Redzējumi
18.04.2005

Kā pareizi gulēt pie (no)slīpēta ķīniešu kino

Komentē
0
Saglabā

Kādam no starptautiski atzītajiem teātra režijas ģēnijiem reiz vaicāja, kādēļ viņu vienmēr var redzēt aizmigušu savu ne mazāk ģeniālo kolēģu radīto izrāžu laikā. Kuluāros tika baumots, un, jāpiebilst, ne bez pamata, ka pat, vērojot Ņekrošus darbu no Maskavas Lielā teātra prezidenta ložas, režisors esot bijis nomodā vien minūtes piecas - pa divām ar pusi katra cēliena sākumā. Atbildē slavenais skatuves pavēlnieks paskaidroja, ka, pirmkārt, laba daudz nevajag, un, izbaudot kaut vai to pašu Ņekrošu, viņam esot pieticis vien ar 5 minūtēm iespaidīgā vizuālā baudījuma, lai pilnībā piepildītos, sasniegtu intelektuālās un emocionālās baudas virsotnes un tad ar mierīgu sirdi kā bērniņš iemigtu uz mīkstajiem karaliskās ložas krēslu polsterējumiem. Kā saka, kam ir acis, tas redz un saprot uzreiz, no pusvārda, bet kas nerubī, tam var kaut vai visu dienu bērt teātra pērles priekšā, un tāpat nekas neko nekur nepavilks. Otrām kārtām, mūslaiku trauksmju un nemiera pārpilnajā laikā māksliniekam tas esot pat tāds kā kompliments - ja ar savu veikumu izdodas baiļu un fobiju pārņemot skatītāju nomierināt un iemidzināt. Vēl vairāk: tā ir augstākā pilotāža - ar mākslu vien pārsist visas miljarddolāru miega un trankvilizācijas līdzekļu industrijas piedāvātās iespējas. Precizitātes labad gan jāpiebilst, ka režisors kā trešo iemeslu minēja ārkārtīgo nogurumu no savu šedevru radīšanas, bet tas šoreiz nav būtiski, tādēļ ņemsim vērā tikai pirmos divus argumentus.

Mazliet tālāk uz austrumu pusi dzīvo un ražīgi darbojas vēl viens režisūras meistars ar nedaudz dzeltenu ādu, ieslīpām acīm, bet visādā citādā ziņā tikpat apdāvināts, kā viņa augstāk minētie amata brāļi. Zināmās aprindās viņš ir pazīstams kā lielais Ķīnas kinematogrāfijas talants, cerība un, ja ne gluži ģēnijs, tad supertalants jau nu noteikti. Dzeltenais “kinošņiks” uz baltā kinoteātra ekrāna zem saviem parakstās darbiem kā Kar-Vai Vongs, un mums nav nekāda iemesla šaubīties, ka tieši tā viņš arī ir ticis saukts no bērna kājas savā dzimtajā, smieklīgo cilvēku vārdu dēļ jau izsenis bēdīgo slavu ieguvušajā Ķīnas zemē.

Nesen uz kino “Rīga” ekrāna sāka demonstrēt Vonga filmu “2046”, kura jau iepriekšminētajās zināmajās aprindās kļuva ne gluži par sensāciju, bet tādu kā patiesas kinobaudas izraisītāju. Par filmu plaši runāts netiek, kuluāri arī klusē, bet apmeklējumu skaits ir ražīgs, un intelektuālā un estētiskā bauda rodas dziļi iekšā katrā skatītājā, lai nosēstos mīksti kā “xanax”, izgulsnējoties pa svarīgākajiem smadzeņu kino-laba un kino-slikta atzīšanas centriem.

