Sarunas
14.11.2013

Kāpēc Latvijā ir kauns būt feministam?

Komentē
18
Saglabā

Diskusija par feminismu Latvijas sabiedrībā un mūsu galvās notika īsfilmu festivāla "2Annas" ietvaros. Sarunā piedalījās rakstniece Inga Gaile, kinorežisore Astra Zoldnere, "Providus" pētniece Linda Curika, filozofs Ainārs Sauka un mācītājs Andris Kravalis. Diskusiju vadīja Olga Procevska. Foto – Alise Zariņa.

Olga Procevska: Sarunas iesākumā gribu pastāstīt par publicistes Martas Martinsones rakstu interneta žurnālā "Satori", kas saucas "Meitenes, nedusmojieties!". Patiesībā es gribētu nolasīt fragmentu no šī raksta: "Feminisms mūsu sabiedrībā tiek uztverts kā kaut kas līdzīgs leprai, sliktai slimībai, ar kuru var aplipināties it kā pilnīgi normālas un skaistas sievietes. Feministe netiek pieskaitīta ne pie sievietēm, ne pie vīriešiem, nedz arī pie kādām no minoritātēm. Tā ir sieviete, kurai acīmredzot kaut kas nav dzīvē kārtībā, jo normālām sievietēm nav nepieciešams muļķoties ar šādām idejām, jo dzimumu līdztiesība taču jau sen ir panākta! Sievietes var vēlēt, sievietes var strādāt policijā un var valkāt bikses, atvērt bankas kontu, pašas uznest riteni uz piekto stāvu vai izvēlēties neprecēties tikai tādēļ, ka pienācis jau 25 gadu vecums. Un, ja jau šī līdztiesība ir panākta, ir grūti izskaidrot, kāpēc man tas joprojām ir aktuāli un ko tieši ar to vēlos panākt."

Manuprāt, šis raksts aktualizē jautājumu "Kas vispār ir feminisms?", bet sāksim ar kaut ko citu. Es vēlos, lai jūs katrs paturpinātu apgalvojumu "Es sevi uzskatu par feministu, ja mēs ar to saprotam..." ar savu uzskatu par šo tēmu. Varbūt Inga varētu sākt?

Inga Gaile: Es uzskatu sevi par feministi, ja par feminismu mēs uzskatām cilvēku līdztiesību un līdzvērtību visās dzīves jomās. Tas arī faktiski ir viss. Braucot uz šo diskusiju, es domāju par tās nosaukumu – "Kāpēc Latvijā kauns būt feministam?". Manuprāt, kauns ir nebūt feministam. Neviens, piemēram, neapspriež to, vai cilvēkam nebūtu kauns turēt kādus vergus. Man šķiet tikpat loģiski arī tas, ka cilvēkus nevar grupēt pēc kaut kādām noteiktām pazīmēm, tai skaitā dzimuma. Cits jautājums gan ir par feminisma situāciju Latvijā, kas, manuprāt, ir sarežģīta.

Olga Procevska: Vai tas, ko tu teici, nozīmē, ka, tavuprāt, feminisms ir vienkārši saprātīga, demokrātiska pozīcija?

Inga Gaile: Jā, un vēl feminisms manā izpratnē ir cilvēku savstarpējās attiecības, kurās ir līdz minimumam reducēta jebkāda veida varmācība, tajā skaitā arī manipulācija.

Olga Procevska: Varbūt pārējie diskusijas dalībnieki varētu turpināt par sevi?

Ainārs Sauka: Es esmu feminists tādā gadījumā, ja mēs ar to saprotam iespēju paraudzīties citādāk uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Ar to es domāju atšķirīgu skatījumu no tā saucamā klasiskā lomu sadalījuma sabiedrībā.

Olga Procevska: Tātad tev feminisms vairāk ir domas eksperiments?

Ainārs Sauka: Ne tikai. Arī praktiskā pieredzē.

Astra Zoldnere: Es, līdzīgi kā Inga, esmu feministe, ja mēs ar to saprotam visu cilvēku līdzvērtību. Daudzi cilvēki pie negatīvajiem feminisma stereotipiem pieskaita to, ka šajās nostādnēs sievietēm ir it kā jābūt tādām pašām kā vīriešiem. Manuprāt, ir tieši pretēji – ir ļoti labi, ja cilvēkiem ir atšķirīgas pieredzes, jo dzimums nosaka citu pieredzi. Caur feminisma prizmu, piemēram, vīrieši var ieraudzīt pasauli citādāku, iepazīstoties ar sievietes pieredzi. Feminisms ir abu dzimumu skatījumu pieņemšana, neizslēdzot šo atšķirīgo pieredzi.

