Par grāmatām
06.10.2021

Kad dzeja ir noriebusies jeb traģikomiskais pavērsiens

Komentē
0

Par Arvja Vigula dzejas krājumu "Blusu cirks" (izdevniecība "Neputns", 2021).

2019. gada maijā "Punctum" festivāla ietvaros notika dzejas vakars, kurā citu vidū uzstājās latviešu dzejnieks Arvis Viguls un igauņu dzejnieks fs. Gaidas pirms pasākuma vedināja domāt, ka fs būs tas, kurš ar savu lakonisko izteiksmi un grotesko ironiju sasmīdinās publiku. Tomēr patiesībā lielākais galma āksts (labā nozīmē) izrādījās Viguls – viņa lasītie dzejoļi krasi atšķīrās no iepriekš dzirdētajiem autora tekstiem, tāpēc pārsteidza, kā tie pēkšņi uzrunā ar asprātību, sprēgā un vieglu roku apietas ar kontrastiem un paradoksiem, kamēr fs paliek ēnā kā pārāk nopietns un norūpējies sociālās realitātes kritiķis. Sākumā vēl varēja šķist, ka tā ir vien anomālija vai eksperiments, bet tagad, kad lasījumā izskanējušie un vairāki citi līdzīgā poētikā ieturētie pēdējo četru gadu laikā tapušie Vigula dzejoļi apkopoti krājumā "Blusu cirks", var droši runāt par nenoliedzamu un apzinātu pavērsienu dzejnieka līdzšinējo grāmatu stāstā. Tas ir pavērsiens, kas atkāpjas no tās augstā modernisma estētikas, kas dominēja "Grāmatā" ("Orbīta", 2018), nosliecoties par labu vienkāršākai poētikai, sižetiskumam, absurdam, groteskai, ironijai, humoram un sirreālisma ietekmē tapušiem aprakstiem par neticamiem savādu personāžu dzīves gadījumiem (vīrs ar spuldzītes striķīti ausī (11. lpp.), zēns ar agrāko laiku telefona ciparu ripu uz vēdera (23. lpp.) u.tml.). Kopumā to varētu dēvēt par traģikomisko pavērsienu Vigula jaunradē (jo ikviena veiksmīga komēdija, uzlūkota no citas perspektīvas, atklāj traģismu), un šim pavērsienam ir gan ieguvumi, gan zaudējumi.

Pirmkārt, izmaiņas nolasāmas pamatelementos, ar kuriem autors strādā, – metaforas un salīdzinājuma vietā nākusi personifikācija. Ja agrākajos krājumos dominēja transtrēmeriski tropi, kas redzīgi pielīdzināja fiziskās pasaules reālijas citām konkrētām parādībām – tādām, kas uzreiz piešķir jaunas nozīmes sākotnējam salīdzināmajam –, tad tagad autors mērc pirkstus lietu cilvēciskošanā. Krājumā daudzviet apkārtējā vide kļūst antropomorfa vai pat dievišķota ("Galds pakasa vēderu" (28. lpp.), "brauc tramvajs, / luncinādams asti" (33. lpp.), "logs – / šis paparaci" (35. lpp.), "taburete mātīte" (37. lpp.), "putekļu un matu kušķis [..] pūkainais eņģelis" (43. lpp.), "Reiz dzīvoja asinis" (57. lpp.)). Līdz ar to – zaudēts ir tas, ko Viguls līdz šim darījis vislabāk: ideālās proporcijās sabalansējis metaforiku, kas rada atmiņā paliekošas ainas un izsaka jauna un laikmetā neiederīga vīrieša pasaules uztveri. Tomēr, otrkārt, nekur nav pazudusi dzejnieka spēja pārliecinoši sakārtot dzejas krājumu – arī "Blusu cirkā" struktūra ir pārdomāta, katrā nodaļā apvienojot ne vien tematiski saistītus darbus, bet arī tādus, kas stilistiski saspēlējas. Tāpat joprojām aktuāli ir autoru iepriekš interesējušie motīvi – nāve, mīlestība, iepriekšējo paaudžu atstātais kultūras mantojums. Šie atslēgvārdi ceļo no grāmatas uz grāmatu, tikai jaunākajā tie ietērpti dzejoļos, kas tapināti citiem paņēmieniem.

