Redzējumi
23.11.2009

Kam vajadzīga šī valsts?

Komentē
5
Saglabā

Kad uzdevu šo jautājumu kādam savam universitātes kolēģim, viņš teica, ka atbilde vismaz viņam ir viennozīmīga. "Šī valsts ir vajadzīga man kā latvietim," viņš teica. Tomēr, raugoties uz vispārējiem procesiem Latvijas sabiedrībā, atbilde vairs nebūt nav tik vienkārša. No vienas puses to demonstrē Latvijas iedzīvotāju nebeidzamā plūsma pāri valsts robežām – uz Īriju, Vāciju vai Lielbritāniju. No otras puses – uzticēšanās valsts iestādēm un būtiskām institūcijām ir ārkārtīgi zema. Tā, piemēram, politiskajām partijām kopumā uzticas tikai kādi 5% no visiem iedzīvotājiem. Ja pēc šiem rezultātiem būtu jāveido Saeima, iespējams, ka tajā neiekļūtu neviena partija. Politiskās partijas ir Latvijas valsts sistēmas stūrakmens, tāpēc šādi dati tik pat labi var tikt interpretēti kā jau esoša valsts sabrukuma vēstneši.

Ikdienā, sekojot līdzi „budžeta graizīšanai”, korupcijas skandāliem un citiem politiskās ikdienas trokšņiem, fundamentālie jautājumi tiek aizmirsti vai ar nolūku noklusēti. Tomēr, ja nespēsim tuvākajā laikā atbildēt tā, lai vismaz vairums iedzīvotāju (t.i. mēs paši) atbildi pieņemtu un atzītu par savējo, tad šīs valsts nākotne diezgan skaidri iekrāsojas drūmās krāsās.

 

Cilvēki

Vispirms nepieciešams noskaidrot, kas ir tā cilvēku grupa, kam šī valsts ir nepieciešama. Nesenā diskusija par to, kāpēc Latvijā nedrīkstētu samazināt finansējumu kultūras jomai, koši demonstrēja populāro uzskatu, ka šī valsts ir vajadzīga tikai latviešiem. Tā nebūt nav marginālu ekstrēmistu nostāja. Tā, piemēram, pašreizējais kultūras ministrs Ints Dālderis domu formulē šādi:

"Tagad daudzi runā par to, kāda ir mūsu valsts vīzija, un īsti nevar saprast, kas ir mūsu valsts mērķis. Es uzskatu, mērķis varētu būt latviskās identitātes un kultūras saglabāšana – vienīgais iemesls, kādēļ vajadzīga šāda neliela valstiņa bez lieliem resursiem un kāpēc tai ir jāpastāv."

Ministram piebalso teātra zinātniece Ieva Struka: "kultūra un valoda ir vienīgais iemesls, kāpēc mums ir vajadzīga sava valsts", kā arī literāts Nils Sakss: "[..] var droši teikt, ka vienīgais šīs valsts pastāvēšanas iemesls IR mūsu kultūra."

Domāju, ka ļoti liela Latvijas iedzīvotāju daļa piekristu domai, ka šī valsts pastāv tāpēc, lai uzturētu pie dzīvības latviešu tautu un kultūru kā tās definējošo iezīmi (vai ļautu tai uzplaukt – atkarībā no optimisma pakāpes).

Šādam viedoklim tomēr ir vismaz divi nopietni trūkumi.

Pirmkārt, tas neļauj atrast pienācīgu vietu cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, bet nav latvieši. Liela daļa no viņiem ir arī Latvijas pilsoņi. Lielākā daļa – dzimuši šeit. Gluži tāpat kā neviens no latviešiem nav kaut drusciņu atbildīgs par faktu, ka ir piedzimis par latvieti, tāpat arī citu etnisko grupu locekļi nav nedz vainīgi, nedz atbildīgi par savu izcelsmi. Tomēr Latvijas kā monoetniskas valsts ideja neļauj nelatviešiem kļūt par pilntiesīgiem šīs valsts pilsoņiem tik ilgi, kamēr viņi nav etniski pārlatviskojošies. Kad Ivans būs kļuvis par Jāni, domās latviski un vakaros pirms gulētiešanas skaitīs tautasdziesmas, viņš varbūt kļūs par īstu Latvijas pilsoni. Kamēr Ivans vēl ir Ivans un domā, ka viņš ir krievs, viņš dzīvo valstī, kuras vienīgais reālais uzdevums ir nodrošināt kādas citas cilvēku grupas valodas un kultūras pastāvēšanu.

