Kāpēc mēs tā ņemamies ar bērniem?

Mani tiešām šī grāmata ļoti iespaidoja- ne jau tur runa tikai par pulciņiem, kā daudzi uztver, bet, kā Liene aprakstīja- par vispārējo tautas kultūru, attieksmi pret bērnu un vērtībām. Un grāmatā tik labi ir aprakstīts, kā franči ciena bērnu kā līdzvērtīgu cilvēku, un, kā viņu audzināt, lai bērns nedomātu, ka visa pasaule ir pakārtota viņam un kopumā prastu izjust kultūru, ēdienu, attiecības. SMieklīgas arī jau bija epizodes- piemēram, kā amerikāniete piedalās Parīzes bērnu ēdināšanas komitejā, kura vairākas stundas spriež, ko dot bērniem ēst aizparīt, lai tas būtu krāsains, veselīgs un neatkārtotos ēdiens, kas bija jau pirms trīs nedēļām. Pamelai apnika. Bet kopumā- man pašai tā pamainījās skats uz dažām lietām.. Un kā teica mana krustmeita, kad vecāki bija viņu ielikuši kādos 6 pulciņos- nu esmu aizņemta līdz pēdējai minūtei, laika man priekš nekā vairāk nav- nu jūs beidzot esat apmierināti?

Man jau patīk visas šīs grāmatas par japāņu, franču, amerikāņu bērniem, bet mēs dzīvojam Latvijā. Piekritu, ka kaut ko var pamācīties no viņiem, bet kopumā - sveša sistēma mūsu realitāte... manuprāt, nav panaceja.

Raksts ļoti patika, bet nevaru piekrist par bēbīšu skoliņām. Es vedu meitu uz dažādiem pulciņiem jau no pusgada, un daru to (kā man pašai liekas) drīzāk priekš sevis. Man ir interesanti komunicēt ar citiem vecākiem, uzzināt ko jaunu, es fiziski nevarēju visu dienu sēdēt mājās (it īpaši ziemā, kad ārā ilgi nevar staigāt) un runāt tikai bērnu valodā. Otrkārt, man liekas, pašam bērnam tas ir noderīgi - tādās vietās bērns iepazīstas ar vīrusiem un baktērijām, attīstas viņa imunitāte, jo mājās (ierobežotā vecāku lokā) ir diezgan sterila vide. Mans viedoklis ir tāds - lasīt, iet uz kursiem, mācīties vajag, bet galvenais ir nepārcensties.

Esmu no tiem, ko vecāki bērnībā stiepa uz n-tajiem pulciņiem, un par to esmu viņiem neizsakāmi pateicīga. Kā man tas vēlāk dzīvē ir noderējis! Gan mūzika, gan sports, gan valodas. Iespēju robežās to cenošos sniegt arī saviem 3 bērniem.
Bet pārdomu rosināšanai šo rakstu patiešām var ieteikt izlasīt tiem, kas audzina pirmo bērnu, jo centībā būt labam vecākam, ir viegli apjukt plašajā bobatu, hendlingu u.tml. izdarību piedāvājumā.

man tas viss shkjiet daudz vienkarshak - kad mums dzimst berni, mes vinjiem dodam Solijumu darit visu, lai pec gadiem 16 vai 20, cik nu kuram vajag, "berns" butu spejigs dzivot patstavigu dzivi. Un "pareizas" metodes nav, jo neviens vel lidz shai baltai dienai nav noformulejis jedzienu "pareizi dzivot". Un ka miljais Alberts E. savulaik teica - vecaki vienmer ir piemers berniem. Ja citadi nav iespejams, tad atbaidoshs. Ergo - lai ko jus nedaritu, bez kljudam izaudzinat bernus neizdosies :)

Ekh, šīs ideālās utopijas. Diemžēl dabas izzināšana un spēles, brīvi skrienot pa pļavām un stundām dzīvojoties pa mežu, mājās pārrodoties vien uz ēdienreizēm, ir vecāko paaudžu un labākajā gadījumā lauku bērnu un brīvlaiku (ar nosacījumu, ka ir lauki) privilēģija. Diezin vai Pļavnieku, Purvciema vai jebkura mikrorajona bērnus vecāki tik vienkārši palaidīs paplašināt redzesloku pagalmā uz pāris stundām. Un, manuprāt, tieši mūsdienu lielpilsētu realitātes dēļ, vecāki ar bērniem "ņemas" - ved uz pulciņiem, sporta nodarbībām utt, piedāvājot, izmēģināt pēc iespējas dažādākas pieredzes un apgūt pēc iespējas dažādākas prasmes. Vai tas strādā, tiešām nezinu.

Nu, bet skaidrs taču, ka prasme organiski ielīst pamperī ir iedzimta un pašsaprotama - gluži kā paši pamperi! Kādi vēl video, kādi vēl padomi!

Interesantu diskursu izraisa arī Katrīna Puriņa ar "ņemšanos ap dzemdībām".