Kā visi padomju bērni, arī es uzaugu, fonā laiku pa laikam skanot Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas himnai, kuras vārdus bija rakstījuši Fricis Rokpelnis un Jūlijs Vanags, bet mūziku – Anatols Liepiņš.
"Padomju Latvija mūžos lai dzīvo,
Spoža lai Padomju vainagā mirdz!"
Kad nedaudz paaugos, par Latvijas himnu steidzamības kārtā 1945. gadā kļuvusī dziesma bija jāapgūst un jādzied arī pašam. Dziedāšana korī skolā bija obligāta, un, ja vien tevi neieskaitīja kordziedāšanas zemcilvēku jeb "rūcēju" kategorijā, tikpat obligāta bija arī piedalīšanās dziesmu svētkos. Svētkiem gan līdzi nāca arī sarūgtinājums – uz kora mēģinājumiem skolā bija jādodas pat vasaras brīvlaikā.
"Pa Ļeņina ceļu uz laimi un slavu
Ar Oktobra karogu iesim mūždien."
To, ka šī panta otrā rindiņa sākotnēji bijusi "Ar Staļinu sirdī mēs iesim mūždien", mēs, protams, tajā laikā nezinājām, toties braši uzrāvām Dāvida Tuhmanova un Vladimira Haritonova dziesmu "День Победы", bet pēc tam – Raimonda Paula "Zeltītas vasaras" ar Raiņa vārdiem. Ar šādu raibu repertuāru mūsu zēnu koris piedalījās vispirms reģionālajos, bet pēc tam arī visas Latvijas skolēnu dziesmu svētkos. Reģionālie svētki norisinājās Siguldas pilsdrupu estrādē, un par šo svētku nozīmīgāko notikumu mums, puikām, kļuva izdevība iegādāties iesala dzērienu, pirms atvēršanas sakratīt pudeli un ar brūnganajām putām apšļākt savus dziedāšanas biedrus. Atmiņā paliekošākie mirkļi no kopkora Mežaparka lielajā estrādē bija iespēja atsevišķus nīstamāko dziesmu vārdus aizstāt ar iecienītākajām rupjībām, nebaidoties par to saņemt nekādu sodu. Protams, tas nebija nekāds politisks protests, vien ākstīšanās, jo par politiskajiem jautājumiem, tāpat kā par vēsturi, mums labākajā gadījumā bija visai aptuvens vai sagrozīts priekšstats.
Ar mani kā bērnu politikas lietas un vēsturi mājās nebija pieņemts apspriest, bet tad, kad pieaugušie savās sarunās pievērsās pagātnes notikumiem, mani tas trakoti garlaikoja, pat kaitināja. Tikai vēlāk sāku saprast, ka vecāki centušies ievērot piesardzību un tāpēc vairījušies man izklāstīt skolā vai vēl kur citur par ideoloģiski aplamām uzskatāmas lietas. Labi atminos, kā reiz, pārnācis no skolas, tēvam ar prieku paziņoju no kāda klases biedra uzzinātu jaunatklājumu – Latvijai reiz esot bijis sarkanbaltsarkans karogs.
"Kā tu to zini?" uzreiz manīju, ka tēvs ir noraizējies.
"Redzēju filmā," es atbildēju, bet tā bija tikai puspatiesība. Karogu es nudien biju ievērojis kādā no filmas "Akmeņainais ceļš" epizodēm, bet tobrīd man nebija ne jausmas, kas tas tāds ir.
Domāju, aptuveni tikpat izglītota par pagātnē notikušo bija lielākā daļa manu vienaudžu, jo vai gan citādi kādam manam klases biedram būtu varējis ienākt prātā ar pilnu pārliecību klāstīt, ka Latvijas himnā pirms Otrā pasaules kara esot bijušas rindas:
"Lai dzīvo Kārlis Ulmanis – arvien, arvien,
Un ģenerālis Balodis – arvien, arvien!"
Himna, kurā līksmi tiek apdziedāta "utaino" sišana, būtu vēsturisks kuriozs pat Ulmaņa autoritārisma apstākļos.
Vārdiem "Dievs, svētī Latviju!" pirmoreiz biju spiests pievērst uzmanību vien 80. gadu otrajā pusē. Tēvs vakarā, pārnācis no darba, stāstīja, ka pa nakti kāds uz uzņēmuma "Lauktehnika" sienas ar sarkanbrūnu grīdas krāsu uzkrāsojis šādu uzrakstu. No viena ēkas stūra līdz otram, pa visu pirmā stāva logu apakšu. Padomju gados tas bija iecienītākais grīdas krāsas tonis, nekāds specifisks rokraksts drukātajos burtos laikam nebija nolasāms, un vainīgie, šķiet, tā arī nekad netika atrasti. Uzraksts, garāmgājēju un braucēju ievērības neskarts, nostāvēja gandrīz pusi dienas, jo krāsotāju brigādei lielajam aizkrāsošanas darbam bija jāgatavojas ilgāk, nekā priekšniecībai būtu gribējies.
