22. jūlijā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija lēma turpināt izskatīt vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu atbalstīto iniciatīvu par viendzimuma pāru iespējām reģistrēt attiecības. Uzreiz pateikšu – lai gan pats neesmu balsojis portālā "ManaBalss.lv", es atbalstu šo iniciatīvu. Patiesībā var pat teikt, ka nesaprotu, kur ir problēma un kāpēc par šo jautājumu mums tik ilgi "jācepas". Šis komentārs ir sava veida mēģinājums saprast aizķeršanās cēloņus.
Kā sākumu pārdomām izvēlējos Kristīnes Garinas pirms pāris mēnešiem šeit pat "Satori" kritizēto formulējumu, ka LGBTI tiesību jautājumiem "sabiedrība vēl nav gatava". Vai Latvijas sabiedrība ir gatava reģistrētām viendzimuma attiecībām?
Pirmkārt, vai ir svarīgi, kam sabiedrība ir gatava? Atsevišķos gadījumos daudzi teiktu, ka ne. Piemēram, cilvēki ar spēcīgu reliģisko pārliecību negaida, kad sabiedrība būs gatava, lai tad dalītos ar to labajā vēstī, – viņi uzskata, ka ir lietas, par kurām nav iespējams klusēt. Tas pats attiecas uz spēcīgu morālo pārliecību – daudzi teiktu, ka netaisnība jānovērš pat tad, ja vairākums ir pret. Verdzības aizstāvji 19. gadsimtā ASV teica, ka melnādainie nav gatavi brīvībai un ka jādomā ne tikai par vergiem, bet arī par ekonomiku, bet mūsdienās šie argumenti nešķiet īpaši pārliecinoši. Džeimss Mills, Džona Stjuarta Milla tēvs, uzskatīja, ka sievietēm principā jādod tiesības balsot, bet šādu tiesību atzīšana sabiedrībai būs pārāk traumatiska, tāpēc jautājums ir jāatliek – atkal jāteic, ka vēsture nav Džeimsa Milla pusē. Vai jautājums par reģistrētām viendzimuma attiecībām ir šāda veida jautājums?
To, kas ir taisnīgi, nav viegli noteikt. Varam pieņemt, ka atbilde ir viena, bet arī tad, ja cilvēkam piemīt spēcīga pārliecība, tas nenozīmē, ka viņam ir taisnība un mums būtu šim cilvēkam jāklausa. Tāpēc realitātē jautājumi par to, kā mums sabiedrībā kopā dzīvot, ir atkarīgi no tā, vai mēs konkrētajiem cilvēkiem vai idejām ticam. Atbilstoši – nozīme ir tam, kādas vērtības un pārliecības valda sabiedrībā. Var jau domāt, ka tie, kuriem ir ausis, lai dzird un pārējie lai sadeg elles ugunīs, bet šajā saulē nekur tālu ar paštaisnumu tikt, manuprāt, nevar. Atliek vien nodarboties ar politiku.
Tas attiecas arī uz viendzimuma attiecību aizstāvjiem. Neatkarīgi no tā, vai reģistrētu viendzimuma attiecību neesamība Latvijā ir vai nav diskriminācija, manuprāt, nav produktīvi domāt par Latvijas sabiedrību gaišo un tumšo spēku pretstatos. Piesardzīga attieksme pret pārmaiņām kaut kādā ziņā ir dabiska. Tai ir noteikta funkcija sabiedrībā, un būtu slikti, ja tādas nebūtu. Ir kultūras, kurās atklātas viendzimuma attiecības tiek viegli pieņemtas, mūsu sabiedrība tāda acīmredzami nav.
