Paula Bankovska akvarelis
 
Redzējumi
31.10.2013

Kaķim zem astes

Komentē
3

Nesen žurnālā "Wired" bija publicēta savdabīgu attēlu galerija. Viens un tas pats fotoattēls tajā bija redzams gan "normalās" krāsās un asumā, gan tādā paskatā, kādā šo pašu ainu, pēc cilvēku domām, redzētu kaķi. Tas, ka kaķu krāsu uztvere varētu atšķirties no mūsējās, jau bija daudzmaz zināms, tāpat arī tas, ka acu novietojuma dēļ kaķa redzes lauks ir nedaudz platāks nekā mūsējais. Pārsteidzoši drīzāk bija daži citi fakti. Vispirms tas, ka acu novietojuma un uzbūves dēļ kaķa skatītais varētu nebūt vienmērīgā asumā, bet kļūt neasāks gan attēla malās, gan tam pa vidu – iepretī degunam. Un vispār kaķa redze, kā izrādās, nav necik derīga, lai saskatītu priekšmetus lielākā attālumā. Faktiski viss tālumā esošais rādās izplūdušā miglā, bet skaidri izšķirami un asi ir vienīgi objekti priekšplānā. Tam varētu būt kaķim nozīmīga praktiska jēga – šādi viņa acis labāk pamana strauji kustīgus un medījamus objektus, bet par notiekošo lielākā attālumā itin labi var uzzināt, izmantojot izcilo dzirdi.

Šo ziņu tajā rītā izlasīju pašu pirmo. Viss, ko teicis viens vai otrs V. Dombrovskis, varēja pagaidīt. Arī diskusijas par tikai latviešu valodā izsūtītiem aicinājumiem sievietēm doties uz mamogrāfijas pārbaudēm vairs neinteresēja. Pat vienu aktīvistu vēlme nojaukt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā, bet citu ietiepīga ideja jaukt nost Brīvības pieminekli nu jau vairs nelikās diez ko svarīga. Kā nekā, ziņa taču bija par kaķiem.

Man patīk kaķi. Man patika jau mans pats pirmais kaķis, kuru ģimene iegādājās, kad man bija kādi pieci gadi. Viņu nosaucām par Tomiņu. Tomiņš bija melns ar baltu krādziņu un nodzīvoja pie mums pavisam īsu brīdi. Pēc kāda gada viņš vienkārši pazuda, un tikai daudzus gadus vēlāk vecāki man izstāstīja, ka mūsu pašu mājas kaimiņš viņu nejauši nobraucis. Bet es uz kādu laiku kļuvu par, kā mēdz sacīt, "suņu cilvēku". Taču arī suņi noveco, nomirst, un atkal esmu atgriezies pie kaķiem.

Kaķi man patīk gan klātienē, gan, tāpat kā miljoniem citu pasaules iedzīvotāju un interneta lietotāju, – arī neklātienē. Ierakstiet vārdu "kaķis" Google meklētājā, un acumirklī jums tiks piedāvātas nevis miljons lappuses, bet vairāk nekā simts miljoni rezultātu. Tagad ir pat grūti iztēloties, kā mēs bez visiem šiem smieklīgajiem, aizkustinošajiem, tikko piedzimušiem vai izspūrušiem, ugunsdzēsēju izglābtajiem vai kauslīgajiem runčiem, peļu junkuriem, minčiem un kaķīšiem varējām iztikt vēl pirms interneta izplatīšanās. Diezin vai televīzijas un radio laikmetā varētu piedzimt tādi brīnumi kā Nīgrais kaķis (Grumpy cat), šķietami nopietni pieauguši cilvēki darba laikā izklaidētos ar tādām spēlītēm kā šī un pat veselas valstis būtu gatavas sociālajos tīklos stāstīt (galvenokārt gan – rādīt), ka kaķi ir viņu nacionālie dzīvnieki.

Viens no izskaidrojumiem, protams, varētu būt biedējoši bioloģisks. Jau pirms kāda laika zinātnisko rakstu žurnālā "PLOS ONE" tika publicēts pētījums, kura autori, kā šķita, bija atraduši saikni starp kaķu izplatītiem parazītorganismiem un, iespējams, tā dēvēto "kaķu tantiņu" uzvedību. Ar kaķu ekskrementiem pārnēsātie toksoplazmas parazīti varot izraisīt smadzeņu darbības traucējumus, kas iemidzinot, piemēram, žurku un citu grauzēju instinktīvās bailes no plēsējiem, un tādējādi kaķiem ir vieglāk tikt pie jauna medījuma. Kāds tur brīnums, ka saskarsmē ar kaķiem pie šādiem apziņas parazītiem un smadzeņu bojājumiem tiek arī cilvēks, un tad jau vairs nav jābrīnās par kārtējo elektroniskajā pastā saņemto vai feisbukā nopublicēto "lolkaķa" bildīti.

