Foto: "Unsplash"
 
Sleja
02.08.2022

Kā un kāpēc es lasu bērnam

Komentē
2

Kad grūti iejusties jaunā bērnudārzā, no rīta nāk miegs un žēl šķirties no vecākiem, bet audzinātāja pārmet, ka neproti ģērbties; kad līdzpaņemtos Zaķi un Ēzeli neatļauj ņemt gultā abus, bet liek izvēlēties tikai vienu, nesaprotot, ka viņi ir kopā; kad viss vakars mājās ir pagājis vienos kašķos, ir tik labi pirms miega noklausīties stāstu par audzinātāju – robotu, kas vēderā cep ābolkūku, par pavāru, kas liek ēdamtantei pašai apēst zupu, vai par radiatora-cilvēkēdāja demontēšanu. Kad iekrātie darbi šķiet neizdarāmi, turklāt tajos nemitīgi iejaucas ģimenes locekļi; kad ik dienas klāt nāk jaunas rūpes, bet ārpusmājas izklaide un socializēšanās ir ilgstoši nepieejama; kad spriedzes dēļ esi gatava plēst traukus un kad iepriekšējās raizes vairs neliekas būtiskas, jo sācies karš un tu visu dienu satraukti lasi ziņas, mazliet iekšējas stabilitātes iespējams iegūt, vakarā izlasot bērnam, ka visiem igauņiem kopīgi ir… puņķi vai par kakājošu dīvānu – degunradzi, kas apēd nātres.

Manam jaunākajam dēlam drīz būs pieci gadi, un četrus no tiem es viņam katru vakaru lasu. Vispirms bija "Bikibuki", drīz vien arī lielākas dzejas grāmatas, [1] tad pamazām nāca klāt proza – interesanti, ka vispirms, jau divarpus gadu vecumā, viņam patika Pepija, pasakas tikai pēc tam. Protams, iecienītas bija arī bilžu grāmatas ar maziem, izkaisītiem tekstiņiem, par kuriem nekad nesaprotu, kādā secībā tie jālasa. Šādas dažāda sarežģītības līmeņa izglītojošas grāmatas ir ļoti labas, lai ar bērnu parunātos. Dēlam patika ieviest pašizdomātus rituālus, formulēt izteikumus – bieži diezgan absurdus – un atkārtot tos katru reizi. Viņa rituāli joprojām ir gari un sarežģīti, un es visu laiku neuzkrītoši cenšos tos vienkāršot. Personiski mans mīļākais laika pavadīšanas veids pirms gulētiešanas ir lasīt viņam grāmatas ar tradicionāli izkārtotu tekstu – bērnu dzeju un prozu. Tādā gadījumā šis laiks ir kvalitatīvs pat tad, ja man negribas runāties un lasu automātiski, bet manas domas kaut kur aizklīst. Tomēr ļoti bieži kopīgi baudītā literatūra iepriecina arī mani.

Lasīju arī vecākajiem bērniem, kas tagad jau ir pieauguši, lai gan tolaik šis pienākums bija mazliet vieglāks, jo to palīdzēja pildīt mani vecāki. Reiz – mans paps jau kādu laiku bija miris – bērni runāja par to, ka skolā bijusi jāzina pasaka par zalkša līgavu, un meita, tobrīd pusaudze, nicīgi nošņācās – man to [vectēvs] Imants jau bērnudārzā izlasīja! Tobrīd gandrīz apraudājos, bet pēc jaunākā dēla piedzimšanas sapratu, ka tagad tas būs jādara pašiem. Un mēs darām. Tie ir reti izņēmuma gadījumi, parasti prombūtnes dēļ, kad es vai vīrs neesam dēlam pirms miega palasījuši – vispirms apmēram četrdesmit minūtes viens no mums, tad otrs.

Ar pasakām nav nemaz tik viegli – tajās ir daudz nesaprotamu vārdu, īpaši latviešu tautas pasakās. Dažos izdevumos tie ir paskaidroti, bet lielākoties ne. Dažus nesaprotu arī es. Tomēr dēls klausās. Apmēram kopš triju gadu vecuma viņš bieži pieprasa definēt vārdus, kurus nesaprot – taču, ja latviešu tautas pasakās lietotajiem vārdiem grūti piemeklēt uzskatāmas reālijas, viņš dažkārt it kā pieņem, ka visu neuztvers, un klausās valodas plūdumu.

Jautrību sagādā dažādas vārdu spēles, fonētiski joki. Milzu prieks un liela smiešanās ir par noteiktiem vārdiem vai izsaucieniem, piemēram, "Blurkš" vai "Umblū, umblū", vai "Šļurpc!". Esmu iemācījusi skandēt dzejoļus ar tīši nepareizām atskaņām, piemēram, "Droši staigāt var pa miestu / Ja tev maize ir ar… gurķi!" Dažādi rakstnieku vai tulkotāju iecienīti vārdi ienāk arī ģimenes ikdienas leksikā, piemēram, "kunkucis". Dēlu sajūsmina, ja pasakas laikā mainu balsi – katrs sivēna vai kazlēna pīkstiens, katrs vilka rēciens vai raganas izteikums ir jāatkārto vismaz trīs reizes (dēlam gribētos vairāk, bet es pēc trešās saku – stop).