Arī pašiem latviešiem šī virsuzdevuma pildīšana ne vienmēr ir viegls un patīkams uzdevums. Nav jau nemaz tik viegli saprast, kas tieši latvietim būtu jādara, lai viņš pildītu šādu uzdevumu. Vai ir jāmācās no galvas dainas? Vai jāiesaistās militāri patriotiskā tuvcīņas pulciņā? Varbūt jāiemācās pīt tautiskas grāmatzīmes? Tomēr latviešiem šis uzdevums lielākoties ir atvieglots – lai arī ko viņš vai viņa dara, pietiek ar pašu eksistences faktu. Dzērājs vai profesors – ja esi latvietis, tad ar to vien jau varētu būt diezgan – tu veicini šīs valsts pamatuzdevuma izpildi.

Ja tu esi krievs vai polis, tad jautājums kļūst daudz grūtāks. Kā lai krievs palīdz savai valstij īstenot „vienīgo iemeslu” tās pastāvēšanai? Krievam vai polim vienkāršs eksistences fakts nekādi nesaistās ar šādu virsuzdevumu. Būtu jādara kaut kas vairāk. Te nu dainu mācīšanās vai latvisks militāri patriotiskais pulciņš varētu būt neaizstājams. Bet vēl joprojām nav īsti skaidrs – vai krievs, polis un čigāns, kas daiņo un soļo diždancī ir pietiekoši cienīgs, lai valsts kādā no saviem pamatuzdevumiem ņemtu vērā arī viņa intereses.

Monoetniskās valsts ideja, protams, nav balstīta Latvijas likumos (kaut arī daži likumi tai ir pieskaņoti). No likumu viedokļa visi Latvijas iedzīvotāji tiek dalīti divās būtiskās grupās – pilsoņos un tajos, kuri nav pilsoņi. Pilsoņu gadījumā etniskajai vai lingvistiskajai piederībai nevajadzētu būt svarīgai. Tomēr reāli īstenotā politika, darbības un publiskā retorika ir orientēta monoetniskās valsts virzienā. Rezultātus šai attieksmei mēs itin labi varam novērot garāmbraucošo automašīnu vējstiklos, kuros rotājas Krievijas karodziņi. Ja Latvijas valsts nespēj saviem iedzīvotājiem sagatavot pienācīgu piedāvājumu, kāda cita valsts to noteikti izdarīs. Skaidrs, ka krieviem, kuru identitāte ne tikai no latviešu kopienas, bet arī no valsts puses tiek veidota kontekstā ar vainu par okupāciju, daudz pievilcīgāka var šķist nacistiskās vērtībās balstīta Krievijas retorika.

Runājot par Latvijas valsts piedāvājumu saviem iedzīvotājiem, būtu svarīgi saprast, ka arī lielai daļai latviešu tāda valsts, kura postulē, ka pamatu pamats ir it kā latviskās kultūras attīstīšana un saglabāšana, nav nemaz tik pievilcīga. Par to liecina ne tikai emigrantu rindas, bet arī fakts, ka ārzemēs latvieši nereti turas viens no otra pa gabalu. Kā demonstrē antropoloģes Artas Ankravas veiktais pētījums par Londonas latviešu kopienām, uz nacionālajām vērtībām orientētā 2. Pasaules kara bēgļu kopiena un mūsdienu emigrantu grupas ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, kam parasti savā starpā nav pat, par ko runāt. Mūsdienu bēgļi nereti ir pateicīgi liktenim, ka spējuši izrauties ne tikai no nabadzības, bet arī no citu latviešu sabiedrības.

Otrkārt, ja Latvijas valsts galvenais uzdevums ir latviešu interešu aizstāvība, būtu vietā apšaubīt gan demokrātijas nepieciešamību mūsu valstī, gan pašu neatkarīgas valsts formu.

