Foto – Lučana Logina
 
Sarunas
28.03.2018

Kailums un ķermenis

Komentē
0

Kinoteātris "Kino Bize" sadarbībā ar interneta žurnālu "Satori" piektdien, 16. martā, plkst. 19.00 rīkoja diskusiju "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās", pēc kuras tika demonstrēta austriešu un argentīniešu režisora Lūkasa Valentas Rinera satīra "Tikumīga sieviete" ("A Decent Woman", 2016), kas ironiski seko sievietes cīņai ar individuālajiem un sabiedrības priekšstatiem par seksualitāti un ķermeni. Diskusijā tika šķetināta ķermeņa un kailuma nozīme, mākslinieku pašcenzūra un cenzūra sabiedrībā, pievēršoties kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam. Uz sarunu tika aicināta dzejniece un publiciste Inga Gaile, fotogrāfe Inese Kalniņa, teātra režisors Vladislavs Nastavševs un filozofs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Vents Sīlis. Sarunu vadīja Ilmārs Šlāpins, foto – Lučana Logina.

Ilmārs Šlāpins: Labvakar, godājamie viesi! Es pēkšņi sajutos kā tādā padomju partijas sapulcē, kur priekšā ir prezidijs, savukārt zālē ir biedru tiesa. Esam sapulcējušies, lai skatītos filmu, par kuru es pastāstīšu…

Inga Gaile: …kā viss beidzās. (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: (Smejas.) Jā, filmā viss beidzas briesmīgi. Bet tur būs daudz kailu ķermeņu, tāpēc mēs nolēmām sarunu pirms filmas veltīt tēmai par ķermeni un kailumu mākslā. Šajā sarunā piedalās fotogrāfe Inese Kalniņa, detektīvromānu autore Inga Gaile.

Inga Gaile: (Smejas.) Esmu vienkārši rakstniece.

Ilmārs Šlāpins: Vienkārši rakstniece. Latvijas "Vīru grupas" priekšsēdētājs, filozofs un ētiķis Vents Sīlis. Kā arī režisors Vladislavs Nastavševs. Pirmais jautājums – vai jums ir kauns būt kailiem?

Vladislavs Nastavševs: Jā, ir.

Vents Sīlis: Man nav.

Ilmārs Šlāpins: Lūk, ko nozīmē izglītība. (Zāle smejas.)

Vents Sīlis: Jā, un to mums arī mācīja.

Ilmārs Šlāpins: Jau kopš agras bērnības esmu par to domājis, pievērsdams tam uzmanību, un esmu sapratis, ka tā ir, kā lai to nosauc – tā ir mana fobija un filija. Tas, kas lielā mērā arī definē mani kā apzinīgu būtni. Vai, es tagad to stāstu kā pie terapeita… Viens no maniem murgiem, no kuriem es pamostos nosvīdis aukstos sviedros, ir tāds, ka es esmu kails publiskā vietā. Eju pa ielu un esmu aizmirsis apģērbties. Domāju, tā ir izplatīta vai stereotipiska sajūta. Tas, kas ir interesanti, ir jautājums, vai tā ir sociāla vai kulturāla parādība? Vai to apgūst, iemācās skolā vai ģimenē? Vai tomēr tas ir kaut kas tāds, kas mūsos ir iedzimts? Vai arī, iespējams, evolūcijas ceļā mūs padarījis par cilvēkiem?

