Kafka un ķermenis

Fragments no Ričija Robertsona grāmatas 
'Kafka. Ļoti saistošs ievads' 3. nodaļas 'Ķermeņi'.

Modernais ķermenis

“Kad Gregors Zamza kādu rītu pamodās no nemierīgiem sapņiem, viņš ieraudzīja, ka savā gultā ir pārvērties par milzīgu kukaini.” Iespējams, šis ir visslavenākais Kafkas teikums, un tas, tāpat kā daudzi citi Kafkas teikumi, uzdod ne vienu vien jautājumu. Gregoram ir jauns ķermenis, bet viņa apziņa nav mainījusies: vai Gregora “es” ir “identisks” ķermenim, kas tiek pretstatīts viņa prātam? Turklāt Gregoram nemaz neliekas, ka ar viņu būtu atgadījies kaut kas īpašs. Gluži otrādi, viņš aplūko savu brūno vēderu un daudzās kājas un neko aizdomīgu tā arī nepamana. Gregors pabrīnās par to, kas gan ar viņu ir noticis, un atkal nododas komivojažiera rūpēm, kuram drēgnā rītā ir jāpaspēj uz vilcienu pulksten piecos.

Ievietojot novārguša kalpotāja prātu milzīga kukaiņa ķermenī, Kafka aktualizē vienu no galvenajiem Rietumu kultūras jautājumiem – prāta un ķermeņa nošķīruma problēmu. Tās pamatā ir kristietības izstrādātais dvēseles un ķermeņa duālisms un racionālisma filozofiskās tradīcijas pieteiktais bezķermeniskā prāta pretstatījums sajūtu un emociju pārņemtajai miesai. Šīs nostājas ievērojamākais paudējs ir Dekarts. Ķermenim ir jāpakļaujas prāta kontrolei un intelekta disciplīnai, bet emocijām jāatkāpjas saprāta balss priekšā. Prāta kundzību pār ķermeni apliecina Viktorijas laika stīvās apkakles, kā dēļ vīrietim bija grūti pagriezt galvu, un cieši savilktās korsetes, kas ieslodzīja sievietes augumu. Tomēr 19. gadsimta beigās ķermenis ieguva filozofisko apoloģētu Nīčes personā, kura darbus, sākot ar 90. gadiem, aizrautīgi lasīja visa Eiropas jaunā paaudze, tostarp arī Kafka. Pravietiskajā darbā “Tā runāja Zaratustra” (1884) Nīče paziņo, ka saprāts jeb intelekts ir tikai maza daļiņa no lielā, instinktīvā prāta, kas ietver visu ķermeni.

Par miesas nicinātājiem

Miesas nicinātājiem es gribu sacīt savu vārdu. Nevis pārskoloties un pārskolot viņiem vajadzīgs, bet tikai sava paša miesai ardievas teikt – un tātad palikt mēmiem.
Miesa es esmu un dvēsele, – tā runā bērni. Un kālab tā nerunāt kā bērni?
Bet tas, kas ir uzmodies, zinātājs, tas saka: es esmu tikai miesa un nekas vairāk; un dvēsele ir tikai vārds kaut kam miesā.
Miesa ir liels prāts, daudzums ar vienu apziņu, karš un miers, ganāms pulks un gans.
Tavas miesas darbarīks ir tavs mazais prāts, mans brāli, ko par “garu” sauc, mazs darba un spēļu rīks tavā lielajā prātā.
“Es,” saki tu un esi lepns uz šo vārdu. Bet tas lielākais ir – kam tu negribi ticēt – tava miesa un viņas lielais prāts: tā nesaka – es, bet dara – es.

Nīčes filozofijas iespaidā mūsu ķermenisko eksistenci pētī liela daļa divdesmitā gadsimta literatūras. Nozīmīgākais no šādiem pētījumiem ir Tomasa Manna romāns “Burvju kalns” (1924) – slimībai veltīta episka poēma, kurā septiņu Šveices sanatorijā pavadīto gadu laikā Hanss Kastorps cita starpā atklāj medicīnas zinātnes brīnumus. Kad Hansam atļauj paskatīties uz savas rokas rentgena uzņēmumu, piepeši paša ķermenis viņam liekas vien kaulu kambaris, kam atņemta miesa, un tas vairs nepieder viņam pašam. Redzētais apliecina, ka viņam reiz būs jāmirst, un ļauj Hansam samierināties ar mirstīgumu.

