Kam vajadzīgas humanitārās zinātnes?

Laba eksaktā izglītība jau pati par sevi, tā teikt `a prori`, ir humanitāra pēc domāšanas plašuma, dziļuma, lidojuma augstuma... Taču ne otrādi... Bet vispār tās ir kā cilvēka kājas, kurām jābūt vienādi noslogotām, citādi uzreiz kāda greizība piesitas.

Labs raksts. Es teiktu, ka antagonija starp humanitārajām zinātnēm un eksaktajām zinātnēm (kur pēdējās cenšās diskreditēt pirmās), pa lielam, var rasties tikai vidē, kur eksaktās zinātnes ir deformējušās. Respektīvi, tās ir nonākušas poltiski ekonimiska aparāta kontrolē, kas šādai, jau mazliet kroplai, zinātnei iebaro savu vērtību sistēmu. Eksakto zinātņu vērtību sistēma nevar balstīties uz politiska un ekonomiska izdevīguma apsvērumiem ... jo tas ir ārkārtīgi liels drauds zinātnes ētiskai darbībai kopumā.
Mans uzskats, ka pats lielākais humanitāro zinātņu potenciāls šodien būtu atbrīvot eksaktās zinātnes no politiski-ekonomiskās verdzības ... lai tās patiesi kalpo visas cilvēces labā.

Vai drīkst jautāt - kādā vārdu "nekas", "pasaulē" un "nemainās" nozīmē pasaulē nekas nemainās?

Jā, bet tieši tāpēc varbūt šobrīd nepavisam nav vērts runāt par humanitārās izglītības daudzuma palielināšanu skolās. Jo, ja izglītības sistēmas vide ir slima, tad tas novestu tikai pie vēl lielākas mehāniskās atgremošanas - un rezultāts būtu tieši pretējs, skolnieki to visu jūt, un viņos izveidosies vēl lielāka alerģija pret visu humanitāro.
Varbūt - protams, nav ne mazākās nojausmas kā - censties atveseļot skolu vidi, un tad, atļaušos izteikt minējumu, rezultāts varbūt būs labāks arī ar pašreizējo priekšmetu sadalījumu.

Jā, doma skaidra. Tomēr, nedaudz - kā jau rakstā bija par deviņpadsmitā gadsimta ārstiem, tad līdzīga klasiskā humanitārā izglītība bija vispārēja to laiku Eiropas elitei. Taču, šī tiešām labā humanitārā izglītība nepasargāja tos pašus humanitāri izglītotos Eiropas cilvēkus no saindēšanās ar agresīvā militārisma "vīrusu" Pirmā pasaules kara sākumā. Gandrīz vai visi vienā balsī kā apmāti slavēja "savus cildenos" ieročus. Atmošanās nāca vēlāk. Vēl viens piemērs - izglītotā konfederātu elite, kuras pārstāvji pat nicināja "tehnokrātiskos" jeņķus.
Vai humanitārās izglītības lomas palielināšana skolās sniegs gaidītos rezultātus?

Jūs, prātnieki, zināt, ka ir latīniska frāze - visu, kas ir rakstīts slāvu un baltu valodā, nav jālasa. Nekas pasaulē nemainās. Latvieši nav filosofi, izņemot gadījumus, kad viņi sēž pie pudeles.

Vent! Tas, kas notiek Irākā, Libijā... īsāk visā pasaulē ir likumsakarīgi, jo dzīve nevar būt NEDRAMATISKA tāpat, kā prāts nevar darboties bez neprāta palīdzības. Krievija nav izņēmums.

Grūti pateikt, vai skolu izglītības grūtais stāvoklis padara šo brīdi mazāk piemērotu humanitāro tēmu akcentēšanai. Tik pat labi varētu jautāt, vai šis ir piemērots brīdis šādu rakstu rakstīšanai.

Un lai arī kāda būtu vai nebūtu skola, tā nebūt nav vienīgais un galīgais izglītības posms. Pēc tam ir augstskola, kur cilvēki turpina un pabeidz veidoties kā personības. Tā kā pats strādāju šajā sfērā, tad varu teikt, ka universitātēs kvalitatīva (uzsveru - kvalitatīva) humanitārā sadaļa ir ļoti aktuāla.

Vienlaikus absolūti piekrītu domai, ka humanitāriķiem ir obligāti nepieciešami eksaktie priekšmeti, citādi viņu fantāzija un valoda kļūst nekontrolējama, bet spriedumos dominē emocijas, nevis pamatojumi un argumenti.

Protams, ka humanitārais un eksaktais nav jāuzskata par pretstatiem, bet gan par savstarpēji papildinošām sfērām. Rakstā jau minēju medicīnu kā piemēru, kur tiem ir jābūt ciešā sasaistē.
Augstākā izglītība Latvijā cieš nevis no humanitāro zinātņu popularitātes, bet gan no izglītības stēmas krīzes, kur kvalitāte interesē tikai nelielu daļu pasniedzēju, studentu un administrācijas. Lielākā daļa procesā iesaistīto centīgi un apzināti degradē izglītības procesu, jo tā ir vieglāk izdzīvot - vieni izliekas, ka pasniedz, otri - ka mācās, bet trešie - ka nodarbojas ar izglītošanu, nevis diplomu tirgošanu. Rezultātā papīrs par augstskolas beigšanu daudzos gadījumos ir tikai izglītības imitācija. Bet tādas druvietes neko nereformē, jo reformu būtība ir aizsūtīt viņu pašu pārstāvēto izglītības modeli uz vēstures mēslaini.

Protams, humanitārā izglītība nenozīmē panaceju pret karu, kuru droši var saukt par visnecilvēcīgāko izturēšanos vienam pret otru. Pirmais pasaules karš apgāza priekšstatu par Eiropu kā civilizācijas un humānisma centru. Piekrītu, ka sociālie faktori, tādi kā kara retorikas uzkurināšana, var būt ļoti ietekmīga.

Bet vēl viens faktors ir personas individuālās īpašības. Staļins pabeidza garīgo semināru, dziedāja baznīcas korī, rakstīja dzeju un spēlēja amatieru teātri (esot bijis ļoti labs aktieris un veikli pielietojis šīs spējas arī vēlāk dzīvē). Savukārt, Hitlers jaunībā rakstīja mīlas dzeju meitenei vārdā Stefānija, aizrāvās ar gleznošanu un arhitektūru (tiesa, Vīnes tēlotājmāksas akadēmijā viņš tomēr netika iekšā - viņu iegāza nepietiekami prasmīga cilvēka anatomijas attēlošana).

Vai humanitārās izglītības daudzums būtu jāpalielina skolās? Laba izglītība darbojas kā spēcīga psihoaktīva viela - tās rezultātā mainās uztvere un domāšana, un cītīgi praktizējot, arī cilvēka personība. Nedomāju, ka ir daudz skolu, kuras darbojas šajā līmenī. Turpretim, ja humanitārā izglītība tiek veikta trulā, skolmeistariskā manierē, tad efekts varētu būt tieši pretējs.