Redzējumi
02.10.2007

Kā nodrošināt savam bērnam veiksmīga rakstnieka karjeru

Komentē
0

Jūnija trešās svētdienas rīts. Dažās pasaules valstīs (Šveicē, Francijā, Nīderlandē u.c.) to pazīst un atzīmē kā Tēva dienu - tāda kā Māmiņas dienas alternatīva, ieviesta 20.gs. sākumā, lai atzīmētu arī vīriešu kārtas ieguldījumu bērnu izaudzināšanā.

Lielbritānijā šis ieguldījums tradicionāli tiek sumināts, pasniedzot pie brokastīm nelielu dāvanu, kas nereti ir grāmata.

Līdz šim Tēva dienas risinājās klusi un nemanāmi, neizraisot lieku ažiotāžu ne ģimenēs, ne sabiedrībā. Britu tēvi atplēsa dāvanas iepakojumu, izrādīja īsu, bet skaļu sajūsmu par DaVinči kodu, Ilustrēto futbola vēsturi, Jautrām atziņām lietainām dienām vai kādu tamlīdzīgu nekaitīgu literatūru, un pievērsās nopietnākām lietām. Aizmirstot par Tēva dienu līdz nākamajam gadam. Un par uzdāvināto grāmatu arī.

Tikai ne 2007.gada vasarā.

Padomājiet paši - ja jūsu nepilngadīgā atvase par vispiemērotāko dāvanu Tēva dienā ir uzskatījusi grāmatu ar nosaukumu Lūdzu, tēti, nē! (Please, Daddy, No!), kurai uz vāka ir mazs, blonds puisītis ar asarām izmisušajās acīs un apakšvirsraksts - Nodots zēns (A boy betrayed), tas varētu izraisīt šādas tādas pārdomas. Tēva dienā savus bērnu audzināšanas paņēmienus nācās pārdomāt vairākiem simtiem tūkstošu ģimenes galvu visā Lielbritānijā. Tieši tik daudz minētās grāmatas eksemplāru tika pārdoti jūnija otrajā un trešajā nedēļā.

Pavisam nopietni. Lūdzu, tēti, nē! jūnija sākumā iekļuva bestselleru topa desmitniekā, bet mēneša trešajā nedēļā tā bija Apvienotajā Karalistē vispārdotākā grāmata dokumentālās prozas žanrā. Kopvērtējumā Lūdzu, tēti, nē! ieņēma žilbinošo trešo vietu.

Vispārējam pasaki to ar grāmatu noskaņojumam operatīvi pieslēdzās arī grāmatu tirgotāji. Ja jums Tēvu dienas priekšvakarā sagadītos apmeklēt kādu no WHSmith tirgotavām, tad pie pašas ieejas jūs sagaidītu viens no tiem īpašajiem kartona stendiem, kādus lielveikalos mēdz uzsliet, tuvojoties Ziemassvētkiem, Halovīniem u.c. atzīmējamām dienām, lai pircēji ātri un efektīvi varētu tikt pie attiecīgo svētku atribūtiem. Virs stenda krāsains uzraksts līksmi mudināja: Iepriecini savu tēti Tēva dienā! Un zem tā simtiem rozīgu grāmatu priekšiņas, simtiem mazu, izmisušu puisēnu fotogrāfijas un simtiem lūgumu tētim tā vairs nedarīt. Un, protams, piezīme: Īpašais Tēvu dienas piedāvājums - tikai 6.99 £.