Andris Kravalis: Es esmu feminists tādā mērā, ka aizstāvu sievietes neatkārtojamo cieņu, skaistumu un vienlīdzīgumu. Tomēr, lietojot apgalvojumu "es esmu feminists", es neizbēgami pieskaitu sevi pie cilvēku kategorijas, kura sabiedrībā tiek uztverta neviennozīmīgi. Es uzskatu, feminisms ir izceļams ar sievietes neatkārtojamo īpašību akcentēšanu, kā arī ar sieviešu aizsargāšanu un cienīšanu. Feminisms kā kustība, manuprāt, ir atbildes reakcija uz to, ka agrāk šīs cieņas pret sievieti sabiedrībā ir trūcis. Vienlaikus gan es esmu pret tāda veida feminisma izpausmēm kā krustu zāģēšana vai kailuma atsegšana. Feminisms nav vienkāršs jēdziens.

Linda Curika: Es esmu feministe, un man nekad nav bijusi sajūta, ka no tā ir jākaunas, it kā tā būtu slimība. Jā, varbūt tas skaitās radikāli, traki un neordināri. Tas savā ziņā ir pat dīvaini, dzīvojot demokrātiskā sabiedrībā. Pie idejas, ka visi dzimumi ir vienlīdzīgi, visticamāk, parakstītos visi, kas šeit atrodas, bet tie nav vienīgie līdztiesības jautājumi. Ja mēs atveram feminisma tēmu plašāk, atklājas daudz kas vairāk, piemēram, ka māte bērnam var būt tikpat vajadzīga kā tēvs vai arī ka sievietei ir tiesības izmantot savu ķermeni, kā vien viņa vēlas, tāpat arī sievietei ir tiesības būt neglītai. Es palieku feministe arī šādās nostādnēs. Manuprāt, vienkārši pateikt, ka sievietes ir vienlīdzīgas ar vīriešiem, – tas ir tāpat kā nepateikt neko, jo kurš gan mūsdienu sabiedrībā tā nedomā. Tomēr zem šī apgalvojuma ir daudzas lietas, kas citos cilvēkos izraisa dusmas.

Olga Procevska: Varbūt jums ir kādas versijas, kāpēc sabiedrībā rodas noraidoša attieksme pret feminismu?

Andris Kravalis: Iespējams, tas nāk no audzināšanas. Tāpat tās var būt arī iedzimtā grēka sekas.

Olga Procevska: Tātad iemesli atrodas ārpus paša feminisma?

Andris Kravalis: Manuprāt, vienlīdzība nav vienīgais veids un metode, kā uzlūkot vīriešu un sieviešu dzimumus. Dievs, radot vīrieti un sievieti, darīja tos pilnīgus pašus par sevi, bet tomēr pakārtotus vienu otram un lielākam labumam – svētlaimei, mīlestībai, bērniem. Tāds šajā gadījumā bija un ir Dieva plāns. Tāpēc, protams, var runāt par līdztiesību kā tādu fenomenu, ko mēs paši esam radījuši, bet patiesībā Dievs apvelta pirmos cilvēkus ar vienādu cieņu un viņi ir pakārtoti vienam mērķim – laulībai un bērnu radīšanai. Ja sabiedrība šauj pār strīpu vienā vai otrā virzienā, tā īstenībā nodara pāri pati sev.

Linda Curika: Bērni gan tomēr rodas dažādi, tāpēc nav nepieciešama laulība. Arī raugoties vēsturiski, ne vienmēr cilvēki ir laulājušies baznīcā, lai radītu bērnus. Cilvēki ir dzīvojuši un joprojām dzīvo dažādos veidos un ir laimīgi.

Andris Kravalis: Ja mēs runājam par to, kā kristietība redz cilvēka sūtību, tad netiek īpaši izšķirts, kas piederēs Ādamam vai Ievai. Vienkārši tiek pateikts, ka radīšanas brīdī viņi ir pakārtoti viens otram. Ja rodas jautājums par otra dzimuma īpašuma tiesībām – tas jau ir iedzimtais grēks un šī grēka sekas.