Vents Sīlis: Domāju, ka tas pavisam noteikti ir iemācīts. Skatoties uz abiem saviem bērniem, kuriem nu jau tagad ir seši un astoņi gadi, – viņiem nav iemācīts, ka būtu jākaunas. Viņi zina, kas ir pareizi, un viņi viens otram atgādina: nestaigā pliks, jo citiem tas nepatiks. "Mēs dabūsim mīnuss punktus. Savācies! Neatstāj tualetē durvis vaļā!" Viņi skaļi komentē, jo vecākiem ir jāzina, ka viss ir kārtībā un forši – process notiek, un uzdevums ir izpildīts. Tajā nozīmē viņi ir brīnišķīgi. Manuprāt, bezkaunību vajadzētu reabilitēt. Kādā tieši nozīmē? Viens no terapeitiskajiem vingrinājumiem, kas saistāms ar sava ķermeņa pieņemšanu, kura avots ir Roberts Mūrs (Robert Moore), ir sevis apbrīnošana spoguļa priekšā. Tas ir nevis narcisisms un narcistiskas izpausmes, bet gan sevis mīlēšana un pieņemšana. Tu sevi pieņem kailu. Mūsu kauns patiesībā ir nespēja sevi pieņemt kailus, un tas ir iemesls, kāpēc es iepriekš teicu, ka man nav kauna būt kailam: kad es sev jautāju, kā īsti ir ar kaunu, man ir tāpat kā ar bērniem. Sanāk, man ir jākaunas, jo es zinu – tajā situācijā ir pozitīvi kaunēties, jo saņemsi pluss punktus. Bet es negribu.

Inga Gaile: Vienīgi mūsu klimats nosaka, ka mums reizēm vajag apģērbties.

Vents Sīlis: Bet es esmu atnācis apģērbies.

Inga Gaile: Jā, jā, es jau domāju tālāk – ne jau tā, ka es tev kaut ko centīšos iestāstīt.

Vents Sīlis: Es arī neizģērbšos!

Inga Gaile: Un es tevi vasarā nemaz neesmu redzējusi. Labi, šī ir pārāk privāta informācija. (Smejas.)

Ilmārs Šlāpins: Labi, bet tu runāji par tiem bērniem – tātad seši un astoņi gadi. Mani bērni jau ir izauguši lieli, tomēr ir viens brīdis – klikšķis –, kas notiek desmit vai divpadsmit gadu vecumā, kad nostrādā nevis sabiedrības iemācītā attieksme, bet gan kaut kas cits – līdzīgi kā Ādamam ar Ievu ir tas ābols nokosts, un tiek apzināts kauns.

Inga Gaile: Jā, un, manuprāt, tas ir saistīts ar seksualitāti. Nezinu, vai tas ir iemācīts… Droši vien, bet es domāju, ka bērni spēlē nūdistus – piemēram, kad manas desmit un trīs gadus vecās meitas abas staigā plikas. Jau vecumā ap astoņiem, deviņiem un desmit gadiem viņas sāk apzināties savu seksualitāti un ģērbjas citādi. Nezinu, esmu ārkārtīgi brīvi domājošs vecāks, bet ir arī brīdis, kurā bērniem vairs nepatīk, kad viņus apskauj. Domāju, tas ir dažādi – tas nav tikai sliktās sabiedrības iemācīts. Iespējams, tas ir veids, kā sevi pasargāt no svešajiem vai seksualitātes reakcijas.

Vents Sīlis: Kauns ir aizsardzības reakcija.

Ilmārs Šlāpins: Kas ir interesanti – filmām vai grāmatām ir vecuma ierobežojumi kailuma īpatsvara dēļ. Tieši bērniem ir aizliegts skatīties uz kailiem cilvēkiem.

Inga Gaile: Es domāju, ka bērniem tiek aizliegts skatīties, piemēram, šo filmu, bet tas arī beigu dēļ, jo tā ir agresīva.

Ilmārs Šlāpins: Pornogrāfija. Jebkāda kailuma parādīšanās mākslas darbā ir pornogrāfija – tas nozīmē, ka šis mākslas darbs bērniem nav vēlams.

Inga Gaile: Lai gan tas ir viņiem visorganiskāk uztverams. Tā nu mums tas ir.

Ilmārs Šlāpins: Bet, pateicoties tam, ka cilvēkiem ir īpaša attieksme pret kailumu, tas tiek izmantots kā māksliniecisks paņēmiens, jo tam ir lielāks iedarbības spēks. Inese, kāpēc tu izmanto kailumu fotogrāfijā?

