Svens Nūrdkvists
"Kad Finduss bija maziņš un pazudis"1
No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane
Liels un mazs, 2010
Zviedrijā, Vācijā un citās valstīs večuks Petsons un viņa runājošais kaķītis, kas valkā strīpainas bikses, jau labu laiku ir varen slaveni, lai gan viņi abi dzīvo mazā lauku saimniecībā, kopā ar vistām, kas prot tikai kladzināt. Slavens kļuvis arī mākslinieks un rakstnieks Svens Nūrdkvists (Sven Nordkvist), lai gan arī viņš ir kautrīgs nomaļnieks un allaž pats brīnās par savu grāmatu panākumiem.
Petsona namiņš ir maza, droša pasaule ar lādzīgu vectētiņu, kas rūpējas par kaķīti, aizkustinoši cenšas tikt galā ar saimniecību, draudzīgi sadzīvo ar dabu, kaimiņiem un autora fantāzijas radītiem dzīvnieciņiem. Šad tad viņi sarīko mazus svētkus, kas reizēm pārvēršas lielos piedzīvojumos.
Šeit varat izlasīt, kā īsti Petsons tika pie sava kaķīša. Ja gribat zināt arī to, kā Finduss pazuda un vai viņam izdevās atrasties, jāmeklē grāmata "Kad Finduss bija maziņš un pazudis" bibliotēkās, bet otru latviski tulkoto Svena Nūrdkvista grāmatu – "Petsona Ziemassvētku ciemiņi" – vēl var uziet arī grāmatnīcās.
Reiz bija večuks, ko sauca Petsons. Viņš dzīvoja laukos, nelielā mājiņā, un viņam klājās gandrīz tik labi, cik labi vien tādam večukam var klāties. Vienīgais sliktums bija tas, ka dažreiz viņš jutās vientuļš. Petsonam gan bija daži kaimiņi, ar kuriem varēja parunāties, ja radās tāda vajadzība, bet kaimiņiem jau bija sava dzīve.
Un vēl viņam bija vistas – no tām vismaz bija kaut kāda sabiedrība. Bet vistas bija tik nesakarīgas. Te uzreiz – kad viņš ar tām runājās – tās vienkārši aizskrēja prom, jo kāda bija atradusi tārpu vai ko citu. Nekādas nopietnākas sarunas tā arī neveidojās. Kad iestājās tumsa un vistas bija devušās pie miera, mazajā mājiņā bieži vien bija tukšs un kluss. Pārņēma sajūta, ka dzīvē vairs nav nekā jauka.
Kādu dienu no kaimiņu mājas ciemos atnāca Brita Andersone, lai mazliet parunātos. Viņa bija paņēmusi līdzi smalkmaizītes, un kopā ar Petsonu lapenē padzēra kafiju. Tomēr pats viņš neko daudz nerunāja. Brita Andersone saprata, ka Petsons nav priecīgs.
– Tev vajadzētu apņemt sievu, kas tevi mazliet uzmundrinātu, – viņa sacīja.
– Nē, – Petsons novilka. – Tad jau man to sen būtu vajadzējis izdarīt. Nu esmu par vecu. Esmu pieradis pats tikt ar visu galā. Tas būtu par daudz – sievišķis mājās. Nē... man nevienu nevajag...
– Tev taču nav pat kaķa.
– Jā, – Petsons noteica un ilgi domāja. – Kaķis jau lielu troksni netaisa. To varbūt man vajadzētu...
Nākamajā nedēļā Brita Andersone atnāca atkal. Tagad viņai rokās bija kartona kaste.
– Te tev būs vismaz kāda sabiedrība, – viņa noteica un sniedza kasti Petsonam.
– Kas tur ir? – večuks jautāja, lasīdams uzrakstu. – Te rakstīts “FINDUS. Zaļie zirnīši”*. Tie ņaud.
Viņš atvēra kasti, un tur – uz zaļi rūtaina auduma gabaliņa – stāvēja kaķēns.
Tas lūkojās Petsonam acīs un ņaudēja.
– Sveiks, Findus, zaļie zirnīši, – sacīja Petsons, un viņu pārņēma sajūta, it kā viņš vasaras rītā paceltu uzvelkamos aizkarus, un iekšā ieplūstu saules stari. – Mani sauc Petsons, un šī ir mana virtuve. Ja vēlēsies, tagad tu te dzīvosi. Vai gribi kafiju?
– Viņš nedzer kafiju, – teica Brita Andersone. – Viņam vajag pienu. Un gan jau viņš ēdīs arī kaut ko citu.