Lētā gala gigantisko lielveikalu tīkls ASDA spēra soli vēl tālāk. Pilnībā attaisnojot savu saukli: More For You For Less, šie veikali piedāvāja tēti iepriecināt nevis ar vienu, bet divām grāmatām uzreiz. Pērkot Lūdzu, tēti, nē! par īpašo cenu, komplektā līdzi nāca Uzdejo savam tētiņam! (Dance for Your Daddy!). Šo grāmatu ir vērts izcelt kaut vai tādēļ, ka tas ir viens no tiem retajiem piemēriem, kad ar nosaukumu izdevies sniegt pilnīgu un skaidru priekšstatu par grāmatas saturu. Kāda ir pirmā doma, kas jums iešaujas prātā, izdzirdot vārdu salikumu uzdejo tētiņam? Jā, tieši par to arī ir grāmata. Atšķirībā no, piemēram, Kapteiņa Granta bērniem vai simtiem citu līdzvērtīgi maldinošu virsrakstu.

Katrā gadījumā, tētiņa komplekts bija visvairāk pārdotā literatūra ASDA tīklā līdz pat Harija Potera nobeiguma pirmizrādei.

Kā secināja kāds no Britu televīzijas pāra Ričarda un Džūdijas sarunu šova viesiem - ja jums izdevies izaudzināt savu bērnu līdz pilngadībai, un viņš ne reizi nav jums pārmetis uzmākšanos vai vardarbību, tad jūs varat būt lepns, apzinoties, ka ar savu vecāku pienākumu esat godam ticis galā. To viņš teica, atzīstot, ka šogad, raisot vaļā savu Tēta dienas dāvanu, viņam nedaudz trīcējušas rokas.

Šis literāri-sociālais fenomens noteikti būs interesants pētījumu temats gan sociologiem, gan psihologiem - grāmata, kas kalpo par objektu noteikta (un diezgan spēcīga) vēstījuma sniegšanai. Turklāt ne grāmatas tekstam, ne saturam šajā gadījumā vairs nav nekādas nozīmes. Tikai nosaukumam un dizainam. Un vēl varbūt apstākļiem, kādos un kam tā pasniegta.

Bet tikpat interesanti būtu apskatīt šos darbus kā literatūru, kura spējusi pievilināt miljoniem lasītāju, un pārdot sevi biogrāfiskiem atstāstiem nepieredzēti milzīgās tirāžās, ierindojot to autorus bagātāko rakstnieku (un vispār - turīgu cilvēku) topa augšgalā. Un tas šobrīd galīgi nav maz. Protams, var smīkņāt par Dena Brauna vai Džoannas Rollingas literārajām dotībām. Tomēr uzrakstīt miljonos pārdodamu grāmatu ir māksla pati par sevi. Atļaušos piebilst, ka tas ir viens no sarežģītākajiem literatūras novirzieniem. To apstiprinās kaut vai pārsteidzoši īsais Lielbritānijas rakstnieku saraksts, kuriem tajā ir izdevies gūt šādus panākumus.

Turklāt, mēģināt atrast šīs literatūras fenomenālo panākumu noslēpumu varētu būt nozīmīgi vēl kāda iemesla dēļ. Uzdejo tētiņam! varbūt arī nav pasaulē labākā grāmata. Tomēr tai ir izdevies panākt kaut ko ļoti nozīmīgu. Kaut ko tādu, uz ko klusībā cer katrs daudzmaz radošā novirziena pārstāvis - galējs alternatīvais vai pilnīgs meinstrīmists, un kā iespējamais trūkums dzen izmisumā katru rakstnieku - gan galīgu iesācēju, gan Rakstnieku savienības atzītu veterānu. LASĪTĀJU INTERESE. Tētiņa komplekta grāmatām ir izdevies radīt un uzturēt savos lasītājos interesi. Tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti daudz. It īpaši Latvijas situācijā, kad vietējā literatūra bieži vien nespēj radīt nekādu interesi par sevi ne tikai tās potenciālajos lasītājos, bet bieži vien arī pašos autoros (paskatieties uz viņu sejām Prozas lasījumu laikā - galējs apnikums un apātisks nogurums ir izteiksmes, ar kurām viņi (nu labi, pārsvarā - viņas) lasa paši savus tekstus).

Paturot prātā šo aspektu, manuprāt, ir vērts apskatīt tētiņa komplektu nedaudz tuvāk.

