Recenzija
27.10.2009

Kā pārtrūka A. Vigula krūšukurvi turošās ādas siksnas

Komentē
0

Šajā grāmatā ir tas, ko jūs (mēs) vienmēr esat gribējuši izlasīt, pat nezinot, vai to kāds jau sarakstījis. Augstas raudzes, stipru, skaistu, plosoši skumju dzejoļu pilns krājums, ieturēts Eiropas un Krievijas labākajās dzejas tradīcijās. Visiem, kas saausās pie vārdiem “Brodskis”, “Tarkovskis”, “Šostakovičs”, “Eiropas nekomerciālais kino”, visi, ko moka un uzbudina vaina, ko velk un biedē vienatne, kas no rīta pamodušies kādu brīdi neko neredzošām acīm skatās sienā un blakus guļošo dažkārt izjūt kā ķermeni bez galvas. Kas jau no mazām dienām jūtas veci un noguruši un dažkārt domā, ka ir pārāk sapi*ušies, lai vēl spētu būt laimīgi par vienkāršām lietām. Ja lasītājs turklāt vēl dzer tīru dubulto vai labu sausu sarkanu un nes “savu vārdu kā slimību ielaistu” (60) – vai, ja lasītājs neko no tā visa nedara, bet vismaz domā, ka tas ir skaisti, viņu nepievils Vigula dzeja. Potenciālo Vigula cienītāju loks ietver arī tos, kurus vairāk par meliem un sliktu morāli kaitina klišejas, aptuvenība un provinciālisms: droši varat vērt vaļā, jo nekā tāda grāmatā nav. Katarsi, ko vietām grūti sasniegt sarežģītības dēļ (bet mums jau tieši tas patīk), netraucē ne mazākais stulbums un bezgaumība. Šajā grāmatā esam mēs, un mums tā ir sarakstīta, un mums tā patīk, un iespējams pat, ka mēs to esam arī sarakstījuši. Kas arī ir nopietnākais, ko Arvja Vigula Istabai varētu pārmest.

Jo Istabā nav nekā cita, ko parasti pārmet pirmajām grāmatām. Vigula dzejoļi ir talantīgi, sarežģīti, precīzi, perfekti sakārtoti un labi producēti, un pagatavoti no tādas izejvielas, ko mēs visi dzejā pazīstam un mīlam jau kopš Sudraba laikmeta. Tādēļ vismaz līdz 50. lappusei ir grūti atbildēt uz jautājumu, kas tad ir pats Viguls.

Istaba lieliski der jauno literatūrkritiķu apmācībai un ir viens no retajiem gadījumiem, kad strukturālā analīze nav dzejas zaimošana, jo šī dzeja un tās sakārtojums ir pilnībā apzināti, tur nav vietas nejaušībām. Autors kontrolē visu, ko viņa dzejā kāds varētu atrast, kādēļ par grāmatu ir ļoti grūti uzrakstīt, ja nevēlas pakļauties autora diktētajiem noteikumiem un analizēt to, kā analīze ir jau iepriekš paredzēta un pat vairākkārt veikta „vīrusu” izķeršanai. Tas nenozīmē, ka dzejoļi būtu „sadomāti”. Arī šis iespaids vismaz virspusē ir „izķerts”. Šajā ziņā viņš spēris nopietnu soli uz priekšu, rakstot tikpat sakārtoti, kā, piemēram, Ronalds Briedis, bet pārņemot arī labāko no trakuma pasaules, kas padara dzejoļus nospriegotus un liek izjust daudz patiesu mākslas mirkļu, kad lasītāja sirds atsaucas mākslinieka sirdij.

Struktūra atklājas ne vien grāmatas stingrajā sižetā (četras mirstoša dzejnieka vēstules, katrai no tām pievienota dzejas kopa, kuru temperatūra pieaaug, pieņemoties spēkā diloņa drudzim un tā murgiem – vai arī slimības gaitas apgriezts spogulis, kas sākas no miršanas, bet beidzas ar slimības sākumu?). Katrā dzejas kopā ir atrodami arī šifri – gan moto, gan atkārtojoties vairākos dzejoļos, piemēram, „lielo ciešanu meistars” (68), vai kā vispārinājumi nodaļas sākumā („pamesto rotaļlietu valstība” (6)).