Jaunais skatījums uz ķermeni ne tikai akceptē nāves faktu, bet līdz ar to piešķir arī jaunu vērtību dzīvei. Daudzi Kafkas laikabiedri atteicās no 19. gadsimtā valdošās tendences mainīt ķermeņa apveidus vai arī slēpt to zem biezas drēbju kārtas. Viņi vēlējās atklāti un nekautrīgi pieņemt ķermenisko kailumu un tā dabiskumu. Uzskatīja, ka sengrieķu skulptūru kailums nav jāslēpj muzejos; tas var kļūt par modernā cilvēka skaistuma ideālu, lai arī modernajam ķermenim nav jābūt marmora baltumā, bet gan – iedegušam saulē. Nūdismā, par spīti tam, ka tas iespējams tikai ierobežotās vietās, saskatīja veselīga dzīvesveida spilgtāko izpausmi. Reformas piekritēji ieteica nēsāt vieglu, ērtu apģērbu, kas ļautu ķermenim brīvi elpot, un no piesārņotajām pilsētām pārcelties dzīvot uz īpašām, apzaļumotām piepilsētas zonām, piemēram, Drēzdenes priekšpilsētu Hellerau (Hellerau) (Kafkas māsa Elija vēlējās turp sūtīt savu dēlu mācīties kādā progresīvā skolā). Dabas apjūsmošanas kults iedvesmoja arī Vanderfogelas kustību, kam pateicoties neskaitāmi jaunieši un jaunietes Vācijā aizrāvās ar pārgājienu tūrismu, pavadot naktis brīvā dabā. Arī Kafka bija dedzīgs airētājs un peldētājs un labprāt devās garos pārgājienos. Viņa draugs Makss Brods atceras:

Kopā ar Kafku mēs bieži devāmies pārgājienos. Katru svētdienu un dažreiz arī sestdienu mēs pavadījām mežos, kas pletās Prāgas apkaimē. To skaistums izdvesa nevainību un pildīja mūs ar entuziasmu. (..) Mēs bieži peldējāmies meža upēs, jo toreiz mums abiem dīvainā kārtā šķita, ka, tikai izjūtot nepastarpinātu fizisku kontaktu ar meža kūsājošajiem, dzīvības pilnajiem ūdeņiem, mēs patiešām varam apgalvot, ka mežs pieder mums.

Divreiz dienā atvērta loga priekšā Kafka izpildīja vingrojumus, izmeties pilnīgi kails. Arī savu līgavu Felīci viņš centās pierunāt kopā vingrot un iemācīties peldēt. Veselības apsvērumu dēļ Kafka kļuva par veģetārieti (toreiz veģetārisms bija daudz ekscentriskāks nekā mūsdienās) un pat piekopa īpašu ēdiena sakošļāšanas tehniku fletschern, kas tā tika nosaukta par godu tās izplatītājam – amerikānim Horācijam Flečeram. 1912. gada vasarā divas nedēļas Kafka uzturējās Jungbornas nūdistu kolonijā Harca kalnos Vācijā, kur nūdisms bija daļa no garīgas un fiziskas atveseļošanās programmas. Tajā ietilpa arī vingrinājumi grupās, lekcijas par veģetārismu un nepieciešamajiem uzlabojumiem ģērbšanās stilā, kā arī kristīgi dievkalpojumi brīvā dabā. Jungbornas ķermeņa un gara harmonijas meklējumi aizsāka ķermeņa kultu, kas 20. gadsimta 20. gados izplatījās visā Eiropā un mūsdienu kultūrā ieņem centrālo vietu. Pastāv viedoklis, ka uzmanība, kas senāk tika veltīta dvēseles pestīšanai, Ziemeļamerikā un Rietumeiropā tagad tiek pievērsta ķermeņa kopšanas un iesauļošanas procedūrām, un biežie sporta klubu apmeklējumi veic to pašu rituālo funkciju, ko senāk pildīja vienīgi baznīca.

Kafka un Ernsts Veiss pludmalē 1914. gadā.

Neraugoties uz fiziskajiem vingrinājumiem, samierināties ar savu ķermeni Kafkam nebija viegli. Veselīgajam dzīvesveidam atbilda medaļas otra puse, kas atklāta dienasgrāmatā – Kafka bez apstājas žēlojas par savu kalsno, vārgo ķermeni, kurš, viņaprāt, bija pārāk garš, lai vājā sirds spētu to pilnībā apgādāt ar asinīm. Daži satraucoši ieraksti vēstī par bailēm, ka viņu savā varā ir pārņēmusi kāda briesmīga sērga. 1913. gada 4. maijā Kafka, itin kā pret paša gribu, iztēlojas, ka viņa miesā iegriežas apaļš asmens. 1920. gada septembrī Milēnai aizsūtītajā vēstulē ir zīmējums, kurā atainots cilvēks, kura sasietās kājas un rokas tiek vilktas pretējos virzienos, raujot viņu pušu. Pateicoties veselīgam dzīvesveidam, ķermenis spēja sniegt mierinājumu, taču vienlaikus Kafka apzinājās, ka ķermenis – tā ir pati labākā soda izpildes vieta.

