Kādēļ mans suns nav humānists

Kurts Vonnegūts ir 1992. "Gada Humānista" titula ieguvējs, kā arī Amerikas Humānistu asociācijas goda prezidents. Šī runa tika nolasīta 1992. gada 1. maijā Portlendā, Oregonas štatā, pie balvas pasniegšanas.

Es kādreiz biju skauts. Un skautu moto, kā jau jūs zināt, ir: „Esi gatavs”, tādēļ pirms dažiem gadiem es uzrakstīju runu, kuru nolasītu gadījumā, ja būtu ieguvis Nobela prēmiju literatūrā.
Tā runa ir tikai astoņus vārdus gara. Es domāju, ka labāk to izmantošu šeit. „Tagad vai nekad”, kā teikts tajā parunā.
Un tātad runa ir šāda: „Jūs esat padarījuši mani par vecu, vecu veci.”
Es domāju, ka šis lielais gods man piešķirts tikai tādēļ, ka tik ilgi esmu izvilcis. Es uzdrīkstēšos teikt par humānismu to pašu, ko Lindons Džonsons ir teicis par politiku: „Politika nav grūta. Tu tikai slaisties riņķī un staigā uz bērēm.”
Piedodiet man, ja neesmu svinīgi nopietns par man šodien piešķirto balvu. Esmu šeit tādēļ, ka esmu jūsu biedrs, nevis dēļ kādas tur balvas.
Nikolass M. Batlers, kādreizējais Kolumbijas universitātes prezidents, kā stāsta H. L. Menkens, esot saņēmis vairāk goda pakāpes, medaļas, oficiālus apbalvojumus un sazin ko vēl nekā jebkurš cits mirstīgais uz šīs planētas. Menkens apgalvo, ka vienīgais, ko ar viņu vēl varētu izdarīt, bijis: apzeltīt un pulēt tik ilgi, kamēr tas kļūst spožāks par pašu sauli.
Šī nav pirmā reize, kad esmu apsūdzēts par humānistu. Kādus 25 gadus atpakaļ, kad strādāju par pasniedzēju Aiovas universitātē, kāds students man pēkšņi paziņoja: „Es dzirdēju, ka jūs esot humānists.”
Es atbildēju: „Ak tā? Un kas tas tāds humānists?”
„To jautājumu es uzdevu jums,” viņš turpināja, „jums taču maksā par to, lai jūs atbildētu uz šādiem jautājumiem.”
Es piezīmēju, ka mana alga patiesībā ir ļoti pieticīga, un tad lūdzu viņu griezties pie dažiem īsteniem profesoriem, kuri bija spečuki un kuru alga bija krietni lielāka nekā manējā, turklāt viņi bija filozofijas doktori. Es esmu pārliecināts, ka tāds spečuks toreiz nebiju un neesmu vēl tagad.
Bet viņa apsūdzība iesprūda man kaklā. Un tad, kad es mēģināju to atklepot, lai varētu uz to paskatīties, man ienāca prātā, ka īsts humānists varbūt ir tāds, kurš ir kā uzburts uz cilvēkiem un kurš, līdzīgi kā Vils Rodžerss, nekad nav saticis nevienu cilvēku, kas viņam nepatiktu.
Tas noteikti neattiecās uz mani.
Bet, starp citu, tas attiecās uz manu suni. Viņa vārds bija Sendijs, lai gan viņš nebija skots. Viņš bija pa pusei ungāru aitu suns ar lielām pinkām uz galvas. Es esmu vācietis arī ar lielām pinkām uz galvas.
Es reiz paņēmu Sendiju līdzi uz nelielu zoodārzu Aiovas pilsētā. Es domāju, ka viņam patiks ieraudzīt bifeļus, prēriju suņus, jenotus, lapsas un vilkus, un citus zvērus, un viņš īpaši priecāsies par to smakām, kuras bifeļiem bija pilnīgi neizturamas.
