Par Dž. Dž. Džilindžera izrādi "Polianna" Liepājas teātrī
Uzzinājis, ka Dž. Dž. Džilindžers Liepājas teātrī sācis darbu pie izrādes bērniem un jauniešiem – "Polianna" –, kas dramaturģes Justīnes Kļavas skatuves versijā radusies pēc komerciāli veiksmīgā, populārā amerikāņu rakstnieces Eleonoras H. Porteres 1913. gadā tapušā romāna "Pollianna" motīviem, atviegloti nopūšos. Pirmkārt, jo ar smaidu atceros 2015. gadā Liepājas teātrī iestudēto "Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus". Šis darbs atmiņā palicis ne tikai ar interesanto skatījumu, pievēršoties Pamātes nepiepildītajām alkām pēc mīlestības, bet arī ar spilgtiem aktieru darbiem. Otrkārt, jo stipri šaubos, ka šī izrāde būs viena no tām, kas papildinās nu jau pagalam apnikt sākušo Džilindžera šablonisko (vienojošais, akcentējošais motīvs – stereotipiski seksīgas, garkājainas dāmas un dzīves nogurdināti, nereti notrulināti kungi) izrāžu klāstu (varbūt nu jau tetraloģiju?), kādas ir, piemēram, Dailes teātra "Bannija Manro nāve" (2017), "Būt Kejai Gondai" (2018), "Lulū" (2018) un Liepājas teātra "Kleo-Kleo-Kleo-Patra"(2018).
"Poliannas" pirmajos mirkļos rodas bažīgs iespaids par iespējamu infantilismu, jo šai galvenokārt bērnu un jauniešu auditorijai paredzētajai izrādei ir izvēlēta leļļu nama estētika, kurai ir potenciāls raisīt lieku didaktiku un uzmācīgi atgādināt skatītājam, ka šī ir jaunākajai paaudzei paredzēta izrāde. Taču tā nebūt nav, jo patiesībā scenogrāfa Aigara Ozoliņa radītā villas – leļļu nama – fasāde, pie kuras arī notiek lielākā daļa darbību, paspilgtina un ieskicē šī Poliannas stāsta psihoterapeitisko un smalko metaforu pilno vēstījumu, kas lēni, pamatīgi un pat tīri nemanot tiek implicēts skatītājā.
Skatuves proscēnijā atrodas arī mazs leļļu namiņa prototips, kas mīlīgā un nebūt ne bērnišķīgā veidā atgādina, ka šķietami nobriedusī un pārsteidzoši gudrā aktrises Elizabetes Marijas Brantes atveidotā Polianna ir bērns. Šajā villas miniatūrā galvenā varone gluži kā savu domu apcirkņos izspēlē scenārijus un mēģina rast risinājumus ikdienas dzīvē notiekošajam. Šī spēlēšanās mazajā leļļu namiņā ir terapeitiska un palīdz mums daudz labāk iepazīt galveno varoni un citus leļļu nama fiziskos un garīgos iemītniekus un viesus. Mazais namiņš iestudējuma gaitā kalpo par tādu kā Poliannas zemapziņas domnīcu, kurā viņa pati meklē un atrod labākos risinājumus, kā vislabāk izspēlēt viņas mirušā tēva iemācīto "prieka spēli".
Lielisks ir kostīmu mākslinieces Ramonas Barsegjanas darbs. Viņas radītie milzīgie mušu tēli un košie, izteiksmīgie dažādu krāsu kostīmi papildina kopējo atmosfēru, kam raksturīgs patiess dzīvesprieks. Šīs atmosfēras neatņemama sastāvdaļa ir arī krāsu izceļošais, bet ne raibi uzbāzīgais gaismu mākslinieka Klāva Gūtmaņa veikums.
