Redzējumi
13.10.2004

Kāda XIX gadsimta kultūras interesanta detaļa

Komentē
0
Saglabā

Ru­nā­jot par XIX gad­sim­ta bei­gām Rie­tum­ei­ro­pā, prā­tā nāk na­ba­ga ka­ra­lie­ne Vik­to­ri­ja un vi­ņas vien­po­zī­ci­jas sek­sa dzī­ve, ko lab­prāt mē­dzam pie­mi­nēt, lai ta­gad va­rē­tu no aug­šas pa­ska­tī­ties uz tā lai­ka ne­veik­smi­nie­kiem, kam sek­sā gā­jis vēl šva­kāk kā mums. Sa­vu­kārt tā­lai­ka ga­ra dzī­ve ap­zi­ņā ie­gū­lu­si ar spo­žu in­te­lek­tu­ālis­mu, iz­smal­ci­nā­tī­bā no­gu­ru­šu as­prā­tī­bu un pa­tie­šām skais­tu­ma mek­lē­ju­miem. To­reiz tā bi­ja eli­tā­ra opo­zī­ci­ja val­dīt gri­bo­ša­jam no­ska­ņo­ju­mam. Ta­gad kontr­kul­tū­ra ie­ņē­mu­si kul­tū­ras vie­tu, un par XIX gad­sim­ta bei­gu kul­tū­ru mums stās­ta tā lai­ka bries­mo­ņi, sa­vu­laik no­lieg­ti, kaut mo­dē eso­ši, bet par sla­ve­na­jiem aka­dē­mi­ķiem (pie­mē­ram, Fre­de­ri­ku Lei­to­nu) ir aiz­mirsts. Mums ta­gad grū­ti sa­ska­tīt kaut ko opo­zi­ci­onā­ru tā­lai­ka den­di­ju un klai­do­ņu ele­gan­ta­jā vei­ku­mā. Laiks vi­ņus pār­vēr­tis par kla­si­ķiem. Sim­bo­lis­tu audek­los vairs ne­var ie­rau­dzīt gan­drīz ne­ko bie­dē­jo­šu un nav sa­pro­tams, kā­pēc Os­kars Vailds bū­tu “bur­žu­āzi­jas šaus­mas”. Pār­vēr­šo­ties mū­žī­gās vēr­tī­bās, māk­sla šķiet zau­dē­ju­si kā­du da­ļu kād­rei­zē­jā ie­dar­bī­gu­ma. XIX gad­sim­ta iz­vir­tu­ļi mums kļu­vu­ši šķīs­ti. Vai var­būt grei­zā prog­re­sa te­ori­ja vai vien­kār­ši augst­prā­tī­ba ļauj ska­tī­ties uz ie­priekš dzī­vo­ju­ša­jiem kā uz bēr­niem. Un arī pa­vir­šī­ba, jo to­mēr, to­mēr, at­ro­da­mi au­to­ri, ku­ru dar­bi iz­vē­lē­ju­šies pa­likt mar­gi­nā­li in­te­re­san­ti un, ie­spē­jams, spēj arī šo­dien iz­saukt līdz­īgas emo­ci­jas kā lai­kā, kad ti­ku­ši ra­dī­ti. Uz­spies­ta ti­ku­mī­ba, līdz­īgi iz­lai­dī­bai, ir la­ba aug­sne por­no­grā­fi­jai, un de­ka­den­ce sa­vā māk­sli­nie­cis­ka­jā sli­mī­gu­mā ne­va­rē­ja šo tē­mu ap­iet. XIX gad­sim­ta ero­tisms starp ci­tiem ko­tē­jas ar smal­ku­mu un at­tu­rī­gu gau­mi, ap­slēp­tu ju­tek­lis­ku­mu. Es vē­lē­tos stā­dīt priekš­ā di­vus au­to­rus, ku­ri sa­vā daiļ­ra­dē bi­ju­ši tik at­klā­ti, ka pa­li­ku­ši ap­slēp­ti gan to­reiz, gan ta­gad.