Patiesi, liekot roku uz sirds, varam teikt - šaurās ačeles ir radījušas vēl vienu kino estētikas meistardarbu. Ja gribam būt mazliet nerātni, tad piebildīsim, ka šis nebūt ne pirmo gadu uz ekrāniem un zināmo aprindu prātos figurējošais Ķīniešu kinoestētisms ir novests līdz absurdam un sava neizbēgamā atražošanās procesa sākumfāzei. Bet varam arī paklusēt, kādas + /- 5 min. pavērot ekrānu, kas principā ir pietiekami, lai sajustu sevī tās satraucošās trīsas, kuras pārņem cilvēcisko ķermeni tūliņ pēc estētiska baudījuma saņemšanas, un tad maigi atgulties kinoteātra pufīgajā un mīkstajā krēslā, aizvērt acis, liegajām gaismu spēlēm glāstot nogurušos plakstus, un... iemigt. Jā, tieši tā - iemigt, šī vārda vistiešākajā nozīmē. Iemigt, izrādot cieņu filmas radītājam, un, izzāģējot vēl vienu mazu robiņu zarā, uz kura paši sēžam, proti, farmakoloģijas industrijā - ietaupīt pa tabletītei uz mākslas radītā nomiedža rēķina.

Ak, cēlā estētika, cik gan tu esi iemidzinoša! Vai kristietība būtu varējusi turēt savus sekotājus pusnomoda stāvoklī, liekot tiem neredzēt to, ko nevajag, un to, kā pietrūkst - piesapņot klāt, ja nebūtu šīs dižās baznīcu, mītu un kulta pasākumu estetizācijas? Vai tad sengrieķi būtu varējuši legalizēt savu vēlmi mīlēties ar maziem puikiņiem, ja paši pirms tam nebūtu jauna vīrieša ķermeni uzcēluši līdz estētisma mākslas Olimpa virsotnei? Estetizācija, šis vilks avju ietērpā, ir bīstams process. Rases estetizācija noveda pie Aušvices, sievietes un vīrieša mīlestības estetizācija pie tām briesmīgajām romantisma perioda gleznām, savukārtm padarot estētiskas lētas sāpes un depresijas, tikām pie Placebo un Dzelzs Vilka.

Tātad, skatoties filmu “2046”, kas neapšaubāmi ir estētisms vienā no savām augstākajām formām, proti, kinemotogrāfiskais estētisms, mūs var pārņemt miegs, un, iespējams, mēs pat iemigsim. Kā jau iepriekš noskaidrojām, pats par sevi iemigšanas fakts nav nekas peļams. Tieši otrādi, pat apsveicama darbība augstākminēto iemeslu dēļ. Taču, vai mēs, starp kuriem, būsim atklāti, atrodas zināmo aprindu dalībnieki, un kuri mēdz visam sev pašiem saprotamajam, tuvajam vai vismaz vajadzīgajam piekabināt klāt vārdu domājošs (kino, cilvēciņš, raksts un tml.) drīkst ļauties estētikas valdzinošajai trankvilizācijai? Atbilde ir skaļš un viennozīmīgs NĒ!!!

Pēc filmas apmeklējuma mani ilgi un dikti nomocīja jautājums - kādēļ šis te dzeltenais vīriņš mēģināja gan tiešā, gan pārnesta nozīmē iemidzināt mani un pārējo auditoriju. Jūs varbūt jautāsiet, kādēļ šādas domas, un vai tik te netiek mazliet pārspīlēts? Arī uz šo jautājumu atbilde ir vēl skaļāks un vēl viennozīmīgāks Nē! Izskaidrojums tam ir pavisam vienkāršs, proti, pateicoties dažiem noslēpumainā likteņa pavērsieniem, man piemīt tas, kā lielākajai auditorijas daļai trūkst, un ko nemaz tik vienkārši nevar iegūt, bet, kas ir absolūti nepieciešams, lai saprastu un uztvertu šo filmu tieši tā, kāda tā ir patiesībā, līdz ar visā visumā, kā beigās noskaidrosim, šausminošo vēsti, kuru tā mums nes. Šis Tas ir cieša, intīma un ilgstoša saskarsme ar pašiem ķīniešiem - autentiskiem šķībacaiņiem no Pekinas, Bejingas un citiem Ķīnas rajoniem, ķīniski runājošiem, ķīniešu ēdienus ēdošiem un ķīniski domājošiem, maziem un pēc sejas piemīlīgiem, matiem melniem, taisniem un plāniem, ādu bālu un tvirtu, kura, sasniedzot brieduma gadus, strauji sačokurojas un kļūst līdzīga pergamentam, ļoti ātri, skaļi un nesaprotamām skaņām komunicējošiem, ar spraudziņām acu vietā, pēc dabas tīrīgiem, tomēr ar specifisku smaku un nekādas rietumu kultūras tradīcijas nepazīstošiem dzelteniem velniem. Filmas veidotāji un, atļaušos bilst, ne tikai kinoļaudis, bet, kā mēs aiznākamajā rindkopā redzēsim, arī pavisam citu, augstāku sfēru darboņi izspēlē savas lielās kārtis tieši uz faktu, ka mums, saprātīgajiem rietumu cilvēkiem, nekādas īstas saskares ar ķīniešiem un viņu tā saucamo kultūru nav bijis. Tādēļ, pēc viņu kalkulējumiem, mums kā skatītājiem ir jātic tam, kas tik maigi un liegi iedarbojas uz mūsu labākajās rietumu tradīcijās koptajām kino garšas kārpiņām! Un šeit uz skatuves parādās šī raksta autors, ķīniešu patiesās sejas un ieražu pazinējs, un kā Staņislavskis spalgi iekliedzas: Ņeverju!!!