Tātad - Lūdzu, tēti, nē! ir divās daļās sadalīta kāda Stjuarta Hovarta biogrāfija. Pirmā daļa iepazīstina mūs ar to, ko agrāk mēdza dēvēt tik labskanīgajā un nepelnīti aizmirstajā vārdā par zēnību. Otrajā daļā Stjuarts, kurš tagad ir sasniedzis brieduma gadus, dalās iespaidos par britu tieslietu sistēmu un cietuma ikdienu. Kā var nojaust, kaut kur pa vidam Stjuarts ir izdarījis kaut ko nelabu. Lasītājs uzzina, ka viņš tiek vainots sava patēva nosišanā, ko viņš pats it kā neatceras. Tik daudz intrigai. Tomēr intriga īsti nenostrādā, jo uz grāmatas aizmugurējā vāka lasītājs jau visticamāk būs izlasījis, ka Stjuarts tik tiešām ir noslaktējis savu patēvu un nonācis par to cietumā.

Intriga nav šīs grāmatas smaguma centrs. Ne tuvu.

Dievs mīt detaļās saka viens no tiem daudzajiem citātiem, kuru parasti atpazīst un pielieto, nemaz nojaušot par tā izcelsmi (to ir teicis tāds Ludvigs van der Rohe, amerikāņu arhitekts. Ja viņš būtu dzīvojis nedaudz ilgāk, noteikti būtu pateicis, ka Dievs mīt un ir viegli atrodams Gūglē). Šis izteikums noteikti ir patiess attiecībā uz Lūdzu, tēti, nē! Grāmata virzītājspēks ir detaļas, kādās tiek atainotas Stjuarta zēnības pieredze. Kā nav pārāk grūti nojaust, tās nav gluži kokā rāpšanās un ābolu zagšanas, un benčiku pīpēšanas, un pat ne slepenas pornofilmu lūrēšanas ar draugiem pieredze.

Parasti to biogrāfijā apraksta ar vārdiem: bērnībā seksuāli izmantots, atstājot detaļas individuālai iztēlei. Taču Stjuarts ir nolēmis mest galdā visas kārtis. Tā sākas nobrauciens pa galēji samaitātas iztēles amerikāņu kalniņu, kur viens brutāls apraksts seko nākamajam, vēl brutālākam: „Sācis pārbaudīt manas apakšbikses, viņš pārbaudīja arī manu dibenu, katrreiz pārnākot mājās, liekot man noliekties, lai viņš varētu redzēt, vai tas ir tīrs. Mans dibens vienmēr bija iekaisis tārpu un sliktās higiēnas dēļ, un viņš sadabūja kaut kādu krēmu, lai apārstētu iekaisumus. Bet patiesībā viņš rupji spēlējās pa manu dibenu ar saviem pirkstiem, liekot man asiņot katrreiz, kad es apmeklēju tualeti. Viņš iesāka likt savu erektēto locekli man starp kājām un tad pārgāja uz tā ievietošanu dibenā, spļaujot savā plaukstā, lai iegūtu nepieciešamo lubrikantu.” Un tas vēl ir tikai pats grāmatas sākums. Katra nākamā Stjuarta un patēva tikšanās reize tādā vai citādā veidā pārspēj iepriekšējo.

Tur arī slēpjas viens no grāmatas vājajiem punktiem. Iespējams, mēģinot saglabāt to pašu neatslābstošo interesi, epizodes kļūst aizvien brutālākas un detalizētākas. Grāmatas pirmajā nodaļā aizsāktais duets patēvs - zēns, pārdzīvo krietnu metamorfozi un noslēgumā jau tiek izvērsts līdz patēvs-zēns-divas pameitas-zēna draugi-suņi. It kā mēģinot pieturēt lasītāju ar jautājumu - ko vēl tādu interesantu perversais patēvs izdomās? Tomēr jāatzīst, ka tas ir interesanti tikai pirmās pārdesmit lappuses. Nedaudz vēlāk šie apraksti jau sāk šķist vienmuļi un kļūst gluži vienalga, vai šoreiz patēvs mazo Stjuartu izmantoja anāli un pēc tam sita ar seju pret sienu, vai izmantoja anāli un pēc tam sita ar seju pret sienu, un vēl arī uzčurāja. Bet vienaldzība pret šādām lietām, protams, liek pašam lasītājam sajust psiholoģisku neveiklību.