Latviešu interešu aizstāvībai demokrātija varētu nebūt pats labākais risinājums. Iespējams, militāra diktatūra vai monarhija latviešu nācijas intereses aizstāvētu daudz labāk. Šajā virzienā prāto Ulmaņa diktatūras un 15. maija militārā apvērsuma idealizētāji. Demokrātija liek rēķināties ar dažādu grupu interesēm. Tā kā latviskā izpratne par kultūru saistās ar stingru sakārtotību un tīrību, latviešu kultūra ir arī trausla un viegli sabojājama. Pats citu grupu pastāvēšanas fakts, šķiet, nenovēršami apdraud latvisko. Tāpēc Latvijai jābūt monoetniskai. Savukārt demokrātija šo monoetniskumu gan var kaut kā stutēt, bet kārtīga tirānija un genocīds uzdevumu veiktu daudz labāk.

No idejas par monoetnisku valsti, kura rūpējas tikai par vienu tautu un vienu kultūru, bet pārējās uzskata par paciešamiem (vai traucējošiem) trokšņa elementiem līdz domai par genocīdu un demokrātijas nevēlamo dabu ceļš ir īss un taisns. Tāpēc sistēma, kura raida signālus par vienu etnisku grupu kā vienīgo valsts pastāvēšanas iemeslu, daļā cilvēku nenovēršami rada neizpratni un neapmierinātību: kā tad tā – ja mēs zinām, ka valsts ir latviešiem, tad kāpēc paciešam visus pārējos? Ja latviešu īstās nācijas intereses visniknāk aizstāv (kā pierāda arī vēsture) nedemokrātisks režīms, tad kāpēc vajadzīga šī traucējošā demokrātija? Šāda situācija veicina dubultas morāles pieņemšanu: mēs zinām vienu, bet dažādu apsvērumu dēļ (piemēram, Eiropas saindējošo liberālo tradīciju dēļ) nevaram darīt to, kas ir saprātīgs un pareizs. Nākas ciest un dusmoties.

No otras puses arī neatkarīga valsts nav vienīgais veids, kā aizstāvēt etniskas grupas intereses. Mūsdienu Kanādas pieredze pamatiedzīvotāju labklājības vairošanā varētu kalpot kā labs piemērs. Par spīti tam, ka pamatiedzīvotājiem nav savas valsts, viņu dzīves līmenis strauji uzlabojas. Katrā ziņā – attiecībā uz iedzīvotāju skaitu Latvijas valsts neatkarība latviešiem ir bijusi daudz neizdevīgāka nekā indiāņiem un eskimosiem atrašanās Kanādas sastāvā. Salīdzinājumam: kopš 60. gadiem pamatiedzīvotāju skaits Kanādā pieaudzis par 106%. Kopš 20. gadsimta sākuma – desmitkāršojies. Ja mēs ticētu doktrīnai, ka vienīgais veids, kā saglabāt kādu etnisku grupu (piemēram, latviešus), ir neatkarīgas monoetniskas valsts izveidošana, Kanādas indiāņiem nebūtu nekādu cerību, bet latviešu skaitam pēdējos 20 gados būtu bijis ievērojami jāpieaug. Prakse šādu hipotēzi neapstiprina.

Latvijā tik izplatītā ideja par latviešu tautas/ nācijas/ etniskās grupas un tās kultūras saglabāšanu kā šīs valsts galveno pamatojumu, ir ļoti slidens ceļš. Īpaši slidens tas ir valstī, kuras oficiālā iekārta ir demokrātija. Kopš 18. un 19. gadsimta, kad ideja par nacionālu valsti, nāciju, tautu, tautas garu un tautas kultūru tika izveidota un noslīpēta, ir mainījusies gan pasaule, gan arī redzējums uz visām minētajām parādībām. Nesen RSU notikušajā sociālantropologu diskusijā, kas bija veltīta arī šajā rakstā aplūkotajai problēmai, nacionālā valsts un nācija tikpat kā netika pieminēta. Tas tāpēc, ka vismaz kopš 1983. gada, kad Benedikts Andersons publicēja grāmatu "Izdomātās kopienas" (Imagined Communities) 18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir izplēnējis. Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām. Apziņa par piederību nācijai vai tautai, kuras eksistence pamatota vienotā valodā un kultūrā, izveidojās un nostiprinājās Eiropā pavisam konkrētu tā laika politisku cīniņu un tehnoloģisku jaunumu rezultātā. Mūsdienās šīs cīņas ir tālu aiz muguras, tehnoloģijas sāk pārcelties uz izgāztuvēm, bet uzskati un identitātes kļūst arvien difūzāki. Lai cik tas neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930-to gadu vienas nācijas vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst realitātei.