Bet vienīgais, kam Sendijs pievērsa uzmanību, bija cilvēki, viņa aste luncinājās nepārtraukti. Tam, kā kāda persona izskatījās vai smaržoja, Sendijam nebija nekādas nozīmes. Tas varēja būt gan zīdainis, gan dzērājs, kurš necieš suņus. Tā varēja būt kāda tikpat kārdinoša būtne kā Merilina Monro, tas varēja būt Hitlers vai Eleonora Rūzvelta. Lai arī kas tas nebūtu bijis, Sendijs vienalga būtu luncinājis savu asti.
Es izsvītroju viņu no humānistu kārtas pēc tam, kad Britu enciklopēdijā biju izlasījis, ka humānisti pilnīgi racionālā veidā esot iedvesmojušies no Antīkās Grieķijas un Romas, kā arī no renesanses idejām. Neviens suns, pat ne Lesija vai Rin Tin Tins, nekad tādi nav bijuši. Bez tam es izlasīju, ka humānisti savos spriedumos un interesēs esot bijuši principiāli laicīgi un katru pretimnācēju neturēja par Visuvareno Dievu. Sendijs acīmredzami godāja ne tikai mani, bet arī katru pretimnācēju, it kā tas būtu Visuma Radītājs.
Viņš vienkārši bija pārāk dumjš, lai būtu humānists.
Sers Īzaks Ņūtons reiz nejauši bija iedomājies, ka, lai kas arī notiktu, viss notiekošais ir jāattiecina uz Dievu To Kungu. Lai gan es neticu, ka Benjamins Frenklins tā kādreiz ir darījis. Čarlzs Darvins izlikās to darām, jo to spieda viņa augstais un pieklājīgais statuss sabiedrībā, taču viņš, acīmredzot, pēc atgriešanās no Galapagu salām bija ļoti priecīgs, ka var tam visam atmest ar roku. Tas bija tikai 150 gadus atpakaļ.
Tiklīdz es pieminu Frenklinu, ļaujiet man mazliet novirzīties. Frenklins bija „Brīvmūrnieks”, tāds pats kā kādreiz Voltērs un Frederiks Lielais, tāpat arī Vašingtons, Džefersons un Medisons.
Daudzi no klātesošajiem droši vien ir šausmās, dzirdot, ka tādi ir bijuši mūsu garīgie tēvi. Bet kādēļ tad tagad šī sapulce nav „Brīvmūrnieku” sapulce?
Vai kāds no klātesošajiem pēc šīs runas var pienākt man klāt un pateikt, kas īsti no gāja greizi ar „Brīvmūrniekiem”?
Tik daudz, man šķiet, es saprotu, ka gan Frenklina laikos, gan Voltēra laikos „Brīvmūrnieki” tika uztverta kā antikatoliska kustība. Piederība šai kustībai nozīmēja tūlītēju izslēgšanu no katoļu baznīcas.
Tā kā Romas katoļu baznīcas popularitāte šajā valstī auga nenormālā ātrumā, būt antikatolim Ņujorkā, Čikāgā vai Bostonā, labākajā gadījumā, nozīmēja politisku pašnāvību. Tāpat arī biznesa pašnāvību.
Neviens no maniem īstajiem, ģenētiskajiem priekštečiem — viņi visi bija pieklājīgi vācieši — cik man zināms, nebija „Brīvmūrnieks”, un es esmu ceturtās paaudzes Vonnegūts, kurš dzimis šajā valstī. Pirms Pirmā pasaules kara daudzi no viņiem piedalījās dažādās respektablās sabiedriskās aktivitātēs, bet tikai ne tādā tik neciešami nopietnā organizācijā kā iepriekšminētā, savu organizāciju viņi sauca par „Brīvdomātājiem”.
Vēl tagad ir daži amerikāņi, kuri sevi tā dēvē, arī daži no šajā telpā klātesošajiem, bez šaubām, bet „Brīvdomātāji” kā organizēta vienība vairs neeksistē. Tas notika tādēļ, ka lielākā daļa šīs kustības biedru bija vācu amerikāņi, kuri, sākoties Pirmajam pasaules karam, piesardzības nolūkos nolēma izbeigt visas aktivitātes, kuras varētu atšķirt viņus no lielākās sabiedrības daļas. Daudzi brīvdomātāji bija vācu ebreji.
