"Kapitālisti pārdos mums virvi, ar kuru viņus pakārt." Šo Vladimira Iļjiča Ļeņina izteikumu nedaudz atšķirīgās versijās esmu dzirdējis vairākkārt. Tagad, kad gribēju pārliecināties, vai citāts ir precīzs, konstatēju, ka citā versijā tas tiek piedēvēts Kārlim Marksam, bet jebkurā gadījumā nevienam, šķiet, nav izdevies atrast tekstu, kur kāds no viņiem kaut ko tamlīdzīgu būtu teicis. Tas gan nenozīmē, ka tā nav. Ne reizi vien patiesi ticīgie ir atcerējušies un nodevuši nākamajām paaudzēm savu praviešu mutiskos izteikumus.
Aforisms nav absurds. Domu varētu skaidrot tā: kapitālistam peļņas gūšana ir tik spēcīgs dzinulis, ka tas nomāc visu pārējo, tai skaitā veselo saprātu. Ļeņins kā marksisma praktiķis varbūt tiešām domāja konkrētus cilvēkus – kapitālistus, bet marksistiskajā tradīcijā gan tās klasiskajā, gan modernajā formā indivīdu nozīme netiek īpaši uzsvērta. Runa nav par atsevišķa cilvēka mantkārību vai muļķību, bet drīzāk par sistēmu, kas cilvēkiem liek rīkoties noteiktā veidā. Lai cik laba sirds būtu uzņēmējam, kapitālistiskajā sabiedrībā viņš nevar būt dāsns pret darbinieku, jo citādi konkurences cīņā zaudēs. Vēsture un tagadne ir pilna ar piemēriem, kur nosacīta brīvā tirgus apstākļos uzņēmēji ir gatavi ziedot ne tikai svešu cilvēku, kopienu vai cilvēces intereses, bet arī savas personīgās ilgtermiņa intereses, lai nopelnītu šodien. Korupcija ir viens piemērs.
Nezinu, vai Vladimirs Putins ir pazīstams ar šo Ļeņinam piedēvēto atziņu, bet viņam nevarētu pārmest zināmu paļaušanos uz tajā paustā vērojuma patiesumu. Liela daļa no diskusijas par Vācijas bezrūpīgo attieksmi pret energoresursu importu no Krievijas vai Francijas ieroču ražotāju attapīgajiem risinājumiem, kā apiet 2014. gadā Krievijai uzliktās sankcijas, ir veltīta jautājumam, kāpēc kapitālisti turpina tirgot virves tiem, kuri taisās tos pakārt. Var saprast, kāpēc diez vai kāds Krievijā paredzēja, ka jauna iebrukuma gadījumā attieksme būs cita un Rietumu kapitālisti, kuriem nav tiešas piekļuves krievu civilizācijas bezgala dziļajiem garīgā spēka un vērtību apcirkņiem, spēs vismaz uz laiku saņemties un aizstāvēt savas vērtības pat tad, ja vismaz īstermiņā tas nav izdevīgi.
Jebkurā gadījumā jautājums, kas Rietumu sabiedrībai liek atteikties no virves pārdošanas bendēm, ir interesants, lai gan atbilde noteikti sarežģīta. Viena lieta, ka marksisma-ļeņinisma klasiķu izpratne par kapitālistisko sabiedrību pilnīgi noteikti ir pārāk vienkārša. Tā daudz ko nespēj izskaidrot, tai skaitā, kāpēc valsts institūcijas un birokrātija spēj vērsties pret kapitālistu interesēm, nevis akli seko tām (skat. kaut vai Niko Pulanca (Poulantzas) pārdomas par šo jautājumu). Arī šobrīd valstis tomēr iejaucas biznesa īstermiņa interesēs un cita starpā prasa ziedot valsts ilgtermiņa drošības un Rietumu sabiedrības vērtību labā. Bet interesanta parādība ir arī daudzo uzņēmumu nosacīti brīvprātīgā aiziešana no Krievijas tirgus.
