Attēlā - čellists Žans Gijēns Keirass
 
Recenzija
23.09.2015

Kamerorķestris un čellists sezonas atklāšanā

Komentē
0
Saglabā

Ar stilistiski un emocionāli daudzveidīgu programmu 2015. gada 17. septembrī Lielajā ģildē sākusies Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" jaunā sezona. Orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs lepojas, ka spēj spēlēt visu – no visagrīnākā baroka līdz pat mūsdienu komponistu avangardiskajiem atklājumiem vai eksperimentiem ar džezu un popmūziku –, un arī šoreiz repertuārs tika veidots tā, lai uz koncertu atnāktu publika ar stipri atšķirīgu estētisko interešu loku. Kas, protams, ir tīri labi savienojams arī viena konkrēta klausītāja uztverē. Līdz ar to sezonas atklāšanas koncertā varēja iepazīties ar divām dažādām sfērām – Vīnes klasiku un laikmetīgo mūziku. Tāpat kļuva saprotama detalizētāka programmas izvēle. Ziemeļvalstu autoru darbi Normundam Šnē vienmēr bijuši tuvi – katrā ziņā saraksts, kurā ietilpst Erki Svena Tīra, Sebastiana Fagerlunda, Justes Janulītes, Arvo Perta, Magnusa Lindberga, Aulisa Sallinena, Broņus Kutaviča vārdi, "Sinfonietta Rīga" repertuārā ieņem daudz nozīmīgāku daļu nekā mūzika no slāvu vai romāņu zemēm, un 17. septembrī par to vēlreiz lika pārliecināties norvēģa Rolfa Vallina "Ground" un zviedra Klāsa Torstensona "Lantern Lectures IV". Turpretī, kas attiecas uz Vīnes klasiku, Ludviga van Bēthovena 1. simfoniju "Sinfonietta Rīga" un Normunds Šnē atskaņojuši bieži un daudzkārt, šoreiz Lielajā ģildē Bēthovena opusam pievienojot vēl vienu labi zināmu partitūru – Jozefa Haidna čella koncertu Do mažorā. Un čellists Žans Gijēns Keirass pieder pie tiem solistiem, kuru uzstāšanās Latvijā ir ievērības cienīgs notikums, – 1967. gadā dzimušais franču mūziķis guvis plašu atzinību gan par daudzskaitlīgām mūsdienu mūzikas interpretācijām, gan par novatorisku skatījumu uz klasiskām vērtībām, un šajā koncertā publikai bija izdevība čellista priekšnesumu iepazīt no abiem rakursiem.

Pieņemu, ka tai publikas daļai, kas pieradusi pie citas atskaņotājmākslas skolas tradīcijām, Žana Gijēna Keirasa piedāvātais Haidna koncerta lasījums atstāja rezervētākus iespaidus, taču, no cita skatpunkta, šo interpretāciju tikpat labi varētu nosaukt par tuvu ideālam, un es labprātāk izvēlētos tieši šo versiju. Katrā ziņā atbilstoša Haidna mūzikas garam šķita gan solista spēlē atklātā radošā brīvība un aizrautīgā emociju plūsma, gan arī čella skanējuma skaidrais un spēcīgais tonis, kam piemita kolorītas tembrālas gradācijas, vienlīdz spilgti izzīmējot muzikāli spriegas norises un liriskus tēlus. Žana Gijēna Keirasa uzstāšanos raksturoja arī sapratne par atskaņojuma dramaturģisko arhitektoniku un partitūrā ietvertā vēstījuma virzību, un līdz ar to Haidna koncerta klasisko dimensiju atklāsmi varēja viscaur uztvert ar prieku un interesi, solistam pārliecinoši iedzīvinot skaņdarbā paustās izjūtas diapazonā no enerģiska spožuma līdz apskaidrotai kontemplācijai. Uzmanībai tomēr nepagāja garām arī atsevišķi interpretācijas trūkumi, solistam vairākkārt šķērsojot robežu, kas šķir spēles vieglumu no paviršības, un arī lielāka intonatīva precizitāte šim atskaņojumam nenoliedzami nāktu par labu, taču to līdzsvaroja Žana Gijēna Keirasa lieliskā sadarbība ar Normunda Šnē vadīto orķestri – pēc čella koncerta pirmo divu daļu atturīgā temporitma fināla trauksmainā virtuozitāte bija īsti vietā, solista instrumentālais tembrs brīnišķīgi sabalsojās ar stīgu grupas un pūtēju spēles harmonisko krāsu gammu, bet orķestra skanējums kopumā ļāva secināt, ka "Sinfonietta Rīga" ir tikpat teicamā formā kā aizvadītās vasaras koncertos.