 

Darbības

Pieņemsim, ka spējam tikt galā ar augstākminēto. Tomēr tik pat būtisks ir jautājums – kādam nolūkam šī valsts ir vajadzīga. Ikdienas līmenī viens no svarīgiem valsts pastāvēšanas iemesliem ir apgādāt ar darbu un leģitīmiem ienākumiem šajā aparātā strādājošos. No otras puses, valstu pastāvēšanas jēga bieži vien tiek meklēta drošības apsvērumos – valsts it kā varot pasargāt savus pilsoņus no iekšējās un ārējās agresijas. Valstis var leģitimizēt savu pastāvēšanu, uzsverot kopējās darbības koordinēšanu vai kontrolēšanu un sociālā taisnīguma nodrošināšanu. Pieņemot šos apsvērumus, varētu šķist, ka bez valsts mūsdienu pasaulē eksistence nav iespējama. Tai pat laikā ir daudz piemēru sabiedrībām, kuras veiksmīgi un ilgstoši pastāvējušas un vēl joprojām pastāv bez valsts. Turklāt runa nav tikai par dažādām tālām un „eksotiskām” cilvēku grupām. Arī mūsdienu Latvijā ir cilvēki, kuri ar valsti saskaras labākajā gadījumā, kad televizorā nejauši ierauga premjeru.

Dažādas valsts formās organizētas varas nereti ir centušās bezvalstu sabiedrības pakļaut, bet ne visos gadījumos tas ir bijis veiksmīgi īstenojams (kā piemēri šeit var kalpot gan pagātnes melnkalnieši Otomanu impērijas sastāvā, gan čečeni Krievijā, gan paštuni Pakistānā, gan amišu kopienas ASV). Tai pat laikā valsts pastāvēšana par spīti ideoloģiskiem apgalvojumiem bieži vien nav spējušas nosargāt savu neatkarību pret uzbrukumiem no citu valstu puses un savus pilsoņus pret vardarbību. Eiropas nelielo un vidējo un pat lielo valstu kā arī Latvijas pieredze 2. Pasaules karā liecina, ka valsts pastāvēšana vai nepastāvēšana tikpat kā neietekmēja okupācijas varu darbību.

Lai noskaidrotu, kas no valsts patiešām ir nepieciešams, profesors Ķīlis jau pieminētajā antropologu diskusijā ieteica izmantot principu, kuru viņš dēvē par valsts vainības prezumpciju. Tas ir – pieņemt, ka neviena no valsts funkcijām nav vajadzīga, reformēt šo valsti, atstājot tikai tās lietas, kuras spēj pierādīt savas pastāvēšanas pamatotību, bez kurām sabiedrība kopumā nevar pastāvēt un kuras citādi nav iespējams īstenot. Vai un cik lielos apmēros, piemēram, ir nepieciešama Izglītības un Zinātnes ministrija vai Kultūras ministrija? Kas pēc būtības mainītos, ja šo iestāžu funkcijas radikāli samazinātu vai vispār likvidētu?

Tomēr pirms tam būtu jātiek skaidrībā, kas ir tās lietas, kuras šai valstij būtu jāsasniedz – izglītība visiem vai vienlīdzība ienākumu ziņā vai vispārēja kvalitatīva veselības aprūpe, aizsardzība pret organizēto noziedzību vai iespēja brīvi darboties katram atsevišķi savās personīgajās interesēs?

Alternatīva ir vienoties, kādu līdzekļu daudzumu šīs valsts iedzīvotāji uzskata par iespējamu veltīt valsts kopējai uzturēšanai. Līdz šim plašāka diskusija par nodokļu daudzumu un palielināšanas vai samazināšanas nepieciešamību nav bijusi. Ir bijuši kādi nekontrolējami spēki, kuri tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ ir izveidojuši tādu nodokļu sistēmu, kādā mēs dzīvojam. Nesenā ņemšanās ap nākamā gada budžetu un tā caurumu lāpīšana ar nodokļu palielināšanu liecina par to, ka izpratnes tik tiešām nav. Pēdējie projekti nodokļu palielināšanai ir radīti tikai tāpēc, ka tā prasīja starptautiskie aizdevēji. Manuprāt, visai nožēlojams iemesls. Būtu bijis patīkamāk domāt, ka šis nodoklis jāpaceļ, lai izglābtu no bankrota apzagto Bērnu slimnīcu.

