I would drown myself for the love of a guinea hen
I would change my humanity with a baboon
/Othello/
Savulaik, tāpat kā daudzi citi, arī es domāju, ka pilsētā putnu tikpat kā nav, izņemot baložus un vārnas, bet vanagi un lapsas nāk no televizora. Bet tad, noguris no darbiem un citām cilvēku lietām, atvēru pilsētas karti, kurā kā spināti salātu bļodā zaļoja parki un apstādījumi. Tuvākie bija Pokrova kapi, un es devos turp, lai meklētu putnus, jo, kā izrādās, viņi pielāgojas pilsētai un izmanto katru koku kā iespēju. Apstaigājis kapu aktīvo daļu, nonācu strupceļā, kur bija sakulti vairāki kultūrslāņi – žagaru kaudzes, nevienam nevajadzīgas kapu apmales, kapakmeņi ar ieplīsušām, ovālām bildēm un žogu fragmenti, kurus bija sakošļājuši krītošie koku zari un metāla zagļi. Apsēdos uz sūnām un sāku vērot apkārtni. Pavisam netālu dārdēja fūres un rūca motocikli, bet te, pavēnī, notika krietni aizraujošākas lietas. Jutos kā nelūgts ciemiņš, jo melnais meža strazds uzreiz padeva sev un citiem trauksmes signālu un visi burtiski laidās lapās. Pagāja vismaz pusstunda, kuras laikā kustināju tikai acis, un man virsū teju uzskrēja vietējais kaķis ar vienu ausi, kurš izbrīnījās par kompāniju un mudīgi nozuda. Tad pa koku spirāliski sāka augšup ložņāt mizložņa, pēc tam gar kājām paskrēja klejotājpele ar svītriņu uz muguras, no franču liceja skanēja bērnu čalas, kāda tante piesardzīgi devās pačurāt krūmos, bet es biju izkusis kā guaša un nekur vairs negribēju iet.
Sāku turp iet tik bieži, ka tiku pamanīts. Pazinu katru grābekli un lejkannu, svaigs baloža spalvu birums liecināja par kāda nesenajām pusdienām. Kādu dienu pie manis pienāca vīrs ar pīpi, kurš izrādījās kapu direktors, un sacīja: "Vispār te ir apglabāti cilvēki." Viņam likās, ka bārdains vīrietis ar lielu objektīvu noteikti ir paparaci vai nekrofils, taču es paskaidroju, ka bildēju putnus. Direktors atplauka tik ļoti, ka pietrūka vēl mazdrusciņ, lai, šķiet, varētu sarunāt ar viņu savu pelnu izkaisīšanu turpat, un lepni pavēstīja: "Te pie mums dzīvo baltais piekūns." Tas bija Rīgai diezgan tipisks vistu vanags, taču es to precizēju klusi un vienu reizi, lai negrautu viņa pašapziņu, kā arī atsaucos aicinājumam atsūtīt vanaga attēlus, ko kapu vīrs apsolīja izdrukāt un piekārt pie sienas savā kantorī, kas pildīja vietējā vīraka lomu ar mūžīgu un mājīgu dūmu kaligrāfiju debesīs. Direktors vicinājās ar rokām un lielījās par to, kurš tik te nav apglabāts, līdz pēkšņi aizjoza pretī melnai, klusi piebraukušai mašīnai, no kuras izkāpa pašsaprotami drūmi cilvēki, kurus sastopot viņš uzreiz kļuva lietišķs un līdzjūtīgs, visu saprotošs, gatavs sarunāt apbedīšanu un izpildīt nepieciešamās procedūras. Tai mirklī vārnu iztraucētais baltais piekūns jeb vistu vanags apsēdās netālu no manis, bet man, kā par spīti, izlādējās kameras baterija. Tā es sāku apgūt nepieķeršanās mākslu.
