"Diez, kad es pēdējo reizi cēlos ar modinātāju," Arnolds domāja. Pēdējā laikā viņa miegu aizvien biežāk pārrāva murgi. Viņš ieskatījās pulkstenī. Pieci divdesmit. Arnolds izlīda no gultas un nopētīja iepriekšējā vakarā uzklāto palagu, kurā atkal bija iesūcies milzīgs sviedru pleķis. "Velns parāvis, katrai naktij savs palags, tas taču nav normāli," viņš nodomāja, cenšoties aizmirst stindzinošā sapņa fragmentus, kuri joprojām kavējās atmiņā; svinīgais kliedziens: "Dāmas un kungi..." Atgaiņādamies no domām par sapni, Arnolds noskalojās dušā, iztīrīja zobus un nosprieda, ka ir laiks tikt vaļā no bārdas. Noskuvis zodu un vaigus, viņš joka pēc atstāja tikai čemodāna roktura formu imitējošas ūsas. "Misters Vilbūrs!" atmiņā atkal ieskanējās frāze no pēdējā laika sapņiem. "Ko tas nozīmē? Kāpēc Vilbūrs, un kāds tam sakars ar mani? Nē, nē, nē, domājam par kaut ko citu," Arnolds teica sev un ieskatījās spogulī. "Fui, tā kā tāds pidars," viņš nošausminājās un rūpīgi nokasīja joku ūsas ar žileti.
Tuvojās Lieldienas, un gaisā bija jūtama pavasara smarža. Arnolds pīpēja uz balkona. No mājas parādes durvīm iznāca kaimiņu dvīņi ar skolas somām plecos un aiztenterēja pieturas virzienā. Puikām kājās bija koši sarkani, pieguļoši džinsi un kedas, uz acīm plastmasas saulesbrilles. "Un šitā viņus vecāki ģērbj uz skolu? Tā kā tādus gejus." Arnolds domāja, kūpinot rīta cigareti. "Kas būs pēc pieciem gadiem? Ādas bikšturi un suņu apkakles skolas uniformās? Augstpapēžu kurpes zēniem un kamuflāžas krūšturi meitenēm? Ārprāts." Viņš nodzēsa cigareti un atgriezās virtuvē. Radio spēlēja kaut kādu dziesmu. Arnolds ieklausījās. Dziedāja vīrietis ar maigu un pretīgu balsi. Viņš pārslēdza staciju, taču arī tur skanēja ne mazāk glāsmainas popdziesmas. Arnolds pagrozīja pogu, meklējot nākamo staciju, taču tukšajos starpposmos caur šņākoņu bija dzirdamas atbalsis no sapņa: "Jūsu uzmanībai misters Vilbūrs!" Viņš izrāva kontaktu no rozetes, sakravāja portfeli un grasījās doties pieturas virzienā, taču, ticis līdz pagalma vidum, nolēma apsēsties uz soliņa un nedaudz nogaidīt – laika vēl bija daudz, un viņš īpaši nevēlējās redzēt zēnus apspīlētajos džinsos.
Autobusā Arnolds centās domāt par Lieldienām. Viņa ģimenē tā bija gada nozīmīgākā pulcēšanās, daudz iecienītāka nekā Ziemassvētki vai Jāņi. Dāvanas bija pieņemts pasniegt Lieldienās, jo gan mammai, gan vectēvam, gan jaunākajai māsai Katrīnai dzimšanas dienas iekrita marta pirmajā nedēļā. Bērnībā tas likās jauki un pareizi, taču tagad, kad Arnolda pienākumos ietilpa ne tikai dāvanu saņemšana, bet arī to pasniegšana, viņš jutās bezspēcīgs. Viņam vienmēr likās, ka dāvanas nav pietiekami labas. Īpaši grūti gāja ar mammu un māsu – viņš tās mīlēja, bet nesaprata. Māsas bērniem vismaz varēja nopirkt košļenes, bet ko darīt ar pieaugušām sievietēm?