(Lai man nevarētu pārmest faktu sagrozīšanu, precizēšu - kliegšana notika vairāk tā kā metaforiski šī raksta autora prātā. Pats ķermenis uz to brīdi bija ieslīdzis protesta nomiedzī.)

Iemesls, kādēļ radās šāda pretreakcija, ir meklējams tajā apstāklī, ka tas, ko redzēju attēlotu uz ekrāna, nekādīgi nesaistījās ar manis paša pieredzi reālajā dzīvē. Ne kustības, ne runas veids, ne domas lidojums, pat ne ēšanas, dzeršanas, smaidīšanas un raudāšanas ne tuvu nelīdzinājās redzētajam ķīniešu apmetnes vietās Krievijas līdzenumos un austrumu tuksnešainajos apvidos. Pat ne mūsu Lielās Māsas Amerikas (turpmāk tekstā LMA) Čainataunā, kuras iemītnieki skaitās visvairāk “kulturizējušies”. Vēl vairāk, jāatzīst, ka man ir bijusi tā laime strādāt roku rokā ar pašiem dzeltenajiem pie kāda īsmetrāžas kino projekta teātra lielpilsētā Sankt Pēterburgā. Gatavojoties šim darbiņam, man tika demonstrēti tie ķīniešu t.s. kultūras sasniegumi, kurus par izciliem un ko vērtiem uzskata pati dzeltenā inteleģence - topošie dramaturgi, aktieri, teātra un kino režisori u. tml. Ticiet man, ja jūs šiem visnotaļ cienījamajiem ļaudīm nodemonstrētu filmu “2046”, viņi ne tikai pasmietos par jums, bet guļot i pirst virsū nekautrētos.

Tā nu, sēžot kādā Purčika frizētavā un vērojot, kā kāda straujajiem integrācijas procesiem mazliet iepakaļ palikusi jaunkundze man veido “lauku sievietes stratēģisko kārtojumu uz pilsētas vīrieša galvas”, es domāju: kādēļ ķīniešu režisors ir izveidojis filmu pēc visīstākajiem rietumu standartiem, ar vistipiskāko rietumu aktierspēli, gaismu kārtojumu, dramatiskajiem pavērsieniem, notikumu struktūru utt., noslīpējis līdz perfekcijai kinematogrāfisko estētiku, pārlējis to visu ar nelielu rietumnieka uztverē orientālu mērcīti un pasniedzis to mums, rietumu sabiedrības labākajai daļai, kā patiesu kārumu tveršanai un baudīšanai.

