Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Edvards Munks "Pāris piekrastē" (1907)
 
Karš Ukrainā
04.03.2022

Kāpēc lai es neraudātu?

Komentē
5

Mamma mēdz man sacīt, ka esmu "piedzimusi ar pārmērīgu taisnīguma izjūtu", jo gandrīz jau no tā brīža, kad sāku tekoši runāt, allaž esmu gan skaļi paudusi savu ieskatu par to, kurš kurā brīdī tiek apdalīts, gan arī kritusi par šīm lietām histērijā; bērna gados izmisumu manī vienlīdz raisīja kā atsevišķas, konkrētas netaisnīguma epizodes, tā vispārēja apziņa par to, ka ļaunums un šausmas pašas par sevi ir iespējamas parādības. Šīs regulārās spriedzes iznākums parasti bija tāds, ka es noraudājusies aizmigu uz grīdas kādā istabas kaktā, bet reizēm tāpat visai sadzīvei pa vidu; man pat bija tāds kā savs raudāšanas stūris, kurā dzīvoja visus pieaugušos atbaidoša, bet man ļoti mīļa Mikipeles variācija, kas, tagad par to domājot, vairāk atgādināja milzīgu žurku nekā Disneja multfilmu mīlīgo jokdari, turklāt tai trūka vienas acs, bet otras vietā bija piešūts kaut kāds bumbulis, un vēl tai, visticamāk, kādu ekstremitāti bija sagrauzis mūsu suns – lai kas ļauns būtu pasaulē noticis vai tikai varēja notikt, es par to klaigāju un brēcu, tad slapjiem vaigiem apķēru savu neglīto draugu – žurku – un aizmigu savā raudāšanas stūrī uz zemes.

Pašai bērnībā man gribējās būt nindzjai, bet, drusku paaugusies, es šo to uzzināju par vēja ģeneratoru ietekmi uz putnu migrāciju, tāpēc kādudien, pildot ceturtās vai piektās klases mājasdarbus, omei izteicu vēlēšanos kļūt par aktīvisti, kad izaugšu liela. Ome atbildēja, ka tā ir vairāk tāda bagātus vīrus apprecējušu sieviešu nodarbošanās – ir svarīgi sekot līdzi notiekošajam pasaulē, bet cilvēkam jādara kaut kas, ar ko var nopelnīt naudu, citādi sanāk iedzīvoties lielā grūtsirdībā, un nevar arī neko daudz palīdzēt citiem, ja tu neparūpējies pati par sevi. Tas viss man likās labi saprotams, tomēr citu profesiju neizvēlējos, un tā es vēl šobaltdien, arī nebūdama pilna laika aktīviste, it kā daru visu ko, bet neko daudz tas kopā nesavelk; man ir, kā iztēlojos, aptuveni tikpat brīva laika, cik bagātu vīru apprecējušai sievietei, bet joprojām vairāk raudu, nekā piedalos piketos un parakstu dažādas iniciatīvas. Tiesa, nav tik traki kā pusaudzes gados – kādreiz ziņas par citviet pasaulē notikušu teroraktu vai atklātos ūdeņos ar dzīvību riskējošiem bēgļiem nozīmēja garantētu panikas lēkmi un sava niecīguma apzināšanās pasaules ciešanu priekšā vienmēr manī izraisīja pamatīgu sevis šaustīšanu – tādos brīžos nelīdzēja ne tēva mēģinājumi skaidrot šos notikumus kā politiski likumsakarīgus, ne mammas mierinājumi par to, ka man ir gaiša sirds un izdaru pietiekami ar to, ka man tas viss ir svarīgi; vienīgā mācība, kas mēdza piedabūt mani savākties, bija par Jēzu Kristu, kas nesis visus pasaules grēkus un nomiris, lai mums top piedots, tāpēc nav jāuzkrauj sev ciešanu nasta, bet jāpieņem Dieva mīlestība un miers, kas ir augstāks par cilvēku prātu un saprašanu.