Atlicis mammas un māsas dāvanu jautājumu uz nenoteiktu laiku, Arnolds izvilka no kabatas telefonu un sāka izklaidīgi šķirstīt rīta ziņas. Viss, kā jau parasti, bija mēreni nepatīkami. Nekā interesanta, nekā iepriecinoša, bet arī nekā katastrofāla. Vienmuļā rutīna ar neizlēmīgajiem politiķiem, divkosīgajiem uzņēmējiem, mūždien neapmierinātajiem aktīvistiem un riteņbraucējiem, kuri atteicās ievērot ceļu satiksmes noteikumus un strādāt godīgu darbu. Bet tad Arnolda uzmanību piesaistīja kāds īpaši labi pamanāms virsraksts: "Izglītības ministre: mūsu uzdevums ir padarīt sabiedrību tolerantāku pret seksuālajām minoritātēm." Arnolds sajuta, kā kaklā sažņaudzas kamols. Izlasījis raksta pirmo rindkopu līdz vidum, viņš atvēra komentāru sadaļu. To palasot, radās iespaids, ka sabiedrība pret šādu izteikumu ir noskaņota diezgan labvēlīgi, daži komentētāji pat uzteica "pozitīvas tendences sabiedriskajā domā" un "mūsdienu latviešu liberālās noslieces". "Es jums parādīšu liberālās noslieces," Arnolds saskaitās, "tolerantā sabiedrība atradusies. Nez, cik toleranti jūs būsiet, kad jūsu pašu vēlētie ministri pirmajā septembrī pie Brīvības pieminekļa izvaros jūsu bērnus. Nepietiek ar to, ka cilvēkam no dienas dienā jādzīvo ekonomiskā verdzībā, tagad arī morāle ir pārvērtusies par patēriņa preci – dari, ko gribi, galvenais, sauc sevi par minoritāti, un tad jau nāks arī sabiedrības atbalsts." Daugavas saburzītā virsma rīta gaismā izskatījās apbērta ar zelta putekļiem. Arnolds nopriecājās par savu konstruktīvo domu un centās to pēc iespējas precīzi atkārtot komentārā. Viņš papildināja to ar vārdiem: "Es, protams, neko labu par mūsu austrumu kaimiņvalsti nevēlos teikt, bet tur vismaz cieņā ir tradicionālas ģimenes vērtības. Bet mēs to vien mākam, kā dancot pēc Briseles stabules." Viņš parakstīja komentāru ar segvārdu "Zivs pūst no galvas" un nospieda pogu "Sūtīt". "Dāmas un kungi, jūsu uzmanībai nepārspējamais misters Vilbūrs!" atmiņā atkal uzzibsnīja sapņa fragments. Lai no tā atkautos, Arnolds ierakstīja vēl vienu komentāru: "Homoseksuālisms ir slimība, un slimības ir jāārstē, nevis jācenšas ar tām aplipināt pēc iespējas vairāk cilvēku un bērnu. Nez kāpēc kašķa un tuberkulozes gadījumā tas ir pilnīgi pašsaprotami." Atspiedis pieri pret loga stiklu, Arnolds aizvēra acis un netīšām nogulēja savu pieturu.
Izgājis caur metāla detektoru pie ministrijas dienesta ieejas, Arnolds šķērsoja vairākus garus gaiteņus un atslēdza pagraba noliktavas durvis. Darbadiena vēl nebija sākusies, bet kāds jau bija paspējis piekrāmēt viņa galdu ar nemarķētiem sūtījumiem. Tā nu viņš ķērās pie kastu, saiņu, paciņu un vēstuļu šķirošanas un apzīmogošanas. Ap astoņiem darbā ieradās Arnolda kolēģis Genādijs, kurš pats sevi raksturoja kā "džentelmeni cienījamos gados". Atmetot viņam raksturīgās pašironijas aizmetni, tas būtu tulkojams kā "esmu vecs un bezpalīdzīgs, bet joprojām pie pilna saprāta". Genādija spīdīgo galvvidu ieskāva plānu, pūkainu matu mudžeklis, viņa tumši sarkanais (dižciltīgas indigo krāsas, kā viņš pats to sauca) džemperis un krekls ar balto apkakli smaržoja pēc slapja apmetuma un recepšu zālēm. Arnolds mēdza izklaidēt sevi ar domu, ka Genādijs līdzinās krupim, un vienreiz pat bija tajā atzinies. "Labi audzinātam krupim," Genādijs aizrādīja.
– Sveiciens visiem, kuri strādā! – kolēģis uzsauca.
– Un visiem pārējiem arī sveiciens, – Arnolds atņēma.
