Šobrīd kultūras nozare piedzīvo krīzi un ir spiesta atkal attaisnot un skaidrot savu nepieciešamību, lai nepiedzīvotu krasu finansējuma samazinājumu. Reaģējot uz situāciju, esam izlēmuši publicēt dažādus viedokļus, lai veicinātu izpratni par kultūras lomu mūsu dzīvē.
"Satori" redakcija
Kultūrai ir neskaitāmas definīcijas. Visplašākajā nozīmē tā aptver visu, kam pieskārusies cilvēka roka. Visšaurākajā nozīmē kultūru var reducēt uz augsto jeb elitāro mākslu. Tādēļ kultūras jēdzienu iespējams izprast tikai kontekstā. Es runāšu par trim šādiem kontekstiem: kultūra un sabiedrība; kultūra un nācija; kultūra un valsts. Katrā no tiem kultūrai ir sava funkcionāla nozīme.
Sabiedrība un kultūra
Kultūra, saprasta plašākajā nozīmē, un sabiedrība nav atdalāmi jēdzieni. Mēs esam gan sabiedrības locekļi, gan kultūras dalībnieki. Subjekti ir tie paši, mēs nevaram izvairīties no kultūras. Atbildot uz jautājumiem Kā mēs kaut ko darām? Kādas ir mūsu vērtības? Kāda ir mūsu rīcība?, mēs raksturojam kultūru, kuru pārstāvam. Tātad var teikt, ka kultūra ir īpašs sabiedrības esības izpausmes veids.
Papildinot šo kultūras izpratni ar teritoriālo aspektu, nonākam pie jēdziena kultūrtelpa. Tā ir noteikta telpa, kuru veido noteikta sabiedrības kultūras izpausme. Šādā izpratnē jebkura sabiedrība vienlaicīgi ir arī kultūras kopiena.
Sabiedrības saistviela ir komunikācija. Tā ir centrālais elements arī kultūrā. Tikai ilgstoši komunicējot vienam ar otru, izolēti cilvēki vai pūlis kļūst par sabiedrību un veido noteiktu kultūru.
Kultūras kodi
Komunicējot noteiktā kultūrtelpā, sabiedrība izstrādā savus kultūras kodus. Ļoti būtisks kultūras kods ir valoda (protams, arī citi – paražas, tradīcijas, pasaules uztvere u. c.) un nozīmes, kuras šai kodā laika gaitā ir iestrādātas. Piemēram, Senā Grieķija, Japāna un Latvija ir noteiktas sabiedrības un vienlaikus noteiktas kultūras paraugs un formējums.
Kultūras kodi apvieno cilvēkus kopienās, tautās, nācijās. To ietvaros cilvēki viens otru saprot vislabāk. Bez kopējas kultūras, precīzāk, bez kopējiem kultūras kodiem, sabiedrības locekļu savstarpējā komunikācija paliek primitīvā līmenī. Var teikt, ka kopēja kultūra ir sabiedrības jēgpilnas komunikācijas priekšnosacījums.
Tomēr tas nenozīmē homogenitāti. Ir divi pretēji, bet vienādi greizi un vairāk vai mazāk ideoloģizēti uzstādījumi par kultūru un sabiedrību.
Uzskatāmības labad ņemsim par piemēru latviešu kultūru. Pirmais, manuprāt, greizais priekšstats pauž, ka tāda latviešu kultūra neeksistē, jo katrs cilvēks ir unikāls. Katram cilvēkam, katrai grupai ir sava kultūra. Pastāv ļoti daudz dažādu kultūras apakšgrupu – sociāli, reģionāli un citi dažādi kultūras slāņi –, un tādēļ tādas kopējas latviešu kultūras nav. Taču šis greizais priekšstats ignorē vienojošo.
Otrs greizais priekšstats apgalvo, ka kultūra ir harmoniska, ka cilvēki, kuri pieder vienai kultūrai, veido viendabīgu kopu. Šis priekšstats ignorē dažādību vienas kultūras ietvaros.
Kopīgi kultūras kodi nenozīmē, ka esam vienprātīgi. Mēs varam strīdēties, varam apkarot cits citu, bet tas neatceļ to, ka strīdēšanās vispār ir iespējama. Piemēram, man, runājot latviski, būtu daudz grūtāk strīdēties ar cilvēku, kurš runā vjetnamiešu valodā. Mums nesanāktu labs strīds, jo, pat apgūstot svešvalodu, mums nebūtu pietiekami daudz kopēju kultūras kodu – vai arī, pirms ķerties pie strīda, būtu jāveic garš skaidrošanas darbs.