Pjērs Luiss (Pie­rre Louÿs), Beļ­ģi­jā dzi­mu­šais den­dijs dzī­vo­jis lai­kā no 1870. ga­da līdz 1925. ga­dam. Ap­gro­zī­jies tā lai­ka augst­ajā sa­bied­rī­bā ar drau­giem, kas sla­ve­nā­ki par vi­ņu: An­drē Žids, Klods De­bi­sī, Gi­joms Apo­li­nērs, Sā­ra Ber­nā­ra, Pols Va­le­rī, Ste­fans Ma­lar­mē. Pjērs Luiss bi­jis iz­smal­ci­nāts un skaists, „pā­rāk skaists šai pa­sau­lei” (kā par vi­ņu tei­cis Os­kars Vailds) in­te­li­ģents un re­ak­ci­onārs, tā, pie­mē­ram, viņš pre­tē­ji mū­su lai­ka priekš­sta­tam par to­rei­zē­jo in­te­li­ģen­ci, bi­jis no­ska­ņots pret Drei­fu­su. Bez vi­sa tā Pjērs Luiss maz­liet zī­mē­ja un daudz rak­stī­ja (pēc vi­ņa nā­ves vi­ņa dzī­vok­lī at­ra­da 420 ki­lo­gra­mus ma­nu­skrip­tu), ro­mā­nus, po­ēmas, dze­jo­ļus, un vi­ņa ie­mī­ļo­tā tē­ma bi­ja ero­ti­ka, ku­rai viņš vel­tī­jās, ne­cen­šo­ties gūt sla­vu (da­žus dar­bus at­stā­jis ano­nī­mus) vai no­stā­ties ap­zi­nā­ti mar­gi­nā­lā po­zī­ci­jā. Par spī­ti tam, ka lie­lā­kā da­ļa sa­rak­stī­tā ne­ti­ka pub­li­cē­ta ne au­to­ram dzī­vam esot, ne vē­lāk, Fran­ci­jā sa­va sla­va ti­ku­si ie­ka­ro­ta. Lat­vie­šu la­sī­tā­jam līdz šim pa­zīs­ta­mas ti­kai 1894. ga­dā sa­rak­stī­tās „Bi­li­tis dzies­mas”, sa­lī­dzi­no­ši maigs un pie­klā­jīgs Pjē­ra Lui­sa darbs, mis­ti­fi­kā­ci­ja, ko cen­tās uz­dot par an­tī­ka­jai pa­sau­lei pie­de­rī­gu. Lat­vi­jā šis darbs iz­dots 1928. ga­dā, mū­su den­di­ju lai­kā. To tul­ko­jis Jā­nis Sud­rab­kalns un ilus­trē­jis Si­gis­munds Vid­bergs, 1999. ga­dā „Bi­li­tis dzies­mas” pie mums ti­ka uz­ves­tas uz ska­tu­ves. Ci­ti Pjē­ra Lui­sa dar­bi, pie­mē­ram, ro­māns „Trīs sa­vas mā­tes mei­tas” ap­lie­ci­na, ka raks­tnieks, pro­tams, bi­jis īsts sa­va lai­ka bērns, ga­lan­tā laik­me­ta ne­sējs un opo­zī­ci­jas vik­to­ri­ānis­mam iz­teik­smīgs pār­stā­vis, bet pār­i vi­sam - le­ģen­dā­rās, par mī­tu uz­ska­tī­tās fran­cis­kās bez­kau­nī­bas ie­mie­so­jums, var­būt pat pā­rāk iz­teikts, jo ne­kā ci­ta jau tur nav.

Obrija Brīdslija pašportretsOb­rijs Bīrd­slijs (Aubrey Beardsley) nav jā­pie­sa­ka, tē­lo­tā­jā māk­slā viņš ir le­ģen­da un de­mi­urgs, un vi­ņa zī­mē­ju­mi at­ro­da­mi gan māk­slas en­cik­lo­pē­di­jās, gan uz pre­zer­va­tī­vu ie­pa­ko­ju­miem. Tā­pat kā vi­ņa lai­ka­biedrs Luiss, arī Bīrd­slijs gro­zī­jies sa­bied­rī­bā (Os­kars Vailds, Pi­vī de Ša­vāns, Ed­vards Bērnss-Džonss, Ar­tūrs Si­monss) un bi­jis iz­smal­ci­nāts skais­tu­lis. „Den­di­ju ka­ra­lim” ne­klā­jās iz­ska­tī­ties pēc māk­sli­nie­ka, un īpat­ni irObrija Brīdslija zīmējums tas, ka būt gra­fi­ķim arī ne­bi­ja vi­ņa mēr­ķis. Ob­rijs Bīrd­slijs, pro­tams, gri­bē­ja gūt sla­vu kā raks­tnieks. Grū­ti spriest, vai to ne­ļā­va īsais mūžs (1872 - 1898) vai ta­lan­ta un uz­cī­tī­bas trū­kums, bet da­ži vi­ņa dar­bi ir sa­gla­bā­ju­šies un tie ir ga­na in­te­re­san­ti. Es­te­ti­zā­ci­ja, iro­ni­ja, māk­slī­gums, as­prā­tī­ba un zi­nā­ma ne­veik­lī­ba. Vi­ņa lie­lā­kais darbs, kurš tā arī ne­ti­ka pa­beigts (kā tei­ca vi­ņa draugs li­te­rāts Ar­tūrs Si­monss: „Tā­pat kā ne­ti­ka īs­ti sākts.. un ne­va­rē­ja tikt pa­beigts..”) ir po­ēma pro­zā „Ve­nē­ra un Tan­hei­zers”, iz­do­ta (pēc au­to­ra nā­ves) ar no­sau­ku­mu „Zem klints”. Bīrd­slijs iz­man­to­jis zi­nā­mo stās­tu par Tan­hei­ze­ra ie­ra­ša­nos pie Ve­nē­ras, bet po­ēmā nav ne­kā­das si­že­tis­kas vir­zī­bas, ne­kā­das pro­blē­mas, ti­kai es­te­ti­zē­ti ap­rak­sti un skais­tu, dī­vai­nu lie­tu ka­ta­lo­gi. Tā ir de­ka­den­ce tās vis­tī­rā­ka­jā iz­paus­mē, un ero­tisms ša­jā dar­bā ir pā­res­te­ti­zā­ci­jas iz­paus­me, sli­mīgs, sap­ņains un eks­tra­va­gants.

Bik­li pie­dā­vā­jam la­sī­tā­jam ie­lū­ko­ties šo au­to­ru dar­bu frag­men­tu tul­ko­ju­mos un paš­iem pa­prā­tot, cik XIX gad­simts bi­jis aizs­prie­du­mains un ne­vai­nīgs, un pār­do­māt, kas bi­ja šie au­to­ri - iz­vir­tu­ļi vai jok­da­ri, vai raks­tnie­ki.

Jānis Joņevs

Jānis Joņevs mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā. Šobrīd strādā reklāmas nozarē. Atbalsta futbola klubu "Tottenham Hotspur". Grāmatas "Jelgava 94" autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!