Inese Kalniņa: Ļoti labs jautājums. Es to sev uzdodu visu laiku – jau kopš tā brīža, kad sāku fotografēt un izģērbt kailus vīriešus. Man ir 35 gadi, un es sev jautāju, kāpēc es radu šādus mākslas darbus, izmantojot kailu vīriešu augumus? Sieviešu augumi arī ir tikpat iespaidīgi kā kaila vīrieša augumi. Kāds bija jautājums – kāpēc tas darbojas?

Ilmārs Šlāpins: Vai tas ir tāpēc, ka mēs neredzam, kā tas darbojas ikdienā?

Inese Kalniņa: Es domāju, jā, tas, pirmkārt, ir īpaši, jo ikdienā mēs to nedarām, un arī tas, ko tu teici: sevis pieņemšana ir uzdrīkstēšanās. Viss ir saistīts – arī tagad, kad es skatos, kāpēc radu, tas notiek tāpēc, ka es runāju par sev svarīgām lietām – sapratni par dzīvību un nāvi. Kāda ir mana loma šajā eksistencē? Ja es šeit būtu vai nebūtu? Kāds ir mans devums? Tas kailums varētu tikt definēts, veidojot manu pirmo izstādi – bakalaura darbu Liepājas Universitātē –, kur man bija jādefinē, kāpēc es to daru un ko es gribu parādīt. Kāpēc ne sievietes? Un tad nāca revolucionārā apziņa – ja džeki var, kāpēc es nevaru? Visur ir kailas sievietes, tāpēc es arī gribēju parādīt, ka vīrietis ir skaists un man viņš patīk. Centos ievietot kailumā metaforas – izzināt savu ceļu un pārdzīvojumus, risinot problēmas kopā. Nereti es satieku cilvēku vēl pirms akta, un, kad aicinu uz fotosesiju, mēs jau esam tādā notikumu vietā, kur mēs uzdodam jautājumu, kāpēc mēs nevaram būt šādi visu laiku?

Ilmārs Šlāpins: Vai kailums tavā fotogrāfijā ir erotisks?

Inese Kalniņa: Kā kurā. Tas atkarīgs no tā, ko tu pats tur ieraugi.

Ilmārs Šlāpins: Tad, tavuprāt, tas ir atkarīgs no skatītāja, nevis fotogrāfa?

Inese Kalniņa: Jā, pēdējo trīs mēnešu laikā esmu filozofējusi par to, cenšoties skatīties mazliet plašāk, necenšoties īstenot klasisku pieeju augumam – estētisko, klasisko izpausmes veidu. Skatos, ka tas raujas ārā no manis – gribu šādi izteikties. Domāju par to, kādas sajūtas tiek izraisītas skatītājā, kad tas skatās uz šo fotogrāfiju: ne gluži spoguļattēls. Viens, iespējams, izrāda pilnīgi citu attieksmi, bet tas izriet no uztveres atšķirībām, un to savukārt ir daudz.

Ilmārs Šlāpins: Vlad, vai tu izmanto kailumu teātrī?

Vladislavs Nastavševs: Reti, ļoti reti. Es apskaužu fotogrāfus vai gleznotājus, jo, manuprāt, viņi ir daudz brīvāki savās izpausmēs, tāpēc ka režisora materiāls ir aktieris, un tas lielā mērā atkarīgs no tā, vai aktieri tam ir gatavi, īpaši valsts teātros. Es tiešām uzskatu, ka mūsu teātra vide ir ārkārtīgi konservatīva – ne tikai publika, bet arī mākslinieki. Tā ir atļaušanās, un tā pieprasa ilgas pārrunas, kurās es, atklāti sakot, neiesaistos. Tas radītu nevajadzīgas problēmas, tāpēc es cenšos no tā izvairīties un citādi risināt situāciju. Ja es drīkstu atgriezties pie pirmā jautājuma – kāpēc rodas kauna sajūta par savu kailumu –, domāju, tas ir saistīts ar mūsu fizioloģiju. Cilvēkiem ir bail no čurāšanas un visām fizioloģiskajām izpausmēm, tāpēc mēs par to nerunājam.