Ainārs Sauka: Manuprāt, tas ir tikai viens no iespējamajiem skatījumiem. Nav jau arī tā, ka kristietības postulāti ir tik nevainīgi, tīri un naivi. Tas, kā Bībele stāsta par Ādamu un Ievu, ir viena lieta. Necieņu pret sievieti ir lielā mērā izrādījis, piemēram, Pāvils ar savām vēstulēm. Tomēr tas šobrīd nav tik svarīgi. Olgai bija jautājums, kāpēc cilvēkiem varētu rasties aizspriedumi par feminismu. Es gribētu sākt no citas puses un teikt, ka, manuprāt, šādu priekšstatu pastāvēšana un rašanās ir mijiedarbība, proti, dažādu diskursu mijiedarbība. Tur ir patriarhālais, matriahālais, kristietiskais, anarhistiskais – visi iespējamie pasaules skatījumi, kuru savijumā feminisms ir tikai viens no elementiem. Protams, feminismam ir arī vēsturiska nozīme, proti, sieviešu emancipācija. Tomēr sievietes mūsdienās nav tikai feministes – liela daļa ir patriarhālu uzskatu atbalstītājas, tātad arī sieviešu starpā ir diskursu nesaderība.

Inga Gaile: Es piekrītu par diskursiem, tas tā tiešām varētu būt. It sevišķi Latvijā feminisms sieviešu sabiedrībā ir galvenokārt izplatījies vēsturiskas nosacītības dēļ, nevis kā apzināta izvēle. Vīrieši kara laikā tika izsūtīti un nogalināti, bet sievietes ieņēma šīs varas pozīcijas, lai cīnītos un izdzīvotu, un mācīja to arī savām meitām. No vienas puses, šādai sievietei ir vara, bet, no otras puses, viņa konkurē ar citām sievietēm. Bet vispār feminisms, manuprāt, cilvēkiem šķiet problemātisks, jo tas vienkārši ir traucējošs. Mūsdienās tomēr joprojām valda situācija, kurā ir aprūpējamie un aprūpētāji. Līdz ar to mūsu vērtības un pieradumi ir apdraudēti, jo feminisms saka, ka mēs dzīvojam nepareizi, vajag citādāk.

Olga Procevska: Vai tiešām feminisms norāda sievietei, ka viņa dzīvo nepareizi? Vai tas nenoved pie sekām, ka mājsaimnieces jūtas vainīgas par to, ka grib būt mājsaimnieces?

Inga Gaile: Nē, viņām nevajadzētu pie tā nonākt, jo tas ir varmācīgi. Feminisms norāda, ka sievietei ir izvēle – būt mājsaimniecei vai valkāt augstpapēžu kurpes. Piemēram, man ir 41. izmēra kāja un man patiešām nepatīk augstpapēžu kurpes, bet principā man pret tām nav iebildumu. Es domāju, ka sievietei ir jābūt izvēlei, turklāt apzinātai izvēlei.

Ainārs Sauka: Es gribēju vēl izteikt vienu piebildi. Man šķiet, ka feminisms nav tikai un vienīgi par sievieti, manuprāt, tas runā plašāk. Tas neietilpst tikai divu dzimumu robežās, bet aptver visus mūsdienās eksistējošos piecus dzimumus.

Olga Procevska: Vai tu varētu tos nosaukt?

Ainārs Sauka: Vīrietis, sieviete, hermafrodīts.. patiesībā es nezinu, kā visus tos latviski pareizi dēvē. Ikviens var izvēlēties to, ko viņš grib. Piemēram, mēs ikdienā nereti varam sastapties ar uzskatiem, ka vīrietis-mājsaimnieks ir kaut kas smieklīgs, bet manā skatījumā tas ir pilnīgi normāli, ja vīrietis izvēlas būt mājās.

Inga Gaile: Protams, arī vīriešiem ir tiesības izvēlēties, bet nevar noliegt, ka sabiedrības gaidas daudz lielākas ir tieši attiecībā uz sievieti. Viedoklis par sievietes lomām ir daudz izteiktāks.

Astra Zoldnere: Jā, es piekrītu. Ja Latvijas sabiedrībā vīrietis izvēlētos būt mājsaimnieks, viņš saskartos ar ļoti negatīvu sabiedrības viedokli. Tas patiešām ir problemātiski.

Linda Curiha: Viena no lielākajām problēmām ir "pareizās" un "nepareizās" feministes jeb konflikti pašu feministu starpā. Ir tādas sievietes, kas sevi sauc par "cupcake feminists". Viņas paliek mājās kā mājsaimnieces, cep kūkas un ir laimīgas. Kamēr tā ir apzināta izvēle, manuprāt, viss ir ļoti labi, tomēr viņas uzskata par "nepareizajām" feministēm. Tas savā ziņā ir slikts feminisma PR, jo rada karojošu iespaidu par nostādnes atbalstītājiem. Piemēram, slavenajām ukraiņu protestētājām citas feministes pārmet krūšu demonstrēšanu, bet, no otras puses, tās taču ir viņu krūtis un viņas var ar tām darīt, ko viņas grib. Galu galā – mēs taču krūtis redzam katru dienu, piemēram, reklāmās uz māju sienām. Tas veido haosu, jo feministes pašas nezina, kas viņas ir.

