļos, un, kas ar viņu notika, to mēs nezinām joprojām. Vecmāmiņas māsa bija izsūtīta – un arī par to mums nestāstīja līdz astoņdesmito beigām. Sargāja bērnus. 

Serhijs: Nu, skaties, kā bija pie mums. Visi bija vairāk vai mazāk lojāli padomju varai, nekāda pretpadomju noskaņojuma līdz astoņdesmito otrajai pusei nebija. Man bija normāla padomju bērnība, tētis bija PSKP biedrs – ne jau apzinīgs komunists, bet partijas biedrs. Taču manu brāli un mani viņš nokristīja. Turklāt riskējot: ja kļūtu zināms, ka PSKP biedrs nokristījis bērnus, viņam būtu problēmas. Mani nokristīja baznīcā – rajonā viena bija palikusi, bet brāli – kaut kur mājās, kādā mājas baznīcā. Tas arī ir kaut kas ne gluži saprotams, tas bija kaut kas mentalitātes līmenī: baznīcu vajag cienīt, neatkarīgi no tā, kas tu esi. Mums bija ļoti stipri sovjetizēta sadzīve, visādas tautiskās lietas ļoti stingri tika nīdētas, bet uz Ziemassvētkiem mēs visi staigājām, nesdami cienastu. [3] No rīta skolas direktore mūs sapulcināja skolā un teica, ka nekādā gadījumā nedrīkst nest cienastu, bet vakarā viņa mūs gaidīja. (Abi smejas.) Mēs ieradāmies – un viņa bija mūs gaidījusi. Mēs nezinājām, kāpēc un kas, nezinājām koļadas, neko no tā nezinājām – Rietumukrainā tas bija saglabājies, pie mums ne –, bet mēs zinājām, ka ir jāiet un jāsveic. Rietumukrainai baigi paveicies, ka trīsdesmitajos gados tā nebija nokļuvusi padomju okupācijā. Viņi izdzīvoja, nemira badā, un tādēļ viņi ļoti spēcīgi atšķiras. 

Māra: Nujā, un pirms tam viņi nebija krievijas impērijā.

Serhijs: Jā, jā, nenoliedzami. 

Māra: Bet kas notiek tālāk? Deviņdesmitajos, pēc tam? Protams, es saprotu, ka tas separātisms ir importēts, bet vai tomēr kaut kas tur nebija? Cilvēki uz kaut ko reaģēja? Ne?

Serhijs: Nē, nē, es tiešām esmu pārliecināts, ka ne. Zini, ko es tev teikšu: Luhanskā un Doneckā es pēdējoreiz biju 2014. gada februārī. Tur jau bija separātisti, bija ieņēmuši namus, bet viņiem neviens uzmanību nepievērsa, viņu bija maz. Esmu pārliecināts, ka tas viss bija mākslīgs projekts... Donecka un Luhanska līdz pēdējam izgāja demonstrācijās par Ukrainu, tu to redzēji...

Māra: Jā. 

Serhijs: ...demonstrācijās izgāja ļoti daudz, daudzi tūkstoši cilvēku... Es domāju, ka tas ir saistīts ar politiku: kāpēc Harkivu no separātistiem iztīrīja, bet Donecku un Luhansku ne. Jo es esmu pārliecināts: ja Harkivā separātisti būtu palikuši, tur būtu tas pats, kaut arī viņus tur atbalstīja daži tūkstoši – pilsētā ar pusotru miljonu iedzīvotāju.

Māra: Kādā valodā runāja tava ģimene? 

Serhijs: Suržikā. Manā ciemā runāja suržikā. Bija viens, kurš runāja krieviski, – viņu saukāja par "moskali", un viens, kurš runāja ukrainiski, – viņu saukāja par "Banderu". (Abi smejas.) Visi pārējie runāja suržikā. Tad es ierados Harkivā, iestājos filologos, tur bija ļoti ukrainiska vide, mēs sākām saieties ar Harkivas ukrainiski runājošajām aprindām... 

Māra: Rakstīji tu uzreiz ukrainiski, ja?

