***
tu mani izgriez
no nākotnes
fotogrāfijām
tik atstāj rokas
kad pienāks laiks
lai sevi kārtīgi saslauka
***
garām tev aizspindz saules ziedu mušas
viena nosēžas uz pieres apmēram starp acīm
un iekur nelielu ugunskuru tik mazu
ka izņemot mani neviens to nepamana
un tavas izdarības kļūst citiem neizprotamas
tu saplūc nātres un novij man vainadziņu
tu izlūdzies no bērniem gumijas lecamauklu
un ne līdz asinīm līdz sārtām švīkām
to dancini pa mana padzītā krekla deju grīdu
tad liec manam krustam celties un staigāt
manas plaukstas un pēdās caururbj tavas lūp-
as nu ja es esmu tikai ikdienas upuris
lai tu kad šonakt nomirsi varētu atkal dzīvot
***
dienas sarūk līdz iekškabatas formātam
un tu nojaut
ka drīz tava žakete neizturēs
saplīsīs ādas odere izvelsies sirds aknas
nieres un plaušas kā
zelta atslēgas no maskēto teātru durvīm
un tu vairs nevarēsi tēlot
debess zarā pakārto meža pagales lomu
tumsas tuša nogrimēs tavu seju
lai pilsētas mērs vai mācītājs nepamana
sāpes saņemot sniega pušķi
un kabatu bažas par x dienas atnākšanu
***
tavi slapjie pirksti staigā pa palodzes taustiņiem
un spēlē agru plāni saģērbušos pavasari
par spīti tam krūms zem flīģeļa vāka
gatavojas atvērt zaļās acis lai mums uzsmaidītu
starp vēja kliedzošajiem čukstiem
iespraucas kāda putna vienveidīgā svilpošana
pietiekams iemesls
šīs dienas skumjajām notīm un aukstumam
***
atmirušās plaukstas novietotas zem kailā klēpja
kā tiekdamās zemāk par izsēdēto troni
virs dūmu ietonētajām debesīm zem ielu flīzēm
zem viņas asiņainajām saknēm zem pazemes
kad savu darbu jau paveikušas sarokojušās ar
dienas gaitu labirintā pazaudētajiem draugiem
situšas izdzerto pudeļu zvanus sagaidot
praviešu ziņotos mežu ugunsgrēkus tos dzēšot
ar pirkstos sakrāto iekāres mitrumu
simtiem lietojošo un aizgājušo iesēto sēklu
kurai uzdīgt nekad nebija lemts (un nu jau vairs
nebūs) viņas sirds pukst lēnāk par naktīm
un smilšu pulksteņa zvaigžņu apgriezto strautu
mirdzošo tecējumu spožo ceļu pēc piena
tad Kāds tomēr pienāk atnesot jautājumus
kas noticis vakar un aizvakar un kāpēc acis vēl
raugās uz viņu kā dzīvas šie vārdi liek
atdzimt gan plaukstām gan kaislei gan solam
viņa ceļas iet līdzi tam Kādam vai Kādai
vēl reizi izbaudīt no soļiem uz augšu
līstošo citronu lietu vai piena ceļu uz nemirstību
***
saule jūk prātā un rasē
mums nesaprotamas
izbēgšanas shēmas
kad mēs drebam
savos plānajos
krekliņos ēnā
***
palikšana
caur tavu stikla glāzi nav iespējams aizlidot
jo seko nākamais sasprēgājušais papēdis
kurā izpētīt akmens mušu izraibināto seju
līdzīgi man arī tu esi nāves daļēji iemidzināta
tikai tavi spārnotie mākslinieki ir no mākoņu
mīklas radīti eņģeļi balti pelēki un melni
dieva dienvidziemeļu elpas gleznoti akvareļi
visi mitri ne visi tumši un raudoši piedod
šīs nobrāztās svētdienas neiespējamības un
saktas ar kurām nomainu vannas istabā flīzes
tavā ceļā pēc pilna tautastērpa komplekta
un vanadziņa vasarās rasas ziemās no sniega
piedod ka neminu neaizmirstuļu (tavs liesmas
krustiņš no zelta mani dziesmu svētki ķirmju
sagrauzti kori un klavieres) dzied ādami ievas
tik kaili un neaizsargāti
ielej glāzē sviedrus un es ieliešu pēdējās asinis
***
uz galda līdzās glāzei lēnām izdziest kristus
vientulība savelkas kā pērkona negaiss
ap noklīdušās avs galvu
zibeņo
un debesu koris starplaikā uzsmēķē lietu
mūsu pirksti savelkas dūrēs
un sit visu neredzamo
jo redzamais aizbēdzis (ja neskaitām ilūzijas
vienu pēc otras otru pēc vienas)
šķērsojot visumu
atduramies pret kūpošo sveces naglu
uz matētās virsmas
auksti kā pasaules glābēji
9