Turklāt parādās motīvs, kuru varētu nosaukt par Justīnes kompleksu. Tāpat kā Marķīza de Sada Justīnē, arī Lūdzu, tēti, nē! pārstāvim galīgi neveicas. It kā nepietiktu ar patēvu - katrreiz, kad viņš ieiet publiskā vīriešu tualetē, tur priekšā ir kāds perverss tips, kas mēģina nodročīt. Kad mazo Stjuartu atstāj ar aukli, un viņš atviegloti nopūšas par vienu atslodzes vakaru bez patēva, jau nākamajā brīdī aukle ierāpjas viņa gultā un seksuāli izmanto visdrausmīgākajos veidos. Un tā visu laiku.

Īsāk sakot, zūd ticamības moments. Un bez tā grāmatai, protams, nav lielāka jēga, kā internetā sastopamajām pornogrāfiskās prozas fantāzijām, kur ar pedantisku precizitāti tiek aprakstītas gan Džūlijas Robertsas un Andželinas Džollijas, gan Bārta Simpsona un Zirnekļcilvēka gadījuma sakaru detaļas. Lielbritānijā šādi stāstiņi ar nepilngadīgu personu - kaut vai pilnībā izdomātu - piedalīšanos tiek pielīdzināti bērnu pornogrāfijai ar visām no tām izrietošajām sekām. Varbūt, ka Stjuarts Hovarts ir atradis veidu, kā apiet šo likumu. Turklāt ļoti ienesīgu veidu.

Par to varētu liecināt arī fakts, ka savu biogrāfiju viņš neuzrakstīja pats. Vai vismaz ne viens pats. Grāmatas iekšienē, nelielā drukā norādīts līdzautors - Endrjū Krofts. Kā vēsta viņa mājaslapa, Endrjū esot viens no „vadošajiem palīgrakstniekiem Lielbritānijā”. Viņa kontā ir vairāki pa kluso sarakstīti krimināli bestselleri.

Runājot par kriminālistikas tematu - grāmatas otrajā daļā, kā jau minēju, Stjuarts nonāk cietumā. Un tur viņu var iepazīt kā galēji nepatīkamu tipu. Ja bērnu izmantošana liek viņiem izaugt par tādiem kretīniem kā Stjuarts, tas vien jau kalpotu par attaisnojumu pielietot visbargākos sodus pret šāda veida noziedzniekiem.

Stjuartam nekas nepatīk. Viņš ir ļoti neapmierināts. Cietumā viņam par maz dod ēst, ir par aukstu, par daudz jāstrādā, pārāk daudz uzmanības, pārāk maz uzmanības, un tamlīdzīgi. Turklāt viņš izmanto katru mazāko gadījumu, lai atgādinātu par savu smago zēnības pieredzi.

„Man vajag atsevišķu kameru. Es bērnībā tiku seksuāli izmantots.”

„Mani nedrīkst pārmeklēt. Es bērnībā piedzīvoju seksuālu uzmākšanos.”

„Es gribu sēdēt pie atsevišķa galda. Mani bērnībā seksuāli izmantoja, un skaņa, ar kādu vīrieši norij ēdienu, man atgādina par to.”