Inga Gaile: Manuprāt, nav būtiski runāt par feminisma sadalījumu, bet par tām sievietēm, kuras savas krūtis demonstrē uz tām mājām. Manuprāt, tie ir varmācīgi seksuāli attēli.

Olga Procevska: Kā jums šķiet, vai feminisms ir savienojams ar ģimenes vērtībām?

Andris Kravalis: Es neesmu speciālists, bet, manuprāt, viena no feminisma izcelsmēm ir saistīta ar dzimumu līdztiesību un arī dzimumu cīņu. Mēs zinām, ka dažkārt cīņas var novest pie laba rezultāta, bet citreiz tieši otrādi. Piemēram, viens no negatīvajiem rezultātiem ir tāds, ka sieviete nostājas iepretim savam dabiskajam aicinājumam un sūtībai.

Olga Procevska: Kas ir šis aicinājums?

Andris Kravalis: Manuprāt, tā ir dzīvības tālāknodošana.

Ainārs Sauka: Vai tas tomēr nav tāds kā mīts? Mūsdienās mēs bērnus varam radīt mēģenēs.

Andris Kravalis: Problēma ir audzināšanā.

Ainārs Sauka: Kāpēc gan tur ir problēma?

Andris Kravalis: Jūs tiksiet galā kā sieviete?

Ainārs Sauka: Kāpēc gan kā sieviete?

Andris Kravalis: Labi, tie varbūt ir mani aizspriedumi.

No zāles: Un ja sievietei iespēja radīt bērnu ir liegta?

Andris Kravalis: Garīgā mātišķība nav saistīta tikai ar fizisko dzīvības tālāknodošanu. Sievietes loma ir kaut kas vēl vairāk, to nevajag tikai sasaistīt ar ģimeni vai laulības institūciju. Sieviete pati ir radīta pašpietiekama, bet Dieva plānā vīrietis un sieviete savu dzīves jēgu, prieku un sūtību atrod savstarpējās attiecībās. Ja tas nenotiek, zūd arī cilvēka eksistences jēga.

Ainārs Sauka: Es saprotu, ko jūs sakāt, bet, manuprāt, tas ir tikai viens no stāstiem. Viens no mītiem.

Inga Gaile: Jā.. Bībele galu galā runā arī par ebreju vergu pirkšanu... Es gan gribu pateikt, ka pati esmu kristiete. Starp citu, es ticu tam stāstam, ko jūs teicāt.

Olga Procevska: Varbūt tu vari pastāstīt, kādā veidā tu esi kristīga feministe?

Inga Gaile: To būs grūti formulēt.

Olga Procevska: Mani patiešām interesē, kā var feminismu savienot ar citām pārliecībām, piemēram, vai var būt kristīga feministe? Vai var būt nacionālistiska feministe?

Inga Gaile: Es, paturpinot mācītāja kungu, drīzāk gribētu uzzināt, kāpēc vispār pastāv dzimumu cīņa? Kāpēc tā valda mūsu attiecībās? Arī turpinot par to mātes lomu... Manuprāt, vecāku loma ir svēta, bet tā vienalga nav jādala pēc dzimumu funkcijām.

Andris Kravalis: Tas gan nav nekāds īpašais arguments, bet mēs tomēr visi zinām, kā dzimst bērni.

Inga Gaile: Tātad, ja vīrieši nevar iztikt bez sievietes reproduktīvās sistēmas, viņi var radīt tādu situāciju, kurā sievietes ir pakļautas?

Andris Kravalis: Pirmkārt, kristietība vienmēr ir iestājusies par sievietes cieņu – Kristus to ir atgriezis.

Inga Gaile: Manuprāt, Kristus drīzāk ir atgriezis mīlestību pasaulē.

Andris Kravalis: Bet sievietes taču ir tieši saistītas ar mīlestību.