Tas nebija joks. Pēdējos četrus gadus Genādijs vairs nestrādāja. Nevis tāpēc, ka būtu slinks vai kā tamlīdzīgi, viņš to gluži vienkārši vairs nespēja. Rokas drebēja tik ļoti, ka brīžiem vairs nebija kontrolējamas, acis slikti rādīja un ātri nogura, atmiņā uzradās aizvien vairāk robu. Dažkārt Genādijs aizmirsa, ko bija darījis pirms piecām minūtēm. Pret savu stāvokli viņš izturējās ar veselīgu cinismu un apzinājās, ka viņa galvenais uzdevums ir "vispirms nodzīvot līdz pensijai un tad jau ļaut Alcheimeram ņemt virsroku". "Es visu mūžu esmu strādājis vienā vai otrā sistēmā, tagad beidzot ir laiks to nedaudz piekrāpt," viņš reiz izteicās. Starp abiem kolēģiem pastāvēja nerakstīta vienošanās – Genādijs turpinās skata pēc nākt uz darbu līdz brīdim, kad būs uzkrājis pieklājīgai pensijai nepieciešamo darba stāžu, un netraucēs Arnoldam strādāt. Arnolds savukārt bija nosolījies nevienam neko neteikt, jo Genādijs tajā pašā dienā tiktu bez ierunām atlaists. Savā ziņā viņam pat patika atrasties vecā kolēģa kompānijā, pat ja tas neko nedarīja. Noliktavā Genādijs bija kā mūžsens mājas gariņš, kurš ieviesa vismaz kaut ko attālināti līdzīgu priekam. "Es zināju, ka tu neesi nekāds stukačs," Genādijs uzteica Arnolda solījumu, "ja likumus veidotu tādi cilvēki kā tu, mēs jau sen dzīvotu labākā valstī."
– Nu ko, īsā nedēļa? – Genādijs uzsāka sarunu.
– Aha, – Arnolds atsaucās.
– Ko pa Lieldienām?
– Kā parasti. Uz laukiem, svinēsim ar ģimeni. Pirts, svaigs gaiss, baznīca.
– Pilnīga idille, – Genādijs sacīja, ar pūlēm ģērbdams nost mēteli, – es arī tā gribētu.
– Zini, – Arnolds pēkšņi iedomājās, – ja tu ļoti gribi, es varu tevi paķert līdzi. Mašīnā vieta būs. Varēsi sēdēt dārzā, par ļaunu nenāks.
– Nu nezinu, – viņš atjokojās, – negribētos jums sabojāt svētkus ar savu čīkstēšanu. Dabūsiet vēl izsaukt man atpakaļceļam katafalku.
– Izbeidz. Ieiesi pirtī, nopēršu tevi ar bērza slotām. Varbūt tu tāpēc arī slimo, ka visu laiku sēdi pagrabā kā tāda žurka.
– Es, kā te augšstāvos mēdz teikt, apdomāšu jūsu piedāvājumu.
– Nu apdomājiet gan, – Arnolds atteica, vērodams Genādija sāpīgās kustības. Kā viņam šādā stāvoklī izdevās saglabāt optimismu, par to Arnoldam neapnika brīnīties.
Pusdienu pārtraukumā Arnolds ēda kotletes ar makaroniem, lasīja domubiedru grupā No pride komentārus par izglītības ministres publisko izteikumu un centās nedomāt par veco Genādiju, taču tajos brīžos acu priekšā pavērās drausmīgās sapņu ainas un ausīs atskanēja: "Dāmas un kungi! Jūsu uzmanībai nepārspējamais misters Vilbūrs!" – "Nē, nē, tikai ne Vilbūrs," viņš nodomāja un paskatījās uz Genādiju, kurš sēdēja pie galda, noliecies pār rīta avīzi. "Sēž, nerunā, kaut ko lasa. Nabags. Varbūt aizvest viņu pie ārsta? Bet lepns, maita, labprātīgi neies. Un ja nu viņš ņem un atdod galus? Ko tad es teikšu kadru daļā? Melošu, ka neko nezinu, ka visu laiku esot strādājis kā ēzelis? Neviens man neticēs. Kas zina, varbūt pats vēl dabūšu rājienu, ka neesmu laikus ziņojis. Varbūt samelot, ka pārstrādājies? Nabaga vecais krupis. Jāpaildzina viņa dzīve ar interesantu intelektuālu sarunu."