Kopējie kultūras kodi noteiktā kultūrtelpā ir svarīgi sabiedrības, nācijas, valsts izpratnei. Kultūras kodi rada atpazīstamību, pazīstamību. Tie ir komunikācijas kopienas, kultūras kopienas, tautas un nācijas pamatā. Tomēr atpazīt nenozīmē to pašu, ko piekrist. Rīgā dzimušais liberālais filozofs Jesaja Berlins ir teicis, ka cilvēkam piemīt dabiska vēlme piederēt. Šī vēlme ir ielikta gēnos. Pazīstams kultūras kods nozīmē atpazīstamību, bet atpazīstamība veido piederību. Mana dzimta vai māja, mana dzimtene vai tēvzeme ir jēdzieni ar noteiktu piederības saturu. Šeit mēs jūtamies kā mājās, ap mums ir cilvēki, ar kuriem varam komunicēt, bet ne obligāti būt vienās domās. Šādā izpratnē varam runāt par latvisko identitāti un piederību.
Kultūra un nācija
Latviešu kultūrnācija ir arī komunikācijas kopiena, kas vēstures gaitā caur kulturālu emancipāciju nonāca līdz noteiktām politiskām prasībām: vispirms pēc autonomijas, vēlāk pēc savas valsts. Nācijas tapšana ir gan kulturāls, gan vēsturisks, gan politisks fenomens. Tauta, kura izvirza mērķi politiski pašnoteikties, ir uzskatāma par nāciju. Latviešiem šis process sākās 19. gadsimta otrajā pusē un līdz galam noformulējās 20. gadsimta sākumā.
Var teikt – kultūras kodi ir veidojuši latviešu nāciju, kura ir pieprasījusi, izveidojusi un izcīnījusi savu valsti, bet pēc okupācijas gadiem to atjaunojusi. Viens no svarīgākajiem dzinuļiem, kura dēļ latvieši 1990. gadā gribēja atjaunot savu valsti, bija tas, ka mūsu kultūra, valoda, identitāte – visi šie kultūras aspekti – bija apdraudēti. Otrreiz izcīnot neatkarību, mēs vēlējāmies nodrošināt latviešu nācijas ilgstošu pastāvēšanu.
Kultūra un valsts
Ja padziļinām skatu uz savu valsti, redzam kultūru kā pamatu mūsu valsts pastāvēšanai. Latvijas valsts balstās kultūrā – pati valsts ir kultūras produkts.
Kopš 2014. gada kultūras nozīme valstī ir arī expressis verbis raksturota Satversmes ievadā. Tas sākas ar vārdiem: "1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai [..] garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem." Mūsu konstitucionālajās tiesībās ir atzīta šī kauzalitāte jeb cēloņsakarība, kas apraksta ceļu no kultūras uz nāciju, no nācijas uz valsti. Tātad Latvijas valstij ir dots uzdevums, kas vienlaikus ir arī iemesls, kādēļ tā pastāv, –nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem, proti, bezgalīgi. Bet kā valsts to dara, un tieši kas tai jādara?
Nodrošināt nozīmē, ka valstij ir pienākums ikdienas politikā vienmēr veltīt noteiktu uzmanību tieši kultūrai un valodai kā latviešu nācijas ilgtspējīgas pastāvēšanas pamatam. Tas ir Latvijas valsts pastāvīgs uzdevums, ko nosaka Satversme. Šajā kultūrpolitiskajā uzdevumā ietilpst arī valodas politika.
Mums ir tāda pati valsts iekārta kā citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, bet tieši kultūra atšķir Latviju no jebkuras citas valsts pasaulē. Gan Zviedrija, gan Dānija, gan Igaunija, gan Vācija ir demokrātiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas valstis, bet tikai Latvija vienīgā no tām ir arī latviska valsts. Tikai Latvijas valstij ir dots uzdevums gādāt par latviešu kultūru. Tas nav nedz Zviedrijas, nedz Dānijas vai Vācijas uzdevums. Šis mūsu valsts specifiskais uzdevums ir ietverts Satversmes ievadā un ir daļa no Satversmes neaizskaramā kodola, ko neviena valdība, neviens parlaments nedrīkst grozīt.