Runājot par Poliannas "prieka spēli", brīnišķīgi ir tas, ka netiek dotas konkrētas atbildes par to, kas tad īsti tā ir un kā to pareizi spēlēt, kādi ir tās noteikumi. Viņa katrai ikdienas dzīves situācijai to atrod pati savā mazajā leļļu namiņā. Skrupulozi skatoties, "prieka spēle" tiek ietērpta jautrā, atskaņu pilnā dziesmiņā, pēc kuras pašķībās izdziedāšanas tiek mainīta Poliannas draugu un paziņu domāšana un pasaules uztvere daudzkārt pozitīvākā virzienā. Šī pašķībā dziedāšana ir mīlīga, un kopējā atmosfēra nemaz nepieprasa šo dziesmu Poliannai nodziedāt tīri. Tās teksts, kuru sarakstījusi Dailes teātra literārā padomniece, teātra zinātniece Evita Mamaja, dāsni tiek piedāvāts izrādes programmiņā, un, pateicoties komponista Kārļa Lāča jestrajam ritmam, jau drīz vien var sākt dziedāt līdzi. Tas ir patiesi sirsnīgi un jauki, jo liek izrādes nobeigumā atskārst, ka patiesībā šī "prieka spēle", kas ietērpta jautrajā dziesmiņā, jau ir mūsu katra prāta nostūros. Tās dziedāšanas brīžos aktieri ļaujas mūzikas ritmos ietērptām horeogrāfes Lindas Kalniņas veidotajām gana amizantajām kustībām.
Drīz vien rodas jautājums: "Kas ir mana "prieka spēle"?" Ļaujoties ikdienas dzīves straujajam un dažkārt drūmajam ritējumam, mēs to nereti nepamanām. Polianna gan romānā, gan lugā nenoliedzami ir veidota kā brīnumbērns. Kā gan ir iespējams, ka viens naivs, bet gudrs skuķēns spēj uzmundrināt noskumušos un caur atsevišķiem naratīviem, satiekoties ar katru no varoņiem individuāli, likt viņiem priecāties? Spēlējoties un naivi jokojoties, lēni un nemanot rodas šīs darba pamatīgums.
Pamatīgums un atbildība lielā apjomā gulstas tieši uz jau minētās titullomas atveidotājas Elizabetes Marijas Brantes pleciem, kura patiesi ir kā radīta debijai titullomā (viņas iepriekšējā – Irasas – loma Dž. Dž. Džilindžera izrādē "Kleo-Kleo-Kleo-Patra" ir absolūti dekoratīva, butaforiska, sīka, un aktrisi "apēd" Ramonas Barsegjanas krāšņais kostīms) uz Liepājas teātra skatuves, liekot pievērt acis uz aktrises brīžam grūti tveramo dikciju.
Ne tikai aktrises meitenīgie sejas vaibsti, bet arī plastika un balss tembrs veiksmīgi iemieso Poliannu, gluži kā tikko no grāmatas izkāpušu. Šīs lomas uzticēšana gados jaunajai, Bornmutas Mākslas universitāti (Arts University Bournemouth) beigušajai Brantei ieskicē jau medijos piesaukto nepieciešamību pēc jauniem aktieriem, "jaunām asinīm" Liepājas teātra trupā. Tas ir patīkami, līdzīgi kā Elzas Gaujas parādīšanās Adelas lomā Viestura Meikšāna veidotajā izrādē "Bernardas Albas nams" (2018); šīs abas jaunās aktrises raisa svaigāku un vērīgāku skatījumu uz sevi jau pārliecinoši pierādījušajiem Liepājas teātrī strādājošajiem aktieriem.
