¼ Literatūra
27.03.2008

Karmas reiss: Venēcija-Nīderlande ar pārsēšanos Rīgā

Komentē
0
Saglabā

Sadarbībā ar projektu Hiperteksts.

 

Virs nelielā kases lodziņa iekarinātais uzraksts vēstīja, ka tur iespējams saņemt dzimtsarakstu pakalpojumus. Pati pakalpojumu sniedzēja – sieviete ap četrdesmit baltā mohēras džemperī, garlaikoti nožāvājās un demonstratīvi pielaboja labās rokas manikīru, par knaiblēm izmantodama pati savus priekšzobus. Pēc tam viņa paškritiski izvērtēja sasniegto rezultātu, izstiepusi nupat apstrādātos pirkstu nagus pret gaismu, vienlaicīgi ar brīvu kustību atgāžot galvu uz aizmuguri. Šāds manevrs ļāva LondaRudens mistērija krāsas matiem izrist pār sievietes pleciem. Viņas acis, tā sēžot, savādi iespīdējās, krūtis sacēlās, ribām izplešoties pie kārtējās ieelpas.

Tomēr sievietes nodarbi, negaidīti ieklepodamies, pēkšņi pārtrauca viens no vairākiem klientiem, kuri gaidīja rindā pie lodziņa. Tas sievieti aizkaitināja, un viņa spējā dusmu uzplūdā trieca ar tikko pielabotajiem nagiem pa pogu, kas elektroniski regulēja rindu. Atskanēja signāls, un uz tablo pie kases lodziņa parādījās skaitlis 69. Visi rindā sēdošie drudžaini pavērās nelielās lapiņās, ko rindas automāts izsniedza pie ieejas un kas no nepārtrauktās viļāšanas pa mitrajām plaukstām bija jau daļēji izirušas. Pēc tam viņi ar skaudīgu skatienu nolūkojās, kā no krēsla pieceļas tumsnējs vīrietis nedaudz impozantām, apaļām brillēm, kas viņa izskatu padarīja gandrīz vai ekscentrisku. Ne mazāk ekscentrisku viņu vērsa neierastā piegriezuma uzvalks – lai arī pat nespeciālistam būtu skaidrs, ka tas ir dārgs un prestižā modes namā šūts apģērba gabals, tomēr vienlaikus tas izskatījās ne pārāk mūsdienīgs. Vēl vairāk – tas pat nebija pagājušās sezonas fasons, bet, iespējams, kaut kas galīgi garām.

Kopā ar vīrieti piecēlās arī viņu pavadošais pusaudzis. Zēna apģērbā gan nebija nekā neparasta, tomēr pats apstāklis, ka viņš dzimtsarakstu birojā ieradies kopā ar kungu gados, jau pats par sevi varēja tikt vērtēts kā neliels ekscentrisms. Tomēr sieviete aiz lodziņa neko šaubīgu neievēroja, jo tobrīd aizņemta darbojās gar vienu no saviem nagiem, kas no spējā trieciena pa rindas pogu bija ieplaisājis un draudēja atdalīties no pamatnes. Viņas pēkšņo niknumu tikpat pēkšņi bija nomainījusi nožēla par neapdomīgo rīcību.

„Jūsu uzvārds?” viņa ierastā kārtībā vaicāja pienākušajiem klientiem, neatraudama ne mazāko uzmanību no sava naga, uz kura brieda lokāla mēroga seismiskā katastrofa.

„Fon Ašenbahs,” atbildēja tumšmatainais vīrietis ekscentriskajās brillēs.

Sieviete uzsita nosaukto uzvārdu pa datora taustiņiem – tā kā viņa šim uzdevumam varēja veltīt tikai vienu roku, tad tas aizņēma nedaudz vairāk laika, nekā parasti. Tomēr Ašenbaham nebija nekādu pretenziju pagaidīt kaut vai trīsreiz tik ilgi – pēc tā laika perioda, kuru viņš bija veltījis, lai novestu šo lietu līdz galam, pat pāris stundas liktos vien dažas sekundes garas.