Kultūrpolitika
Tas, kādai katrā konkrētā brīdī jābūt kultūrpolitikai, kristalizējas pastāvīgās sabiedrības, kultūras darbinieku un politiķu diskusijās. Mums kā modernai nācijai un valstij ir nepieciešams viss kultūras spektrs. Tajā ietilpst gan specifiski latviskās tradīcijas, dzīvesziņa, kultūras mantojums, gan universālajā laikmetīgajā mākslā sakņotās kultūras izpausmes. Starp citu, vārdu dzīvesziņa ir ārkārtīgi grūti tulkot citās valodās. Tas norāda uz šī jēdziena dziļumu, unikalitāti un piederību latviskajai identitātei.
Kultūrpolitikai ir jāaptver gan augstā māksla, gan populārā kultūra, gan izklaide, gan amatierkultūra. Tai jāaptver kultūras audzināšana, jo kultūra neiedzimst, tā tiek ieaudzināta. Ja pārtrūkst ķēde, pa kuru kultūra tiek nodota nākamajām paaudzēm, tad kultūra apsīkst. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts centrālais uzdevums saskaņā ar Satversmi ir "cauri gadsimtiem" katrreiz no jauna gādāt, lai mūsu kultūru tālāk saņem nākamā paaudze. Latviskums ir daudzveidīgs, un tas laika gaitā mainās un attīstās. Bet tas vienmēr paliek latviskums, kas pasaulē ir atpazīstams un unikāls.
Kultūrpolitikā ietilpst kultūras izglītība un kultūrzinātne, kultūras un mākslas kritika, kas nepieciešama, lai kvalitatīvi reflektētu par kultūru, mākslu un sabiedrību. Tāpat kā latviešu zemniekiem pirms 300 gadiem, arī šodien mums ir sava ikdienas kultūra, kurā dzīvojam ik dienu un parasti pat neapzināmies, ka tā ļauj mums atpazīt sevi kā latviešus, šo valsti kā Latviju un būt daļai no tās. Taču mūsdienu cilvēkam ir nepieciešams arī intelektuāls, kritisks mākslas un kultūras, sabiedrības un laika izvērtējums.
Tāpēc gribu uzsvērt kultūras mediju nozīmi un to, ka ir nepareizi tos finansēt kā projektus. Kultūras medijs nav projekts, tā ir kultūras institūcija. Var mainīties redakcija, bet institūcijai ir nepieciešama pastāvība, tāpat kā pastāv, piemēram, muzeji. Muzejs var īstenot projektus, bet muzejs nav projekts – tā ir kultūras institūcija. Tāpat ir jāraugās arī uz kultūras medijiem.
Kultūrpolitikas virzieniem jāietver rūpes par kultūras infrastruktūru – par to, lai Rīgā būtu koncertzāle un laikmetīgās mākslas muzejs, kas ir modernai valstij nepieciešamas infrastruktūras būves. Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā jāraugās, lai daudzie kultūras nami un citas kultūrvietas neiznīktu vai nezaudētu resursus tikai tādēļ, ka lielākās pašvaldības tās varētu uzskatīt par nevajadzīgām un "optimizēt". Pēc administratīvo iestāžu un skolu koncentrēšanas lielākos centros vietējais kultūras nams bieži paliks vienīgā vieta, kur aizvien notiek sabiedriska rosība. Tas cilvēkiem, kuri dzīvo šajās vietās, ir ļoti svarīgi. Tādēļ noteikti atbalstu ideju pieņemt īpašu likumu par kultūras namiem.
Tāpat pie modernas valsts uzdevumiem pieder arī kultūras radītāju sociālās eksistences nodrošinājums. Tas nozīmē gan izveidot sistēmu, lai šāds nodrošinājums uzkrātos, gan atbalstīt krīzes brīžos.
Kultūrpolitika ir milzīgs darba lauks, un tā ir ārkārtīgi svarīga nozare, kas, tāpat kā, piemēram, ārlietu, ekonomikas vai izglītības politika, nodrošina valsts pastāvēšanu un tās iedzīvotāju labklājību.
***
Latvijas valsts un latviešu nācijas pamatā ir kultūra. Manuprāt, mēs kultūras nozīmi apzināmies vairāk nekā citas nācijas. Tā ir mūsu unikalitāte, mūsu priekšrocība un identitātes kods.
Raksta pamatā ir Latvijas Kultūras akadēmijas 30. gadadienai veltītajā konferencē nolasītā lekcija.
8