Pēdējā laikā iet grūti ar izvēlēšanos. Bērni ir tik konservatīvi! Šogad man nācās krietni nopūlēties, lai pierunātu dēlu paklausīties ne tikai Lindgrēnes Pepiju un Karlsonu vai trīs Kivirehka grāmatas, ko viņš bija iemīļojis iepriekš, bet arī Muminu sēriju un Vinniju Pūku. Reizēm mums gadās apmēram šādi dialogi:

Es (klusi un svinīgi):
– Tētis un sniegs.
Dēls (sašutis):
– Nē!!! (uzvaroši) Tētis – šoferis!

Citreiz viņš pasaka – mani tas neinteresē. Dažkārt arī stāsta vidū. Diezgan nepatīkami, starp citu, ja esat vienojušies lasīt noteiktu skaitu stāstiņu un pašai ļoti gribas pēc tam vēl paskatīties "Netfliksu".

Ilgtermiņa atalgojums par to visu ir plašs vārdu krājums, attīstīta valoda, spēja formulēt domu. Nevaru palielīties, ka mani vecākie bērni ārkārtīgi mīlētu literatūru, tomēr viņi joprojām lasa un spēj izteikties. Vecākais dēls disleksijas dēļ iemācījās lasīt vēlu un joprojām dara to pavisam lēni, toties, cik zinu, pašlaik lasa paralēli četras dažādas grāmatas. Viņam es lasīju priekšā līdz desmit gadu vecumam – meitai tad bija septiņi, un arī viņa jau lasīja pati. Tagad nožēloju, ka nelasīju abiem skaļi ilgāk. Mierina, ka meita mēdz palūgt konkrētas, turklāt labas grāmatas.

Grūtāk izmērāms atalgojums ir iekšējā brīvība, ko vairo rakstnieka dāsni izmantotā iztēle. Nenoliedzami, arī reālistiskas bērnu grāmatas var būt reizē smieklīgas un aizkustinošas, pat ētiski pamācošas (nesen es apraudājos, kad sava vīra lasījumā klausījos Lindgrēnes nodaļu par to, kā Emīls veda Alfrēdu pie ārsta). Taču pēdējos gados, un, iespējams, tieši Kivirehka trīs bērnu grāmatas lasot un pārlasot, manī ir nobriedusi pārliecība, ka visvajadzīgākās bērniem ir grāmatas, kurās fantāzija savijas ar ikdienišķo, nonākot pie absolūti negaidītiem pavērsieniem un atrisinājumiem, un par kurām man kā pieaugušajai pēc tam sev jājautā – pag, kas tas bija? Tās atbilst maza bērna iekšējai pasaulei, kurā realitāte nav nošķirta no iztēles; tās palīdz pārstrādāt personiskās problēmas un gūt mākslā stiprinājumu – ko nevajadzētu sajaukt ar bēgšanu no realitātes. Iespējams, tieši šīs bēgšanas dēļ tik daudz lasīja iepriekšējās paaudzes, ieskaitot vēl manējo, tā iegūstot, protams, mazliet labāku prasmi pareizi rakstīt, bet ne automātiski spēju brīvi domāt, savienot nesavienojamo. To nevar iegūt no jebkāda labā literārā valodā uzrakstīta teksta. Šaubu gadījumā nekļūdīga izvēle ir visdažādākās tautas un klasiķu pasakas, arī tās, kas pēdējā laikā tiek kritizētas kā nepareizi programmējošas. Talantīgus jaunāku laiku autorus iespējams sajust ilgstošā lasīšanas praksē.

Ir novakars, mans vīrs ir aizvedis dēlu uz jūru, lai es varētu mierīgi uzrakstīt šo sleju. Drīz viņi atbrauks, mēs ēdīsim vakariņas un pēc zobu mazgāšanas dēlam pēc kārtas lasīsim. Kad bērnam garajās brīvdienās ir garlaicīgi, bet vecāki pārguruši nemitīgi izklaidēt un veltīt uzmanību, pārguruši arī no bērnu animācijas filmām un raidījumiem fonā, ir labi pirms miega vienoties, ko lasīsim, un izlasīt to bērnam un sev – pat tad, ja lasi šos vārdus jau trīssimto reizi.

*

Šajā slejā es atsaucos uz šādām konkrētām grāmatām:

Andruss Kivirehks "Kaka un pavasaris", "Karnevāls un kartupeļu salāti", "Ērms un feisbuks",
sērija "Bikibuks",
Astrīda Lindgrēne "Grāmata par Pepiju Garzeķi", "Lennebergas Emīla jaunie nedarbi" un ‘Lennebergas Emīla dzīve rit tālāk", "Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lido atkal",
Ieva Melgalve "Mamma, kas apēda bērnus",
Jākobs Grimms, Vilhelms Grimms "Trīs sivēntiņi", "Vilks un septiņi kazlēni", "Ansītis un Grietiņa",
Daniils Harmss "Ļoti briesmīgs notikums",
Tūve Jānsone "Komēta nāk" u.c. grāmatas par troļļiem Muminiem,
Kārlis Vērdiņš "Tētis".

[1] Par bērnu dzeju plašāk rakstīju pirms diviem gadiem https://www.punctummagazine.lv/2020/10/22/bez-liekulosanas/

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!