„Uzvārds personai, ar kuru jūs vēlaties stāties laulāto attiecībās?” sieviete turpināja. Šķēluma līnija no virsotnes zigzagā stiepās līdz pat naga mēnestiņam. Viņa zināja pavisam droši – ja plaisa sasniegs pamatni, var nākties zaudēt naga garumu vairāku nedēļu augumā, tādēļ sievietei ātri vajadzēja izšķirties par nepieciešamo rīcību. Opciju gan nebija pārāk daudz – nokost atlobījušos plēksni ar zobiem vai nogriezt ar šķērēm. Tomēr, lai kāds arī nebūtu viņas lēmums, ar tā realizāciju nedrīkstēja kavēties ne mirkli.

„Tādžio,” sava iecerētā dzīvesbiedra vārdu nosauca Ašenbahs.

Sieviete atradās psiholoģiskā sasprindzinājuma varā. Īsu brīdi svārstījusies, viņa tomēr izdarīja strauju rokas grūdienu pie mutes un ar ievingrinātu kustību atrāva zaudēto naga gabalu no savas miesas. Uzmetusi ātru skatu manikīram, viņa pamanīja, ka zaudētā platība ir mazāka nekā sākumā bija rēķināts, pie tam ar nepieciešamo piederumu palīdzību naga malas varēja aplīdzināt tā, ka rētas pat nebūtu īsti pamanāmas. Sievieti pārņēma priecīgs satraukums, un viņa ar apņēmību pievērsās darba uzdevumam, cerot ātrāk tikt ar to galā, lai varētu steigties mājās, kur tumši sarkanas ādas maciņā viņu gaidīja pilns manikīra komplekts, koka lāpstiņas ieskaitot.

„Tā-džū!” viņa rotaļīgā balsī izrunāja vārdu pa burtiem, ievadot to datorā. Vienlaikus sieviete šķelmīgi paraudzījās uz Ašenbahu un vērīgi viņu nopētīja. Vīrieša izskats, rūpīgi koptā sejas āda un inteliģentie vaibsti, kuri visi kā viens liecināja par iespējamo turību, viņai tīri labi patika. Nez, kurai laimējies šito nogrābt? Un vēl runā drusku ar akcentu, laikam ārzemnieks, viņa pie sevis nodomāja, un, pati to pat neapzinoties, aplaizīja lūpas. 

„Nē, kundzīt, pareizi ir – TĀDŽIO,” Ašenbahs laipni izlaboja. Lai arī viņa balss bija mierīga un nosvērta, tomēr vīrieša pieri pamazām pārklāja sīkas sviedru lāsītes.

Ievadījusi pareizos datus, sieviete nospieda Enter un piemiedza Ašenbaham ar aci.

„Tādžio – vai tas ir no franču De Tažū?” viņa sapņaini nočukstēja, kamēr dators apstrādāja informāciju. Sievietes lūpas, izrunājot garo ū, savilkās piltuvē līdzīgi koijota purnam.

„Nē, tas ir no poļu Vlaģik,” paskaidroja Ašenbahs, tomēr sieviete viņā neklausījās. „Bonžūr, misjē! De Tažū, silvuplē...” viņa nedaudz piesmakušā balsī sāka dungot populāro franču dziesmiņu, līdz viņas koķeto priekšnesumu spēji pārtrauca griezīgs signāls. Skaņa nāca no datora, un to papildināja brīdinoša piktogramma pa visu ekrānu – aplī ieslēgta figūra, kas izskatījās pēc cilvēka dibena, kam pāri pārvilkts sarkans krusts.

Vienlaikus ar datora brīdinošo signālu, ieslēdzās arī griestos virs klientu uzgaidāmiem krēsliem iestiprināta sarkana bākuguns. Kaut kur ārpusē atskanēja sirēnas skaņas. Rindā gaidošie klienti pamatīgi satraucās. Vairums no viņiem pieleca kājās. Daži nekavējoties pameta dzimtsarakstu biroja telpas.