Ilmārs Šlāpins: Ēšanu mēs apspriežam.

Vladislavs Nastavševs: Jā, bet ēšana īstenībā ir kaut kas riebīgs.

Inga Gaile: Bez ēšanas mēs nevarētu izdzīvot.

Ilmārs Šlāpins: Bez čurāšanas arī.

Vladislavs Nastavševs: Jā, tādā ziņā ēšana ir nepatīkama, bet mums ir izdevies to nepatiku pārvarēt, padarot ēdienu par mākslas darbu vai to estetizējot. Kā es, piemēram, mēģinu estetizēt čurāšanu savās mājās – man ir skaisti, stilīgi podi.

Ilmārs Šlāpins: Vairāki?

Vladislavs Nastavševs: Tas ir jautājums – kurā podā es varu čurāt, nezaudējot pašcieņu un tieksmi pēc ideāla un skaistuma? Ar ķermeni, jā, piemēram, cilvēki dodas uz sporta zāli, lai tiktu vaļā no kauna, bet tā arī savā ziņā ir tieksme pēc ideāla. Zinot un apzinoties, ka mans ķermenis nav perfekts, kādēļ man viņu rādīt? Šajā filmā būs arī atbildes uz to – tas nav cilvēka ķermeņa skaistums un perfekcija.

Vents Sīlis: Kā tu zini, ka nav?

Vladislavs Nastavševs: Skatoties uz to bildi (domā ekrānu – tajā kaili cilvēki atrodas tādā kā Ēdenes dārzā), tie ir normāli cilvēki. (Zāle smejas.) Nevis sengrieķu dievi.

Vents Sīlis: Es visu laiku domāju – kāpēc mēs gribam, lai ķermeņi obligāti ir skaisti? Ja tie ir skaisti, mēs tos apskaužam un neganti ienīstam. Tikko cilvēks ir izvingrinājis savu ķermeni sporta zālē, viņš ir kļuvis mazliet narcistisks – tā gadās, bet mums jau patīk tā perfekcija. Dievināt klusumā, bet sabiedrībā nolikt malā.

Ilmārs Šlāpins: Bet vai tas muskuļotais ķermenis nav tāda kā maska?

Vents Sīlis: Jā, arī, bet īstenībā rodas jautājumi: kas ir mērķis un kas – process. Tiem, kas nodarbojas ar specifiskiem sporta veidiem, ķermeņa izskats ir mazsvarīgs. Viņiem ķermenis kādā mirklī ataino nodarbošanos ar sportu, bet viņi neslimo ar gramiem. Savukārt tiem, kuriem tas ir tīri estētisks projekts, tas ir ārkārtīgi svarīgi. Sekojot līdzi boksam, tur ir ļoti dažādi ķermeņi – daži bokseri izskatās pilnīgi nesportiski. Bet par to nav stāsts, stāsts ir par cīņas domāšanu: tā ir cita lieta.

Vladislavs Nastavševs: Varbūt fizioloģija saistās ar nāvi un mirstīgumu kā tādu? Gars tomēr paredz mūžību, savukārt ķermenis vispār nesaistās ar mūžību. Mēs vēlamies turpināties mūžīgi, tāpēc tabu, kas saistīts ar ķermeni, arī ir tas pats. Visas fizioloģiskās izpausmes liecina par to, ka mēs mirsim.

Inga Gaile: Jā, varbūt tāpēc mums no tā ir bail.