Vai patiesi tik liela mīlestība uz visu rietumniecisko? Iespējams. Jebkurš daudzmaz saprātīgs cilvēks, ja vien tur austrumos tāds gadījumā uzrastos, iemīlētu mūsu un LMA kultūru un censtos visiem spēkiem pakaļ taisīties. Esmu līdz pēdīgai detaļai objektīvs un reālistisks, tādēļ šādu iespēju nenoliedzu. Tomēr, vai tiešām kāds ir gatavs apgalvot, ka tāda valsts kā Ķīna, kur pilnībā centralizēts ir viss kultūras ražošanas aparāts, kur propagandas ministrijas budžets ir lielāks kā lauksaimniecības, kur baltos neieredz principiāli, saucot mūs par „white wrist people” (turpmāk tekstā WWP), sakot: „You WWP think you are better than we yellow wrist people!”, kur mūsu kultūra tiek uzskatīta par kaut ko nekulturālu; un tad nu šī valsts dāsni ziedo pāris miljonu dolāru, lai Vonga kungs uztaisītu filmu mazas saujiņas rietumnieku baudai un labsajūtai, un kuru neviens normāls ķīnietis vispār neuzskatītu pat par TV pārraides vērtu. Ja kāds ir gatavs aizstāvēt šo viedokli, es ieteiktu vēlreiz kārtīgi pārlasīt savu zāļu lietošanas instrukcijas.

Tā domājot, manu uzmanību pievērsa pie frizētavas pavasarīgi zaļos toņos pašrocīgi iekrāsotajām sienām piesprausts reklāmas plakāts. Mērķtiecīgi raugoties kaut kur tālēs zilajās un simulējot domīgu sejas izteiksmi sieviete - unisex un vīrietis ar tādās kā sirmās plēksnītēs sadalītiem un uz pieres uzlīmētiem matiem, nesa man kompānijas L’Oreal saukli “Art et Technologie”. Patiesi, nodomāju pie sevis es, māksla ir tehnoloģija. Šajā gadījumā, Rietumu un LMA iekarošanas tehnoloģija.

Metīsim pie malas emocionālos faktorus un nostāsimies kailu skaitļu un faktu priekšā. Ķīnai ir visstraujāk augošā ekonomika pasaulē. Finansisti visi vienā balsī apgalvo, ka pēc 10 gadiem Ķīna būs ekonomiski visnozīmīgākā valsts pasaulē. No Ķīnas armijas pa gabalu turas ne tikai Krievu, bet, lai kā arī mums to negribētos dzirdēt, arī mūsu LMA bruņotie spēki. Ķīnas eksports 100kārtīgi (!) pārspēj importu. Galu galā, ja visi ķīnieši vienā stundā un vienā minūtē piecirstu ar kāju pie zemes, tad mūsu planēta novirzītos no savas ass par tik lielu attāluma vienību, ka ar to pietiktu, lai nomazgātu ar visām parpalām gan Krieviju, gan Āfriku un Austrāliju, gan arī LMA .

Neskatoties uz šādiem vērā ņemamiem panākumiem ekonomiskajā un militārajā frontē pie sevis mājās, nevienam nav noslēpums, ka Ķīnas valdībai pietiek cilvēkresursu, ko nosūtīt uz pilnīgi visām citām pasaules valstīm. Daudzums, kurš tur ierodas, ir proporcionāls valsts nozīmīgumam attīstīto valstu vidū, ar tendenci pieaugt visos virzienos. Tā, piem., ja LMA pirmajā gadā dzīvo 10 tūkst. cilvēkvienību, bet pie mums 10, tad pēc gada LMA jau baros 100 tūkst., bet mēs 100. Un kā jūs domājat, kādēļ tādā pilsētā kā Rīga ir nepieciešami tik daudz Ķīniešu restorāni? Viela pārdomām, kā saka…