Grāmatas pirmajās nodaļās risinās liriskā varoņa izdzišana. „Dienas, kas izdeg, atstājot putekļu kārtu uz grāmatām” (15), tur Viguls tēlo vecu, no dzīves nogurušu klasiķi, labi pārbaudītu iziršanas un baiļu metaforu piepildīts – mitrā telpa zem vannas, nodzeltējušas fotogrāfijas, rūsas saēsts pulksteņa ietvars. „Laiks” (piemini dzejolī „laiku” un visi uzreiz tevi ņems nopietni), smagi šūpojot galvu, pausta vecišķa sapratne, par to, ko laiks nodara cilvēka dzīvei (18). Otrajā nodaļā, šo entropiju uzliesmojot izraibina atmiņas par zaudētām kaislībām – dekorētas kā filma par vectēva (10) jaunības balli – darbojas jaunkundze, lauskas, sulaiņi, kaprīzes, vīna glāzes un tualetes galdiņa piederumi – „jaunkundz, jūs drīkstat ņemt atpakaļ acis – šo smieklīgo kaprīzi” (25) – apzināti manierīgā dejas intonācijā, parodētā aristokrātisma poza (labi, ja mūsdienās kāds vēl ar īstu baudu spēj konfrontēt sevi ar Viktorijas laikmeta ideāliem).

Grāmatas pēdējā un daļēji priekšpēdējā nodaļa ir destruktīva mūsdienu jaunieša reālās dzīves istaba – neveselīga un izvairīga dzīvesveida pārkairināto nervu un jutekļu plosīšanās, sievietes, meli, alkohols, citi dzejnieki – „uzlaizu farīna cukuru no viņu krūtīm, sāli no viņu padusēm”(69), „piepisties un laizīties, un laimīgi saritināties kā odzei” (71). Tur beidzot sākas reāla rakstīšana no sirds un pašanalīze – jautājumi par īstumu (44), meliem, tā saukto „latviešu vīrieša” sindromu („nelielu nodevību/ un klusu pretošanos meistars” (68) – izcili!). Grāmatas labākie dzejoļi atklāj dzejnieka vecumam un dzīvesveidam atbilstošu izpratni par sievietēm, mīlestību un dzīvi. Es gribu būt tavs suns (62), Pretošanās (70, izņemot 4. daļu) un Ars poetica (71) vispār ir lieliski, episki sava laikmeta pravieša dzejoļi, kas atsedz ļoti daudz skaudras patiesības – visiem jāizlasa! Obligāti!

Grāmatā notiekošo ačgārno at-vecošanās ceļu var skaidrot arī kā laušanos cauri vecu klasiķu sejām uz savu patiesību. Jo, redzi, mākslinieki var būt divu veidu. Tādi, kas dzimuši “traki”, kurus nesamaitā sabiedrība un izglītības sistēma. Viņu mākslā, ja arī ir kādas problēmas, nekad nav banalitātes un plaģiāta. Un tad ir tie otri, kuru talantam visu dzīvi sāpīgi jālaužas cauri "intelektuāļa", "mākslinieka", "dzejnieka" u.c. sejām uz skaidrību. Šī laušanās parasti izpaužas pārmērīgā informācijas uzņemšanā – nenormāli daudz filmu, mūzikas vai dzejas – kā arī stingrā paškontrolē un dažādās ar prātu izvēlētās gardēdībās. Tas var novest arī pie radošo orgānu paralīzes. Labi, ka ar Vigulu tā nav noticis un viņa dzejoļu grāmata Istaba ir liecība par to, ka ja cilvēkam ir mērķis „kļūt pašam”, ne tikai „rakstīt labus dzejoļus”, viņš ar laiku spēs arī rakstīt labus dzejoļus. Līdz ar to virsraksts “īrētas dvēseles traģēdija” (49), ko gribēju likt sākumā, paliek neizmantots, jo Istaba beidzas labi.