Citdien mani pamanīja tante, kuru vairākkārt biju redzējis rosāmies kā kārtībnieci, un arī viņa nāca man izstāstīt par balto piekūnu. Nolēmu turpināt ilūzijas graut delikāti un ar pietāti, taču viņa izvalbīja acis: "Nevar būt, par to arī avīzē rakstīja!" Aizrautīgi sākt stāstīt par putniem un rādīt savas putnu bildes – tas ir paņēmiens, kas labi iedarbojas uz aizdomīgiem ļaudīm. Tas nostrādāja arī šoreiz, un pēc kārtējā attēla apskates viņa spalgi iesaucās: "Lakstīgala, jūs sakāt? Ak, lakstīgala! Kā tajā dzejolī!" Saruna kā kaķēna aizspertais dzijas kamols devās nezināmā virzienā, un jau pēc mirkļa tante pajautāja, vai es esmu kaut ko dzirdējis par Kolčaku, jo jaunie jau tādas lietas nezina. Es pamāju ar galvu un rezultātā uzzināju, ka šie kapi ir viņas kaisle un apsēstība – te viņa stāda cilvēku izmestās Jaungada eglītes un tās brīnumainā kārtā ieaug augsnē, te viņa meklē apbedīto radiniekus, apzina aizmirstās kapavietas un iet lūgties uz vietējo baznīcu. Te viņa piedzīvojusi postažu deviņdesmitajos, kad bronzas eņģelīšus zaga un veda uz vasarnīcām, kapos staidzināja suņus un pret žoga uzstādīšanu iebilda, to regulāri salaužot, te viņa pārdzīvo par krievu laiku slavenībām, kas atdusas aizmirstas. Turpmāk viņa allaž nāca runāt ar mani pie katras izdevības, piekodinot lūgties un apgalvojot, ka esmu labs cilvēks. Satikusi mani vismaz četru dažādu sieviešu kompānijā, viņa gan palika ievērojami vēsāka un lūgties vairs nemudināja. Taču tobrīd arī laikapstākļi palika vēsāki un putni kārtējo reizi aizlidoja uz siltajām zemēm, kur viņus uzskata par vietējiem un zīmē uz ģerboņiem, tāpat kā mēs šeit.
Daļa putnu tomēr paliek pie mums arī aukstajos gadalaikos, turklāt lapu trūkuma dēļ, man par prieku, tie ir diezgan labi pamanāmi. Lai neaizsaltu, kapos tiek noskrūvēti ūdens krāni, un teju visa kustoņa organizējas ap barotavām. Bez tam sniegā ļoti labi var redzēt arī dzīvnieku pēdas. Ar laiku manu klejojumu maršruti izpletās līdz Meža kapiem, kas savienojas ar Sarkandaugavas kapiem un Mežaparku, veidojot vienotu mežu masīvu. Es zinu, kur tieši pavasarī atgriezīsies melnais mušķērājs, ja neies bojā grūtajā ceļā un atceļā. Pazīstu zaķi, kuru ne reizi nav izdevies nobildēt, jo tas nogaida, līdz tu uzkāp viņam uz galvas, un tad skrien prom kā spēļu čūska, līkumu līkumiem. Līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ putni kapos knābā sveču parafīnu, atstājot aiz sevis caurumotas alumīnija pamatnes, Lieldienās mielojas ar cilvēku atstātajām olām, grauž košos ziedus, katrā pieminekļu plaisā slēpj ozolzīles un barotavās atstātās sēkliņas. Putni ravē monumentu šuves, vāveres laiza sāli no kapakmeņiem, bet dažs labs kapu iemītniekiem atstāj kaulus. Es nekad neesmu viņu sastapis vaigā – to kaulu donoru, taču vietējie acīgie putni ziemas laikā izmanto katru iespēju tikt pie enerģijas avota, it sevišķi tāpēc, ka izrakt kaulus no zemes dzīlēm pašknābīgi nespēj.
Pienāca kārtējais rīts. Juzdams savā izelpā vairāk alkohola nekā gribētos, es no jauna eju uz kapiem. Virzos dziļāk zaļumos, garām kapavietām, kas ir sakoptākas par kaimiņu apbedījumiem, tādu cilvēku bildēm, kurus nekad nepazīšu (ja pazīt kādu vispār ir iespējams), citātiem, bet patiesībā skatos augšup, kur putni to visu ignorē. Zemā zarā, nieka pāris metrus virs zemes, vanags plosa balodi. Pēc medībām plēsīgais putns gandrīz ignorē cilvēku, ja vien tas neskrien viņam taisni virsū. Cilvēki atbild ar to pašu – viņi čaukst ar maisiņiem, iegrimuši savu pārdomu pēļos, kamēr virsū birst baloža spalvu lietus. Ja maltīti neiztraucē, balodis tiek noplūkts un daļēji apēsts, atstājot asiņainu karkasu ar spārniem, ko vēlāk savāc vārnas. Lai gan viņas ir ieinteresētas šādās attiecībās, vārnas tomēr neslēpj savu riebumu pret vanagu – arī tādēļ, ka daži no viņiem iekļauj tās savā ēdienkartē. Viņu trauksmainie kliedzieni ne tikai man, bet arī visiem apkārtējiem signalizē par ienaidnieku tuvu un tālumā. Atlikušo dienas daļu vanags pavada, lidinoties pāri savai teritorijai, skurinoties un tīrot spalvas. Lai šādā brīdī pagūtu nospiest slēdzi, man ir dažas sekundes. Vairumā gadījumu tam traucē pretgaisma vai gandrīz absolūts gaismas trūkums, es klūpu pāri soliņiem ar iniciāļiem, vainagiem un krustiem, paturot putnu redzeslokā. Ar visām savām kustībām cenšos parādīt, ka neesmu bīstams, bet arī tas ne vienmēr palīdz. Toties, ja bilde izdodas, putns vismaz nelūdz pārtaisīt vai nesaka, ka šai attēlā atgādina strausu vai ehidnu. Putnam ir vienalga – varbūt tas ir viņa ieguldījums pieķeršanās kompostam. Ne putnam pašam, visai pasaulei.