– Ko labu raksta? – Arnolds jautāja.
– Es pēdējā laikā lasu tikai anekdotes.
– Pareiza pieeja. Ja ir kaut kas smieklīgs, padalies.
– Tas ir liels retums, – Genādijs atbildēja.
– Es nesen dzirdēju ļoti labu. Par gejiem. Vai četri geji var apsēsties uz vienas taburetes?
– Jā, Arnold, šo tu jau esi stāstījis.
– Tiešām?
– Jā. Vairākas reizes.
– Okej. Tad kas ir labāk – piedzimt par zilo vai par nēģeri? – Arnolds, nedaudz padomājis, turpināja.
– Jā, šo tu arī esi stāstījis, – Genādijs nopūtās.
– Nu labi, tad kā visātrāk nogalināt pediņu vampīru?
– Skaidrs. Jā, šo es arī zinu, – Genādijs izvairīgi atbildēja un turpināja lasīt avīzi, kuras stūri manāmi drebēja.
"Nez, kas vecajam šodien lēcies. Parasti taču viņš par maniem jokiem smejas."
– Lasīji par mūsu izglītības ministri? – Arnolds pārslēdzās uz valstiski svarīgām tēmām.
– Nē, nelasīju. Ko šī?
– Saka, ka izglītības uzdevums esot padarīt sabiedrību tolerantāku pret seksuālajām minoritātēm.
– Man šķiet, ka es jau zinu tavu reakciju uz šo komentāru, – vecais krupis drūmi noteica.
– Un tu uzskati, ka tas ir normāli? Ka visu, par ko sabiedrība ir simtiem gadu cīnījusies, tagad ņem un nolīdzina gar zemi?
"Nu re, vismaz padošu viņam rosinošu tēmu. Lai vingrina prātu. Tas ir kā Rubika kubs, tikai sociopolitiski nozīmīgs," Arnolds domāja.
– Tu gribi manu viedokli? – Genādijs nogurušā balsī atbildēja. – Es uzskatu, ka izglītības uzdevums ir izkopt cilvēkos kritisko domāšanu.
– Ko tu saproti ar kritisko domāšanu?
– Ar "kritisko domāšanu", Arnold, nav jāsaprot domāšana par to, ka viss ir slikti un kļūs vēl sliktāk, ja kāds būs atšķirīgs. Nē, to mēs jau tāpat labi pieprotam.
Arnolds ar nožēlu nopētīja veco vīru, kurš, šķiet, gaidīja atbildi.
– Tātad tu uzskati, ka domājošai sabiedrībai bez ierunām jāpieņem geji, nēģeri, čurkas un velns zina, kas vēl? Un kur tad paliek tradicionālas ģimenes vērtības? Kur paliek nacionālie ideāli? Tam visam, tavuprāt, izglītības sistēmā nav vietas?
– Arnold, es vispār neticu, ka sabiedrība ir spējīga domāt. Viss, slēdzam šo tēmu. Tu esi pārliecināts homofobs, es ne. Pie tā arī paliksim, labi?
"Homofobs? Es un homofobs? Kā tev nav kauna!" Arnolds sadusmojās. "Nepietiek ar to, ka tu, pieredzējis cilvēks būdams, atbalsti visu šo institucionalizēto pederastiju, tev vēl pietiek nekaunības piekārt man, godīgam nodokļu maksātājam, visādas nievājošas birkas?"
– Nezinu, kā tu, bet man nešķiet normāli, ka maniem bērniem skolā pavisam drīz mācīs sūkāt pimpjus, – viņš izteica pirmo pretargumentu, kas ienāca prātā.
– Arnold, tas taču ir pilnīgs absurds. Nomierinies, ievelc elpu un padomā, ko tu tikko pateici.
– Kas tur ko domāt? Es ļoti labi zinu, ko pateicu. Homoseksualitāte ir slimība, tas ir pierādīts. Re, kaut vai Padomju Savienība – vai tur kaut kas tāds bija? Nebija. Jeb vēl labāk, paskaties dabā. Dabai vienmēr pieder pēdējais vārds. Un lai nu kur, bet dabā gan nekas tamlīdzīgs nav sastopams.