Linda Curika: Nesaprotu.. Sievietes ir saistītas ar mīlestību, bet vīrieši ne? Jūs to tā pasniedzat. Feminisms taču nav par to, ka sieviete ir kaut kāds zieds, kas būtu jāsargā. Tas ir kaut kāds musulmaņu uzskats, ka sieviete ir jāsargā un tāpēc jātur tādā kā zelta būrī. Manuprāt, sieviete nav īpaši jāsargā, vēl jo vairāk reproduktīvās funkcijas dēļ. Galu galā – arī vīriešiem ir šāda funkcija. Abi dzimumi ir īpaši. Tas, ka sabiedrība parāda manu mātes funkciju kā svarīgāku par mana vīra tēva funkciju, ļoti priekšnosaka arī varas pozīcijas ģimenē. Piemēram, ja man vakarā ir jānāk uz šādu diskusiju, rodas jautājums, kuram darbs ir svarīgāks un kuram ir jāsēž ar bērnu – man vai manam vīram? Principā, ja mana mātes funkcija ir svarīga par jebkuru manu profesionālo lietu vai interesi, es nevaru nākt, jo tā ir mana galvenā lieta.

Olga Procevska: Kas ir šīs problēmas, ko konkrēti Latvijā vajadzētu risināt? Mēs nesen runājām par vīriešu pašnāvībām. Izrādās, ka liels pašnāvību īpatsvars ir pusmūža vīriešu vidū – ap četrdesmit, piecdesmit gadiem. Versija bija tāda, ka vīrietim ir jābūt mačo, un pašnāvības izdara tie, kuri šajā lomā neierakstās. Varbūt feminismam vajadzētu risināt arī vīriešu problēmas Latvijā? Tas, kas tiek izmantots kā arguments pret feminismu – mums bija sieviete prezidente vai arī šobrīd ir Saeimas spīkere sieviete.

Astra Zoldnere: Latvija tīri statistiski tiešām ir labā pozīcijā. Jautājums tikai par to, vai tās sievietes, kas uzlabo statistiku, domā par tām sievietēm laukos, kas ir palikušas aiz borta. Vēl viena problēma ir tāda, ka, neskatoties uz sieviešu iniciatīvu strādāt, vīrieši nereti joprojām nav gatavi uzņemties kaut kādus mājas pienākumus. Līdz ar to šīs strādājošās sievietes sastopas ar dubultu slodzi. Bezmaz agrāk bija labāk. Varbūt vīrieši varētu nākt pretī un mēģināt, piemēram, būt kopā ar bērniem.

Ainārs Sauka: Runājot tieši par bērniem un ģimeni – tādi vecāki, kuri piekopj šo modeli, pakļaujoties diskursam, ko viņi nodara bērnam un kādu rada priekšstatu? Manuprāt, tā ir viena no tēmām, par kuru domāt. Līdz ar to feminisma domāšanā var iekļauties arī bērni.

Inga Gaile: Manuprāt, ir jārunā par to, lai partneri līdzvērtīgi sadalītu pienākumus. Latvijā tomēr ir jārunā arī par to, ka sieviete nav objekts – jo par tādu viņa tiek padarīta pārāk bieži. Reklāmās, filmās un žurnālos. Tas ir ļoti svarīgi attiecībā uz meitenēm, kuras pieņem kaut kādas gaidas, kuras viņām ir jāpiepilda, lai būtu pilnvērtīgs cilvēks. Manuprāt, diētu kults ir jāpārceļ no skaistumkopšanas uz medicīnu. Cilvēki vienkārši grib būt laimīgi. Sieviete nopērk žurnālu, izlasa to un var pieņemt aplamu priekšstatu. Viņām ir jādod arī alternatīvas iespējas. Piemēram, ka viņa ir subjekts, viņai nav jāpiepilda neviena cita cilvēka gaidas. Viņa var būt neglīta, viņa drīkst būt, kāda grib.

Astra Zoldnere: Jā, sabiedrība tāda kļūst, jo nav pietiekoši plašas informācijas. Jau kopš bērnības tiek skatītas no malas šīs tradicionālās lomas ģimenē, vai arī šie žurnāli – tas tiek padarīts par normu. Arī skaistas sievietes ir norma. Uz vīriešiem varbūt nav tāda spiediena...

Inga Gaile: Arī vīrieši nedrīkst kļūt par objektiem. Par dominējošo atskaites punktu nedrīkst kļūt seksapīls..

Astra Zoldnere: Jā, ir slikti, ja tiek izcelta tikai šī viena funkcija.

Inga Gaile: Es gribu arī pateikt, ka sievietes nevar prasīt no vīriešiem, lai viņi ir mačo. Manuprāt, manipulācija ar ārējo izskatu arī ir varmācīga. Tāpēc feminismam ir jārunā arī par cēloni – kāpēc šāda situācija ir radusies? Mēs esam runājuši tikai par šo cīņu, kurā sievietei ir reproduktīvā funkcija, bet vīrietis ir varas turētājs. Nav atbildes. Ir par to jārunā – visiem ir jārunā par savu pieredzi un jāpieņem dažādi viedokļi.