„Mīkstais!” sieviete skaļi iekliedzās, un vienā mirklī viņas sapņaini romantisko skatu nomainīja neslēpta riebuma un naida izteiksme.

„Kundzīt, atvainojiet, bet ja jūs zinātu situācijas būtību...,” Ašenbahs satraucies mēģināja bilst, nervozi slaucīdams nosvīdušo pieri ar baltu kabatlakatu, uz kura kā nodevīgas pēdas izstiepās gaišbrūnas tonālā krēma līnijas. Taču sieviete viņam pat nepievērsa uzmanību. Izliekusies pa kases lodziņu līdz pat viduklim, viņa uzrunāja klātesošos dzimtsarakstu nodaļas klientus: „Vai jūs to dzirdējāt? Vīrietis grib precēties ar vīrieti!

„Tas taču ir pretdabiski,” bilda viens no rindā gaidītājiem. „Ko es paskaidrošu savam dēlam, kad viņš jautās, kāpēc tā onkuļa sarkanais kuilis mielojas no zēna brūnās siles?”

Kāds cits instinktīvi palūkojās sev zem kājām. Tā kā biroja telpās nekā sviešanai piemērota nebija, viņš drošības pēc salocīja mazā bumbiņā savu rindas numura papīrīti un raidīja to Ašenbaha virzienā.

„Tadžio, saki taču kaut ko!” Ašenbahs izmisis pievērsās pusaudzim, kurš visu šo laiku bija stāvējis, sapņaini raudzīdamies kaut kur tālumā, ar vienu roku viegli atbalstījies pret sienu, bet otru nevērīgi iespiedies sānos. Nedaudz izbrīnīts, viņš pievērsa savu apjukušo skatu Ašenbaham un kādu brītiņu mulsi klusēja.

Čo?” Tadžio beidzot sacīja, un nedaudz pamainīja pozu, iztaisnodams muguru un izgriežot krūtis.

„Un tas ir viss ko tu šādā brīdī vari pateikt?” Ašenbahs bezspēcīgi izsaucās. „Es tik daudz esmu darījis tavā labā, tik tālu gājis, neko nežēlodams, un tagad viss, ko tu vari pateikt, ir – tas, ko tu tikko pateici?”

Viņu pārņēma spēja nepatika pret šo jaunieti. Ašenbaham pēkšņi šķita, ka zēna acīs nav vis, kā viņam iepriekš licies, noslēpumains tumšzilu ūdens dzīļu atspulgs, līdzīgs tam, kāds atklājas paveroties pāri gondolas malai, kad tā līkumo cauri Venēcijas kanāliem. Tagad Ašenbaham sāka rādīties, ka tas drīzāk ir vienkārši trula paisuma rezultātā izveidojies seklums neauglīgajās un galīgi parastajās Bīčportas pludmales smiltīs. Un vispār – ja tā uzmanīgi un pietiekami kritiski aplūkoja Tādžio profilu, tad varēja secināt ko samērā nepatīkamu. Kādreiz tas bija licies kā Maijas Tabakas gleznots Pāna portrets pēc tam, kad pāris antīkie grieķi viņu maigām un prasmīgām roku kustībām apmazgājuši mītiskajā Afrodītes putu vannā. Tagad, savukārt, Ašenbahs pamanīja gan neglītās melnās pūtītes ap Tadžio degunu, gan tumšzilos asinsvadus, kas izspiedās cauri viņa bālajai papīram līdzīgajai ādai pie deniņiem. Raugoties uz šiem asinsvadiem vien, Ašenbahs juta, ka vēderā uzrodas nelabuma sajūta. Kā gan es iepriekš nepamanīju tās briesmīgās pūtītes un tos pretīgos asinsvadus, nodomāja Ašenbahs. Taču tūliņ pat viņš arī atminējās, ka, pirmoreiz ieraugot Tadžio, zēnam bija gari, gaiši mati, kas apslēpa pieres daļu. Pie tam tiešā tuvumā viņš jaunieti bija redzējis tikai vienu reizi – viesnīcas liftā braucot uz savu numuriņu. Un toreiz Tadžio klātbūtne bija iedarbojusies tik spēcīgi, ka Ašenbahs no uztraukumiem svīda zilus sviedrus, un visu savu koncentrēšanās spēju veltīja tam, lai noturētu mežonīgi trakojošo sirds muskuli sava krūškurvja spiedīgajā šaurībā.