– O, te nu tu maldies, draugs! – Genādijs iesmējās. – Man, piemēram, sen atpakaļ bija suns. Tāds liels un smuks kollijs. Kleckins vārdā. Nu lūk, viņam varēja vest tīrasiņu gludspalvas kuces kaut desmitiem, viņš tām pat virsū neskatījās. Mēs ar sievu ilgu laiku nevarējām saprast, kāpēc tā. Bet tad kādu dienu mēs izvedām viņu pastaigāties Kirova parkā, un tur skraidīja tāds mazs taksītis, žiperīgs puika. Un ko tu domājies, mūsu Kleckins šim skrien klāt un...
– Fui! Izbeidz! Neko vairāk nevēlos dzirdēt.
– Nu redzi? Un tas bija sešdesmitajos gados. Padomju Savienībā. Kur nekas tamlīdzīgs, kā tu saki, neesot bijis iespējams.
– Tieši tā. Jo šādas lietas ir jāapkaro.
– Klau, es vienmēr esmu gribējis tev uzdot vienu jautājumu, – Genādijs piekārtoja brilles, – jūs, homofobi, bieži runājat par kaut kādu karu, daži to pat papildina ar darbībām, vai ne?
– Un pareizi dara, kādam jau arī dažreiz jāsasmērē rokas augstākā labuma vārdā, – Arnolds nicīgi norūca.
– Jā, daži no jums tiešām nebaidās smērēt rokas. Bet es domāju, ko, piemēram, tu darītu, ja pēkšņi tev pienāktu klāt un teiktu: viss, tu esi uzvarējis. Mēs padodamies. Nebūs vairs nekādu demonstrāciju, nekādu publisku izteikumu. Jūs vairs nekad par mums nedzirdēsiet. Bravo. Apsveicam. Aplausi.
– Un?
– To es tev jautāju. Kas tālāk? Ko darīsi tu, kad svētais karš būs uzvarēts? Vai tu beidzot pārstāsi baidīties pats no sevis?
Kādu brīdi Arnolds klusēja.
– Zini, es jebkurā brīdī varētu aiziet uz kadru daļu un uzrakstīt par tevi iesniegumu, – viņš izmeta, nespēdams izdomāt labāku atbildi. Genādijs nobālēja, un viņa galva sāka dīvaini drebēt.
– Nē, nē, nē. Tu neuzdrīkstētos. Nekad.
– Kāpēc ne? Man tikai jāaiziet līdz kadru daļai un jāpastāsta, ka tu jau četrus gadus sēdi uz pakaļas, gaidīdams pensiju, kura tev pēc likuma nepienākas.
– Kā tev nav kauna? – Genādijs centās pacelt balsi, taču tā aizlūza un pārtapa čerkstošā falsetā, – es visu savu mūžu esmu godīgi strādājis, braucis uz barikādēm, lai tādi kā tu varētu kurināt pirtis savos lauku īpašumos un brīvi komentēt ministru izteikumus internetā. Un tu vēl čiepstēsi par to, kas kuram pienākas vai nepienākas?
Arnolds neatbildēja. Viņš izslaucīja plastmasas pusdienu kārbiņu ar salveti, ielika to portfelī un ķērās pie zīmogiem un veidlapām.
Viņš domāja: "Es varētu to visu izbeigt tūlīt un tagad. Aiziet uz kadru daļu un uzrakstīt iesniegumu. Es maksāju nodokļus, es arī lemšu, piešķirt veciem liberastiem pensijas vai nepiešķirt. Žēl jau būtu, protams. Vecais krupis visticamāk nomirs pusbadā un vientulībā. Hm. Vai tas būtu labi?" Viņš uzmeta aci Genādijam. "Varbūt es varētu pateikt, ka viņš nav strādājis tikai pēdējos mēnešus? Tāds kā draudzīgs kompromiss? Bet nē, viņu atlaidīs šā vai tā. Bet, no otras puses, kā lai citādi apkaro visu šo zilo frakciju? Piezīdušies manai nodokļu naudai kā dēles. Re, pat viņa suns bija sūdu stūmējs. Ārprāts, ko es visus šos gadus esmu darījis? Žēlojis un aizstāvējis kaut kādu misteru Vilbūru?"