Mēģinu to atsaukt atmiņā, pilnībā par to neesmu pārliecināts, tomēr šķiet, ka dziedātu "Dievs, svētī Latviju!" pirmoreiz izdzirdēju kādā no Vides aizsardzības kluba sanāksmēm, kas tika rīkotas virs konditorejas veikala iepretī dzelzceļa stacijai. Gribētājiem tika izdalītas mazas lapiņas ar himnas vārdiem. Lai gan formāli tika runāts par apkārtējās vides sakopšanu un aizsardzību – mēs ar tēvu piedalījāmies dažu tuvējo gravu un brikšņu attīrīšanas talkās – uzreiz bija skaidrs, ka ir sācies kaut kas lielāks un nozīmīgāks.
Himnas vārdiem lielu uzmanību nepievērsu, tie man šķita nesaprotami, taču uzreiz pamanīju ko citu – lai arī melodija bija vienkārša, to nodziedāt nebūt nebija viegli. Es acumirklī saskāros ar problēmu, kuru Latvijas simtgadē notikušajā diskusijā par himnas dziedāšanu kodolīgi bija raksturojis diriģents Jānis Erenštreits: "[..] neviena no pašlaik piedāvātajām toņkārtām nav piemērota līdzdziedāšanai – tās ir vai nu par augstu, vai par zemu."
Pēc 1873. gadā pirmatskaņotās Baumaņu Kārļa dziesmas tapšanas tā piedzīvojusi vairākkārtējas pārmaiņas. 1905. gada nemierīgo notikumu laikā vārds "Latvija" dziesmas tekstā tika aizstāts ar vārdu "Baltija", bet padomju gados 1920. gadā oficiāli par valsts himnu pieņemtā skaņdarba izpildīšana vispār bija aizliegta. Oriģinālajā nošu pierakstā himna bijusi Do mažora tonalitātē, taču mūsdienās tā tiek atskaņota vai nu Fa mažorā (koru un orķestru versijā) vai Si bemol mažorā (pūtēju orķestru versijā). Bez sākotnējā vīru kora varianta ir tapuši aranžējumi orķestriem, jauktajiem koriem un individuāliem solistiem. Jāņem vērā vēl kāds līdzdziedāšanas apgrūtinājums – mūsu himna visā pasaulē ir viena no nedaudzajām, kas dziedama daudzbalsīgi. Ņemot vērā pārmaiņas skolu mūzikas mācīšanas programmās (dziedāšana koros un dziedāšana pati par sevi vairs nav īsti modē, vairāk uzmanības tiek veltīts nošu apguvei un teorijai), līdzdziedāt valsts himnu būs spējīgs ne kurš katrs skolas beidzējs.
Visi šie apstākļi un dažādi himnas izpildījuma precedenti jau pirms kāda laika mudināja dziedāšanas lietpratējus sākt spriest par himnas atskaņošanas pareizuma standartiem. Radikālāk noskaņoti censoņi aizrādīja nevis uz līdzdziedāšanas grūtībām, bet uz teksta neatbilstību mūsu laikam un mudināja par valsts muzikālo simbolu izraudzīties kādu citu – Raimonda Paula "Manai dzimtenei" vai Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava".
Manuprāt, izpildījuma veids, kvalitāte vai aranžējums nebūt nav paši svarīgākie jautājumi. No piecgadīga solista diez vai būtu vērts sagaidīt to pašu, ko no Radio kora. Un man nešķiet būtiski, vai himnas atskaņošanai tiek izmantots modulārais sintezators vai viss pūtēju orķestra arsenāls. Himnu var arī nosvilpot. Himna paliek himna, un mūsējā līdzās pārējo valstu himnām ir visai unikāla. Palūk, pat par vecāko pasaulē uzskatītā, 16. gadsimtā sacerētā "Vilhelma dziesma" par Nīderlandes valsts himnu kļuva vien 1932. gadā, bet citu Eiropas valstu himnas sāka dziedāt 17. vai 18. gadsimtā.
Himna līdzās karogam un ģerbonim ir viens no valsts simboliem, un kā tādam tai pa kripatiņai vien būtu jāietver ne vien visa valsts līdzšinējā vēsture, bet arī doma par to, kas varētu notikt nākotnē. "Laimē diet" nebūt nav tas peļamākais scenārijs. Es zinu, daudziem nešķiet pieņemami, ka par sekulāras valsts himnu kļuvusi "tautas lūgšana", kurai jau pats pirmais vārds ir "Dievs". Taču varbūt ir vērts himnā meklēt nevis reliģiskas nozīmes, bet vienojošu tradīciju. Arī "diespas!" un "vai, dieviņ!" mēdz izsaukties ne jau tikai ticīgie un reliģiskām konfesijām piederīgie, taču laikam jau palīdz, turklāt uzreiz visiem saprotams, par ko ir runa.
1