Vai zināt, cik ir sekunžu diennaktī? Ja ne, – vai varat to ātri aprēķināt? Ja laika ziņās minēts, ka gaidāms vējš 40 km/h, tad kam gatavoties – vieglai pūsmiņai vai pamatīgai vētrai? Ej nu rēķini. Vai iegaumē.
Skatoties uz 24 stundām diennaktī, 60 minūtēm stundā un tikpat sekundēm minūtē, mani nepamet sajūta, ka šī varētu nebūt labākā iespējamā laika skaitīšanas sistēma.
Labi, arī pašreizējam laika iedalījumam nav ne vainas, kamēr jāveic vienkāršas ikdienišķas darbības – jāsarunā tikšanās, jāplāno dienas režīms vai jāmēģina uzminēt, cik rāda pulkstenis, vadoties pēc saules gaitas pie debesīm. Ja tā būtu bijusi pavisam neērta un neloģiska, tā arī nebūtu ieviesusies. Tātad ir gluži ciešama.
Tomēr ir arī problēmas. Pamēģiniet atcerēties, vai jums pašam, jūsu vai citiem pazīstamiem bērniem bija viegli iemācīties laika skaitīšanu, atpazīt pulksteni ar 12 stundu ciparnīcu, iemācīties, ka stundā ir 60, nevis 12 vai 100 minūtes utt. Cik ērta ir laika saskaitīšana, atņemšana vai pāriešana no vienām laika vienībām uz citām? Galvā vai ar palīglīdzekļiem veicamie aprēķini ir apgrūtinoši un var radīt nevajadzīgus pārpratumus. Varētu pat noteikt, cik lieli ekonomiskie zaudējumi rodas, izmantojot tik sarežģītu sistēmu un neizbēgami laiku pa laikam kļūdoties.
Laika pamata mērvienība ir sekunde, bet diennaktī ir 86 400 sekunžu. Nav diez ko ērti un pašsaprotami, vai ne?
Diennakts iedalījums 12 stundās pastāv kopš aizlaikiem. Tās izgudrotājs nav zināms, tomēr racionāli šķiet pieņemt, ka tas ir veidojies pēc analoģijas ar apmēram 12 mēness cikliem gada laikā. Interesanti, ka senajiem ēģiptiešiem, no kuru laika skaitīšanas acīmredzot mūsdienu sistēma ir atvasināta, sākotnēji nav bijis noteikts stingrs stundas garums. Tā ir bijusi nekas vairāk par daļskaitli, kura garumu viņi mainījuši atbilstoši dienas un nakts ilguma attiecībām dažādos gadalaikos [1] – tātad viena stunda vasaras dienā bija garāka par stundu ziemas dienā. Tikai palēnām, grieķu kultūras uzplaukuma laikā sākot veikt dažādus aprēķinus un ieviešoties mehāniskajām laika mērīšanas ierīcēm, stundas garums nostabilizējās tāds, kādu to mēs zinām šodien. Savukārt pavisam nesenos gadsimtos 12 stundu garas dienas plus 12 stundu garas nakts iedalījums pārtapa par 24 stundu diennakts iedalījumu.
Cita izcelsme ir minūtēm un sekundēm. Stundu sīkākajā iedalījumā ir pamanāma šumeru skaitīšanas sistēmas ietekme, kurā skaitlim 60 ir īpaša nozīme. Tā pieņemšanu, iespējams, ir veicinājusi arī līdzība starp sekunžu skaitu stundā un dienu skaitu gadā.
Lai arī šobrīd gandrīz visā pasaulē lieto tieši šādu diennakts iedalījumu, vēsturiski ir bijusi vieta arī citiem. Piemēram, Ķīnā vēstures avoti ziņo par pavisam atšķirīgām laika skaitīšanas sistēmām, kuras dažādos valsts vēstures periodos ir ieguvušas dažādu popularitāti.
Arī Eiropā ne reizi vien ir bijuši mēģinājumi pāriet uz kādu citu laika skaitīšanas sistēmu. Ap Lielās franču revolūcijas laiku pat diezgan oficiāli Francijā tika ieviesta decimālā laika skaitīšanas sistēma (diennakts iedalīta 10 stundās, katra stunda 100 minūtēs, bet katra minūte 100 sekundēs), kas tomēr nespēja pārliecināt frančus un nekad neguva plašu popularitāti. Jāatzīst, arī man tā šķiet neērta un pārāk būtiski atšķiras no pašreizējās, nesniedzot ikdienas lietotājam noderīgus uzlabojumus. Jā, laiks šādā pulkstenī ir vieglāk nolasāms (cipari vienlaikus norāda gan uz stundām, gan minūtēm), tomēr 10 stundas ir ļoti maz diennakts sadalīšanai un dažādu darbību plānošanai – iedomājieties, janvāra sākumā starp saullēktu un saulrietu būtu tikai nepilnas trīs decimālās stundas, bet ap Lieldienām – piecas (nekas vairāk par "agrs rīts", "rīts", "pusdienlaiks", "pēcpusdiena" un "vakars" nesanāk).