Tagad to atceroties, pār Ašenbaha seju nolaidās smaids. Šobrīd viņš it nemaz vairs nelīdzinājās toreizējam kautrīgajam māksliniekam, kuram tik ļoti patika filozofiska apcere un kaismīgas diskusijas sava labākā drauga klavierspēles pavadījumā. Gadi bija darījuši savu – lai arī diez ko jauns viņš nebija jau toreiz, tomēr tagad Ašenbahs bija vēl vismaz trīsreiz vecāks. Vienīgi Tadžio bija tajā pašā vecumā – ik pa četrpadsmit gadiem nemitīgi inkarnējoties aizvien jaunā ķermenī. Tas Ašenbahu dzina kailā izmisumā, tomēr tas bija vienīgais veids, kā viņam atbrīvoties no sava patiešām ekscentriskā statusa šajā vietā, klīstot kā tādam izsalkušam garam, kamēr vien neizdosies...

Ašenbaha pārdomas pārtrauca Tadžio siltās plaukstas pieskāriens viņa augšdelmam. Zēns šķelmīgi, pat nedaudz kautrīgi pasmaidīja, un tūliņ pat Ašenbaha ķermenis, kā saņēmis magnija injekciju, piepildījās ar karstu, maigi durstošu fluīdu, liekot vīrietim viegli ietrīsēties. Pietvīcis viņš izjuta spēju kaunu par savām negatīvajām pārdomām. „Varbūt arī šī nav pati labākā vai izskatīgākā Tādžio inkarnācija,” pats sev stingri bilda Ašenbahs. „Taču tā ir vienīgā, kas man ir. Varbūt arī pašreizējais Tādžio nav pavadījis pietiekami daudz laika kādā Eiropas kūrorta pludmalē, ļaujot saulei vienmērīgi iebrūnināt savu maigo ādu un attīrošajiem jūras sāļiem iespiesties ikkatrā ķermeņa porā. Tomēr vai tad brūnas ādas dēļ esmu pieņēmis šādu dzīvesstilu, tik bieži nostājoties pret visiem un galu galā – arī pats pret sevi? Un ne jau pret tīrām porām vien es būtu iemainījis visu, kas man pieder, savu brīvību, dzīvību un tagad jau arī nāvi ieskaitot?”

To sev pateicis, viņš trieca ar savilktu kulaku pa kases lodziņa rāmi tā, ka tas nodrebēja; tāpat nodrebēja arī aiz lodziņa sēdošā sieviete. „Tagad tā, paklausies, kundzīt,” Ašenbahs teica balsī, kurā vairs nebija nekādu iepriekšējās nosvērtības pazīmju. „Pirms četrpadsmit gadiem es izbraukāju pus Eiropas meklēdams, kurā ķermenī šoreiz būs iemiesojies Tādžio. Kad viņu atradu, man vajadzēja veltīt visu savu uzmanību un pūles, lai ievirzītu viņu pareizajā gultnē un atgādinātu par mūsu attiecībām. Un tas nebūt nebija viegli, jo viņa pašreizējie vecāki, protams, par mūsu karmiskajām saitēm pat nevēlējās neko dzirdēt. Un viss mans darbs bija veltīts tieši šai dienai, jo tikai tad, kad es beidzot stāšos likumīgās laulāto attiecībās ar Tādžio, tikai tad es varēšu pilnīgi atbrīvoties un izbeigt šito bezjēdzīgo riņķošanu pa pasauli. Pie tam mūsu reģistrācijai ir jānotiek tieši šajā dienā – Tādžio četrpadsmitajā dzimšanas dienā. Citādi man nāksies gaidīt vēl tikpat ilgi, līdz izaugs nākamā inkarnācija. Tā kā slēdz vien ārā savu stulbo trauksmes sirēnu un ieraksti mūs laulāto reģistrā.”

