Recenzija
02.03.2016

Kā tas bija

Komentē
0

Par Valtera Sīļa izrādi "Svina garša" Latvijas Nacionālajā teātrī

Leģenda vēsta, ka tad, kad pēc privāta Mela Gibsona filmas "Kristus ciešanas" seansa Vatikāna kinozālē iedegta gaisma, Romas pāvests Jānis Pāvils II esot paziņojis: "Tas ir tā, kā tas bija." Šķiet, līdzīgas ticības un entuziasma varā bija nonācis ne viens vien no skatītājiem, kas dažas dienas pēc pirmizrādes apmeklēja pēc Māra Bērziņa romāna "Svina garša" (sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts", apgāds "Dienas grāmata") veidoto režisora Valtera Sīļa dramatizējumu un iestudējumu Latvijas Nacionālajā teātrī. Man gan nav īstas pārliecības, vai tieši šāda atbilde uz neviena un nevienam skaļi neuzdotu jautājumu būtu galvenā vēsturisku filmu, romānu vai teātra iestudējumu sūtība, un pārsvarā tajās reizēs, kad man kāds par to vaicājis vai arī pašam gadījies padomāt, nostāja bijusi drīzāk noraidoša (un, neliegšos, atbildēt vai domāt par šo problēmu pēdējo dažu gadu laikā ir iznācis visai daudz, galvenokārt pašam sava sērijas "Mēs. Latvija. XX gadsimts" romāna sakarībā).

Interešu konflikts, kas rodas starp rakstnieka vēlmi uzrakstīt savai sirdsapziņai un spējām atbilstošu vai vienkārši labu stāstu un starp savu vai potenciālā lasītāja vēlmi palikt uzticīgam vēsturiskajai "patiesībai" (katrs var izraudzīties šī jēdziena tulkojuma plašumu vai šaurumu pēc saviem ieskatiem), nav nekas jauns. Tā, kā vēl pavisam nesen gadījās izlasīt, ir bijusi arī problēma, kas raizes darījusi jau Ļevam Tolstojam, 1866. gadā gatavojot "Kara un miera" pirmo izdevumu grāmatā. Iecerētais izdevuma ilustrators Mihails Bašilovs rakstniekam bija vaicājis – kā, vai gan aprakstītajā laikā virsniekiem galvā nebija jābūt pūderētai parūkai? Tolstojs bija atbildējis, ka sākotnēji strādājis pie manuskripta ar pārliecību, ka 1805. gadā parūku mode jau bijusi atmesta, taču, kad atklājis, ka tā tomēr nav, nelicies par to ne zinis, Bet, ja jau mākslinieks vēlētos pieturēties pie vēsturiski precīzām uniformu modēm un parūkām, viņš esot gatavs tekstu uzlabot atbilstoši ilustrācijām. Mans risinājums droši vien būtu mēģinājums nekādas sapūderētas parūkas labāk nepieminēt vispār un to esamības vai neesamības iztēlošanos atstāt katra lasītāja paša ziņā, taču es jau neesmu nekāds Tolstojs, lai viņš pats tiek skaidrībā.

Tomēr pati problēma nav nekāds joks, un ar to jāmēģina cīnīties ikvienam autoram, kas cenšas kaut ko pateikt par pagātni, īpaši tādu pagātni, kuru pats nav pieredzējis. Pārāk aizrausies ar šķietami precīzām sadzīves detaļām? Noteikti kaut kur nošausi greizi, un vērīgs lasītājs vai skatītājs atradīs visādus anahronismus. Paļausies uz attiecīgā laikmeta avotiem periodikā vai arhīvos? Riskēsi izklausīties pēc avīžu un dokumentu konspekta. Neliksies par to visu ne zinis? Dabūsi pa ādu par to, ka vispār esi uzdrošinājies izpausties par laiku, no kura itin neko nejēdz.

Arī Mārim Bērziņam, rakstot "Svina garšu", ar šo problēmu būs iznākusi darīšana. Ja vēl romāna iesākumā šķiet, ka viņš kaut kādas drošības pēc pat pārāk cieši cenšas tverties pie vēsturiskos avotos rastiem atbalstiem, mazpamazām viņš pats un viņa romāna varoņi no tiem atkratās brīvi, un romāna noslēgums – lai arī it kā formāli izdomāts, izveidots – nāk pār lasītāja galvu kā pietiekami vēsturiskos notikumos balstīts, tomēr baisi pārsteidzošs un abstrakts vispārinājums. Vārdu sakot, minētās problēmas risinājums var būt vienīgi faķīriska veiklība un žonglēšana, ne mirkli lasītājam neradot aizdomas un nepasakot priekšā par daudz, bet arī nepārspīlējot ar noklusēšanu, lai tas nabags neaizklīst kaut kur un neapmaldās.

