Ticams, ka Saeima šonedēļ apstiprinās jauno ministru kabinetu.
Apzinoties, ka "Satori" auditorija ir pietiekami daudzšķautņaina, ir skaidrs, ka pretendēt uz atbildi jautājumam "Ko Krišjāņa Kariņa otrā valdība nozīmē "Satori" lasītājiem?" būtu pārgalvīgi. Tomēr daži subjektīvi atskaites punkti.
Var jau būt, ka valdības deklarācijas projekts, ko lasīju aizvadītajā nedēļā, līdz balsojumam parlamentā tiks papildināts vai labots. Tomēr kopumā dvēseles miera saglabāšanas nolūkā vienalga neiesaku to lasīt. Ja paveramies uz sadaļu "Kultūra", tad… Labi, formulēšu citādi. Protams, nav grūti jebkurā šāda veida dokumentā atrast kaut ko, kam piekasīties. Tomēr dažkārt ir tā, ka lasītājs – konkrētajā gadījumā šī teksta autors – patiešām nesaprot, ko viņš lasa. Sadaļa iesākas tā: "Latvijas kultūrnāciju veido kulturāli izglītota, kultūras procesos aktīvi līdzdalīga sabiedrība." Es gribētu zināt jēdziena "kultūrnācija" skaidrojumu, jo šāds jēdziens nozīmē, ka acīmredzot pastāv arī "ne-kultūrnācijas". Kādi ir kritēriji, lai nāciju atzītu par "kulturāli izglītotu"? Otrais teikums: "Tā [kultūrnācija] glabā un godā savu nacionālo mantojumu un tradīcijas, ko palīdz uzturēt plašs aktiermākslas tīkls un saliedē Dziesmu un deju svētku kustība." Man nav ne mazāko iebildumu pret aktiermākslu un Dziesmu svētkiem, tomēr tikpat labi te minamas Dzejas dienas vai Muzeju nakts. Ko politiķi konkrēti saprot ar “nacionālo mantojumu un tradīcijām”? Vēl interesantāks ir jautājums: kas, viņuprāt, šādam novērtējumam neatbilst? Lai cik iecietīgi es izturētos pret to, kā top šādas deklarācijas un plānošanas dokumenti, tomēr tādu – šeit pašcenzūra apzīmējuma izvēlē – sen nebiju lasījis. Labi vienīgi, ka deklarācijas projektā ir apņemšanās atbalstīt "savlaicīgu gatavošanos Latvijas dalībai Frankfurtes grāmatu tirgū un Eiropas kultūras galvaspilsētas gada norisēm Liepājā un partnerpilsētā Kuldīgā". Vismaz kaut kas konkrēts.
Atsevišķi man ir, kā agrāk teica, kāds biezāks vārds sakāms par medijiem veltīto sadaļu. Šī, cik atceros, nav pirmā deklarācija, kurā ir apņemšanās "paaugstināt sabiedrības noturību pret dezinformāciju un agresorvalstu propagandu, tā stiprinot Latvijas informatīvās telpas drošību". Tas, kas ir agresorvalstu propaganda, būtu puslīdz skaidrs (lai gan pēc diskusijām ap un par telekanālu "Doždj" jāsecina, ka viedokļi atšķiras). Tomēr mani vairāk interesē, kad valsts sāks kaut ko darīt ar pašu politiķu izplatīto dezinformāciju? Paskaidrošu ar piemēru no Saeimas 8. decembra sēdes. Man nav pretenziju pret viedokli, ka virkne Covid-19 ierobežošanas pasākumu bija pārliecīgi. Pēc kaujas visi gudri, bet, lai būtu – normāls kritisks skatījums. Es spēju akceptēt arī kritisku attieksmi pret vakcinēšanos Covid-19 gadījumā. Bet tad tribīnē kāpj deputāte Viktorija Pleškāne, kura vienā mierā paziņo, ka "neizpētīto vakcīnu izmantošanas sekas redzamas jau tagad – mirstības palielinājums, onkoloģijas gadījumu palielinājums, sirds un asinsvadu slimību palielinājums". Respektīvi, Pleškāne nevis norāda, ka ierobežojumu dēļ slimniekiem bija apgrūtināta piekļuve veselības aprūpei ar visām no tā izrietošajām sekām – šāda tēze būtu lielā mērā pamatota –, bet apgalvo, ka tieši vakcīnas ir vainīgas. Un visi deklarācijas rakstītāji, dedzīgie cīnītāji pret dezinformāciju, šādus melus pat neuzskata par vajadzīgu komentēt. Īsi sakot, Kremļa propaganda, protams, ir bīstama lieta, bet Latvijas amatpersonu nesodītā un regulārā muldēšana arī nav tik nekaitīga, kā var likties, ja paturam prātā, ka tā ietekmē sabiedrības attieksmi pret medicīnu un zinātni kopumā.
