Recenzija
24.03.2015

Kad mēness jūrā krīt

Komentē
0

Kad ziņās pamanīju, ka "Dienas grāmatas" apgādā iznākusi mūziķa un mūzikas kritiķa Jāņa Žildes grāmata "Piekūns skrien debesīs" par latviešu ansambļa "Jauns mēness" vēsturi (man patīk, ka grāmatā biežāk tiek lietots apzīmējums "ansamblis", nevis "grupa"), uzreiz jutos gatavs tās pircējs un lasītājs. Tas nekas, ka pēdējā laikā par Ainara Mielava muzikālajām gaitām neesmu pārāk interesējies – virziens, kurā viņš aizgājis, sākot solo karjeru vai muzicējot kopā ar "Pārcēlājiem", man nav pārāk tuvs, bet uz kādu no "Jauna mēness" atkalapvienošanās koncertiem aiziet tā arī nesaņēmos.

Pagājušā gadsimta 80.–90. gadu mijā, šķiet, grāmatnīcā "Globuss", kas tolaik atradās iepretī operas namam, par tiem laikiem bargu naudu tiku pie liela dārguma – Īmona Danfija grāmatas "Neaizmirstamā uguns: "U2" stāsts" (Eamon Dunphy, "Unforgettable Fire, Story of "U2"). No smagā roka cienītāja tolaik nemanot vien biju kļuvis par "U2" fanu (tomēr kaut kādus nospiedumus visas agrīnās aizraušanās laikam jau atstāj, jo pirms dažām dienām attapos ar kādu draugu dedzīgi strīdamies par to, vai "Led Zeppelin" var salīdzināt ar "Black Sabbath"). Tolaik būtiski bija savākt ne vien visus iecienītās grupas ierakstus, bet jebko, kas ar slavenajiem īriem saistīts.

Tā kā Ainars Mielavs īpaši necentās noliegt vai slēpt to, ka "U2" līdzās "The Police" vai "The Waterboys" ir nozīmīgs "Jauna mēness" iedvesmas avots, un atsauces uz viņu elkiem, īpaši "Jauna mēness" darbības sākumposmā, bija gan labi saklausāmas, gan arī saskatāmas, iespējams, es "Jaunu mēnesi" uztvēru kā savu tā brīža elku lokalizēto versiju, mītiskās tālās Īrijas un vispār ar rokgrupām un videoklipiem bagāto Rietumu superveikala vēstniecību vai filiāli. Tas, ka Mielavs šai pasaulei bija piekļuvis tuvāk par daudziem citiem, nebija nekāds noslēpums. Uz viņa un viņa brālēna Jāņa Šipkēvica vadītajām slavenajām Poligrāfiķu kluba diskotēkām es gan nepaguvu, taču biju čakls un neiemidzināms viņu vadītā televīzijas raidījuma "Videoritmi" skatītājs – tajā padomju Latvijas iedzīvotājiem tika demonstrēti Rietumu mūzikas videoklipi un tādi eksperti kā Juris Podnieks, Ābrams Kleckins un Artēmijs Troickis nopietnām sejām nodarbojās ar to "analīzi". Jā, un kurš gan cits, ja ne Mielavs, par "U2" bija uzrakstījis arī 1987. gadā iznākt sākušajā žurnālā "Avots".

Tas, kā dzīvīgi dokumentēts arī Jāņa Žildes grāmatā, bija juceklīgs, dažādām pārmaiņām, negaidītiem notikumiem un neticamām iespējām bagāts laiks. Strauji mainījās ne vien valūtas kursi un valstu iekārtas, bet arī skaņu ierakstu tehnoloģijas, priekšstati par to, kā rīkojami koncerti, pat sadzīves ieradumi. Fakts, ka pirmo "Jauna mēness" albumu "Aizlaid šaubas negaisam līdz" ("Piekūns skrien debesīs" bija populārākā šī albuma dziesma) vinila skaņuplates formātā es 1991. gada ziemā iegādājos Zemitānu (tolaik vēl Oškalnu) dzelzceļa stacijas avīžu kioskā, dīvains var likties vien tagad. Tā paša gada vasarā kopā ar skolasbiedriem biju devies uz festivālu "Rock Summer", kur bez leģendārajiem "Jethro Tull", "The Damned", "The Chieftains" un Borisa Grebenščikova uzstājās arī "Jauns mēness".

Žildes grāmata ir autorizēta "Jauna mēness" biogrāfija, un tas nozīmē, ka darbs tapis ar ansambļa dalībnieku ziņu, viņi ir snieguši autoram interesējošo informāciju un, visticamāk, beigu galā devuši piekrišanu tam, ko autors no tās izlobījis un sarakstījis. Neapšaubāmi, šāda pieeja ir daudz jēdzīgāka nekā mēģinājumi kaut ko uzzināt pa kaktiem, arhīviem vai tikai no kādām "trešajām personām", taču tā allaž ir arī riskanta, jo vienmēr pastāv bažas, vai grāmatas varoņiem neradīsies vēlme iespaidot autora skatījumu, cenzēt ko nebūt sev netīkamu vai izkrāšļot tīkamo vēl tīkamāku. Teiksim, arī pieminētais "U2 stāsts" ir autorizēta biogrāfija, taču jau grāmatas anotācijā norādīts, ka pašai grupai pār tās saturu nav bijis nekādas teikšanas. Nedaudz pazīstot Mielavu un zinot, ka viņam var piemist tas, ko Žilde nodēvē par paštaisnumu, iesākumā par autora un viņa varoņu attiecībām un to rezultātu nedaudz šaubījos.