Vents Sīlis: Jums te tagad platonisms. (Zāle smejas.) Platons vispār ienīda ķermeni – viņš teica, ka no tiem riebīgajiem gaļas maisiem ir jātiek vaļā. Tas, protams, nav tiešs citāts. Tas, lai filozofijas studenti nepiesietos, sakot: "Nekur jau Platons tā neteica!" Viņš bija duālists un uzskatīja, ka cilvēkā svarīgākā ir dvēsele, lai vai cik skaists tas ķermenis būtu. Ķermenis vairāk ir kavēklis, nevis veicinošais faktors cilvēka pašizaugsmei. Tāds Platonam bija tas skats. Bet es vispār gribētu iebilst ķermeņa tādai kā nenovērtēšanai. Man vienmēr tīri subjektīvi licies, ka ķermenis mākslā – iespējams, klātesošie uzreiz iebildīs, un radīsies interesanta diskusija – un atkailināšanās ir mēģinājums nonākt līdz esencei, savukārt drēbes kaut kādā nozīmē ir laikmeta liecība. Fotogrāfijā vai arī gleznā mēs pēc drēbēm varam noteikt gadsimtu un sabiedrisko slāni, bet tajā brīdī, kad tu tās noliec nost, cilvēks vairs nav piesaistīts nekam laicīgam. Viņš paliek tāds, kāds ir ,– tas ir tas nemainīgais cilvēciskais ķermeniskums. Tādā nozīmē šī esence ir. Tieši otrādi – es sāku domāt, kāpēc es skatos uz šiem ķermeņiem ar tādu kā aizgrābtību, tā ka man reizēm paliek neērti. Mēs tādā pašā veidā blenžam uz sauli, birztalām, upītēm, mežmalām un visu pārējo, tāpēc ka tur ir kaut kas tāds, ko vairs nevar reducēt. Tas ir tas pats, ko tu iepriekš teici, – es ceru, ka var uz tu, ja jau tik familiāri…

Inese Kalniņa: Mēs jau iepazināmies.

Vents Sīlis: Tu iepriekš teici, ka izmanto kailu ķermeni kā metaforu – kāda tur vēl metafora, un viss. Tā ir tīra metafora? Kā to panākt? Kā kails ķermenis var nest tās slodzes, ka nav tas, kas tas ir?

Ilmārs Šlāpins: Man šķiet, tas ir jāizmanto kaut kādā veidā – māksliniekam tā ir metafora, simbols vai zīme, jo kailā ķermenī ir ļoti maz stāsta. Ar apģērbu var izstāstīt – tiklīdz objekts tiek izģērbts, viņš apklust, tāpēc viņā ir nepieciešams ielikt kādu zīmi: kāpēc viņš ir kails? Vai viņš ir vecs, krunkains vai brīnumdaiļš, uzbudināts – tur vajag papildu elementu.

Inese Kalniņa: Pilnībā piekrītu. Cik garlaicīgi. (Smejas.)

Vents Sīlis: Tāda balta lapa arī sanāk.

Inese Kalniņa: Tas ir viens no paņēmieniem, kā pašam runāt ar sevi, jo pamatu pamats ir seksualitāte. Tā mēs radāmies, un mums visa dzīve tā ir jāpavada. Seksualitāte ir visur, piemēram, reklāmā: tie ir instinkti, kurus var sublimēt, kā to reiz teicis viens psihologs.

Vents Sīlis: Freids.

Inese Kalniņa: Lieliski, tas bija attaisnojums, kāpēc es vispār izvēlējos mākslas ceļu, – attaisnojums tam, ka es daru to, ko es daru. Es varu būt mierīga, apzinoties, ka ar mani viss ir kārtībā, jo to pirms manis ir darījuši citi. Ja runājam par sevis pieņemšanu, tad es it kā turpinu darīt to, ko iepriekš darījuši citi fotogrāfi. Tas nemaz nav tik slikti, jo, iespējams, kāda sabiedrības daļa domā citādi. Varbūt tā ir runa par sevis pieņemšanu.

Ilmārs Šlāpins: Inga, vai tu izmanto kailumu literatūrā?

Inga Gaile: Es nezinu, tagad ir jādomā. Tu domā dzejā vai savos daudzajos detektīvromānos? Labi, tagad būs reklāmas pauze – man ir iznācis detektīvromāns "Neredzamie". Tas ir ļoti labs (smejas), bet tur ir dažas epizodes, kurās varoņi ir kaili, tomēr viņi netiek aprakstīti – tie nodarbojas ar tādu kā kopulāciju. Gribējās to pateikt poētiskāk. Dzejoļos mēdz būt vietas, kuras metaforiski vai tieši saukt par kailām.