Cita, jau pastāvoša alternatīva ir heksadecimālā sistēma, kuru dažādās desmitgadēs 20. gadsimtā ir izstrādājuši gan Džons Nīstrēms, gan Marks Rodžerss [2]. Viņi piedāvā diennakti iedalīt 16 stundās, bet katru stundu savukārt sīkāk 256 minūtēs, tās tālāk 16 sekundēs (alternatīva versija: 128 minūtes un 128 sekundes) [3].
Nu, 16 jau skan labāk par 10. Bet tās 256 vai 128 minūtes – ko lai iesāk ar tām? Tas nu noteikti nav solis vienkāršošanas un ērtību virzienā. Cilvēki tomēr vēl nav tik ļoti datorizējušies, lai darbības ar heksadecimāliem skaitļiem tik radikālās izpausmēs būtu ērtas.
Protams, ir arī citas, mazāk zināmas sistēmas (ticiet man, tādu ir patiešām daudz). Viena no ievērības cienīgākajām starp tām ir Swatch interneta laiks. To pazīstamais pulksteņu ražotājs ar lielu sabiedrisko attiecību kampaņu ieviesa 1998. gadā kā savu piedāvājumu tobrīd dzimstošajai interneta lietotāju vispasaules komūnai. Būtībā tā ir variācija par 10 stundu diennakti, jo interneta diennakts ir iedalīta 1000 bītos. Savulaik Swatch pat ražoja pulksteņus, kuri blakus pierastajām stundām un minūtēm uzrādīja arī šādu laiku. Nu vairs no piedāvājuma ir atlikusi tikai iespēja Swatch mājaslapā aplūkot pareizu interneta laiku [4].
Gan piedzīvosim vēl kādu mēģinājumu reformēt laika skaitīšanas sistēmu. Iespējams, pienāks diena, kad apputējušo ideju atkal pacels kāds Stīva Džobsa gara radinieks, pārliecinot sabiedrību, ka bez jaunās un īpašās sistēmas tā vairs nespēj dzīvot ne dienu. Varbūt tā būs kāda no aprakstītajām versijām vai uzlabota, bet varbūt arī kāda pavisam cita – ar 25 stundām diennaktī, 20 vai 30. Iespējams, tā tiks sasaistīta ar kādu jaunu laika skaitīšanas vajadzību, kur tā tiks organiski iedzīvināta un vēlāk izplatīsies arī citās jomās. Piemēri jau ir zināmi. Arī kredītkartes vispirms parādījās degvielas uzpildes stacijās, palēnām iegūstot pielietojumu citās jomās. Tagad dzīvi bez tām ir grūti iedomāties.
Diemžēl, atsakoties no 12 un 24 izmantošanas, mēs zaudējam arī vieglās dalīšanas ērtību, kas nāk līdzi. Šie ir vieni no vislabāk dalāmajiem nelielajiem skaitļiem, tie dalās ar 2 (diena/nakts), 3 (darba dienas ilgums, gulēšanas ilgums), 4, 6 un 12. Vai ieguvums atsvērs zaudējumu? Varbūt pietiktu pāriet uz 100 minūtēm stundā un 100 sekundēm minūtē, stundas nemaz neaiztiekot?
Tāpat ir arī skaidrs, ka jaunas sistēmas ieviešana visdrīzāk nenotiks uzreiz, bet prasīs vairākas paaudzes. Metriskā mērvienību sistēma pastāv jau vairāk nekā 200 gadus, bet vēl joprojām nav pieņemta visā pasaulē. Laika skaitīšana sabiedrību skar daudz tiešāk un vairāk nekā jebkura cita mērīšana, tādēļ strauju citas sistēmas pieņemšanu gaidīt ir velti. Iespējams, līdzšinējās reformas ir bijušas neveiksmīgas tāpēc, ka neviena no tām nav skaidri vērsusies pie kādas īpaši ieinteresētas sabiedrības grupas, kura to pieņemtu bez ierunām, bet pēc tam palēnām pierastu arī pārējie. Pie tam šai grupai ir jābūt ar augstu sociālo statusu, lai pārējie vēlētos viņiem līdzināties.
Vēl sarežģītāk ir ar gada iedalījumu mēnešos. Līdzīgi kā pie diennakts iedalījuma, arī gadā esam pieraduši pie dažāda garuma mēnešiem un ar dienu skaitu mēnesī nesakrītošām nedēļas dienām. Tomēr šajā gadījumā ir uzreiz zināms, ka ideālu sistēmu izveidot neizdosies – kā gan lai saprotami un matemātiski ērti sagrupē 364,24 dienas?
[1] Clagett, M. (2004). Ancient Egyptian Science. American Philosophical Society
[2] The Hexclock
[3] De Chardon, C. M. (n.d.). Alternate Clock Designs & Time Systems
0