– Arī kaut ko citu... – Petsons izklaidīgi atkārtoja, aizņemts ar kaķi. Viņš izcēla to ārā – tam pietika vietas viņa plaukstā. Petsons pabikstīja kaķēna pūkaino kažoku un Finduss, iecirtis nagus pirkstā, viņam iekoda.
– Ui, viņš kož, – Petsons pasmaidīja un ļāva, lai kaķēns darbojas.
Tad Petsons bažīgi paskatījās uz vecenīti Andersoni.
– Vai viņš neilgosies pēc savas mammas?
– Varbūt dažas dienas, bet pēc tam aizmirsīs. Tu rūpēsies par viņu un būsi viņa jaunā mamma.
– Mamma... – Petsons muļķīgi noteica un laimīgs nolūkojās uz kaķēnu, kas atkal koda. – Ai!
Tagad Petsonam dienas kļuva daudz vieglākas. Māja vairs nebija tukša. Finduss varēja dzīvoties pa virtuvi un, kad Petsons gāja ārā skaldīt malku vai rušināties dārzā, durvis večuks aizvēra ciet.
“Kādu brīdi jau viņš varēs palikt viens,” Petsons nodomāja. Tas taču zināms, ka kaķi var dzīvoties vieni.
“Bet varbūt man vajadzētu iet iekšā un iedzert kādu tasi kafijas?”
Nekad vēl viņš nebija dzēris tik daudz kafijas kā tolaik.
Petsons bija dabūjis kādu, ar kuru parunāties – kādu, kurš neskrēja vis prom un piepeši nesāka kladzināt. Petsons runāja tik daudz, kā nebija runājis vēl nekad. Viņš stāstīja par savu bērnību, par govīm, kuras bija pazinis, par to, kā aug kartupeļi; jā, par visu, kas iešāvās prātā. Viņam gan bija mazliet žēl, ka Finduss neko nespēj pateikt – viņš tikai ņaudēja. Petsons domāja: ja es pietiekami daudz runāšu, varbūt arī viņš iemācīsies.
Katru vakaru viņš kaķim lasīja priekšā pasakas. Nuja, daudz jau to pasaku nemaz nebija. Kāds raksts avīzē par jaunu kombainu vai stāsts nedēļas žurnālā par iemīlējušos medmāsu, vai kāds apraksts par zobratiem un svirām izgudrojumu grāmatā, kas Petsonam bija mājās. Bet Finduss klusi sēdēja viņam uz ceļgaliem un klausījās, un skatījās bildes, ja tādas bija.
Te kādu dienu, kad viņi sēdēja un pētīja žurnālu “Gada ritumā”, Finduss nostājās atšķirtā žurnāla vidū un ilgi aplūkoja bildē kādu klaunu, kam bija platas svītrainas bikses.
– Tādas bikses es arī gribu, – Finduss sacīja.
Petsons iepleta acis uz viņu. Tie bija pirmie vārdi, ko kaķis bija pateicis.
– Tad tev tādas būs, – večuks noteica. – Es tūdaļ pat pašūšu tev bikses.
Ņemdams ārā šūšanas piederumu kasti, viņš laimīgi smaidīja.
Kādu kaķi viņš bija dabūjis!
Gāja dienas un gāja nedēļas. Finduss auga aizvien lielāks. Tagad viņš pats jau skraidīja apkārt savā nodabā. Kad abiem vajadzēja aiziet kaut kur tālāk – piemēram, līdz pat galdnieka skabūzim –, kaķis sēdēja Petsonam uz pleca. Finduss visur gribēja būt klāt. Viņš runāja bez mitas. Kluso, tukšo māju piepildīja čalas un skraidīšana.
Katru rītu Finduss modināja Petsonu, uzlēkdams viņam virsū vai saspiezdams viņa degunu, vai arī cīkstēdamies ar viņa kājas īkšķi. Tādu rītu, kad večuks labprātāk būtu gribējis uzvilkt segu pāri galvai un nozust, vairs nebija. Tikai domas par to, ka būtu jādzīvo atkal gluži vienam, skumdināja viņu, tāpēc tās viņš žigli atvairīja. Un kāpēc gan lai viņš par to domātu, redzēdams, kā mazais kaķis lielajās biksēs lēkā viņam pa vēderu un sauc: “Petson, mosties! Rotaļāsimies!”?
* FINDUS ir konservu un saldētās pārtikas zīmols, kas radies Zviedrijā. Šis nosaukums veidots no vārdiem Fruit Industries (dārzeņu ražošana – angļu v.).
PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"
0