Visi klātesošie noelsās. Aiz kases lodziņa sēdošā sieviete pakasīja galvu, it kā domājot.

„Bet priekš kam jums tas?” viņa neizpratnē ievaicājās. Sievietes kareivīgumu bija nomainījusi bikla ziņkāre. „Jūs taču esat tāds vīrietis – izskatīgs, nedzērājs un piedevām – ar naudu. Jūs varētu dabūt jebkuru sievieti. Priekš kam jums tāds...” neslēpjot nepatiku, sieviete pamāja ar galvu uz Tādžio pusi. „Nu tas... nezinu, kas viņš tāds ir. Ko tad tāds vispār var vīrietim dot? Ne viņam krūtis, ne sievišķīgā intuīcija, ne maigums...”

„Tas maigums, kas no viņa nāk, tas nav pieredzējušas sievietes maigums*,” Ašenbahs atzina, pārtraucot kasieri. „Bet tagad es jums to nepaskaidrošu, jo tam vienkārši trūkst vietas – no 12 tūkstošiem zīmju, ko pieļauj šis projekts, ar jums te bezjēdzīgi diskutējot esmu iztērējis jau 10 582, un man vēl jāpaspēj nosist Tādžio, ja gadījumā kāzas tomēr nenotiks. Vispār, varēja jau nu tādam samērā intriģējošam pasākumam veltīt nedaudz vairāk zīmju. Tomēr nav vērts skumt par to, ko mainīt nav mūsu spēkos. Tātad, reģistrēsiet mūs, vai nē?”

„Tagad vari paklausīties, ko ES tev teikšu. Latvija tev nav nekāda Sodoma Gomora!” sieviete aiz kases lodziņa triumfāli paziņoja, sajuzdama, ka pavada nu ir viņas rokās. „Un, paldies Dievam, šeit vēl nav NĪDERLANDE. Kraties ar savu mazgadīgo padauzu tālāk, kamēr neesmu policiju izsaukusi!” To pateikusi, viņa pār reģistrācijas lodziņu ar troksni nolaida metāla žalūzijas. Uz rindas tablo iedegās uzraksts Atvainojiet, jūs sareģistrēs blakus kasē. Tā kā nekādas blakus kases nemanīja, visi pārējie klātesošie, klusi kurnēdami, pameta dzimtsarakstu nodaļas telpas. Palika tikai Ašenbahs un Tādžio.

Saļimis pret sienu, Ašenbahs saņēma galvu rokās un iešņukstējās. „Kāpēc?” viņš slāpēti iekliedzās. Tādžio, kuram zemapziņu dzīles deva neskaidru trauksmes signālu, mīņājās no vienas kājas uz otru, tomēr pamest vīrieti nespēja. Ne jau nu pēc visa tā, ko viņš zēna labā bija darījis. Kad Ašenbahs bija nedaudz atguvies, viņš piecēlās kājās un, vienā rokā satvēris Tādžio zodu, ar otru aizsniedzās sev aiz muguras. „Tu jau nojaut, kas tagad sekos, tomēr bailēm nav pamata – tu to esi darījis jau vairākas reizes, tādēļ esi mierīgs, manu zēn, un atbrīvojies,” viņš sacīja nedaudz piesmakušā balsī, raudzīdamies Tādžio tieši acīs.

Kad viss bija nodarīts, Ašenbahs nogūlās līdzās Tādžio nekustīgajam ķermenim un, pieliecies pie zēna auss, nočukstēja: „Uz Nīderlandi! Lūdzu, šoreiz mēģini trāpīt Nīderlandē!”

„Un izvēlies nedaudz izskatīgākus vecākus,” viņš vēl piebilda.

 

 

* citēts Marta Pujāta dzejolis

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!