Pirmkārt, aiziešana patiešām ir tikai nosacīti brīvprātīga. Lai gan droši var teikt, ka daļa uzņēmēju aiziet no Krievijas tirgus savas pārliecības un morālu apsvērumu dēļ, arī spiediens noteikti ir. Tomēr šeit būtisks ir vēl viens faktors. Sabiedriskais viedoklis ir radījis situāciju, kas mazina iespēju kādam pārkāpt spēles noteikumus, tādā veidā ne tikai iegūstot papildu vinnestu, bet arī sagraujot visu aizliegumu sistēmu, – situāciju, kad iegūst un netiek sodīts tas, kurš paliek strādāt Krievijā un atbilstoši rada kārdinājumu palikt arī citiem. Sašutums par Ukrainā notiekošo ir tik liels, ka neviens nevar vinnēt, mēģinot izvairīties no sabiedriskā nosodījuma (droši vien es pārspīlēju un virves pārdošana vēl aizvien klusiņām notiek, tomēr teiktais, šķiet, ir patiess vismaz attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kuri ir atkarīgi no sava tēla).
Otrkārt, žurnāls "The Economist" atzina: lai gan karš Ukrainā nav pirmais karš sociālajos medijos, tas ir pagaidām visplašākais. Līdz ar to tas trāpa tieši tajā laukā, kur mitinās mūsdienu uzņēmumu reputācija. Dažkārt konservatīvo uzskatu pārstāvji apgalvo, ka "atcelšanas kultūra" ir kreiso liberāļu diktāts, tomēr ir vērts pamanīt, ka "atcelšanas kultūras" galvenajiem flagmaņiem jāpieskaita biznesa pārstāvji, tai skaitā lielās korporācijas. Tās diez vai rēķinātos ar politkorektuma prasībām, ja tās būtu tikai nelielas elites iegriba. Vienlaikus šis politkorektuma piemērs liek apšaubīt, vai tiešām reputācija ir saistīta ar vairākuma viedokli. Vai tiešām sabiedrības vairākumu uztrauc, piemēram, ko viens vai otrs aktieris ir pateicis pirms divdesmit gadiem. Es nezinu pareizo atbildi uz šiem jautājumiem, bet mans minējums ir, ka problēma, kas uztrauc uzņēmumus un viņu tēla veidotājus, ir nevis vairākuma viedoklis, bet sociālajos tīklos un medijos mītošā vairākuma viedokļa neparedzamība. Un tā daļēji ir tehnoloģiju radīta nedrošība – būtībā jebkurš tvīts vai nejauši nofilmēts video var radīt grandiozu globālu reakciju. Karš un Ukrainā notiekošā vardarbība šo nestabilitāti palielina daudzkārtīgi – var nojaust, kāpēc virvju pārdevējs nevar vilcināties samazināt riskus.
Treškārt, Ļeņina varbūt izteiktā frāze ir tikai aforisms. Proti, būtu muļķīgi to uztvert pārāk burtiski. Diez vai realitātē kapitālists varētu pārdot virvi, kas domāta konkrēti viņa pakāršanai, tas tomēr būtu pašpretrunīgi, jo ko gan kapitālists no šīs transakcijas iegūtu. Putins Rietumiem piedēvē mānīgumu, liekulību, vājumu un ko tik vēl ne, bet iracionalitāti, šķiet, viņš tiem nepiedēvē. Pašreizējā situācija pārāk burtiski atgādina virves pārdošanu savam bendem.
Visbeidzot, Putinam ir taisnība – Rietumu pasaule ir liekulīga. Varētu būt politiski argumenti, kāpēc karš Ukrainā rietumniekiem šķiet baismīgāks par, teiksim, karu Sīrijā, bet diez vai morāli. Ziņas un fotoattēli no Sīrijas neizpelnījās tādu pašu sašutumu kā tas, ko mēs katru dienu uzzinām par Ukrainu. Biznesam ir vieglāk aiziet no Krievijas nekā atteikties no nežēlīgas lētā darbaspēka un dabas resursu izmantošanas. Tomēr liekulības jēdziens pēc definīcijas paredz to, ka cilvēkam ir kaut kādas vērtības, pat ja viņš tās ne vienmēr konsekventi ievēro. Un atkal jāsaka – iedomāties, ka liekuļi nekad neiestājas par savām vērtībām, ir vienkārši kļūda. Marksistiem un ļeņinistiem savā laikā bija ideja, ka vērtības ir tikai šķirisko interešu blaknes un tām pašām par sevi nav spēka. Pat no pašu marksistu skatpunkta tā ir novecojusi doma.
2