Arnolda acu priekšā atausa aina ar nepārspējamo misteru Vilbūru, un viņš sajuta pretīgu kņudoņu pavēderē. "Varbūt tā ir zīme," viņš sprieda, "varbūt man tas beidzot jāizdara. Jāatbrīvo Latvija no viena veca parazīta. Varbūt tad man beidzot būs ļauts naktīs mierīgi gulēt." Pēkšņi viss nostājās savās vietās. Viss bija loģiski un pašsaprotami. Nometis malā zīmogu ar spoguļrakstā izdobtu uzrakstu "Apstiprināts", viņš piecēlās un varonīgā gaitā aizsoļoja durvju virzienā.
– Kur tu iesi? – Genādijs satraukti vaicāja, – Arnold, kur tu iesi? Eu!
Neko neatbildējis, Arnolds izgāja gaitenī.
Kad viņš atgriezās, pagrabā valdošais klusums šķita klusāks nekā iepriekš. Genādijs viņu sagaidīja ar pārmetošu skatienu. Sev par lielu pārsteigumu, Arnolds vairs nespēja viņā noraudzīties. Cenzdamies izskatīties mierīgs, viņš atgriezās pie galda. "Vai es esmu slikts cilvēks?" viņš domāja. "Es nejūtos kā slikts cilvēks. Nu labi, mēs jebkurā gadījumā svētdien iesim uz baznīcu, tā kā ilgtermiņā viss ir kārtībā."
Visu atlikušo dienas daļu Genādijs klusēja. Arnolds centās koncentrēties darbam, taču vienīgais, ko apziņa deva pretī, bija nepārspējamais misters Vilbūrs. Viņam kļuva slikti ap dūšu, kaklā iespiedās dīvaina, saldējoša tukšuma sajūta. "Nevar būt, ka es noģībšu. Pēc kā tas izskatīsies? Vīrieši neģībst, ģībst tikai sievietes un vēl šādi tādi."
Pēkšņi viņš stāvēja pie operas ar maisiņu rokā. Mamma un māsa ar abiem bērniem viņu gaidīja autostāvvietā. Pēcpusdienas saule sabiezināja krāsas jau tā spilgtajai kanālmalas ainavai. "Arnoldonkul! Arnoldonkul!" bērni smiedamies skrēja viņa virzienā. "Priecīgas Lieldienas!" – "Priecīgas, priecīgas," viņš atbildēja un sāka meklēties pa kabatām, taču atcerējās, ka ir aizmirsis nopirkt košļenes. "Jūs gan šogad agri sākat svinēt," viņš teica mammai, kura noskūpstīja viņu uz vaiga. "Gribējām tevi mazliet pārsteigt," mamma iečukstēja Arnoldam ausī un iespieda viņam rokā gaišzilu papīra aploksni. "Nez, kurš izvēlējās krāsu," viņš ņurdēja, vērdams to vaļā. Aploksnē bija piecas biļetes ar maskām, lirām un citiem nesaprotamiem ornamentiem. "Uz ko tās ir?" viņš jautāja. "Uz operu, muļķi," māsa smiedamās atbildēja. "Ko tu nopirki mūsu mammai? Ko tu nopirki mūsu mammai?" bērni tirdīja. Arnolds saprata, ka ir aizmirsis. Nevis aizmirsis nopirkt dāvanas – tās atradās maisiņā, glīti iesaiņota kreppapīrā. Nē, viņš bija aizmirsis, ko pats iegādājās. Arnolds izņēma no maisiņa divus sainīšus, vienu no tiem pasniedza mammai, bet otru Katrīnai. Māsa savējo atvēra turpat operas stāvvietā. Sainītī bija vidēja lieluma baltmaizes klaips. "Ārprāts," Arnolds domāja, "es tiešām nopirku māsai maizi? Nez, mammai es arī nopirku kaut ko tikpat stulbu? Lai gan maizi vispār nepieklātos saukt par stulbu. Maize nav stulba. Par maizi būtu jāpriecājas, nevis jārāda garš ģīmis, it kā tā būtu pilnīga vilšanās. Ko viņa vispār no sevis iedomājas?" Mammas sainītis bija ievērojami mazāks. Viņa rūpīgi, bez plēšanas atlocīja papīru. Tajā bija ievīstītas divas pirkstiņu baterijas ar rozā zaķīšiem uz iepakojuma.