Taču tas, ka rakstniekam ar šo problēmu ir izdevies eleganti tikt galā savā romānā, vēl nebūt nenozīmē, ka to vēlreiz un pilnīgi no jauna nebūs jārisina arī tam, kurš grasīsies šo romānu dramatizēt un veidot pēc tā teatrālu uzvedumu. Manuprāt, tā ir lielākā "Svina garšas" iestudējuma nelaime (par to, ka jau pati iecere uz skatuves celt veselu pieklājīga apjoma romānu, tāpat kā pēc "Kara un miera" veidot dažu sēriju TV seriālu, ir pagalam riskants pasākums, laikam nav vērts pat izrunāties).

Režisors un dramatizējuma autors Valters Sīlis izrādes programmiņā iespiestā apcerē raksta: ""Svina garšas" varoņi lielākoties nemēģina izdabāt esošajai varai, taču arī ārprātīgi nepretojas tai. Šīs izrādes varoņiem daudz svarīgāk ir paspēt dzīvot, lai kāds absurds valdītu apkārt. Un dažreiz tiešām gribas aizbēgt no visām nejēdzībām un mierīgi dzīvot pat tad, ja laiks ir tik vājprātīgs."

Par galveno laikmetu maiņas, nejēdzības, jā, arī saiknes ar mūsu laikiem iezīmi ir kļuvis kaut kas, ko jau pēc pirmajām izrādes ainām apzīmēju kā "darbu arhīvā" jeb "darbu bibliotēkas lasītavā" (ik pa laikam tiek izmantotas arī no sāniem izvelkamu grāmatplauktu rindas). Pie galdiem dažbrīd vairāki, citkārt kāds vai neviens no izrādes dalībniekiem "pēta" vēsturiskus dokumentus, attēlus, preses izdevumus (tiek likti lietā materiāli no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Okupācijas muzeja, interneta vietnēm "Periodika.lv" un "Zudusilatvija.lv"), un viņu izpētītais tiek demonstrēts uz ekrāna skatuves fonā. Attēli ir ilustratīvi, virsraksti saprotami, pedāļi griežas, un laiks tiek dzīts uz priekšu, tā teikt, vēja spārniem. Tikmēr priekšplānā romāna varoņiem jāpaspēj dzīvot un izdzīvot. Un droši vien tā tas varētu arī iet, jo vai gan Latvijas teātru skatītāji būtu kā īpaši radināti pie nosacītības – ja jau operu nereti itin labi un pat izcili var baudīt tikai koncertiestudējumā, kāpēc gan pēc līdzīgiem spēles noteikumiem uz skatuves nevarētu celt romānu. Taču tas nav noticis, un ir uzvarējusi vēlme arī ilustratīvi attēlot un tēlot, turklāt ne vienmēr gluži tajās labākajās šo vārdu nozīmēs (brīdī, kad uz skatuves, vicinot plintes un izkliedzot dažus krievu vārdus, izlēca pāris sarkanarmiešu, man šķita, ka tie kaut kādā teleportācijas ceļā uz Nacionālā teātra skatuves nokrituši tieši pēc tam, kad izlēkuši cauri ekrānam operas "Valentīna" iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā un baletā).

Protams, to varētu mēģināt tulkot kā, atvainojos, postmodernu rotaļu – kā nekā, Bērziņa romāna iestudējumu aktieri sāk ar Bērziņa romānu rokās –, tomēr šāds tulkojums prasītu pārvarēt pārāk lielu iekšēju pretestību.

Rezultātā izrāde ir palikusi konspektīva (bez īsinājumiem un izlaidumiem te šā vai tā nevarētu iztikt) un diezgan burtiska pārstāsta līmenī, par kuru droši vien var teikt – jā, romānā tas viss bija (un bija vēl daudz kas cits), bet diez vai "tas ir tā, kā tas bija" aprakstītajā laikā un ar, iespējams, tajā laikā dzīvojušiem ļaudīm, un kur vēl ar mums, kas dzīvo tagad, un tas taču laikam ir pat vēl svarīgāk.

Vai tur varēja sajust svina garšu? Nudien nezinu, jo, iekams tu neesi svinu pagaršojis, tev par to diez vai var būt kāda nojēga; un tāpat – gan jau tāpēc, ka man nekad nav ienācis prātā ķerties pie kāda cita tepat apkārt staigājoša un visu bijāta autora romāna dramatizēšanas, man nav arī ne mazākās jausmas, cik piņķerīgs šāds pasākums varētu izvērsties un ar ko tas draud.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!