Par iespējamiem cēloņiem šim pavērsienam poētikā iespējams spekulēt – varbūt tā ir likumsakarība, kas izseko noteiktai laika līnijai, sākoties augstā modernisma estētikā un turpinoties 20. gs. 60. gadu Amerikas dzejas tradīcijās. Varbūt tas ir nākamais solis pēc vētrainās jaunības – nosvērtāks, atturīgāks, nobriedušāks tonis. Bet varbūt autoram vienkārši noriebies viss, ko stereotipiski saista ar dzeju, – jūtelība, poētismi, fokuss uz "es" un "mans", subjektivitāti. Piemēram, par to liecina grāmatas ironiskās atsauces pašai uz sevi ("(skat. Viguls A. "Blusu cirks",/ Neputns, 2021, 55. lpp.)" (42. lpp.)) vai nodaļas nosaukums "Istabas dievi", kas nemanāmi norāda uz Vigula pirmās grāmatas nosaukumu), kā arī nodaļas, kuru nosaukumi parodē "sevis" un "paša" atklāsmi dzejā ("Tu pats" un "Nedaudz par mani pašu"). Viguls nav tik kareivīgi noskaņots pret romantizēto dzejas izpratni, cik, piemēram, antidzejas meistars Nikanors Parra (Nicanor Parra, 1914–2018), bet zināma pretenzija uz nepoēziju noteikti ir nolasāma – enciklopēdiju leksika, vietumis sausā izteiksme, saltā tonalitāte, ar kādu tēlota jūtu un dziņu pasaule. Pat tie personāži, kas pārdzīvo vissāpīgāko izmisumu, badu vai zaudējumu, tiek aprakstīti kārtīgās četrrindēs bez atskaņām, ieslodzīti līdzīga garuma rindās, kas ar vēsu prātu atstāsta baisas ainas, it kā tā būtu ikdienišķa rutīna.

Vigula forma, protams, ir nevainojama – esot aktīvam atdzejotājam, frāzes tīrība dzejniekam noteikti ir būtiska, kas arī redzams konceptuāli konsekventajā kvartu lietojumā – viss krājums rakstīts šajā it kā vispierastākajā dzejas vienībā – latviskajā, tautasdziesmām tuvajā četrrindē (par kuru savulaik smējās Guntars Godiņš) –, bet to vēstījums kontrastē ar formu un drīzāk atsauc atmiņā Viktora Peļevina "Kukaiņu dzīvi" nekā izskaistinātus mākslinieciskās izteiksmes kruzuļus. Barokālie panti ar garajām rindām piestāv pusaudžu maksimālismam, un acīmredzot autoram  licies, ka turpināt tādos rakstīt ir neiespējami – pat perversi vai neadekvāti, tas ir piegājiens, kas sevi Vigula jaunradē izsmēlis (vismaz pagaidām). Un ir jāpiekrīt – vairs nevar rakstīt tāpat kā "Istabā" (2009, "1/4 Satori"), jo šī emocionālā vārīšanās un hiperbolu spazmatiskā gārgšana visdrīzāk neatbilst nedz autora, nedz, manuprāt, arī lasītāju šībrīža laikmeta izjūtai. Tā vietā nācis šis tēlainības destilāts – slieksme pāris rindās radīt maksimāli precīzu tēlu, kas vienlaikus funkcionētu gan kā pašvērtība, gan komentētu dzejas valodas robežas.

Tomēr, lai arī kā es censtos pamatot "Blusu cirka" atšķirību no iepriekšējām grāmatām, man nākas atzīt, ka visiedarbīgākie dzejoļi šajā darbā man tomēr šķiet tieši tie, kuri savā stilistikā tuvāki "Grāmatas" vai "5:00" ("Mansards", 2012) estētikai ("Asiņojošā istaba" (28. lpp.), "Pagalmā" (32. lpp.), "Dzejnieka darbistaba" (33. lpp.), "Marīna, septiņdesmitie gadi" (34. lpp.), "Koks" (56. lpp.)). Iespējams, Vigula jaunais stils laupījis spontanitāti, kas bija raksturīga agrākajiem darbiem, – stingrā forma paredz ne vien patīkamu ritmu un izstrādātu iekšējo dramaturģiju, bet arī iegrožo visu, kas izriet no grūti apvaldāmas, bet talantīgam cilvēkam piemītošas iedvesmas jundas. Citiem vārdiem sakot, man tomēr pietrūkst agrākā Vigula, respektīvi, viņa agrākā dzejas "es" – mazliet aristokrātiskā nolādētā dzejnieka, kas klimst pa aptumšotām šķērsielām lietū, grabinot pēdējos centus, lai piezvanītu bijušajai draudzenei, dzer ar Aleksandra Čaka rēgu puspagrabiņos un raksta metaforām piebārstītus pantus par piespļaudīto Rīgu vai Prāgu. Viguls meistarīgi raksta trāpīgas metaforas, tāpēc, iespējams, arī tie dzejoļi, kas atkāpjas no kopējā "Blusu cirka" uzstādījuma sižetiski izstāstīt kādu neticamu scenāriju un tā vietā primāri operē ar spilgtiem tropiem, man rādās lielākie teksta baudas avoti.