Mans lieliskais vectēvs Klemens Vonnegūts, Amerikā imigrējis lieltirgotājs no Minsteres, kļuva par brīvdomātāju pēc tam, kad bija lasījis Darvinu. Indianapolisā ir skola nosaukta viņa vārdā. Viņš daudzus gadus bija šīs skolas padomes galva.
Ar to es gribēju teikt, ka humānisms, kuru es pārstāvu un kura pēctecis es esmu nenāk nedz no renesanses, nedz no idializētās pirmskristiešu Romas un Grieķijas, bet gan no pavisam neseniem zinātniskiem atklājumiem un veidiem, kā iegūt patiesību.
Es kādreiz mēģināju kļūt par bioķīmiķi, tāpat kā dārgais, neceļos aizgājušais Īzaks Asimovs. Viņš par tādu kļuva. Man nebija tādas iespējas. Viņš bija krietni apķērīgāks nekā es. Mēs abi to zinājām. Viņš tagad ir debesīs.
Gan mans tēvs, gan vectēvs — viņi abi bija arhitekti, kuri cēla Indianapolisas ēkas ar pedantisku stingrību, izvēloties materiālus, un pat Tam Kungam jāpiekrīt, ka tie bija pilnīgi dabīgi: koks, dzelzs, smilts, kaļķi, akmeņi u.tt.
Mans vienīgais brālis, Dr. Bernards Vonnegūts jau astoņus gadus ir fizioķīmiķis, kurš domā tikai par to, kā sadalās elektriskās strāvas negaisa laikā.
Bet tagad mans brālis, tāpat kā Īzaks Asimovs tuvu pie mūža beigām, pārliecinoši, ir atzinis, ka zinātnes augļi, tiklīdz tie nonākuši valdības rokās, tiek pārvērsti par vismežonīgākajām cietsirdībām un stulbumiem, kas pārspēj pat tās, kas ir notikušas Spāņu inkvizīcijas, Čingishana, Ivana Bargā un plānprātīgo Romas imperatoru laikos, izņemot Heliogablu.
Heligablam viņa dzīru zālē bijis novietots tukšs metāla vērsis, kuram bijušas atveramas durvis. Vērsim mute esot bijusi atvērta — tā, lai skaņa varētu izlauzties ārā no vērša iekšienes. Tur viņš lika ievietot dzīvu cilvēku un zem dzelzs vērša vēdera lika pakurt uguni — tā dzīru viesi tikta izklaidēti ar skaņām, kuras nāca no vērša mutes.
Mēs modernajā laikmetā arī dedzinām cilvēkus dzīvus, noraujam viņiem kājas un rokas, izmantojot lidmašīnas un raķešu iekārtas vai kuģus, vai artilērijas, bet mēs vairs nedzirdam viņu kliedzienus.
Kad es biju mazs zēns un vēl dzīvoju Indianapolisā, es biju ļoti pateicīgs, ka tur vairs nav moku kambaru un moku ratu, un nagu norāvēju, un spāņu zābaku. Bet tagad, man šķiet, ka tie visur ir vairāk nekā jebkad — varbūt gluži ne šajā valstī, bet daudzās zemēs, kuras mēs saucam par saviem draugiem. Tādēļ pieprasiet savas cilvēktiesības. Pieprasiet starptautisko amnestiju. Bet neuzticieties šai valstij.
Un tās moku kambaru šausmas — viņu apbrīnojamā pārliecība — ir tikpat augusi, cik karamāksla, pateicoties zinātnei, elektrībai, un cilvēka nervu sistēmas detalizētai izpētei.
Napalms, piemēram, bija dāvana cilvēcei no Hārvardas universitātes ķīmijas nodaļas.
Redziet, ka zinātne ir vēl viens cilvēka radīts Dievs, kura priekšā es netaisos krist ceļos.

No angļu valodas tulkojis Reinis Tukišs.