Serhijs: Jā. Nu, zini, es krieviski lasīju un joprojām daudz lasu... 

Māra: Es to redzu tulkojot – ka mēs esam lasījuši vienas un tās pašas grāmatas, es pamanu, teiksim, frāzes pavērsienu, kaut ko tādu, uz ko reaģēju kā uz pazīstamu...

Serhijs: Tā varētu būt. Mani varoņi ir rusofoni, es vienkārši viņu konstrukcijas pārnesu ukraiņu valodā. 

Māra: Jā, jā, es to labi redzu un cenšos parādīt... Tur ir tāda interesanta lieta – netaisīt kaut kādu stilizāciju, bet lai latviski skanētu dabiski, lai varētu just, ka viņi runā citādi... Redzi, kā ir – es mēģināju tulkot Sofiju Andruhoviču un sapratu, ka netieku galā...

Serhijs: "Felix Austria"? Jā, tur ir pavisam cita valoda. 

Māra: Jā, cita, un problēma jau nav tā, ka es nezinātu tos vārdiņus, man vienkārši ir sajūta, ka to vajag taisīt citādi, un es pagaidām nesaprotu, kā.

Serhijs: Nujā. 

Māra: Ar rietumniekiem man vēl būs jāizdomā, kā strādāt, jo tiešām, līdz šim vairāk sanācis ar tavējo galu... Nu, Tamāra ir kijiviete...

Serhijs: Rafejenko, tu teici... 

Māra: Jā.

Serhijs: Ar Rafejenko ir sarežģīti, viņam ir tāda ļoti filoloģiska proza... 

Māra: Jā, bet neprātā interesanti! Ā, zini, ko es vēl no tava gala tulkoju? Johansenu!

Serhijs: Oho! Romānu?

Māra: Jā, "Doktoru Leonardo"! [4]

Serhijs: Paklau, vareni!

Māra: Uztaisīju fragmentu, tādu kā āķīti – varbūt atradīsies izdevējs. 

Serhijs: Jā... Tieši tur šobrīd notiek tās niknākās kaujas, tajās vietās, par kurām viņš rakstīja.

Māra: Tu jau arī raksti tieši par tām vietām. Gan prozā, gan dzejā – tava "Slobidas Klondaika", tas viss... Es tur neesmu bijusi, par turieni zinu tikai no tevis... 

Serhijs: Nujā, no maniem dzejoļiem sanāktu mācību grāmata par Austrumukrainas ģeogrāfiju: Siveras Doneca, Oskila, Azovas jūra, Melnā jūra – tas viss...

Māra: Bet vai ir kaut kas īpatnējs tai Slobidas Ukrainai? Lai varētu teikt: lūk, šī ir Slobidas Ukrainas kultūra jeb identitāte? Kas ir visa tā pierobežas būšana?

Serhijs: Saproti, tur taču galīgi nav viendabības. Slobidas Ukraina... Starp Harkivu un Poltavu ir simt kilometru – un tās ir absolūti dažādas būšanas.

Māra: Ahā! Kāpēc? 

Serhijs: Cilvēki tur apmetās uz dzīvi dažādu iemeslu dēļ, dažādos periodos, attīstība bija atšķirīga... Harkiva attīstījās kā ļoti jaudīga pilsēta; no vienas puses to vienmēr centās pārkrievot un parādīt kā "impērijas pilsētu" – pirmā universitāte Ukrainā, guberņas pilsēta, province, tādā garā – bet, no otras puses, Harkiva vienmēr ir bijusi ļoti ukrainiska pilsēta. Ukrainiska kultūra, ukrainisks gars. No Harkivas ir Skovoroda, no Harkivas bija tā valodnieku skola, no Harkivas bija Potebņa.

Māra: Potebņa bija no Harkivas? Es nezināju.