Rolfa Vallina opusā "Ground" Žans Gijēns Keirass, iespējams, bija vēl pārliecinošāks nekā Vīnes klasiķa partitūrā – jau no paša sākuma uzrunāja čellista priekšnesuma izteiksmīgums, krāšņie tembrālie izvērsumi un emocionālais daudzpusīgums, kas nezuda arī turpmākajā skaņdarba gaitā. Un arī šī interpretācija raksturojama kā piemērs vienotam solista, diriģenta un orķestra redzējumam par partitūras māksliniecisko dramaturģiju, svarīgākajiem akcentiem mūzikas ritējumā un komponista paustā vēstījuma loģisku, piesātinātu un emocionāli noapaļotu izklāstu. Tādējādi šī darba interpretācija palika atmiņā kā augsti profesionāla gan solopartijas lasījuma, gan orķestra ieguldījuma, gan diriģenta vadības ziņā, un nav šaubu, ka ar Keirasu, Šnē un kamerorķestri "Sinfonietta Rīga" Rolfs Vallins bija atradis savai mūzikai īsteni piemērotus interpretus. Tiesa, arī otrreizēja iepazīšanās koncertrepertuāra ietvaros ar Vallina "Ground" čellam un orķestrim vienīgi apstiprināja priekšstatu par to, ka šajā skaņdarbā vairāk saista atsevišķas epizodes, tostarp pirmais partitūras posms, nekā viss komponista veikums kopumā, opusa muzikālā satura un dramaturģisko struktūru viengabalainai uztverei tā arī neīstenojoties, savukārt autora iecerētajai norādei uz baroka laikmeta formu un paša radītajiem harmoniskās valodas principiem paliekot galvenokārt teorētisku konstrukciju, nevis reāli izskanējuša nošuraksta līmenī.

Koncerta otrajā daļā spēlētais Klāsa Torstensona skaņdarbs "Lantern Lectures IV" liecināja par veiksmīgāku intelektuālās un intuitīvās sfēras, racionālo un emocionālo rakursu apvienojumu. Saņēmis vienlaicīgu aicinājumu radīt jaundarbus no vairākām mūziķu apvienībām – "Asko Ensemble", "Le Nouvel Ensemble Moderne", "Kammarensemblen" un "Klangforum Wien" –, Torstensons nolēma uzrakstīt plašāku ciklu, kur katrai daļai būtu arī suverēna skaņdarba funkcija, un tā nu līdz "Sinfonietta Rīga" repertuāram vispirms nonācis "Lantern Lectures" ceturtais opuss – ar apakšvirsrakstu "Giants’ Cauldron" jeb "Katlveida iegruvums". Šī mūzika savukārt deva iespēju virknei "Sinfonietta Rīga" dalībnieku uzstāties solistiem tuvinātās lomās, vēstot, ka Valsts kamerorķestrī koka un metāla pūšaminstrumentu spēle ir vienlīdz spilgta un izkopta gan klasicisma laikmeta partitūru, gan mūsdienu komponistu opusu lasījumos (atšķirība vienīgi tā, ka trompetisti, mežradznieki un trombonisti vairāk izpaudās Torstensona darbā, bet flautu, oboju, klarnešu un fagotu priekšnesums viskošāk varēja izskanēt Bēthovena simfonijā), ka sitaminstrumentu līdzdalībai – šajā gadījumā Ivo Krūskopa veikumam – ansamblī ir nozīmīga un neatņemama vieta, turpretī stīgu grupa ar pirmo vijolnieci Martu Spārniņu modernisma skaņumākslas spēles noteikumos iejūtas droši un plastiski. "Sinfonietta Rīga" un Normunda Šnē interpretācijas kvalitātes līdz ar to palīdzēja uztvert "Lantern Lectures" labākās iezīmes – saistoša intonatīvā materiāla un radošo ideju izklāstu dzidrā faktūrā, raitā temporitmā un prasmīgi strukturētā formā, kur komponistam piemītošā humora izjūta šīs mūzikas vērtību pavisam noteikti palielināja. Cita lieta, ka Klāsa Torstensona darbs, turpinot to pašu muzikālo paradigmu, ko iesāka, piemēram, Pjērs Bulēzs, Janis Ksenakis un Mortons Feldmens, ar īpašām jaunatklāsmēm neizceļas – avangarda estētikā radītās visaugstākās virsotnes tomēr jāmeklē iepriekšminēto meistaru daiļradē, bet komponista norāde, ka "Lantern Lectures IV" skaņuraksts "atsaucas uz cilindriskām plaisām glečera pamatiezī, kuras veidojas no ūdenī rotējošiem akmeņiem, kas atrodas zem glečera un ar to saskaras", saucama vienīgi par poētisku ilustrāciju, nekādas dziļākas asociācijas ar reāli dzirdamo tematismu neveidojot.