Finālā Stjuartu kaislīgi ienīst viss britu cietuma personāls un liela daļa iemītnieku. Viņš visu laiku čīkst un nemitīgi raksta vēstules presei un advokātiem, sūdzoties par visu - sākot no apcietinājuma leģitimitātes un beidzot ar cietuma ēdienu. Viņš ir arī ļoti liels un spēcīgs, un viņam ļoti patīk kauties. Kad viņš vienā brīdī uzbrūk un līdz bezsamaņai atspārda divus aziātiskas izcelsmes cietumbiedrus, jo tie viņam kaut ko atgādināja no bērnības, Stjuartu nāvīgi sāku ienīst arī es kā lasītājs. Pie grāmatas beigām es jau no sirds viņam novēlu, lai viss, kas ar viņu atgadījies, patiešām arī ir noticis, un vēl daudz kas ļaunāks. Tik pretīgs tips ir Stjuarts. Un tik grūti ir lasīt Lūdzu, tēti, nē!

Starp citu, Stjuarts neatsēdēja savu termiņu, lai arī tika atzīts par vainīgu slepkavībā. Kā rakstīts uz grāmatas vāka, viņš šobrīd dzīvo kopā ar savu sievu, diviem bērniem un „nemitīgi uzlabo savas dzīves kvalitāti, strādājot pie otrās grāmatas - Atrodot Stjuartu.”

Tomēr būtu vieglprātīgi izdarīt secinājumus par visu žanru, balstoties tikai uz vienu piemēru, kaut arī spilgtāko. Tāpat kā spriest par seksu un rokmūziku, uzziņai izmantojot tikai daktera J. Zālīša pētījumus šajā jomā.

Izijas Hamondas darbs Kāds, kurš par mani parūpētos (Someone to Watch Over Me) nepārdevās tik labi, kā Lūdzu, tēti, nē. Tomēr pietiekami labi, lai The Guardian iknedēļas publicētajā sarakstā ierindotos astotajā vietā dokumentālās prozas žanrā. Arī ne pārāk slikts rādītājs.

Uz vāka zēna vietā šoreiz blonda, piemīlīga meitenīte baltā kleitiņā ar izplūdušu, sarkanu ziedu rokās. Apakšvirsraksts: Patiess izdzīvotājas stāsts, kuru vajā seksuālās izmantošanas dēmons. Visādi citādi, šķiet, ka grāmatu uztaisījuši tie paši cilvēki, kas Lūdzu, tēti, nē. Vai vismaz, vadoties pēc tām pašām stingri izstrādātām vadlīnijām.

Divas daļas - bērnība un pieaugušās dzīves sākums. Pirmā daļa - līdz pornogrāfijai detalizētas erotiskās ainas par tematu nepilngadīga meitene + viens vai vairāki pieauguši cilvēki. Otrā daļa - problemātiskā pieauguša cilvēka dzīve ar nemitīgiem mēģinājumiem nostāties uz kājām.

Patīkams pārsteigums gan ir tas, ka šī grāmata jau sākas ar smago artilēriju - pirmajā nodaļā meitene seko savam pusaklajam tēvam uz kādu dīvainu, aklu cilvēku pulcēšanās vietu, kur viņas tēvs liek viņai orāli apmierināt kādu pilnībā aklu sievieti un pēc tam izvaro viņu ar slotas kātu. Autori (šai biogrāfijai tie ir vairāki), acīmredzot saprata, ka pēc šāda ievada mēģināt pārsteigt lasītāju ar kaut ko iespaidīgāku ir diezgan muļķīgi. Tādēļ pievērsās sižeta izstrādei, kas padara grāmatu interesantāku lasīšanai. Sižeta līnija gan nav pārāk sarežģīta - vēl vieglāk uztveramu to padara nepiespiestā valoda, kas, tāpat kā Lūdzu, tēti, nē, reti kad izplūst garākos teikumos par divām rindiņām. „Mēs iegājām krūmos, kur neviens mūs nevarēja redzēt. Viņš nospieda mani pie zemes. Es ļāvu viņam novilkt savas drēbes. Un tad viņš bija man virsū un manī iekšā.” Meitene nokļūst bērnunamā, kopā ar draudzeni aizbēg, dzīvo skvotā, tad atkal bērnunamā, utt. Nekā pārsteidzoša, bet vieglāk, un nedaudz interesantāk, nekā ģeometriskā progresijā pieaugoša smaguma perversitātes detaļas. Protams, ka pa vidu starp katru jaunu piedzīvojumu norisinās dažādas seksuālās aktivitātes. Un atkal pavīd Justīnes komplekss - kaut kā sagadās tā, ka šai meitenei miera nav nekur. Lai kur viņa ietu, un ko darītu. Pat mierīgi ejot pa ceļmalu, katras garāmbraucošās mašīnas šoferis izrādās neglābjams perverts. Tāpat arī katra benzīntanka apkalpojošais personāls. Un katrs brālēns arī.