Izmaiņas gan nozīmē, ka šo grāmatu nevar vērtēt pēc tām pašām mērauklām, kas tika piemērotas agrākajām. Vigula "Blusu cirku", ļoti iespējams, ietekmējuši amerikāņu dzejnieki, kas 20. gs. 60. un 70. gados attīstīja rakstības manieri, kurā ikdienišķais apvienojas ar pārsteidzošo. Piemēram, Džeimss Teits (James Tate, 1943–2015) un Rasels Edsons (Russell Edson, 1935–2014), – sevišķi otrais, kura dzejproza kļuva par paraugu tālākajām paaudzēm. Līdzība ir klaja, ja noliek blakus, piemēram, Edsona dzejoli "Let Us Consider" un kādu no Vigula pantiem. Pirmā rindkopa Edsona tekstā (manā atdzejojumā): "Lai apsveram zemnieku, kurš padarīja savu salmu cepuri par savu mīļoto; vai veco sievieti, kas padarīja slotu par savu dēlu; vai jauno sievieti, kas uzstādīja sev uzdevumu nokasīt pašas ēnu no sienas…" Tikmēr "Blusu cirkā" kāds Vigula dzejas "es" "saprata, / ka patiesībā visu mūžu / gribējis būt par zāģi" (21. lpp.), kamēr kāds cits "mēģina apskaut / istabas kailās sienas, / viņš meklē, kur ir to ausis" (35. lpp.), un vēl cits "jau ir iestūķējis sev mutē, / ar milzīgām pūlēm iebāzis sev mutē visu dūri" (68. lpp.). Kopīgās iezīmes iet tālāk par vienkāršu līdzību paņēmienos (ķermeņa metamorfozes, orālā tipāža izcelšana), proti, Vigulu ar amerikāņiem saista jūtība pret realitāti, kurā pierastais patiesībā slēpj atbaidošo, bīstamo, sāpīgo. Vigula jaunie dzejoļi, no kuriem daļu tikpat labi varētu raksturot arī kā "fabulas bez morāles", sniedzas īstenībai zem ādas, lai parādītu, cik tā patiesībā ir nejēdzīga vai – citos gadījumos – šokējoša. Tā daudzviet lietots vienkāršais kontrasta princips, kur it kā neticamais pasniegts kā norma.

Varbūt Vigula turpmākā rakstība attīstīsies kādā vēl vairāk izbrīnošā galējībā, līdz kulminēs ar radikāli konceptuālu rakstību (kuras elementi parādās jau "Blusu cirkā", piemēram, kaķa Žižeka rakstītajos dzejoļos). Bet varbūt jaunā formā atgriezīsies agrākā estētika, kurai, manuprāt, piemita lielāka vitalitāte. Varbūt nākamais solis, kā liecina nesenās publikācijas, ir proza? Jebkurā gadījumā notiek pārmaiņas, un Viguls, kas iemantoja atzinību ar nopietniem dzejoļiem, nu kļuvis par džokeru latviešu dzejas kāršu kavā, melanholiju nomainījusi rotaļa. "Pārmaiņām, bez šaubām, bija jānāk, / un katrs tām pielāgojas, kā prot," (30. lpp.) raksta dzejnieks, ne tikai komentējot šī dzejoļa ietvaros izaugušo "jauno kaulu", bet arī norādot uz plašākām pārmaiņām savā jaunradē. Viguls pielāgojies, vēl vairāk izkopjot un attīrot formu, bet atsakoties no tās darbīgās enerģijas, kas padarīja viņa pirmās trīs grāmatas daudzreiz pārlasāmas. Tomēr "Blusu cirks" ir vērtīgs kā sevis mistificēšanas paraugs, kurā šķietami personiskie dzejoļi, kas izliekas, ka pilnībā satuvina biogrāfisko "es" ar dzejas "es", pastāv līdzās pavisam atsvešinātām vārsmām par fantastiskām izdarībām un nereālām būtnēm. Literāro tīklojumu, ko vērpj krājums, noteikti būs interesanti pētīt nākotnes literatūrzinātniekiem, jo tas ne tikai vienkārši atsaucas uz citām grāmatām vai stilizē noteiktus spalvasbrāļus (kā tas tika darīts "Grāmatā"), bet piešķir citātam vēl vienu slāni, komentējot pašu citēšanas veidošanos. Tie ir citāti par citātiem, proti, kad šķiet, ka esam uzrakstījuši svarīgu dzejoli, nāk laiks, kas atklāj, ka to pašu pirms mums rakstījis kāds cits, un tad nekas cits neatliek, kā par literāru notikumu padarīt nevis sākotnēji iecerēto dzejoli, bet pašu sakritības faktu (piemēram, dzejoļi "Komentāri: Ks. Viljaurrutija "Rozes noktirne"" (41. lpp.), "Apsēstais" (80. lpp.) un "Jānis Tomašs" (82. lpp.)). Tādējādi šis ir arī izdevums par jauna dzejnieka pieaugšanu, kuras laikā, paplašinoties redzeslaukam, sašaurinās iespējas. Varētu teikt, ka "Blusu cirks" ir Vigula atbilde uz viņa paša kādā agrākā dzejolī uzdoto jautājumu: "Vai ir dzīve pēc jaunības?" Ir. Un tā ir smieklīga un reizē arī skumja, un dažreiz mazliet garlaicīga.

Tēmas

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) ir latviešu dzejnieks un kritiķis. Izdevis divus dzejas krājumus – “Strops” (“Neputns”, 2020), par kuru saņēmis Dzejas dienu balvu un Ojāra Vācieša literāro prēmiju, un “Jaunīb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!