Es gribētu atkal atsaukties uz Kliforda Gīrca izteikumu, ka vismaz mūsdienās jebkura sabiedrība risina (dažkārt pat sāpīgi) jautājumu, kā līdzsvarot modernitāti un tradīciju. Latvijā šajā ziņā ir tieši tāpat kā citur. Protams, es nezinu, kāpēc seksualitāte Austrumeiropā ir izvēlēta par tik nozīmīgu šajā strīdā – tiešām nesaprotu. Viens minējums būtu, ka seksualitāte ir ērta fronte, jo tā neprasa īpašu piepūli ne no sabiedrības, ne politiķiem – heteroseksuāļiem ir viegli būt heteroseksuāļiem, nav nekas jādara, lai varētu ar šo identitāti lepoties, un nekas nav jāziedo, tāpēc vieglāk vērsties pret homoseksuāļiem nekā pret mobilajiem telefoniem vai tiesībām šķirt laulību, un politiķiem tāpat – cīnīties ar minoritātēm ir daudz vieglāk nekā, piemēram, sakārtot veselības aizsardzības sistēmu, un tas dod tikai plusus vēlēšanās. Lai nu kā, situācija ir tāda, kāda tā ir, tāpēc apvainoties nav vērts. Un ar bāršanos par homofobiju, manuprāt, arī ir jāuzmanās. Skaidrs, ka homofobijas Latvijā netrūkst, bet homofobijas kritika nedrīkst kļūt par atšķirīga viedokļa apklusināšanas līdzekli. Latvijas sabiedrībai nekas tāds pagaidām nedraud, bet kultūras kari Rietumos un "tautas" dumpis pret "liberālo eliti" ietver arī sašutumu par augstprātību, ar kādu tiek noraidīta vēlme saglabāt "tradicionālās vērtības". Nemiers par to, kas notiek ar sabiedrību modernajā laikmetā, nav absurds un bezjēdzīgs.
Cita lieta, ka "tradicionālās vērtības" ir diezgan netverama lieta. Man šķiet ticams vēsturnieces Stefānijas Kūncas apgalvojums, ka jautājums par viendzimuma attiecību leģitimāciju ir "heteroseksuāļu revolūcijas" blakne. [1] Proti, diskusija par viendzimuma attiecību reģistrāciju nav importēta no politkorektajiem Rietumiem, tā attīstās loģiski no principa, ko arī mēs esam atzinuši vismaz kopš 19. gadsimta, – proti, ka attiecībām jābūt balstītām jūtās (skat. arī "Skroderdienas Silmačos" :)). Ja divi cilvēki mīl viens otru, tad viņiem ir tiesības būt kopā, par spīti sabiedrības aizspriedumiem. Šī ideja, protams, ir nesena, tā nav universāla; ir sabiedrības, kurās tā netiek uztverta kā pašsaprotama, bet pie mums tā ir pašsaprotama. Un domāju, ka nekādi tikumības un tradicionālo vērtību pašpasludinātie aizstāvji to nevarēs iznīcināt. Tāpēc jautājums par viendzimuma attiecībām paliks dienaskārtībā.
Un te arī, manuprāt, kļūda, ko 2018. gadā pieļāva Kopdzīves likuma projekta pretinieki. Viņi iedomājās, ka ir jāizveido mūris, kurš mūs aizsargās no svešzemju idejām, un bija gatavi nodarīt pāri daudziem dažādās dzīves situācijās nonākušiem cilvēkiem, lai nepieļautu, ka likums piedāvā iespēju reģistrēt viendzimuma laulību. Bet šī ideja nav ārēja, un pret to nevarēs uzcelt mūri. Patiesībā kā pēc sliktākajiem paraugiem mēs dodamies konflikta virzienā – likums, kurš nebija formulēts kā kultūrkaru likums, tagad ir pārvērsts par identitātes un vērtību jautājumu. Mēs vairs nerunājam par iespēju legalizēt attiecības visiem, kas to vēlas, bet diskutējam par seksuālās identitātes jautājumiem un reģistrētām viendzimuma attiecībām. Viendzimuma attiecību pretinieki, manuprāt, agrāk vai vēlāk zaudēs, jo šo attiecību aizstāvji nebalstās tikai sadomātās idejās, bet mūsu (protams, pretrunīgajā) kultūrā un tās vērtībās. Tagad ir jāizšķiras – vai celt likmes vēl augstāk, rīkot simbolu cīņas un gaidīt aizkustinošus bēdu stāstus, pēc kuriem sabiedrība vairs nespēs paciest esošo kārtību, vai arī pieņemt pragmatisku likumu par reģistrētām attiecībām.
[1] Coontz, Stephanie. The Heterosexual Revolution. The New York Times, 05.07.2005. Skat. arī Svece, Artis. Incests un mīlestības princips. Rīgas Laiks, 2014. gada nov.
12