Pēc tēva zaudēšanas Polianna nonāk pie Signes Dancītes atveidotās krustmātes Pollijas. Dancītes Pollija līdzinās vēsai, bēdu nomāktai, šķietami neiejūtīgai ledus karalienei, kuras namā valda stingrība. Tomēr krustmātei Pollijai to nevar pārmest, jo viņa ir šķietami pārliecināta par sava viedokļa un rīcības pareizību un taisnīgumu. Krustmātes Pollijas vēsais, metāliskais, karalienes cienīgais balss tonis gan šķiet jau kaut kur labi dzirdēts. Varbūt tas šajā izrādē atbalsojies no viņas pēdējās Ēģiptes valdnieces Kleopatras lomas. Taču daudz patīkamākas pārmaiņas Signes Dancītes iemiesotajā tēlā ir otrajā cēlienā, kad pēc Poliannas traģiskā negadījuma Pollijā atmostas dvēseles dzīlēs dusošā empātija, siltums un sirsnība pret viņas aizgādībā nonākušo krustmeitu. Vienā acumirklī mainās Pollijas ķermeņa valoda – tā vairs nav tik statiska.
Daži tēli ir īpaši izceļami – Sigitas Jevgļevskas Snovas kundze ar Ramonas Barsegjanas radītajiem putniem uz galvas ir nepateicīga un agresīva dāma, kuru kaitina Poliannas prāta veiklība. Jevgļevskas vizuālais tēls un spēles stils atsauc atmiņā kādu citu spilgtu tēlu – velsiešu aktrises Pemas Ferisas atveidoto Agatu Trančbulu amerikāņu režisora, aktiera Denija Devito režisētajā filmā "Matilde" (1996).
Patīkami pārsteidzošs nabadzīgā klaidoņa tēlā bez liekas sava sociālā stāvokļa stigmatizēšanas ir Mārtiņa Kalitas Džimmijs Bīns. Kalita nelielajā, bet spoži nospēlētajā lomā, izmantojot vieglu un neuzbāzīgu grotesku, ir mazs un nelaimīgs puišelis ar lielu sirdi un vēlmi tikt mīlētam. Lai gan sākotnēji viņš intuitīvi izvairās no Poliannas vēlmes viņu iepriecināt, ir absolūti jaušamas alkas pēc atzinības un iespējas tikt novērtētam.
Aizraujoši ir vērot depresīvo, mūždien raudošo un sērojošo Tārbelas kundzi (Anda Albuže), vientuļnieku Pendltonu (Kaspars Gods), untumaino un ne sevišķi attapīgo Pendltona kalponi Noru (Ilze Jura), mācītāju – pašnāvnieku Fordu (Armands Kaušelis), kura parādīšanās otrā cēliena ainā izraisa līdzās sēdošo māmiņu sašutuma pilnus čukstus, jo mācītājs Fords sien mezglu virvē un taisās pakārties. Nedaudz plakātiskāki un ne gluži vienotā ansamblī spēlējoši, taču naratīvu būtiski papildinoši un nebūt ne lieki tēli ir drūmais Toms (Leons Leščinskis), iztapīgā Millija (Karīna Tatarinova) un Poliannas labā roka – gādīgā Nensija (Samira Adgezalova).
Dzīvespriecīgā, dažādiem tēliem un to raksturiem bagātīgā, neatslābstošā un tai pašā laikā neuzbāzīgā ritmā Dž. Dž. Džilindžers ir radījis kolosālu Liepājas teātra repertuāra papildinājumu. "Polianna" ļoti paspilgtina un mums atgādina jau zināmo faktu, ka šis režisors ir neparedzams, un šaubos, ka viņu jebkādā veidā varētu būt ierobežojusi darba tapšana ""Latvijas skolas somas" satura radīšanas" programmas ietvaros. Izrāde ir pilna ar ainām, kas aicina uz neviltotu līdzpārdzīvojumu – tā raisa ja ne jautras, tad vismaz siltas izjūtas. Lai gan skaidri jaušams skaudrais vēstījums, skumt nebūt nav par ko. Ja var pamatoti pavīpsnāt par Džilindžera "garkājaino dāmu" izrādēm, tad mākslinieka veidotās bērnu un jauniešu izrādes (kuras patiesībā būtu iesakāmas jebkura vecuma skatītāju auditorijai) ir vērts nepalaist garām.
0