Olga Procevska: Vai ir kādas versijas, kur tad ir šīs cīņas cēloņi? Dzimumu konkurencei.

Andris Kravalis: Manuprāt, tas ir ierakstīts cilvēka dabā. Es saprotu, ka arī kristietība ir paudusi daudz stereotipus, bet tīri teoloģiski tas ir stāsts par iedzimto grēku. Manuprāt, baznīca šajā cīņā nostājas vājākā pusē. Šajā gadījumā tā nav sieviete, bet gan bērni, kuri patiešām nav aizsargāti.

Inga Gaile: Baznīcai tādā gadījumā vajadzētu ieklausīties feminisma postulātos, jo daudz kas, ko saka feminisms, attiecas tieši uz bērniem.

Ainārs Sauka: Manuprāt, dzimumu cīņa lielā mērā ir bioloģiski nosacīta. Es gan negribētu vispārināt, ka vīrietis noteikti ir pakļāvējs. Vēsturē ir arī atrodami arī pretēji gadījumi. Tas, ka tieši vīrietis ir pakļāvējs, manuprāt, ir dīvains mīts. Iespējams, tas radies tāpēc, ka vairums vīriešu ir fiziski ir spēcīgāki, bet tas nav vispārināms. Ir taču dažādi vīrieši.

Inga Gaile: Kādā veidā tā cīņa varētu būt bioloģiski nosacīti?

Ainārs Sauka: Ja mēs runājam pilnīgi stereotipos – vīrietis ir tas, kuram ir stobrs, sievietei ir kaut kāda ala, kurā tas stobrs ir jābāž.

Inga Gaile: Tas ir tās cīņas raksturojums? Jeb apraksts?

Astra Zoldnere: Jā, bet daļēji tas tā patiešām ir. Piemēram, vīrietim ir daudz vieglāk izvarot sievieti. Mūsdienu sabiedrībā tas notiek retāk, bet daudzās neattīstītās valstīs tas ir joprojām izplatīti. Turklāt mēs nākam no primitīvi attīstītām sabiedrībām, kur šis faktors noteikti daudz ko ir ietekmējis.

Inga Gaile: Es nedomāju, ka mūsu sabiedrībā tas notiek retāk, mēs tikai mazāk par to runājam. Droši vien pie mums nav tāda izvarošanas kulta kā Indijā, cerams. 

Olga Procevska: Nesen lasīju blogu par izvarošanas kultūru. Tur bija teikts, ka šobrīd viss ir transformējies komercijā jeb tirgus loģikā. Sievieti vairs neizvaro fiziski, bet gan reklāmā.

Linda Curika: Jā, vardarbība reklāmās ir moderna un stilīga. Mēs nereti redzam reklāmas, kurās sieviete, tērpta "Vogue", "Gucci", "Dolce&Gabbana" drēbēs, tiek žņaugta, vilkta aiz matiem vai arī attēlota mirusi.

Ainārs Sauka:  Es domāju, ka vardarbības attēlojums reklāmās trāpa noteiktai sabiedrības daļai, kurai tas ir vēlmes objekts; kā seksuāls fetišs. Atsevišķām sievietēm un vīriešiem tas sagādā baudu.

Linda Curika: Ja sieviete tiek parādīta kā lieta, viņa tiek objektivizēta. Viņa tiek parādīta kā veiksmīga vīrieša dekorācija; tāda kā trofeja. Kas raksturo veiksmīgu Krievijas biznesmeni? Veiksmīgu Krievijas biznesmeni raksturo mašīna, jahta un smuka sieviete. Trīs lietas, kuras must have, turklāt tās var izmest ārā, kad apnīk.

Olga Procevska: Vai tas, ka sievietei ir vagīna un vīrietim loceklis, sociāli nozīmē kaut ko?

Andris Kravalis: Sieviete nevar būt māte un dzemdēt visu savu mūžu. Viņai ir savs dabas dots ritms, ko viņai vajag pazīt un respektēt. To vajadzētu saprast arī vīrietim. Sieviete var kļūt par māti tikai kādā noteiktā laikā.

Olga Procevska: Un ja sieviete negrib kļūt par māti? 

Andris Kravalis: Viņa to var nedarīt, bet jebkurā gadījumā pastāv dabas dots ritms. Viņa noteiktā laikā var būt māte un noteiktā laikā – nevar.