Gregora pārvēršanās par vaboli ir laba ilustrācija Kafkas pretrunīgajai attieksmei gan pret savu ķermeni, gan pret ķermeni vispār. Stāsta galvenā varoņa novēlotā reakcija liecina, kādā mērā viņš ir atsvešinājies no paša miesas. Pat tad, kad viņš beidzot ir paveicis grūto uzdevumu un dabūjis ārā no gultas milzīgo, smagnējo kukaiņa ķermeni, Gregors joprojām tic, ka viņam jāpaspēj un ka viņš paspēs uz savu vilcienu. Redzam, ka apsēstība ar darba pienākumiem ir atsvešinājusi viņu no sevis paša. “Tam zēnam galvā tak nestāv nekas cits kā vienīgi veikals,” Gregora māte apgalvo prokūristam, kurš ir atnācis apvaicāties, kāpēc Gregors nav aizbraucis ar agro vilcienu, šādi demonstrējot pārsteidzošu un neparasti labi pārdomātu darbinieku uzraudzības mehānismu. Ķermeņa un prāta saistību parāda kāds neapzināti pateikts vārds, tādējādi atklājot mums patiesību: vēl neizkāpis no gultas, Gregors atceras kādu kolēģi, “šefa marioneti, kas bija bez mugurkaula un saprāta”, – vārdu savienojums “bez mugurkaula” norāda, ka Gregors jau ir atskārtis – tagad arī viņš pats ir bezmugurkaulnieks. Zemapziņas jutīgums pret ķermeņa izmaiņām mazina kontrastu starp Gregora cilvēcisko prātu un dzīvniecisko ķermeni.

Kad Gregors rāpjas ārā no gultas, Kafka sniedz detalizētu viņa kustību aprakstu, parodējot varoņa nevēlēšanos apzināties savu jauno stāvokli un pārspīlēto interesi par uzdevumiem, kas prasa tūlītēju izpildi. Pateicoties smalku mājienu tīklojumam, kas piepilda Kafkas prozu, samocītajās Gregora kustībās – lai pieceltos no gultas, viņš atbalstās pret skapi, un krēslā aizstumjas līdz durvīm – mēs atrodam piepeši sakropļota un nespējīga cilvēka sajūtu tēlojumu, kuram jāiemācās citādi izmantot savu ķermeni, lai tiktu galā ar pašām vienkāršākajām darbībām. Tagad Gregors ir kļuvis jutīgāks pret sāpēm: krītot ārā no gultas, viņš savaino galvu, bet, ar žokļiem pagriezis slēdzenē atslēgu, nodara sev pāri, un no viņa mutes sāk tecēt brūns šķidrums. Par spīti modernā, veselīgā ķermeņa apliecinājumam, Kafka atgādina, ka ķermenis ir arī trausls un ievainojams.

Mēs tiekam iepazīstināti arī ar pārējo stāsta personāžu miesasbūvi un izskatu; Gregora tēvu, māti un visbeidzot arī māsu pirmoreiz sastopam, kad viņi klauvē pie trim guļamistabas durvīm, mudinot viņu celties augšā. Kad Gregors beidzot paver istabas durvis, katrs klātesošais reaģē citādi, par ko liecina dažādie žesti un mīmika. Tiek vēstīts, ka prokūrists piespieda plaukstu pie atvērtās mutes un gausi kāpās atpakaļ, “itin kā neredzama, vienmērīgi iedarbīga spēka dzīts”. Māte zaudēja samaņu, bet tēvs

ar naidīgu sejas izteiksmi sažņaudza dūri, kā grasīdamies iegrūst Gregoru atpakaļ viņa istabā, tad nedroši pārlaida skatienu dzīvojamai istabai, pēc tam aizsedza acis ar plaukstām un raudāja tā, ka drebēja varenā krūts.

Šeit (tāpat kā citviet) Kafka apraksta cilvēku sejas izteiksmes un žestus, taču nepaskaidro, ko tie nozīmē. Viņa daiļradē cilvēka ķermeņa nozīme tā arī paliek neizdibināma, lai arī mēs varam tiekties to noskaidrot un interpretēt. Šis “it kā” Kafkas prozā, kas parādās arī minētajā piemērā, iespējams, radies Dikensa darbu lasīšanas iespaidā. Tomēr tas, kas Dikensa gadījumā bija vienīgi komiskas hiperbolas darināšanas līdzeklis, Kafkam kļūst par neizprotamās cilvēku pasaules atveidošanas paņēmienu. Tāpēc, ja vispār iespējams saprast citus cilvēkus, tad tikai pateicoties viņu ķermeniskajām izpausmēm.

Tēva uzvedībā ietvertā vardarbības iespēja tiek piepildīta vēlāk. Kad Gregors atstāj savu istabu otrreiz, viņš pamana, ka arī ar tēvu notikušas pārvērtības: viņš gan nav pārvērties par kukaini, tomēr citkārt nevarīgais večuks nu bija “krietni sasparojies”, matus saķemmējis “nevainojami akurātā, mirdzošā frizūrā”, bet zem kuplajām uzacīm vērās caururbjošs skatiens. Augsti cilājot kājas, viņš tuvojās Gregoram, kurš nobrīnījās par “viņa zābaku zoļu milzīgo lielumu”, šādi liekot lasītājam saprast, ka tēvs var samīdīt Gregoru kā visparastāko kukaini. Tomēr tā vietā tēvs, apmētājot ar āboliem, dzen viņu atpakaļ istabā, un viens ābols trāpa Gregoram mugurā, liekot viņam sajust “pārsteidzošas, neticamas sāpes”. Galu galā tieši šis ābols rada pūžņojošu brūci, kuras dēļ Gregors aiziet bojā.

No angļu valodas tulkojusi Jana Kukaine.