Serhijs: Jā. Harkivas universitāte, lai cik ļoti impērija centās to piesavināties, vienmēr ir bijusi ukrainiskuma perēklis. Harkivā, starp citu, radās ukraiņu nacionālisms. (Skan bungas.) Pēc tam bija laiks, kad Harkiva bija galvaspilsēta. Tas gan nebija ilgs laiks, deviņpadsmit gadu, un tomēr. (Skan bungas.) Un visas tās slobodas [5] apkaimē, kozaku ciemi... Bet dienvidu Donbasā masveidā nometināja krievus, tur ir pavisam citādi – gan etniski citādi, gan sociāli citādi, jo proletariāts tomēr atšķiras no lauciniekiem un jaukta tipa populācijas. Arī urbānisma tur ir mazāk, jo Harkiva vienmēr, no vienas puses, ir bijusi rūpniecības pilsēta, bet no otras – universitāte. Donbass – tās tomēr ir pilsētas strādniekiem: tika atvērta šahta un ap to tika izveidota pilsēta; uzcēla rūpnīcu – un ap to pilsētu. 

Māra: Gatavojoties runāt par Stusu, mani ļoti pārsteidza Maksima Striha frāze: "Donbass kā ukraiņu nacionālisma šūpulis."

Serhijs: Zini, man liekas, diez vai sešdesmitnieki, šie mūsu disidenti – tas bija nacionālisms, drīzāk patriotisms. Nacionālisms manā izpratnē ir drīzāk politisks fenomens. Bet citādi – jā, daudzi disidenti bija tieši no Doneckas un Luhanskas apgabala: mans novadnieks Ivans Svitličnijs – Stusa draugs, arī dzejnieks, tulkotājs; viņš arī ilgus gadus sabija Gulagā, atgriezās akls, ļoti slims un nomira. Vēl no Donbasa bija... (Skan bungas.) Un Vasiļs Holoborodko... (Skan bungas.) 

Māra: Sanāk paradokss: tu saki – proletariāts, bet no otras puses šie visi...

Serhijs: Ne jau par to ir runa, nav tā, ka es būtu pret proletariātu, jo es esmu par proletariātu, bet jāsaka tā, kā ir. Pirms kara – līdz 2014. gadam – gandrīz 90 procentu pilsoņu, kuri dzīvoja Doneckas apgabalā, ne reizi nebija pabijuši ārpus Doneckas apgabala. Viņi tur sēž un nekur nebrauc. 

Māra: Jo negrib?

Serhijs: Jo nav tāda paraduma, vajadzības. Viņiem ir Donbass, ar to pietiek. 

Māra: Arī uz krieviju viņi nebrauc?

Serhijs: Nekur. Tā ir oficiālā statistika. 

Māra: Kā tu domā: vai pēc kara viņi kļūs par krietniem Ukrainas pilsoņiem? Mums ir ļoti maz informācijas par to, kā cilvēki tur jūtas. Kas ar viņiem būs, kad beigsies karš?

Serhijs: (Nopūšas.) Es domāju, ka mums kopā būs ļoti grūti dzīvot. Tur ir cilvēki, kuri ņēmuši rokās ieročus pret savas valsts iedzīvotājiem, ir kolaboracionisms – par to jāatbild. (Skan bungas.) 

Bet pirmkārt ir jāsaprot, ko mēs darīsim ar krieviju. Skaidrs, ka šis karš beigsies tad, kad beigsies krievija. 

(Serhijs dūc, iesildot dziedamo balsi.)

Māra: Vai tu pats tici, ka izdosies atgūt gan Krimu, gan Donbasu? 

Serhijs: Protams.

Māra: Un kas būs pēc tam? 

Serhijs: Ā, pēc tam! (Abi smejas.) Pēc tam mēs nodarbosimies ar krieviju. Nē, nu, skaidrs, ka atgūsim, jautājums tikai, kā, par kādu cenu, kas būs ar krieviju... Es pieņemu, ka viņiem problēmas vēl tikai sākas, viņi paši tikai sāk to saskatīt – ka viņi ir iedarbinājuši pašiznīcināšanās procesu. No otras puses, man ir stipri škrabīgi, jo ir skaidrs: kad tas koloss gāzīsies, mēs būsim ļoti bīstamā vietā.

