Par Jāna Kaplinska eseju "Ledus un Titāniks" (no igauņu valodas tulkojusi Rūta Karma, izdevusi Latvijas Rakstnieku savienība, 2022)
Kā lai izvērš plašāk to, ko principā var izteikt trīs vārdos? Kaplinskis ir lielisks. Nu labi, mazliet plašāk noteikti var. Jāns Kaplinskis ir lielisks autors, viņa eseja "Ledus un Titāniks" ir brīnišķīga un mums visiem ļoti vajadzīga. Tiem, kas jau ir pazīstami ar Kaplinski, tas tāpat ir skaidrs. Tiem, kam vēl priekšā tā laime iepazīties ar autoru, grāmata "Ledus un Titāniks" varētu būt pati piemērotākā pirmās tikšanās telpa. To veido 110 relatīvi īsi, viegli lasāmi un savā ziņā neatkarīgi fragmenti, kurus satur netverams, vien nojaušams princips, smalks, bet apbrīnojami izturīgs kā zirnekļa pavediens.
Vārds "telpa" šajā gadījumā nav nejauša izvēle. "Ledus un Titāniks" ir ļoti telpisks darbs tādā ziņā, ka tas aizved lasītāju tālos un savstarpēji pretējos laiktelpas virzienos. No arktiskajiem ledājiem līdz ASV bezpersoniskajām šosejām un mazajām tautiņām kaut kur nepazīstamos džungļos. No devona, karbona un pēdējā ledus laikmeta līdz "Titānika" nogrimšanai un kosmosa nomadiem kā potenciālajiem nākotnes cilvēkiem. Tik tāli punkti atzīmējami šī darba koordinātu plaknē. "Titānika" traģiskā sadursme ar aisbergu 1912. gada 14. aprīlī iezīmējas kā savdabīgs koordinātu sākumpunkts vai asu krustpunkts, runājot matemātikas terminos. Ap to it kā tīši, it kā netīši izkārtojies viss pārējais teksts. Jo it kā jau stāsts ir par "Titāniku", bet it kā arī ne, drīzāk jau par to, kā narators vēlas uzrakstīt stāstu par "Titāniku", bet neuzraksta. Un tas, par ko tad īsti ir stāsts, beigās nav skaidrs arī pašam naratoram. Ir lietas, kas vienmēr paliks tikai ieceru līmenī. Pati kvēlākā iecere, iespējams, nogrims kopā ar mani, savu galamērķi nesasniegusi. Taču mana tiecība uz tās realizēšanu būs radījusi blakusproduktus, kas varbūt pat ir vērtīgāki nekā sākotnējais mērķis.
Lai arī "Titānika" motīvs ir klātesošs vien retajā no grāmatas lapaspusēm, tas tomēr ir caur un cauri jūtams ar muguras smadzenēm un var tikt traktēts ļoti dažādi. Tas raisa asociācijas gan ar apokaliptiskajiem muļķu kuģiem (populārs motīvs Renesanses literatūrā un tēlotājmākslā), gan ar tehnoloģiskā progresa radīto atrautību no realitātes un cilvēciskajām ilgām pēc labākas pasaules, kur sākt visu no tīras lapas. Ja, lasot Kaplinska stāstu "Acs", mani savulaik pārņēma trauksme attiecībā uz reliģiska rakstura jautājumiem, uz kuriem vēl nebiju atradusi sev kaut cik apmierinošas atbildes, tad "Ledus un Titāniks" manī rada vieglu eksistenciālu trauksmi.
Jau darba tapšanas laiks pats par sevi ir visnotaļ trauksmains. Tas ir deviņdesmito gadu pats sākums, kad sabrūk PSRS un Igaunija atjauno neatkarību. Kaplinskim bija svarīga loma gan šajos procesos, gan arī pēcāk. Vēl pirms neatkarības atjaunošanas viņš bija starptautiski pazīstams rakstnieks, kurš varēja pārstāvēt Igaunijas balsi Rietumos. Kad Igaunija atjaunoja neatkarību, Kaplinskim bija jātop par vienu no intelektuālajām figūrām, kas noteica jaunās valsts virzību. Lai arī grāmatā šie motīvi tiešā veidā parādās minimāli, ir nojaušams, ka naratoram nācies atrauties no lauku saimniecības darbiem un doties uz dažādām sapulcēm biežāk nekā gribētos. Pārmaiņu laiks reti kad ir piemērots rakstīšanai, tādos brīžos dominē izteiktā vārda spēks. [1] Pakļautību šiem ārējiem spēkiem atzīst arī narators, gribēdams, bet nespēdams uzrakstīt savu stāstu par "Titāniku". Tā vietā top eseja.