Ilmārs Šlāpins: Principā literatūrā var izmantot kailumu, protams, arī dzejā.

Inga Gaile: Varēt jau var, bet, redzi, mēs neesam to pieminējuši šajā sarunā, taču ilgu laiku Rietumu māksla lielākoties ir atainojusi kailas sievietes un objektivizējušas tās. Tas ir virziens, kur es nevaru piekrist Ventam – šis virziens nav vairs nekāda esence. Protams, jautājums ir, vai šī sieviete parādās kā kails raksturs vai vienkārši kā funkcija, objekts. Kolīdz mākslas darbā šis kailums ir kā raksturs, tas, protams, vairs nav objekts, bet gan subjekts. Ļoti daudz mākslas darbos un citviet šis kailais ķermenis nav sievietes vai vīrieša raksturs – mērķis ir viņu izģērbt. Var jau izmantot kailus cilvēkus visur.

Vladislavs Nastavševs: Vai patiesībai, kā tu saki, ir raksturs vai mērķis?

Inga Gaile: Šis ir pārāk vispārinoši, es nezinu. Apzinos, ka es arī vispārināju, lai pateiktu savu punktu, bet vai patiesībai ir raksturs?

Vladislavs Nastavševs: Jā, tādā ziņā, ka savā ziņā kailums ir esence. Kaut kādā ziņā tā ir patiesība.

Inga Gaile: Tad tas ir jautājums par mākslas darba mērķi. Protams, ja mērķis ir patiesības atklāšana, visticamāk, tur nebūs tās objektifikācijas. Bet citā gadījumā, ja tiek izmantots šis kailums kā funkcija, tad vai maz to patiesību var sasniegt. Filozofēšanā es apmaldīšos… Protams, ir situācijas, kurās pie patiesības var nonākt caur formu – mākslinieks ir tik izcils un talantīgs. Viņš nodomā: "Pofig par tām feministēm – es viņu izģērbšu, un viņa būs objekts." Un viņam izdosies sasniegt to patiesību. Var būt tādi gadījumi.

Vents Sīlis: Objektifikācija, patiesību sakot, ir tāds draņķīgs paņēmiens, kā veidot mākslu. Es speciāli, protams, paskatījos – var atrast kaudzēm attēlu, kur sieviete netiek izģērbta, bet viņa tiek objektificēta. Tas pats attiecas uz vīrieti. Tomēr tas uzreiz nepieprasa kailumu. Kailumu ir vieglāk apkarot, ja tā vēl ir arī objektifikācija. Protams, es iebilstu pret apkarošanu, tāpēc ka… Labi, vispārinot – pret pozīciju, kura nevar pieņemt kailumu mākslā. Kāds vēl teiks, ka mēs tūlīt skatīsimies kaut kādu pornogrāfiju, tāpēc ar mums noteikti kaut kas nav kārtībā.

Inga Gaile: Nē, nē, šī filma nav nekāda pornogrāfija – tur ir raksturi.

Vents Sīlis: Bet ir viegli iedomāties – kāds, redzot šīs filmas plakātu, vien pasaka, ka ir pārāk traki.

Vladislavs Nastavševs: Ja mēs pievēršamies pornogrāfijai, vai tad tas vispār ir kaut kas slikts? Piemēram, Sontāga raksta, ka porno ir kaut kas konceptuāls, protams, ar piebildi – ja nebūtu apsēstības ar dzimumorgāniem, tad tas vispār būtu kaut kas fantastisks. Bet viņa to it kā piedod, saskatot tajā daudz ko – tas varbūt ir tas, ko saka angļi: in the eye of the beholder. Tas viss ir vērotāja acī, un mēs uz to skatāmies. Protams, jautājums ir par to, kā mēs to izmantojam. Es uzticos Sontāgai – viņai bija prāts, un es viņai varu piekrist. Viņa saka, jā, tā ir māksla, kas ir pilna ar nozīmēm un jēgu.

