Kam no Maskačkas bail?

Pērnā gadsimta 90. gados uzpeldējušais, puskriminālais apzīmējums "Maskačka" nav nez kāda "vēsturiskā vērtība". 

"Tikai šeit iespējams sastapt vīrieti, kas skaļi, sirsnīgi un pilnīgi šķībi dzied Andreja Vozņesenska tekstus no balādes "Dāvāja Māriņa" krieviskās versijas "Миллион алых роз", tramvaja vadītāju, kurš mēdz izkāpt konkrētās pieturās, lai no vienā pieturā paņemta mistiska sarkana trauciņa nākamajā pieturā pabarotu klaiņojošus kaķēnus, piparbodes pārdevēju, kura ik dienas saka mīļu paldies katram pircējam, meiteni, kas tramvajā ved gigantiska izmēra sudrabainu piecstaru zvaigzni, vai leģendāro krievu tirgotāju trīsvienību ar profesionāli atstrādātu piedāvājumu: "Cienījamie pasažieri! Baterijas, velūra kabatas lakatiņi, superlīme. Pērciet, nenožēlosiet!" Vai pēc skata vienkāršus, reizēm mazliet iereibušus, taču citādi sirsnīgus ļaudis, kuri ikdienas runā iekļauj poētiskus aforismus: "Kāds paspēja, kāds nokavēja…", "Dzīvē neko nenožēlojiet!" un tamlīdzīgus."

- tātad tikai estētiski, "eksotikas" jeb austrumu kaimiņzemei raksturīga bezpriģela baudīšanas apsvērumi? Jā, protams, bez šaubām, ir tādi cilvēki, kuriem gaumes spriedums panesas uz Bahtina karnevālisko momentu, bet atkal - tas ir tikai estētisks, nevis morāls, politisks vai ekonomisks apsvērums. Citiem atkal grieķu tīrās līnijas, neliela ziemeļu racionalitāte. Bet pats trakākais - tiek sasniegts brīdis, kurā estētiski "krāsainības" vai "eksotikas" apsvērumi neizbēgami iepeld morāles ūdeņos, jo Maskačkas gadījumā tad sanāk līdzīgi kā rietumu baltroku intelektuālim spciāli braukt uz Krieviju, Indiju vai Afganistānu, lai ērtā attālumā kā svešiniekam un ciemiņam "pabaudīt" dažādību un īsto, sūro, neracionālo dzīvi.
Tai pat laikā pat Maskačkas kontingents nereti atzīst, ka ieprecēties latviešos ir sasniegums, jo tie jau tādi kārtīgi un mierīgi cilvēki - un ne obligāti reducējot līdz estētiskam vērtējumam.