Tāpat kā Haidna čella koncerta, arī Bēthovena 1. simfonijas interpretāciju varēja uztvert no dažādiem skatpunktiem. No vienas puses, atskaņojums deva iemeslu priecāties par stīgu un pūšaminstrumentu spēles vijīgumu, precizitāti un tembrālo mirdzumu, par diriģenta spēju simfonijas četrdaļīgo ciklu iedzīvināt kontrastainā un spraigā ritējumā, par muzikālās kopainas loģiskumu un pārskatāmību. No otras puses, skaņdarba saturs un tematiskais materiāls katrā ziņā diriģenta iecerēm pakļāvās labāk Haidna nekā Bēthovena gadījumā, 1. simfonijas lasījuma gaitā niansētas detaļas vairākkārt aizēnojot pārlieku masīvai un robustai orķestrālā skanējuma manierei un emocionālā vēstījuma atklāsmei. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka citu Vīnes klasiķu – Haidna un Mocarta – mūzika Normundam Šnē tradicionāli padodas veiksmīgāk nekā Bēthovena darbi, savukārt no Bēthovena deviņām simfonijām tieši pirmā ir relatīvi mazizteiksmīgākā, kurā pēc tāda meistardarba kā Jozefa Haidna Do mažora čella koncerts grūti atrast kaut ko patiesi uzrunājošu un pārsteidzošu.

Lai nu kā, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sezonas atklāšanas koncertā spilgtas un iedvesmojošas emocijas un iespaidi bija jūtamā pārsvarā. Un noslēgumā atliek vien izteikt trīskārtēju cerību – par Žana Gijēna Keirasa atkārtotu viesošanos Rīgā, kur uzmanību patiesībā pievērstu jebkas – gan baroka mūzika, gan romantisma opusi, gan 20. gadsimta un mūsdienu komponistu darbi; par pienācīgu vietu kamerorķestra repertuārā ne tikai Ludviga van Bēthovena, bet arī Jozefa Haidna un Volfganga Amadeja Mocarta 1. simfonijai, kas Latvijā nezināmu iemeslu dēļ nav spēlētas gadiem ilgi (un tas, starp citu, attiecas uz visu pirmo pusi no Haidna 104 simfonijām un Mocarta pirmajām divdesmit); un, visbeidzot, būtu interesanti dzirdēt arī pārējos opusus no Klāsa Torstensona cikla "Lantern Lectures". Tam pat nav obligāti jābūt tieši "Sinfonietta Rīga" sniegumam – gan jau uz Latviju kādreiz atbrauks ne tikai Klāss Torstensons personīgi, bet arī Stokholmas "Kammarensemblen" vai Austrijā bāzētais "Klangforum Wien".

Armands Znotiņš

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!