Inga Gaile: Noteikti nevajag kaut ko aizliegt – tas nav tas punkts. Bet mēs varam par to runāt. Es Sontāgai varu piekrist, sakot, ka tā ir taisnība, bet ir dažādu veidu pornogrāfija, un es domāju, ka cilvēkiem vajadzētu maksāt par pornogrāfiju. Tas noteikti daudz ko mainītu.

Vladislavs Nastavševs: Tiem, kas piedalās? (Zāle smejas.)

Inga Gaile: Tiem, kas skatās.

Vladislavs Nastavševs: Tiem, kuri skatās?

Vents Sīlis: Lai uzlabotu tiem, kas piedalās.

Vladislavs Nastavševs: Cik interesanti.

Inga Gaile: Lai situācija būtu taisnīgāka. Ja jau tā ir māksla, kā domā Sontāga un tu, tad tomēr patērētājam ir jāmaksā par pornogrāfiju.

Vladislavs Nastavševs: Tur viss notiek pats par sevi. Ir reklāmas…

Inga Gaile: Es nezinu, bet domāju, ka ir liels slānis ar dažnedažādu traumētības pakāpju aktieriem, kuri piedalās pornogrāfijā par kapeikām un dažreiz vispār ne par kapeikām.

Vladislavs Nastavševs: Zini, tā ir pasaules nevienlīdzība.

Inga Gaile: Bet filma arī pieskaras sociālām tēmām.

Ilmārs Šlāpins: Attieksme pret pornogrāfiju pēdējos piecdesmit gados ir izgājusi dažādus posmus. Pagājušā gadsimta vidū, īpaši 60. gados, tika attaisnots daudz: tas, kas iepriekš tika uzskatīts par sliktu un grēcīgu. Pornogrāfija tika uzskatīta par sliktu, jo tā – pirmām kārtām – samaitā skatītāju. Aizspriedums vai spriedums tika noņemts un izdzīvots daudzās Rietumu valstīs, bet šobrīd tiek runāts par kaut ko pavisam citu, proti, ka pornogrāfijas bizness ir neētisks pret tās dalībniekiem. Aktieri tiek izmantoti, vai pat notiek to tirdzniecība. Un tā tālāk. Tas ir pavisam cits līmenis. Mēs runājam par mākslu, kas, atšķirībā no porno, jau pēc definīcijas paredz: kailums tiek izmantots mākslinieciskiem mērķiem. Tajā brīdī kailums pārstāj būt pornogrāfisks, bet kļūst par mākslas darbu.

Vai jūs varat nosaukt pirmo iespaidu vai atmiņu, kad saskārāties ar kailumu mākslā? Es atceros divus piemērus, un tie abi ir literatūrā, nevis kino, glezniecībā, tēlniecībā vai arhitektūrā. Pirmais ir "Tūkstoš un vienas nakts pasakas", kur pat viscenzētākajā padomju versijā tiek aprakstīts, ka galvenajam varonim apkārt ir kailas sievietes. Tas, protams, atstāju lielu iespaidu uz manu fantāziju. Otrs piemērs – Kobo Abes romāns "Sieviete smiltīs", kurā lappuses garumā tiek aprakstīta aina, kā sieviete velk nost bikses. Galvenais varonis izliekas, ka guļ un vēro procesu.

Vents Sīlis: Cik tev bija gadu? Piedod par terapeitisko jautājumu.

Ilmārs Šlāpins: Ko tas maina? Man liekas, ka divpadsmit.

Inga Gaile: Tu jau viņam nosaki diagnozi uz vietas. Vai kāds vēl negrib pie Venta pieteikties?