Māra: Tu šausmīgi dusmojies uz Milānu? [6] Tomēr ne? Stulbeņi, un viss?

Serhijs: Ai, nē, man tikai ir pretīgi. Nu, stulbeņi, jā. 

Māra: Zini, es tevi pirmo reizi redzēju 2014. gada pavasarī Berlīnē, tu tur sēdēji un ļoti pacietīgi skaidroji vāciešiem, kas notiek. Ir pagājuši astoņi gadi – un viņi joprojām nav sapratuši.

Serhijs: Nu, ko no viņiem var gribēt. Vienkārši... riebīgi ap dūšu. Tas nav īsti godīgi, nav īsti... (Nopūšas). Nu, pretīgums. Mēs galu galā viņus sargājam – tāpēc tas viņu uzspēlētais pacifisms, zini... Pseidopacifisms. 

Māra: Tieši pseido, jā. Lai rociņas paliktu baltas un tīras.

Serhijs: Mhm, mhm. 

Māra: Pie mums tomēr jau no pirmās dienas viss bija skaidrs, mēs tomēr dzīvojam krievijai blakus, nebija nekādu šaubu...

Serhijs: Nu, zini, atkarīgs no tavas vides... Es šodien runāju ar jūsu muitniekiem. "Tie jūsu ukraiņi, kas te dzīvo, ļoti lieliski jūtas un pēc jūsu harkivām neilgojas." Precīzs citāts. 

Māra: Hm. Par kuriem bija runa?

Serhijs: Domāti bija bēgļi. 

Māra: Nu, zini... Man blakus mājā ir viesnīca, un tur puse iemītnieku šobrīd ir bēgļi. Es katru dienu redzu, kā viņi staigā pilnīgi melnām sejām, bail skatīties. Sieviete no Mariupoles ar diviem bērniem, kijivieši... Arī bēgļu centrā es nevienu, kas lieliski dzīvotu, neredzēju...

Serhijs: Nu, es arī šo frāzi nesaprotu... 

Māra: Vai tu jau spēj rakstīt vai vēl joprojām ne?

Serhijs: Pa druskai kaut ko... Nav jau laika.

Māra: Es vasaras sākumā klausījos tavu interviju, kurā tu saki, ka neraksti – jo realitāte ir daudz baigāka, daudz spēcīgāka, daudz īstāka nekā dzeja. 

Serhijs: Pirmos trīs mēnešus vispār nemaz... Nespēju lasīt, kur nu vēl rakstīt. Tagad ir mazliet atlaidis un esmu sācis kaut ko rakstīt.

Māra: Dzeju? 

Serhijs: Dzeju, jā, un šādas tādas esejas. Tagad jāsaņemas un jāuzraksta eseja par valodu "Friedenspreis" [7] pasniegšanai. Par valodu, uff. Tad nu rīt autobusā rakstīšu.

Māra: Tu taču raksti vilcienos, nevis autobusos! 

Serhijs: (Pasmejas.) Vilcienos tagad nebraucu, lidmašīnās arī diemžēl nelidoju – bet autobusos rakstīšana diez kā neveicas.

Māra: Par valodu šobrīd runā visi... Man arī lūdza, lai tev pajautāju, kā karš maina valodu. Es negribu jautāt, jo nav saprotams, ko te var... 

Serhijs: Jā, visi to jautā... Ir jau tā, ka notiek mēģinājumi aptvert realitāti – bet realitāte šobrīd ir ļoti liela... Jā, protams, rakstīt vajag, un rakstīts vēl tiks, bet man tiešām liekas, ka pagaidām svarīgākie teksti ir nepastarpinātas liecības: dienasgrāmatas, dokumenti...

(Skan bungas un ģitāras.) 

Es tev teikšu, ka arī par pirmo kara fāzi, kopš 2014. gada, tādi diži romāni mums tā arī nav radušies.

(Skan bungas un ģitāras. Ierakstā neko nevar dzirdēt, bet mēs runājam par Volodimira Rafejenko pēdējo krieviski sarakstīto romānu "Долгота дней", kas mums abiem šķiet, iespējams, labākais, kas par pirmo kara fāzi sarakstīts.) 