Inga Gaile: Vīrietis arī noteiktā laikā var kļūt par tēvu un noteiktā laikā nevar. Vai arī – var kļūt par labu tēvu vai par ļoti sliktu tēvu. Viņam vienā brīdī ir labāka spermas kvalitāte, bet citā – sliktāka spermas kvalitāte. Tie ir līdzvērtīgi fakti.

Astra Zoldnere: Sieviete un vīrietis nav vienādi. Tam mums jāpiekrīt –  ir kaut kādas atšķirības. Jautājums ir par līdzvērtību. Par vienādu vērtību. Abi nav vienādi, bet ir līdzvērtīgi.

Inga Gaile: Būtisks ir jautājums par dzimumu cīņu, un es nedomāju, ka tas viss ir bioloģiski nosacīts. Varbūt šo cīņu ir radījušas bailes no nāves. Baznīca to vairāk vai mazāk skaidro ar iedzimto grēku. Mīlestībai nebūtu jābūt cīņai. Mīlestībai un seksuālajam aktam nevajadzētu būt cīņai. Seksuālam aktam ir jābūt mīlestības piepildītam, bez varmācības. Varmācība būtu jānoņem no vīrieša un sievietes. Par to arī būtu vairāk jārunā sabiedrībā – par seksuālām attiecībām bez mīlestības.

Linda Curika: Es kļuvu par feministi tad, kad man radās bērni. Es sapratu, ka nevaru piepildīt klišejisko sievietes būtību un sūtību: būt skaista, būt laba sieva, superīga gultā, laba kulināre un arī karjeras sieviete. Tas fiziski nebija iespējams! Es biju tik vīlusies sevī! Toreiz domāju: kas ar mani nav kārtībā? Žurnālos rakstīts, ka visas to var. Ar mani reāli kaut kas nav kārtībā! Pirms tam strīdējos par feminismu, teicu: kas tās par muļķībām! Tad es vienā brīdī sapratu, ka tā ir vienīgā lieta, kas mani vēl var glābt no tā vājprāta. Visi tie žurnāli un stulbās sieviešu sadaļas interneta portālos, kurās runā par lietām, kas nerezonē ar cilvēkiem! Kamēr nav bērnu, ir grūti saprast, par ko ir cepiens un kur ir problēma. Jābūt plašākai diskusijai par feminismu, lai saprastu lietas, ko sievietes pieņem par ikdienu, lai gan patiesībā tas nav normāli. Piemēram, tev ir četrpadsmit gadi un tu esi pirmā meitene, kura ir bijis sekss klasē – kas tu esi? Mauka! Savukārt džeks, kuram ir bijis sekss – kas viņš ir? Pirmais džeks skolā! No kurienes šis rodas?

Ainārs Sauka: Linda, gribētu piebilst, ka ir arī citādāks skatījums! Četrpadsmitgadīgā meitene, kura pārguļ, ir mauka, bet arī puika, kas pārguļ, ir maukuris!

Astra Zoldnere: Nezinu, kad es augu, tad pārgulēt četrpadsmit gados vai ar vairākiem... Sabiedrības nosodījums – es nedomāju, ka tas ir līdzvērtīgs. Vīrietis Kazanova tiek glorificēts. Tas ir sliktais, bet iekārojamais tēls.

Inga Gaile: Jārunā arī daudz vairāk par sievietes seksualitāti.

Olga Procevska: Kāpēc sieviete brīdī, kad viņai piedzimst bērni, kļūst par feministi, nevis dzīvo mierā un laimē?