Vents Sīlis: Es atvainojos, ja kādam liku justies neērti. Īstenībā tas ir brīnišķīgs jautājums par pacientu. Mani vecāki veda uz muzejiem, un es piefiksēju: kad man bija divpadsmit gadu, dažas grieķu meiteņu statujas man kļuva īpaši interesantas. Vīrieši man šķita sportiski – tas bija cits gaņģis, proti, fiziskā pilnība. Bet tās dāmas man nelika mieru. Otrs bija tas, ka mājās diezgan brīvi cirkulēja dažādi literārie darbi, un viena no satraucošākajām pieredzēm bija "Dekamerons". Man bija trīspadsmit, četrpadsmit gadu. Tas ir renesanses teksts, kurā cilvēki mēra laikā, patverdamies mājā, stāsta cits citam stāstus – viņi nezina, vai izdzīvos vai neizdzīvos, tāpēc stāsta visu, kā ir. Tajos stāstos ir brīnišķīgi ironiski sižeti, piemēram, mūķenes, kuras ir pārgulējušas ar mūkiem, tad visi par to uzzina, jo viņas abata viesošanās laikā izskrien no istabas ar apakšbiksēm galvā. Viss notiek brīvi – fantāziju rosinoši stāsti renesanses laikā. Viens ir atnācis līdzi, bet tas lai man paliek.

Ilmārs Šlāpins: Bet tās ir anekdotes, stāstiņi, kuros tiek aprakstītas darbības, bet tur nav kailuma apraksta.

Vents Sīlis: Tomēr viņi vienalga ir ierosinoši. Viņi ir labi uzrakstīti – Bokačo ir pacenties.

Vladislavs Nastavševs: Es atceros gleznas – 16. gadsimtā bija tāds itāliešu gleznotājs Džovanni Batista Moroni. Šis mākslinieks bija uzgleznojis šuvēju, bet viņš bija apģērbts. Ja tu man jautā, atceros šo. Nevaru atminēties, kas būtu ar kailumu saistīts pirmais, spēcīgais iespaids. Savulaik skatījos erotiku, bet to nevaru pieskaitīt. Droši vien, kā tu saki, es agri tiku samaitāts ar porno skatīšanos, ja nemaldos desmit vai vienpadsmit gadu vecumā. Par Moroni gleznu – atceros, ka biju iemīlējies tajā apģērbtajā cilvēkā.

Ilmārs Šlāpins: Vai tevi piesaistīja viņa ķermenis?

Vladislavs Nastavševs: Nu ja, seja un ķermenis. Viss kopā. Atceros, ka viņam vēl bija šķēres. (Zāle smejas.) Viņš ir mūžīgs.

Inese Kalniņa: Kurā darbā tas bija?

Vladislavs Nastavševs: "Šuvēja portrets", bet gleznotājs nav pārāk pazīstams.

Ilmārs Šlāpins: Jums?

Inga Gaile: Mums? Mēs tagad esam kopā un pārstāvam vienu veselumu? Varbūt šoreiz mēs varam atsevišķi?

Vladislavs Nastavševs: Inga, rimsties! (Smaida.)

Inga Gaile: Man taču ir jātur savs…

Vladislavs Nastavševs: Ir, ir jātur.

Inga Gaile: Labi. Es nevarēju atcerēties par to kailo ķermeni, bet skaidri atminos, ka mana pirmā jutekliskuma un seksualitātes atmiņa saistāma ar Tomasa Hārdija "Tesu no d'Erbervilu cilts" deviņu gadu vecumā. Hārdijs ir reālists, tāpēc, vārdu sakot, tur viss bija diezgan skarbi aprakstīts, bet tā ir pirmā reize, kad es kaut ko uzzināju par seksu. Bet par kailumu… Ā, atceros – ar klasi bijām lasīt ābolus, un brīnišķīgā klases audzinātāja Gaida Rozenblate mūs aizveda uz kino, un tur rādīja "Divu mēnešu saplūšanu", kas ir Zālamana Kinga erotiskā filma. Tas bija vāks. (Zāle smejas.) Audzinātāja saprata, ka mūs no turienes prom nedabūs. Tas bija mans pirmais iespaids.

Vents Sīlis: Kas pēc tam notika ar to skolotāju?

Inga Gaile: Tici man, mēs viņu nenosūdzējām.

Ilmārs Šlāpins: Tikko tu to izdarīji.

Inga Gaile: Diemžēl viņa ir mirusi, bet viņa bija lieliska audzinātāja.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!