Ir vēl viens fakts, kuru nedrīkst atstāt bez ievērības. To var novērot ikvienā vietā, kur vien ir apmetušies ķīnieši, kas tagad ir burtiski visur, un to atzīst arī tie daži dzeltenie, kuri ir apmācīti kaut cik pieklājīgi komunicēt ar mums. Ķīnieši ir vismarginālākā rase. Tam pamats meklējams gan viņu t.s. kultūrā, gan saskares problēmās, gan psihes īpatnībās. Vadoties pēc principa, ka visi baltie domā sevi esam ar kaut ko labākus esam par viņiem, ķīnieši izjūt labi slēptu nepatiku pret visu, kas kustas un ir balts, savukārt dievina mūsu LMA izstrādāto tirdzniecībā balstīto domāšanas sistēmu. Viņu absolūto nevēlēšanos iekļauties to cilvēku vidū, pie kuriem viesos viņi ir ieradušies un spēcīgu māniju dzīvot tikai starp savējiem un tikai ķīniskā vidē pierāda t.s. Čainatauna. Ne pie vienas citas rases šāds fenomens nav novērojams. Ikkatrā vietā, kur ierodas vairāk par 2 ķīniešiem, tiek likts pamats Čainataunai. Šādas Ķīniešu pilsētiņas ir jau gandrīz visās rietumu pasaules metropolēs, un daudz un dažādos mazāknozīmīgos miestiņos. „Vai kāds pierādījums vēl varētu būt stiprāks par šo?” vaicāju sev es.

Un vai kāds vēl domā, ka šie maniakāli marginālie radījumi ir radījuši kinofilmu tikai tādēļ, lai sniegtu mums estētisko baudījumu, kādu paši nav spējīgi sajust? Vai kāds vēl pat domās pieļauj iespēju, ka Ķīnas valdība, kura nesen atteicās vispār ielaist savas valsts apgrozībā LMA dolārus un kurai ir absolūta kontrole pār televīziju un internetu, tāpat vien dāvā rietumu pasaulei tieši mums veidotu filmu vairāku miljonu dolāru vērtībā, radītu pēc mūsu patikšanas un līdzības?! Varbūt kāds iebildīs, teikdams: jā, bet kā tad ar mākslu? Esi reāls, saku es, Ķīna nu galīgi nav tā valsts, kura nodarbojas ar mākslu priekš mākslas. Jātiek taču vienreiz prom no tā provinciālā romantisma un jāatzīst vienreiz par visām reizēm, ka māksla vienmēr ir ierocis kaut kādā cīņā - lai tā būtu pašam ar sevi vai pret pa ielām klaiņojošu, gandžu savilkušos agresīvu krievu baru, strelka ar mākslu nozīmē mahaču pa īstam. Viss ir nesaraujami saistīts ar politiku, lai kā arī daži to vēlētos neredzēt vai izliktos nemanām.

Un tātad, svarīgākais - kāds tam visam sakars ar filmu “2046”? Vistiešākais! Kamēr ekonomiskajās un militārajās frontēs strādā visizcilākie tehnologi, radīdami brīnumus un šedevrus vērtspapīru biržās un uz Nepālas robežām tieši šāda pat tehnoloģija tiek izmantota informācijas (lasi, propagandas) jomā. Būsim atklāti, mūsu priekšstati par ķīniešiem nav visai glaimojoši. Skaidrs, ka Ķīnas valdībai ir jāmaina mūsu attieksme, lai baltās masas nesāktu protestēt, redzot kā dzeltenās, runājot tēlos un līdzībās, sēj rīsus uz mūsu trotuāra. Un lai uzrunātu plašākas masas, kuras galu galā tad arī būs tie īstie potenciālie dzelteno sitēji, vispirms ir jāiesēj pa rīsu sēklai inteliģences vidū.

Izmantojot visas līdz perfekcijai apgūtās rietumos un LMA izstrādātās, par bargu naudu labākajās skolās apgūtās kinematogrāfijas prasmes, tiek radīti zināmi priekšstati par ķīniešiem un viņu t.s. kultūru, izturēšanos, paradumiem un tml. Lieki atgādināt, ka ne tikai maldīgi, bet vispār totāli pretēji patiesībai. Secinājumus izdariet paši, jo raksta autors ir pamatīgi noguris un dosies pelnītā sedatīvā trankvilizācijā neiroleptiķu mērcītē. Vien piebildīšu, snaudiet, ja miegs nāk, tikai neļaujieties estētikai sevi iemidzināt, jo tie, kuri tā vēlas jūs anestezēt ar līdz perfekcijai noslīpētu estētiku, var pielavīties no mugurpuses, kamēr jūs gulēsiet vaļējām acīm maigo, mīksti liego un valgo sārto toņu klāto ekrānu priekšā.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!