Ļoti laba stīga grāmatā ir – pat nezinu, kā to nosaukt – jaunradītie starprealitāšu savienojuma punkti, kas ir mūsu dzejas tradīcijā mīlēta un citēta parādība. Tas ir reizē intelektuāls un intuitīvs domas lēciens, kas kustina lasītāja sirdi un prātu. „Mums jātop par putekļu kārtu ap sevi un nevis par serdi” (27); „viņš pats atkal un atkal nodzēš apveidus ķermenim,/ kas meklē ceļu viņam blakus” (45) „vai šī pilsēta ir izdomāta vien tādēļ, lai tu tajā bezgalīgi attālinātos no manis?” (50), „kā es varēju nemanīt, kā tu izklīsti starp sīkām lietām” (51), „atļaujiet paņemt kādu nieciņu no jums,/ kaut vai šo pašu matu lenti/ vai ķemmi/ tāpat kā mēs savācam/ tukšus gliemežvākus no jūras” (35) un „ļauj, lai pulkstenis rāpjas augšup pa sienām, ar rādītājiem/ turoties pie manas kurlās un netīrās dzīvības” (63), kas atklāj lielu domātāja potenciālu, ticu un ceru, ka tas pieņemsies spēkā un paplašināsies, bez visa pastāvošā bezcerības un miesas zūdības apstrādājot arī citas idejas. Dažkārt konstrukcijas tomēr kļūst pārlieku sarežģītas, neatšķetināmas un rada aizdomas, ka tie ir tikai vārdi, aiz kuriem nekā nav. Nezinu, kādēļ dažus autorus, kā Pujātu vai Raupu, bezsakars rotā, bet citus – posta. Laikam bezsakaram ir jābūt tīru murgu produktam un to nav iespējams labi atdarināt. Arvja spēcīgā puse ir prāta augļi – precizitāte, lakonisms un sakars. Nesapratu, piemēram, „kustības, tāpat kā klusuma pamatā/ pastāv iespēja uzķerties atspulga lamatās” (28), „tas, ko vecums izstumj ārpus dzīves, meklē ceļu atpakaļ,/ šķeļot ķieģeļus”; „jūra mums aiz muguras pamazām sažūst/ par maigu un skumīgu laikmetu/ mehāniskajiem putniem” (12); „kauslapu aizvējš nodzēstās lustrās” (13); „troksnis, kas, kodolam ar čaulu saskaroties, zarojas telpā bronhu koka formā” (16) un viss dzejolis „medicīnas muzejs”. Vismazāk sapratu citādi ļoti skaistā 17. lappuses dzejoļa beigas „bērns nolaižas spazmās”, bet, protams, šādi runājot, riskēju uzrauties uz kaut kā tāda, kam ir tikai autoram vienam zināma nozīme vai ko citi lasītāji saprot.

Galvenokārt, vēlējos teikt, ka Viguls ir, būs, labs dzejnieks, kad līdz galam noticēs tam, ka viņa dzīve, ja to vērtē no dzejas viedokļa, nebūt nav sliktāka par, piemēram, Brodska, Majakovska vai Raupa dzīvi un ka viņa personiskās problēmas nav nestilīgākas par vecu, garlaikotu vīru problēmām ar putekļiem un laiku. Pirmajā grāmatā kopā ar visu labo ir mazliet par daudz „īrētu dvēseļu”, viegli izsekojamo ietekmju, lai neteiktu rupjāk. Cerams, ka otrajā grāmatā caur skaisto vārdu vairogu vīdošā fragmentārā patiesība kļūs tikpat stipra kā tās forma, nē, otrajā grāmatā vairs noteikti nebūs šo krūšukurvi turošo ādas siksnu (71), jo tās taču pārtrūka jau pirmās grāmatas beigās.

Tēmas

Agnese Krivade

Agnese Krivade ir dzejniece un performanču māksliniece, kas strādā ar tekstu, kustību un somatiku. Interesējas par domāšanas un kustības attiecībām, tic pārmaiņām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!