Ja liekam mierā "papīrus" un pievēršamies "dzīviem cilvēkiem", tad jaunais un vecais kultūras ministrs Nauris Puntulis darbu turpinās ar vairāku simtu kultūras darbinieku kolektīvu pārmetumu fonā. Atklāti sakot, es gan nesaprotu, kas konkrēti vēstules parakstītājiem lika domāt, ka Nacionālās apvienības (NA), atgādināšu, nu jau desmit gadu aktīvs biedrs atbalstīs iniciatīvu "Par visu ģimeņu tiesisko aizstāvību", tādēļ man svarīgāks liekas cits jautājums – vai jaunajā koalīcijā ietilpstošās partijas spēs vienoties par modeli, kurā tās nesāks lauzt krēslus un galdus, ja kāds no partneriem balsos atšķirīgi kādā konkrētā jautājumā – ar nosacījumu, ka ir par to iepriekš brīdinājis. Piemēram, "Jaunās Vienotības" (JV) līderis Arvils Ašeradens neslēpj, ka "koalīcijas līgumā JV noteikti vēlēšoties paturēt tiesības balsot atšķirīgi jautājumos, kas ir saistīti ar Stambulas konvencijas ratificēšanu un Civilās savienības likumu". Šī komentāra rakstīšanas brīdī par to grūti spriest, tomēr liktos loģiski, ka līdzīgas tiesības citos jautājumos sev vēlēsies NA un Apvienotais saraksts (AS). Kopumā, ja šādas tiesības ir savlaicīgi iezīmētas un nofiksētas, atšķirīgi koalīcijas partneru balsojumi kādos ar drošību vai budžetu saistītos jautājumos nebūtu nekas dramatisks. Tomēr tā saucamajā reālajā dzīvē var gadīties, ka krēsli un galdi tomēr tiek lauzti, par spīti "bet mēs taču jau brīdinājām!", un ļoti daudz atkarīgs no konkrēto partiju frakciju vadītāju autoritātes un izmanīguma labā nozīmē. Citiem vārdiem sakot, fakts, ka koalīcijā (un izpildvarā) būs gan liberāli, gan konservatīvi politiķi (lai cik neskaidri būtu šie ideoloģiskie apzīmējumi), no vienas puses, varētu būt labi – atšķirības palīdzēs mīkstināt potenciāli vienpusīgus lēmumus. No otras puses, šāds modelis prasa zināmu politiskas inteliģences līmeni, par kura esamību es neesmu drošs.
Mums būs arī jauna izglītības un zinātnes ministre – bijusī veselības ministre Anda Čakša. Atbildot uz jautājumu par savu profesionālo piemērotību šim amatam, Čakša aizvadītajā nedēļā skaidroja, ka viņa ir "trīs bērnu mamma dažādās izglītības pakāpēs", tādēļ izglītības tēma viņai nav sveša (un kā ar zinātni?). Nedaudz pazīstot šo cilvēku, apgalvošu, ka, vērtējot pēc Latvijas politisko aprindu kritērijiem, Čakša ir samērā adekvāta politiķe. Tādēļ "stāsts" ir ne tik daudz par viņu, cik par Čakšas teiktajā dzirdamās loģikas klātesamību jaunievēlētajā Saeimā (atgādināšu, ka tajā ir ļoti daudz t.s. jaunienācēju) vispār. Tas varbūt izklausīsies snobiski, bet es nebūtu sajūsmā par situāciju, kad politiķis uzskata sevi par kompetentu lemt par kādu kultūras vai mediju politikas jautājumu, paskaidrojot, ka viņš/viņa tēmu saprot, jo vienreiz trijos gados apmeklē muzeju, kaut kad dzīvē vispār ir "lasījis dzeju" un "skatās ziņas". Domāju, ka Čakša ir pietiekami saprātīga, lai nesāktu veikt, ironiski izsakoties, dialektisko vingrinājumu "no atsevišķā uz vispārīgo", proti, savus personīgos iespaidus lietot kā kritērijus. Savukārt, ja runājam par apmēram 60–70% Saeimas deputātu, es tik drošs vairs neesmu.
Visbeidzot mūžīgais visus interesējošais jautājums par naudu. Formulēsim bažas tā: valdība apsola noteiktu budžeta finansējumu nozarei (mūsu interesē kultūra un izglītība, piemēram) un pat vēlas solījumus pildīt. Vai visnotaļ nenovēršamā ekonomiskā lejupslīde (cerams, īslaicīga, proti, viena–divu gadu garumā) var solījumu izpildi apdraudēt? Ir diezgan pārgalvīgi šajā tēmā ko prognozēt, tomēr man šķiet, ka "Kariņa–2" valdība drīzāk izvēlēsies iespēju palielināt budžeta deficītu (un attiecīgi valsts parādu). Pamatojums šādai versijai ir tāds, ka valdības arī citās valstīs vispār ir sākušas, žargonā izsakoties, problēmu "aizbērt ar naudu" – tā bija pandēmijas kontekstā, tā tas ir energoresursu cenu gadījumā. Šādai politikai ir zināms attaisnojums, bet, protams, paliek jautājums par brīdi pārskatāmā nākotnē, kad aizņemto naudu nāksies atdot. Bet par to mēs domāsim "rīt".
1