Iespējams, šī "kaķu slimības" teorija varētu līdzēt izprast daudzas cilvēku un kaķu attiecību īpatnības. Teiksim, senās Ēģiptes faraonu sargātājas dievietes Bastetes transformāciju no antropomorfa lauvas tēla kaķim līdzīgā radījumā, kas esot notikusi pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras – laikā, kad ēģiptieši tieši bija sākuši turēt mājas kaķus un izturēties pret tiem ar vēl šobaltdien nepārspētu cieņu. Pat mūsu pašu Ārzemju mākslas muzeja Senās Ēģiptes kolekcijā līdzās piecām zivju mūmijām ir arī divi rūpīgi iebalzamēti un mumificēti kaķi.

Kaut kāda kaķu izplatīta slimība varētu būt pamats arī angļu fotogrāfa Harija Pointera dīvainajai, ap 1870. gadu dzimušajai idejai. Viņš sāka pelnīt naudu ar komiskiem dažādās "cilvēku pozās" novietotu un pat saģērbtu kaķu fotoattēliem, un šis žanrs kopš tā laika ir piedzīvojis daudzas dažādas variācijas. Infekcija varētu būt izskaidrojums arī daudzu sabiedrībā labi zināmu un mazzināmu personu labdarībai, gādājot par klaiņojošu kaķu uzturu un veselību, rūpējoties par to sterilizāciju u.tml. Protams, arī baltais Skalbes "Kaķīša dzirnavu" varonis kā visu to labāko latvieša morāles īpašību iemiesojums šādā gaismā iemanto pavisam citus vaibstus.

Tomēr šī bioloģiskā teorija nesniedz nekādu izskaidrojumu "kaķu slimības" izplatībai interneta vidē. Pieļauju pat, ka lielākā daļa no ļaužu miljoniem, kas aplūko kārtējo smieklīgo video vai grūtsirdīgi nopūšas pie kārtējās aizkustinošās bildītes, ar kaķiem (un to izkārnījumiem) ikdienā nemaz nesaskaras un nav saskārušies.

Ja atmetam fantāzijas par vīrusiem, kas no datora ekrāna spēj "pārlēkt" uz cilvēku, kaķu pievilcības noslēpums, kā šķiet, vispārliecinošāk izskaidrots jau mūsu pašu pasakā par "brīvības grāmatu". Atcerieties, tas bija stāsts par suni un kaķi. Kad cilvēks būvēja māju, visi zvēri viņam palīdzēja, tikai suns zvilnēja saulītē, jo viņam, lūk, bija brīvības grāmata. Kaķis gan cilvēkam visādi palīdzējis un ticis pamatīgi nostrādināts, līdz visbeidzot brīvības grāmatu sunim pa kluso nozadzis.

Pasakai ir daudzas dažādas versijas, taču ikvienā no tām iezīmējas būtiskākā suņu un kaķu atšķirība. Selekcijas un pieradināšanas rezultātā suns ir kļuvis no cilvēka pilnībā atkarīgs, bet pamests novārtā spēj izdzīvot ar grūtībām un arī – galvenokārt cilvēku apmešanās vietu tuvumā. Kaķis, kaut gan nonācis cilvēku mājokļos pirms vairākiem tūkstošiem gadu, lai arī piejaucēts un bieži vien mīlīgi murrājošs, pārsvarā tomēr vēl arvien ir neliela izmēra mežonīgs un pat visai primitīvi "domājošs" plēsējs, kuram pie cilvēka ir labi, bet arī bez cilvēka var tīri labi izdzīvot.

Varbūt tieši šī mežonīgās jeb "dabiskās" brīvības grāmata ir tas, kas mums, cilvēkiem, šajos dzīvniekos šķiet tik pievilcīgs, jo pašiem ar savu brīvības iztikas minimumu bieži vien ir par maz, un tāpēc jūtamies vien kā no citu pamestas žēlastības kauliņiem atkarīgi suņi.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!