Lai gan man ir pieejams liels zināšanu un gudrību mantojums, ko varu apgūt, kad vien vēlos, un arī daudz patiesību esmu jau vairākkārt apjēgusi, dzīve turpina apliecināt, ka no dažādām mocībām paglābties nav lemts un, visticamāk, stabilas karjeras izvēle to sevišķi nemainītu. Kā ir, tā ir, un, kā ir, tā jādzīvo: ir ciešanas, un tāpēc jācieš, ir skaistums, un tāpēc jāmīl, ir drausmīgas netaisnības, un tāpēc jāprotestē, ir saulainas dienas, un tāpēc jāpastaigājas.

Šajās dienās esmu daudz domājusi, ka jādzīvo tā brīva cilvēka dzīve, ko pieprasām atgriezt ukraiņiem; ir svarīgi neizmist, neļaut bailēm apēst dvēseli, jātur sevī spēks, un radikālākais, ko varam darīt līdzās visām tiešā veida politiskajām izvēlēm un labdarībai, ir smaidīt pretimnākošajiem cilvēkiem, kad staigājam savās darīšanās ar piespraustu Ukrainas karogu pie krūtīm – ir jāņem piemērs no tiem, kas, aizstāvēdami savu valsti, dziļas depresijas vietā iet solidaritātes un goda ceļu, apliecina savu dzīvību un ideālus arī pēdējā elpā. Tā es domāju. Bet tomēr ceļos no rītiem lielā vājumā un vakaros eju gulēt ar kamolu kaklā. Gandrīz katrs cilvēks, ko satieku, ir ļoti nomākts; es mēģinu palīdzēt ar uzklausīšanu un iedrošināt, ka tāpat nevienam nebūs labāk, ja mēs visi nojūgsimies, kā arī rosinu padomāt, piemēram, par to, kā atšķiras piecpadsmit gadus nāves gaidās dzīvojoši seniori no tiem, kuri arī pie gluži apgrūtinātas veselības turpina močīt un paliek skaisti – manuprāt, mēs varam izvēlēties savu mentalitāti šādās lietās. Dažreiz sarunas biedrs šķiet nedaudz mierīgāks, citreiz ne. Neatkarīgi no rezultāta, pēc tādām sarunām man vienmēr aptrūkstas spēka un nogurumā viegli saskumstu, bet vēl grūtāk ir atrasties kontaktā ar kādu, kurš tiecas pavisam izvairīties no sarunām par karu. Tādā brīdī uzreiz visa enerģija nokrīt zemē, un es nezinu, kāpēc.

Uzreiz bija skaidrs, ka mana mentālā veselība neļaus uzņemt pilnu informāciju par notiekošo, bet stingri nolēmu, ka arī neizvairīšos no realitātes, kas neapšaubāmi nostājusies visu lietu priekšplānā. Laikam ir grūti pieņemt, ka ne visi tā izlēmuši. Skolā mums mācīja zināt par vēsturi, bet neviens nemācīja, ko darīt, kad vēsture notiek. Laikam to arī nevar, varbūt nevajag mācīt. Es gandrīz neko nezinu droši. Ieklausos sirdī. Tā noteikti nemāca vienaldzību. Kāpēc atkal raudu? Kāpēc man neraudāt? Es joprojām esmu bērns, tikai liela. Es gribu, lai Putins beidzot iet, kur visi viņu sūta, lai uzzied saulespuķes, lai mēs visi nebaidāmies. Varbūt tas piepildīsies, ja sāksim no uzskaitījuma beigām. Pēdējās dienās ir sevišķi viegli sajusties nenozīmīgai, gribēt kaut kā samazināties, lai dotu vairāk vietas kam svarīgākam, un patiesībā viscaur šī teksta rakstīšanai man pakausī ir dūrusies maza kauna dakšiņa ar pārmetumu, ka tiešām pat šajos apstākļos rakstu par sevi. Saku: "Atšujies, dakšiņa, es eksistēju, un tātad man jādzīvo." Es pieprasu brīvību. Visupirms Ukrainai, bet arī sev. Vakaros ar kamolu kaklā, bet tikai līdz uzvarai.

Marija Luīze Meļķe

Kad vienreiz Marts Pujāts konfrontēja Mariju Luīzi Meļķi ar jautājumu "Kas ir tas, ko tu raksti?", labākais, ko viņa varēja izdomāt, bija – "Tie laikam ir dažādi jautājumi. Un dažādi vērojumi."

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!