Kur slēpjas Kaplinska laikmetīgums? Vai tajā, ka pasaule kopš šīs esejas uzrakstīšanas nemaz tik ļoti nav mainījusies? Joprojām Salmanu Rušdi medī islāma radikālisti (skat. Ilmāra Šlāpina rakstu žurnālā "Punctum"). Joprojām uz Francijas politiskās skatuves figurē "Rassemblement National" un pa kādam Lepēnu ģimenes pārstāvim (skat. Ksavjē Landa rakstu "Satori"). Joprojām cilvēks mēģina iemantot pārākuma sajūtu pār dzīvo dabu, atšķirdams sevi no tās ar aizvien fantasmagoriskāku tehnoloģiju palīdzību. Ja kādreiz tas bija ar nenogremdējama kuģa slavu apveltītais "Titāniks", mehāniskais eņģelis, kam bija jāienes cilvēki Jaunajā pasaulē un tādējādi jāpārcērt neciešamā saite ar visu vielisko un dabas spēkiem pakļauto, tad tagad par šādu panaceju kļuvusi Marsa kolonizēšana un tamlīdzīgi projekti, kuros man nav bijis vēlēšanās iedziļināties. Joprojām cilvēka un dabas attiecības atgādina drīzāk parazītismu, nevis simbiozi, cieņpilnu līdzāspastāvēšanu, kur ņemšana un došana būtu līdzvērtīgos apmēros. Mēs taču jau zinām, uz ko tas viss ved. Bet kuģis ir iedarbināts un nešķiet, ka tas grasītos apstāties vai mainīt kursu. Tie, kas ir pie kuģa stūres, vēl nav sākuši ciest, izjūtot savu darbību sekas. Cieš anonīmi cilvēciņi kaut kur tālu, un mums gar to nav nekādas daļas. Joprojām norit kari un ciešanas, tie tikai maina savu atrašanās vietu. "Ledus un Titāniks" stāsta par izpostīto Sarajevu, par ziemas aukstumā salstošiem kurdiem, par bēgļiem, kas apmetušies kaimiņu mājā. Taču tikpat labi tā varētu būt Harkiva, tā varētu būt Ukrainas tauta, kurai priekšā smaga ziema, tie varētu būt Ukrainas bēgļi. Mainās reālijas, vietas, varoņi, bet notikumi pēc būtības ir tie paši, tie nekad nav beigušies. Pasaule ir traģikomiska izrāde, kuru visi vienlaikus gan vēro, gan spēlē tajā mazākas vai lielākas lomiņas. Jo augstāk attīstīts ir cilvēks, jo vairāk viņš saredz un jo bezpalīdzīgāks, iespējams, jūtas. Varbūt tāpēc vienā no pēdējām lappusēm Kaplinskis atzīst: "Es gribētu uzrakstīt burvju vārdus, vārdus, kas palīdz pret spokiem, burvjiem, spridzekļiem, ārprātu un diktatoriem, bet sanāk visu laiku parasti vārdi, parasta literatūra, kas laikam nepalīdz."
Lasot Kaplinski, mēdz rasties sajūta, ka neko citu varētu arī nelasīt. It kā viņam būtu pieeja kādam objektīvam, kas citiem nav pieejams. Iespēja redzēt pasauli no lielākas distances. Mēs esam tas ļoti mazais zirneklītis, kurš novilcis pavedienu uz Kaplinska datora zilā ekrāna un staigā, nezinādams (vai nevēlēdamies zināt) par visām tām šausmām un sāpēm, kas notiek tuvāk un tālāk no mūsu mazajām pasaulītēm. Citu cilvēku, būtņu ciešanas mums ir vairāk estētiska, nevis ētiska kategorija, saka Kaplinskis, un man nākas tam piekrist, atceroties, kā, ieraugot uz ielas pakritušu dzērāju, es uzrakstīju par to dzejoli, nevis izsaucu ātro palīdzību. Tāpēc, manuprāt, "Ledus un Titāniks" ir daudzējādā ziņā vērtīgs pienesums ikvienam grāmatplauktam. Tas ir atgādinājums lieku reizi paskatīties uz pasauli no mazāk egocentriskas perspektīvas un ļauties tai eksistenciālajai trauksmei, ko ikdienā mēģinām ignorēt vai apslāpēt, bet kas nelielās devās ir spējīga mobilizēt cilvēku izšķirīgai rīcībai. Vienlaikus tā ir iespēja arī nomierināties, saprotot, ka no zirneklīša perspektīvas maniem ikdienas satraukumiem nav nekādas lielās nozīmes. Nekas no Kaplinska teiktā nav sarežģīts vai pretenciozs. Kaplinskis lido augstu, bet uz savu lasītāju no augšas neskatās. Tā vietā viņš aicina sev līdzi un ceļ savos augstumos. Jo lielas patiesības ir vienkāršas. Un Kaplinskis nekad nav bijis tikai dzejnieks vai rakstnieks. Viņš ir domātājs šī vārda īstenākajā, pārākajā nozīmē.
[1] Gūtmane, Zanda (2019). Totalitārisma traumu izpausmes Baltijas prozā. Rīga: LU LFMI.
1