Diskusijas un pat koncepcijas trūkums, kā arī padomjlaika valsts un pilsoņu savstarpējo attiecību modeļa pārņemšana ir radījusi situāciju, kad nodokļu sistēma ir pilnībā atrauta no iedzīvotāju uzskatiem, vēlmēm un ikdienas pieredzes. Nodokļi pie katras iespējas tiek nemaksāti, jo uzņēmēju un darba ņēmēju vidū dominē uzskats, ka nodokļi ir pārāk lieli un valsts ievākto naudu sadala nevis nodokļu maksātājiem, bet valstij pietuvinātajiem politbiznesmeņiem, t.i., nodokļu nauda tiek nozagta. Neatkarīgi no valdības un VID vēlmes to atzīt, iedzīvotāji jebkurā gadījumā maksās tik daudz nodokļu, cik atzīs par godīgu un pareizu. Vienīgais veids, kā izveidot situāciju, kad iedzīvotāji maksā nodokļus un nemaksāšanu uzskata par vispārēji nosodāmu, ir panākt vienošanos starp nodokļu maksātājiem un nodokļu iekasētājiem par taisnīgu nodokļu apjomu. Milzīgais nesamaksāto nodokļu un aplokšņu algu apjoms ir jāuzskata, kā to definē antropologs Džeimss Skots, par pretošanās formām. Cilvēki, kuri nekādi citādi nespēj izteikt savu neapmierinātību un pat nespēj to formulēt, balso ar nodokļu nemaksāšanu, ar aplokšņu algām.

Diemžēl Latvijā izplatītā stingrā turēšanās pie balansētās vai negatīvās reciprocitātes (došana un ņemšana vienlaikus vai ņemšana bez došanas) liek nozīmīgus šķēršļus ceļā uz šādas vienošanās panākšanu. Latvijā nereti dzirdami uzskati, ka valsts no manis tikai ņem, bet man neko pretī nedod. Bieži vien ikdienas sarunu līmenī tiek salīdzināts, cik daudz mēs katrs esam iemaksājuši nodokļos un ko katrs saņēmuši pretī. Attiecības ir diādiskas un balstītās labākajā gadījumā vienkāršā balansētā reciprocitātē.

 

Vienlaikus šādiem individuālistiskiem uzskatiem tomēr pastāv arī citi, kas vieš cerību. Tā, piemēram, Latvijā lielu sabiedrības sašutumu izraisa pensiju samazināšana. Svarīgi, ka neapmierinātību pauž ne tikai paši pensionāri, bet arī citi iedzīvotāji, apzinoties, ka viņi ir maksājuši nodokļus, lai tos varētu izmaksāt pensijās tiem, kuri paši vairs nepelna. Tātad individuālistiskais uzskats, ka man būtu jādod valstij tikai tik, cik es varu sagaidīt pretī pats personīgi no valsts, nav vienīgais Latvijā pastāvošais.

Viss iepriekš izklāstītais nevar strādāt, kamēr valsts tiek uzskatīta par uzspiestu, parazītisku mehānismu, kura vienīgā labā īpašība ir spēja ģenerēt pēc būtības nevienam nepiederošu naudu, kuru veiksmes gadījumā drīkst nozagt. Ir nepieciešams mainīt attieksmi pret valsti. Valsts nav neglābjams ļaunums, nedz arī pašsaprotama lieta. Tā ir līdzeklis kādas kopienas interešu aizstāvībai. Mēs varam ļauties tam, ka valsts kalpo tikai šaura korumpētu pašlabuma meklētāju loka vajadzībām. Es tomēr rosinu sākt meklēt iespēju, kā varam izveidot valsti, kas ņem vērā esošo situāciju gan ekonomiskā, gan demogrāfiskā, gan etniskā ziņā un piedāvā visiem (vai gandrīz visiem) pieņemamu risinājumu.

Tomēr es neredzu, kā šāda attieksmes maiņa būtu iespējama, radikāli nemainot kaut ko pašā valsts aparātā. Nevar sākt uzticēties un uzskatīt par savu tādu valsts aparātu, kurš līdz šim ir bijis tikai svešs monstrs. Bez pasākumiem, kuri simbolu līmenī mainītu šīs valsts būtību, var cerēt tikai uz turpmāku stagnāciju un vēl dziļāku neapmierinātību ar šīs "SIA Valsts" piedāvājumu. Par laimi veikala durvis ir vaļā un ir iespējams aiziet uz citu bodi.

Klāvs Sedlenieks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!