Tomēr jau pēc dažu nodaļu izlasīšanas šīs šaubas varēja aizlaist negaisam līdzi, jo Žildes un "Jauna mēness" mūziķu sadarbību gribas raksturot kā godīgu. Viņi nav vairījušies arī no netīkamiem un neērtiem faktiem, sākot ar reiz bulvārpresē plaši apžļembātiem privātās dzīves notikumiem vai domstarpību dramaturģiju grupas iekšienē un beidzot ar "rokenrola dzīvesstila" aizkulisēm, kas, pretēji "Jauna mēness" klipos un pozētajās fotogrāfijās kultivētajam "baltiešu roka" (Artēmija Troicka ieviests apzīmējums) stalto bruņinieku, "nacionālā romantisma, latviskā vīrieša" ideāla tēlam ("inteliģents, izskatīgs, veiksmīgs"), bieži vien bijusi tik stereotipiska, cik nu stereotipiska rokzvaigžņu pārmērību pilnā ikdiena mūsu priekšstatos mēdz būt. (Starp citu, arī šajā ziņā var sazīmēt paralēles starp "Jaunu mēnesi" un "U2" – Bono labdarības, politiskās aktivitātes un grupas propagandētais reliģiski iekrāsotais ideālisms parasti ir aizēnojis basģitārista Ādama Kleitona alkoholisma ligu).

Grāmatai ir vienkārša apļveida kompozīcija – stāsts iesākas un noslēdzas ar tagadni, kurā Ainars Mielavs jau "no tā visa ir labprātīgi aizgājis, uzbūvējis sev apkārt biezu aizsargvalni, no lielpilsētas pārcēlies uz laukiem un izolējis sevi no visa, kas traucē un kavē, kļūdams par savrupnieku, vientuļnieku".

Tagadnes ielogā veidotais vēstījums ir hronoloģiski lineārs (lai gan vietām, šķiet, nepacietības iespaidā autoram ir bijusi vēlme pie kādiem notikumiem aizsteigties priekšlaicīgi). Viss sākas ar Maskavas priekšpilsētā aizritējušo Ainara bērnību, kurā "mamma vienmēr bija atbalstoša un uzskatīja, ka esmu pats smukākais un pats talantīgākais", seko mācības Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, Mākslas akadēmijā, "Poligrāfiķu" diskotēkas, sadarbībā ar Uldi Marhilēviču tapusī dziesmiņa "Nedalāmā" utt. Gan "Jauna mēness" priekšvēsture, gan vēlākie 80.–90. gadu mijas notikumi būs aizraujoša lasāmviela pat tiem, kuriem ansambļa daiļrade varbūt nemaz nav bijusi diez ko tuva, bet kuri tomēr paši šos laikus piedzīvojuši. Tāpat izglītojoša tā varētu būt arī lasītājiem, kas tolaik vēl bija pārāk mazi vai vēl tikai grasījās piedzimt.

Tā kā grāmatas autors pats ir mūziķis un saprot mūzikas tapšanas "virtuvi", ir ļoti interesanti lasīt pasāžas par katra albuma ierakstīšanas procesu, ansambļa skanējuma dzimšanu un attīstību. Studiju darba un tehnisko norišu apraksti ir detalizēti, tomēr saprotami arī nespeciālistam, un tajos, iespējams, pat spilgtāk nekā citās grāmatas sadaļās atspoguļojas "Jauna mēness" laikā notikušās straujās pārmaiņas – visas ansambļa diskogrāfijas garumā notiek vecās, padomju priekšstatos un analogajās tehnoloģijās balstītās skaņu ierakstu veidošanas un miksēšanas kultūras nomaiņa pret jauno (vai jau sen vienīgi importa skaņuplatēs dzirdēto), rietumniecisko skanējumu un drīz vien arī digitālo domāšanu. Un tā vien šķiet, ka ne viena, ne otra pieeja nekad nav bijusi ideāla – ja kāds vēl atceras, pēc "padomju receptes" ierakstītajā un miksētajā pirmajā vinila skaņuplatē "Līvi" piepeši vairs neizklausījās pēc īstas metāla grupas, taču, piemēram, arī jau digitāli ierakstītā "Jauna mēness" albuma "100+1 vēlēšanās" skanējumu Ainars Mielavs Žildes atstāstā paškritiski raksturo kā "mazliet plakanu", lai gan "plate muzikāli ir visraibākā, tā vienlaikus ir arī klausāmākā, varbūt balss miksā varēja būt mazliet skaļāka. Kopumā albums turas kopā".

