Ar bērniem
11.09.2014

Kaķis ar zaķa ausīm

Komentē
0
Saglabā

Image

Par Jāņa Baltvilka grāmatu "Kaķuzirņi un kurmjukārkli"

Izdevējs: apgāds "Liels un mazs", 2014

Kaut kā maldīgi biju iedomājusies, ka "Kaķuzirņi un kurmjukārkli" būs dzejoļu krājums, bet šajā grāmatā atrodami pavisam īpaša žanra darbi – pekstiņstāsti, ko Jānis Baltvilks savulaik rakstījis žurnālam "Zīlīte". Izlasot stāstu par miglaszaķiem, uzreiz iekritu, pie sevis padomājot, ka es jau neko daudz nesaprotu no botānikas, augu latīniskajiem nosaukumiem un aprakstiem. Ja būtu man pirmais pagadījies stāsts par kurmjukārkliem, nebūtu Baltvilks mani tā piemānījis. Tagad pašai par sevi smiekli nāk. Bet tāds jau tas Baltvilks ir – īsts pekstiņu stāstītājs.

Jebkurā gadījumā – šī ir viena no skaistākajām un kvalitatīvākajām (lielisks dizains, ilustrācijas, formāts, papīrs, druka) bērnu grāmatām, ko man nācies turēt rokās pēdējo gadu laikā. Anitas Paegles zīmējumi vien ir ļoti vērtīgi, kā mazas gleznainas ainiņas no reāli nereālās pasaules, ko savos stāstos uzbūris autors. Šo grāmatu gribas gan rokās paturēt, gan pašķirstīt, gan bērniem priekšā palasīt. Manuprāt, priekšā lasīšana īpaši nozīmīga ir tieši pirmsskolas vecuma bērniem, jo priekšā lasītājs var visvisādi ieinteresēt mazo klausītāju – izmantojot dažādas balss intonācijas, uzsvarus, pastiprinājumus, izsaucienus, lasot skaļāk, klusāk, ātrāk, lēnāk, papildinot tekstu ar dažādiem citiem skaņas un balss efektiem. Un, ja pašam prieks lasīt, tad arī bērniem prieks un interese klausīties.

Šoreiz man bija uzreiz trīs klausītāji – piecgadīgā Alise, viņas labākais draugs četrgadīgais Jānis un mazais Alises brālis Hardijs, kurš vēl nav gadu vecs. Bija jau diezgan vēls vakars, un bērni man lūdza, lai parādu leļļu teātri, bet es piedāvāju palasīt grāmatu. Mazajam puikam vienīgais mērķis bija izraut grāmatu man no rokām, bet abi lielie bērni, klausoties priekšā lasīšanā, turpināja spēlēties, un brīžiem šķita, ka viņus stāstiņi diez ko neinteresē. Bet, kad tiku līdz stāstam par gružrupučiem (pie kuru lipīgajām mugurām pielīp gruži, kas nelabi smird), atskanēja tādi smiekli, ka arī man bija jāsmejas. Vēlreiz pārliecinājos par to, ka bērnus var paņemt ar jokiem (Fuj, kā viņi smird, tie gružrupuči! – iesaucos es kā priekšā lasītāja), kas bērnu prātam un gaumei atbilstoši. Lielisks palīgs bērnu uzmanības noturēšanai bija arī Anitas Paegles zīmējumi (arī šajā gadījumā bērnu absolūts favorīts bija Gružrupucis, bet mans – Zaķakaķis).

Bērnu uzmanību gan pārāk ilgi neizdevās noturēt. Lai gan stāstiņi īsi un katram blakus bilde, tomēr ne vienmēr mazajiem bija saprotamas autora vārdu spēles un pseidozinātniskie apraksti par dažādiem fantastiskiem augiem (kaķuzirņiem, kāpostbutēm, vilkozoliem, miglaszaķiem). Jā, bērnus ieinteresēja fakts, ka tādi dīvaini augi it kā pastāv, un, redzot attēlu, viņi saprata, kur tas joks aprakts, bet tālākais apraksts visbiežāk garlaikoja, jo nesekoja spraigs sižets ar darbību. Šķiet, ka Alisei lielākā vilšanās bija stāsts par konfekšu koku stādīšanu un audzēšanu, jo autora smalko ironiju viņa neuztvēra un padomu, kā izaudzēt konfekšu koku (kuru ilustrācijās bija tik daudz!), tā arī neguva. Toties liela bija viņas sajūsma par sniegtaureņiem, kas ar sniega mākoņiem atlido no Atlantijas okeāna un izskatās kā sniegpārslas, tikai ar taureņa radziņiem. Tad nu Anitas Paegles zīmējumā meklējām, kurš ir sniegtaurenis, kura – sniegpārsla. Un Alise arī saskaitīja, cik taureņu, cik netaureņu ir zīmējumā.

Ar stāstu par ķieģeļolām sākumā viss gāja gludi – minējām mīklu par Onkuli Kunkuli, un bērni gribēja aplūkot, kādas izskatās ķieģeļolas. Taču, kad lasīju par zinātnieku skaidrojumiem, viņu interese zuda. Man gan izdevās klausītājus mazliet sasmīdināt ar jautājumu "Vai, ēdot burkānus, kāds ir kļuvis burkānveidīgs?", bet pēc tam viņu uzmanību vairs nespēju noturēt. Kad Alisei un Jānim vaicāju, vai grāmata viņiem patika, atbildē saņēmu apmierinātu murmināšanu: "Patika, patika…" Šķiet, tas ir vislabākais novērtējums, kas var būt bērnu grāmatai. Kaut  arī mazie klausītāji varbūt ne visu saprata un es biju pārāk steidzīga, lai paskaidrotu nesaprotamo (lai gan jautājumi netika uzdoti), emocijas bija pozitīvas. Arī man kā priekšā lasītājai.

Ar šo grāmatu nav tik vienkārši kā ar citām bērnu grāmatām – izlasi pasaciņu, parādi bildīti, viss bērnam skaidrs, un šķiram ciet. "Kaķuzirņi un kurmjukārkli" prasa no priekšā lasītāja arī prasmi izskaidrot, veidot dialogu ar bērnu, iedziļināties un domāt līdzi, bet tādai jau labai bērnu grāmatai vajadzētu būt. Protams, ne vienmēr vecākiem ir laiks un vēlme nodarboties ar skaidrošanas darbu un runāties par dabas un lielās dzīves likumiem un likumsakarībām, un pieļauju, ka daudziem gribas, lai bērnu grāmatā viss ir tā viegli, raiti un vienkārši, bez liekiem komentāriem un sarunām. Taču Zaķakaķis, Maijvaržvabole, Ežagata un Baltzīļvilks ir gatavi aizvest citā pasaulē. Vajag tikai tai ļauties.

 

Ērika Bērziņa

Ērika Bērziņa ir trīs bērnu mamma, dzejniece, strādā žurnālā "Mans Mazais".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!