Andris Kravalis: Dažkārt tas ir pilnīgi pamatoti. Es neredzu tur nekādu ļaunumu, ja tas ir veids, kā cīnīties ar noteiktām lietām. Cilvēks ir garīga būtne, un viņam ir garīgas vajadzības. Katram cilvēkam ir dvēsele un savs dzīves aicinājums – atbildība pret nāvi, pret šo dzīvi, pret līdzcilvēkiem. Tas ir komplekss jautājumu loks, kas cilvēkam dzīves laikā ir jārisina. Neviens no tā nav pasargāts. Piemēram, ģimenē piedzimst bērns ar īpašām vajadzībām – tas izmaina visu. Tas padara cilvēku pazemīgu, viņam ir jāpārdomā sava sūtība, aicinājums. Baznīca iestājas par ģimeni kā institūciju, kas cilvēkam ir ļoti svarīga. Ja cilvēks grib šo institūciju kaut kā citādāk definēt, viņš pakļauj sevi briesmām. Tas nenāk no viņa, viņš nedefinē savu dzimumu. Tādēļ šī diskusija ir vērtīga un tā ir jāturpina. Tie ir garīgas dabas jautājumi. Mēs gan palikām vairāk konceptuāli pie tā, kas ir feminisms, jo izejam no šodienas vajadzībām, bet ir kaut kādas fundamentālas lietas cilvēkā, kas ir jāapmierina. Kas tās ir? Cieņa, mīlestība, uzticība, vēlme būt tiešām mīlētam un arī mīlēt. Ja tas ir pietrūcis, jāmeklē līdzekļi, kā šo mīlestības trūkumu piepildīt. Meklēt veidus, kas ieved dvēseles briedumā. Mēs visi ejam vienu un to pašu ceļu – gan kristietim, gan nekristietim ir jautājumi par nāvi, mūžību, dzīves jēgu un aicinājumu. Mēs nevaram aizbēgt no šiem jautājumiem – esam mēs vai neesam feministi. Domāju, šie jautājumi perspektīvā ir savstarpēji saistīti. Ja man jautā, kādēļ feministes zāģē krustus, tad var padiskutēt, kas tā ir par pārliecību un vai tas ir īsts feminisms.

Olga Procevska: Es par krustu zāģēšanu es nezinu, bet "Pussy Riot" dziedāja baznīcā. Kādēļ viņas to darīja?

Andris Kravalis: Tas ir komplekss jautājums, kāpēc viņas tā dara. Nedomāju, ka šeit kāds parakstītos un teiktu, ka tas ir feminisms, kādu mēs to vēlētos redzēt.

Olga Procevska: Vai te kāds ir kristīgs feminists?

Inga Gaile: Es ticu Dievam, lai gan domāju, ka Bībeles interpretācija mēdz būt kļūdaina. Ļoti populāri ir citēt Veco Derību par to, kā sievai jāuzvedas. Bieži vien cilvēki aizmirst, ka pēc tam nāk Jaunā Derība. Tas ir izdevīgi – citēt tikai Veco Derību!

Ainārs Sauka: Starp citu, Pāvils savus apcerējums par sievietēm ir balstījis tieši Jaunajā Derībā. Tur daudz var lasīt, cik pretīgi pret viņām jāizturas – kā sievietes ir jāsit un kā ir jāklaušina. Tā ir Jaunā Derība!

Olga Procevska: Vai desmit baušļi ir pretrunā ar feminismu?

Ainārs Sauka: Kas tos vairs atceras!

Inga Gaile: Viens bauslis varētu būt pretrunā – tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu! Lai gan lielos vilcienos tomēr domāju, ka tas nav pretrunā ar feminismu.

Astra Zoldnere: Man liekas, ka izglītība var ko mainīt, piemēram, uzlabot sievietes statusu.

Inga Gaile: Sievietes nedrīkst noklusēt, lai būtu mīļas, labas un paklausīgas. Jābūt drosmīgām un jārunā. Jālauž kaut vai veci paradumi un jāspiež otram roka.

Olga Procevska: Vai sieviete, paspiežot otram roku, atbrīvojas vai tieši otrādi – iekļaujas patriarhālā sistēmā? Varbūt jāatsakās vispār no rokasspiediena.

Inga Gaile: Vispār – jā, es domāju, ka robežas iespējams paplašināt, bet no iekšpuses. Vispirms paspiest roku un pēc tam no iekšpuses pamainīt.

Linda Curika: Man šķiet, ka visas lietas jāmaina no sīkumiem. Gan rokasspiediens, gan tas, ka vīrietis visu laiku saka sievietei: "Nu, pasmaidi, ko tu tik skumīgi izskaties!" Kad es sāku rakstīt blogu, pievērsu uzmanību visām tām reklāmām un dīvainajām lietām, kas parādās medijos. Cilvēki tvītoja: "Trakā Curika atkal uzdarbojas!" Tas ir beidzies ar to, ka cilvēki sākuši pievērst šīm lietām uzmanību un sūtīt man piemērus. Sveši cilvēki. Viņi redz, atceras un nosūta "tai trakajai". Cilvēki sāk pievērst uzmanību sīkumiem, kas veido to svarīgo kopainu.

Ainārs Sauka: Atceros vienu reklāmu, kurā bija attēlota ģimene. Sievietei bērni bija sakrauti virsū. Man šķiet, tas ir jautājums par domāšanu. Cilvēkiem nevar iemācīt domāt. Ir atšķirīgas domāšanas un domātspējas. Iespējams, var veicināt skatījumu paplašinājumu, lai noteiktu, kas ir normāls un kas nav.

"Satori" diskusija

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
18

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!