Gribot negribot par tādu kā grāmatas vadmotīvu kļūst nesasniegtu cerību un nepiepildītu ambīciju tēma. Bija visdažādākās juku jeb revolūcijas laiku un pazīšanos piespēlētas iespējas (kaut vai izdevība vēl pagūt ielēkt padomiski dīvainajā kolhozu un rokgrupu finansiālās simbiozes vilcienā vai videoklipu filmēt uz īstas kinolentes un pēcāk bez lielām grūtībām iedabūt televīzijā), bija spilgta uzvara Sopotas mūzikas festivālā Polijā un tiem laikiem ievērojama naudas balva, bija fanu pulks gan tepat Latvijā, gan pie trimdas latviešiem, un ir vairāki hiti, kas, pārvarot paaudžu robežas, pārvērtušies bezmaz vai folklorā, "tomēr gaidītie starptautiskie panākumi, atzinība ārpus Latvijas, kādu iedomātu mūzikas producentu, izdevēju interese, uzaicinājumi doties turnejā, piedāvājumi parakstīt līgumu neseko [..]". Jānis Žilde secina, ka "būtībā tā bija greizo spoguļu karaļvalsts ne tikai mūzikā, bet visās kultūras jomās". Tūdaļ pēc šķietamiem starptautiskiem panākumiem grupas dalībnieki jau atkal bija spiesti iegrimt cīņā par eksistenci, kas nozīmēja iesaistīties darbā sietspiedes darbnīcā, importēt lietotas automašīnas no Vācijas vai pat, ja vien pareizi atceros, kādreizējam galvenajam Rīgas skaņuplašu veikalam piegādāt pirātiski pavairotus grupas "Swans" un izdevniecības "4AD" ierakstus.

Pēc šī secinājuma Žilde īsi pārstāsta atgadījumu ar Detroitas mūziķi Siksto Rodrigesu, kas, pats sev nezinot, bija kļuvis par lielu slavenību Dienvidāfrikā (šim stāstam veltīta filma "Searching for Sugar Man"), tomēr nedz šis piemērs, nedz fakts, ka ansambļi "Boney-M" vai "Status Quo" Latvijā, iespējams, ir daudz populārāki par Džimiju Hendriksu, "Jauna mēness" stāstu itin nekā nepapildina un neko labāk saprast nepalīdz. Nav taču tā, ka, pašiem nezinot, "Jauns mēness" būtu kļuvis par, piemēram, populārāko grupu Pitkērna salās vai kur citur. Un tāpēc es uzskatu, ka žanriski – ja vien pieturamies pie žanru nošķīruma, kāds tika ieviests Senajā Grieķijā, – šī grāmata būtu uzskatāma par traģēdiju. Traģēdiju, kas vistiešākajā veidā dzimusi no Luksemburgas radio, "BBC" krievu dienestā skanējušajā Sevas Novgorodceva raidījumā, no Jura Lapinska pavairotajām lentēm un vēl visur kur reiz saklausītās mūzikas gara.

Populāro biogrāfiju žanrs latviešu literatūrā ir samērā mazattīstīts. Grūti iznīdējamu nospiedumu uz to atstājusi vēl 90. gadu sākumā iekoptā mode par biogrāfiju uzskatīt bezmaz vai jebkuru diktofonā ierakstītu, atšifrētu un grāmatas formātā izdotu vēstījumu. Biogrāfiju rakstīšana ir laikietilpīgs un līdz ar to arī dārgs vaļasprieks. Laimīgā kārtā Jānim Žildem, kā redzams no iznākuma, nekur nav bijis jāsteidzas, un ir tapusi noteiktam, daudziem lasītājiem nozīmīgam, taču vēl arvien mazaprakstītam laika posmam un šo laika posmu iemiesojušam ansamblim veltīta nopietna grāmata.

Tas nenozīmē, ka tajā nebūtu arī pa trūkumam – vienuviet vārda "prototips" nozīme, šķiet, sajaukta ar "kopiju", nav īstas skaidrības, kāpēc daža par personiskāku uzskatīta informācija no pamatteksta izstumta zemsvītras piezīmēs, tāpat mulsinoši var būt viena avota dažādos laikos stāstītā citējumi cits pakaļ citam un bez autora komentāriem, pēdiņās likti citāti bez skaidri norādītiem runātājiem, kā arī dažviet sastopamās ne pārāk veiklās iespējamo dialogu rekonstrukcijas. Jā, un kas tā par lipīgu modi latviešu dokumentālajā rakstniecībā par pagātnes notikumiem runāt tagadnes formā?

Lai vai kā, uzreiz pēc grāmatas izlasīšanas sagribējās uzmanīgi noklausīties vecos "Jauna mēness" ierakstus. Kur pēc šķiršanās pazudusi reiz Oškalnu stacijā pirktā "Jauna mēness" plate, nu jau man vairs nav ne jausmas, bet kasešu magnetofona mājās vispār sen jau vairs nav – tāpat kā tikai kasetē izdotās un veikalā "Forums" reiz nopirktās albuma "Show in the Mirror" kasetes. Lai gan var jau būt, ka "par vēlu šajā ballē ir atgriezties", kā Ainars dziedāja dziesmā "Nemanot".

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!