Netālu no barotavas dežurē nākamais barošanās ķēdes posms – zvirbuļvanags un apodziņš, tāda krūzes izmēra pūcīte. Noķertos un nobendētos putnus un peles tas paslēpj koka dobumā, lai ziemā ar vēderu tos drusku atkausētu un paēstu. Dzilnītis no barotavas čiepj ēdamo, ko paslēpj, kur pagadās, un tad par slēptuvēm aizmirst, bet tās pašas sēklas izdīgst un baro arī citus kapu iemītniekus, kuri tās nejauši uziet. Virzos tālāk, aizvien dziļāk un dziļāk, atstājot aiz muguras cilvēku iestaigātās takas un klusībā izdzertās glāzītes. Cilvēks rada neticami lielu troksni, to dzird jau pa gabalu, bet vienā no reizēm, kad biju ieaudzis krūmos kā piemineklis ķērpjos, piepeši balsi izdzirdēju pavisam tuvu: "Padod nazi!" Paguvu nodomāt – kāds noskatījis manu fototehniku un tūlīt uzšķērdīs vēderu, taču izrādījās, ka onkulis turpat blakus tantei nazi lūdzis, lai pārgrieztu pušķa lentīti.
Lavoties pa kapiem pēc iespējas klusāk un nemanāmāk, viendien sastapu suņus. Tie nebija parastie māju suņi, bet gan klaiņojošie, kuru pie mums tikpat kā vairs nav. Nav šaubu, ka viņi mani pazina jau pēc smaržas (negribu lietot vārdu "smaka") – turējās atstatus, nerēja un lūkojās pētoši. Pēc tam kādā intervijā ar suņu pētnieku izlasīju, ka tieši šādi suņi ir bara alfas – tie cenšas nerādīties cilvēkam acīs, naktīs klejo žurku un pārtikas atlieku meklējumos. Žēlabainie, kas ēdamo mēģina izdīkt, ir beta suņi, kurus bars izstūmis. Un tā viņi tur jau gadiem neuzkrītoši klīst – kā ēnas starp dižgaru pieminekļiem.
Kapos nav daudz vietu, kur paslēpties no lietus, tāpēc vietējie koki ir liecinieki maniem lāstiem, kas veltīti meteorologiem. Bet vienreiz es viņiem piedevu – kad ceļā pārsteidza krusa. Viss sāka čabēt kā siltumnīcas jumts, ledus kristāli bungoja pa karstiem sveču vāciņiem un čurkstēja. Vāvere izskrēja uz celiņa, apstājās ar paceltu asti un sastinga. Iet projām grasījās arī kāda tante, bet tad viņa pamanīja mani un arī palika stāvam. Pēc mirkļa viņa devās tālāk, atkal apstājās, un tās sejā bija lasāms: "Ko, pie velna, viņš te dara?" Viņš te apstiprina sev, ka vārdi ir vārdi, bet politika ir gadalaiks.
Kafejnīcā, uz kuru dodos, lai pēc kapu pastaigas šifrētu intervijas, vaigi un ciskas atmaigst un es skatos pirms mirkļa uzņemtās bildes. Vienīgais, kas vieno šīs pasaules, ir kažokāda uz kādas dāmas apkakles – tā papildina kuplu vāveri manā monitorā. Un neviens no klātesošajiem nezina, kur es tikko biju, lēni zogoties, lai ielūkotos krauklim mutē vai veidojot pašizdomātu simbiozi ar sarkanrīklīti, kura tikšķ kā vecmāmiņas sienas pulkstenis. Barista zīmē karameļu krēma restīti uz kafijas putām, skan vārdi "nedēļas kafija", pie blakus galdiem runā par īpašuma tiesībām un pārlapo papīru kaudzi. Man stundām jāgrimst nopietnās sarunās, pierakstot katru vārdu. Un jāgatavojas atbildēt uz jautājumu: "Kā tu atrodi tos putnus?" vai "Kāpēc tieši putni?" Tad es nopūšos un saku: "Ai, tas nemaz nav tik vienkārši!" Un es joprojām neesmu pārliecināts, ka cilvēki grib dzirdēt tik vienkāršu atbildi. Bet droši zinu ko citu – ja jūs ejat pa kapiem, iespējams, kaut kur zem krūma sēžu es, liels un zaļš. Bet vienlaikus, protams, manis tur nav.
0