Ko karš dara – karš valodā pārvieto smaguma centru. Es tagad mēģinu pats sev no jauna pārcilāt, atrast... Nu, tu runā, tu esi nikns, jā – bet tu saproti, ka tas nav gluži tas, ka ar to nepietiek. Tu esi izteicis savas emocijas, bet ar to nav gana. Jo ir vēl... Un tev tam nepietiek vārdu. Tas, kas tiek rakstīts šodien, ļoti bieži izklausās pārāk... kā pirms kara. Jo mēs esam mainījušies, realitāte ir mainījusies, bet valoda nav paspējusi.

Māra: Tā pieredze, kad tevi ieradušies nogalināt... Tai būtu jāmaina viss... 

Serhijs: Nu, tas taču ir... tev tuvojas nāve, kad tā ir maksimālā pietuvinājumā...

Māra: Vai spēlēt mūziku ir vieglāk nekā rakstīt? 

Serhijs: Nu nē, ļoti grūti, rīkli ņem ciet. Dažus pirmos mēnešus pat lasīt bija ļoti grūti – es lasu, un aizžņaudzas pavisam...

(Skan bungas, ģitāras un trombons.)


[1] No romāna "Anarchy in the UKR".

[2] Ukrainas Izglītības ministrija ir oficiāli atļāvusi vārdus "krievija", "putins" u. tml. rakstīt ar mazo burtu. Arī es pie tā pieturos.

[3] Sena ukraiņu tradīcija: Ziemassvētku vakarā bērni nesa tuviniekiem un krustvecākiem cienastu: kviešu graudu ķūķi (кутя), kompotu (узвар) un maizi.

[4] http://www.punctummagazine.lv/2022/03/10/macita-doktora-leonardo-un-vina-nakamas-milakas-dailas-alcestes-celojums-uz-slobozanscinas-sveici/

[5] Par slobodām Ukrainā sauca kozaku kolonijas vai uz 15–20 gadiem no klaušām atbrīvotas, jaundibinātas apdzīvotas vietas ar savu pašpārvaldi. Pirmās slobodas radās 16. gs. vidū, bet 17. gs. sākumā to jau bija simtiem, un brīvas dzīves meklējumos uz tām pārcēlās ļoti daudz zemnieku gan no Kreisā, gan no Labā krasta Ukrainas.

[6] Milānas klubs "Slaughter Club" atcēla ieplānoto grupas "Жадан i Cобаки" koncertu, jo grupa tūrē vāc naudu Harkivas brīvprātīgo bataljona "Хартія" vajadzībām, bet Itālijā drīkstot vākt ziedojumus tikai pacifistiskiem mērķiem.

[7] 23. oktobrī Serhijs Frankfurtē saņems Vācijas grāmattirgotāju piešķirto Miera balvu. Pamatojumā sacīts: "Mēs godinām ukraiņu rakstnieku un mūziķi Serhiju Žadanu par viņa izcilo mākslinieka darbu, kā arī par humānismu, ko viņš apliecina, karā ziedodamies cilvēkiem un palīdzēdams tiem, riskējot ar savu dzīvību. Savos romānos, esejās, dzejā un dziesmu tekstos Serhijs Žadans mūs ieved pasaulē, kas pieredzējusi lielu lūzumu un vienlaikus dzīvo saskaņā ar tradīciju. Viņa teksti stāsta par to, kā šajā pasaulē, sadragājot cilvēkus, ielaužas karš un iznīcināšana. Dzejnieks atrod savpatnu valodu, kas mums tieši acu priekšā skaudri un nepiekāpīgi parāda to, ko daudzi ilgi nevēlējās redzēt. Serhijs Žadans domīgi un uzklausoši, poētiskā un radikālā tonī izzina to, kā cilvēki Ukrainā par spīti visai vardarbībai mēģina dzīvot neatkarīgu dzīvi, kurā noteicošais spēks ir miers un brīvība."

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!