Katrīna aizņēma vietas partera vidū. "Es vispār neesmu nekāds operas pazinējs," Arnolds teica blakus sēdošajai mammai. "Es arī ne, bet tu jau zini, kā ir. Ja dod, tad jāņem, grēks atteikties." – "Kurš dod? Kas jāņem?" Arnolds neizpratnē sarauca pieri, un tad kāds nostājās viņiem blakus. Tas bija Genādijs, kā vienmēr, savā dižciltīgajā indigo vestē un baltajā kreklā. Viņš izskatījās neierasti slaids un veselīgs. "Labvakar! Atvainojiet, ka kavējos," viņš noņēma cepuri, sveicinot Arnolda mammu. Arnolda mugura pārklājās sviedriem, ausis sāka svilt." – "Mammu, ko viņš te dara?" – "Tavs kolēģis mums sagādāja biļetes uz izrādi. Pasaki viņam paldies." – "Viņš vairs nav mans kolēģis," Arnolds centās paskaidrot, taču zālē nodzisa gaisma un Genādijs viņam piebakstīja ar elkoni, teikdams: "Kuš, tūlīt sāksies." Tad no Genādija apkakles izlīda dusmīgs krupis mazā indigo vestītē un baltā kreklā. "Jā, kuš, tūlīt sāksies," krupis saspiestā balsī dublēja saimnieka teikto. Atvērās priekškars. Skatuves vidū stāvēja izkāmējis konferansjē melnā frakā. "Dāmas un kungi!" viņš iekliedzās, svinīgi izpletis rokas, un gar skatuves malu iedegās prožektoru rinda. "Jūsu uzmanībai nepārspējamais misters Vilbūrs!" Konferansjē kaut kur nozuda, bet uz skatuves parādījās nepārspējamais misters Vilbūrs. Tas bija liels, spalvains, pilnīgi kails vīrietis ar milzīgu vēderu – vēl nedaudz, un tas būtu pārkāries pār iegurni tiktāl, ka nosegtu visas frontālās detaļas, aiztaupot Arnoldam ļoti daudz pārdzīvojumu, taču no partera vidus bija ļoti labi redzams, ka anatomiskā vīrietības apliecinājuma vietā Vilbūram bija gludi skūtas un labi saskatāmas sieviešu detaļas. Taču visvairāk Arnoldu šausmināja mistera Vilbūra neproporcionāli tievās kājas. Tās bija klātas melnām spalvām, bet iekārtotas pēc četrkājainu dzīvnieku pakaļkāju principa: ceļgali liecās uz aizmuguri, bet locītavas pie potītēm, gluži otrādi, uz priekšu. "Kur ir bērni?" Arnolds iekliedzās, "Katrīn, kur ir bērni? Aiztaisi viņiem acis!" – "Bērni? Viņi sēž balkonā, viņiem tur labāk patīk," māsa vienaldzīgi atbildēja un, it kā nekas slikts nebūtu noticis, turpināja vērot Vilbūru un grauzt baltmaizes klaipu. "Man jāglābj bērni," Arnolds knosījās, cenšoties savākt savas ložņājošās domas vienkopus, "man jāatrod bērni un jāglābj, neviens cits to nedarīs, viņiem visiem šķiet, ka tas ir normāli." Bet bija par vēlu. Nepārspējamais misters Vilbūrs atvēra muti, un no tās atskanēja kaut kas līdzīgs Rio karnevāla mūzikai ar kastaņetēm un spiedzošu kori. Tad viņš papleta vaļā kaunuma lūpas, un no viņa kājstarpes puslokā izšāvās mirguļojoša varavīksne. Kā nepārvarams ūdenskritums tā šļācās balkona virzienā. "Bērni. Bērni. Galvenais – glābt bērnus," Arnolds koncentrējās uz savu misiju, pielēca kājās un centās nostāties varavīksnei ceļā. "Nu kuš, nedīdies, tu traucē man skatīties izrādi," blakus sēdošais Genādijs nikni čukstēja. "Jā, kuš, nedīdies, tu traucē man skatīties izrādi," atkārtoja labi audzinātais krupis aiz viņa apkakles.
Svena Kuzmina stāsta iustrācijas autore ir Dārta Stafecka. Ilustrācija tapusi sadarbībā ar Latvijas Mākslas akadēmiju; tā radīta LMA Grafikas nodaļas I kursa maģistra programmas ilustrācijas klasē.
2