Līdz viņa pieaug un dara to, ko katra apjukusi, neveiksmīga sieviete dara, cerībā nokārtot savu dzīvi - apprecas. Pēc tam izšķiras, tad atkal apprecas un tā vēl pāris reizes pēc kārtas, ļaujot lasītājam grāmatas otrajā daļā sekot līdzi viņas daudzkārtējo laulību peripetijām.

Un tā ir astotā vispārdotākā grāmata! Par gandrīz deviņām sterliņu mārciņām gabalā. Tie ir simti tūkstoši un nodrošināta rakstnieces karjera. Un tas viss tikai, pateicoties reālās dzīves vardarbības pret bērnu aprakstam. Diezgan vājam, turklāt.

Laikam jau var izdarīt secinājumu, ka šim fenomenam un grāmatu pārdošanas gigantiskajiem apjomiem nav nekāda sakara ar interesantu literatūru. Un literatūru vispār. Vismaz man šīs grāmatas nešķita ne mazākajā mērā interesantas (un es esmu kaislīgs DaVinči koda un Harija Potera lasītājs). Šo grāmatu pircēji neizvēlas tās iegādāties, cerot uz interesantu laika pavadīšanu kā tas ir, sekojot līdzi DaVinči koda mistērijām vai dzīvojoties pa Harija Potera pasauli. Drīzāk tas ir tikai un vienīgi sociāls fenomens, kas nav radies gluži tukšā vietā.

Britu apsēstība ar bērnu seksuālo izmantošanu un visu, kas ap to saistīts, nu jau kādu laiku atrodas savā augstākās kulminācijas punktā. Un dokumentāli vai pseido-dokumentāli tematikas apskati literārā formā ir tikai likumsakarīgs īpatnējās apsēstības turpinājums.

Šī žanra pirmsākums droši vien ir Deiva Pelzera 1995.gadā izdotā autobiogrāfija Bērns vārdā Tas (A Child Called It). Grāmata gan nav īsti par seksuālo vardarbību, bet dokumentē īpaši cietsirdīgas mātes - alkoholiķes izdarības, tādas kā sava dēla dedzināšanu uz plīts, likšanu ēst izkārnījumus no jaunākā brāļa pamperiem un atteikšanos saukt viņu vārdā, dēvējot vienkārši par To. Grāmata izraisīja milzīgu ažiotāžu Lielbritānijā. Atšķirībā no Harija Potera, lasītāji citās pasaules valstīs nebija pārāk ieinteresēti.

Var jau būt, ka arī tētiņa paketes literārās parādības paliks tikai Lielbritānijas vietējā fenomena līmenī. Tāpat kā drošais apskāviens, kas ir īpašs pieskaršanās veids bērniem, lai nesanāktu nesaprašanās. Man to nācās iemācīties šovasar Lielbritānijā, kārtojot neskaitāmās sertifikācijas, lai iegūtu atļauju strādāt nepilngadīgo personu izglītības nozarē. Viens no kāda kārtējā testa jautājumiem bija: Kā jūs izvairīsities no apsūdzības seksuālā vardarbībā pret bērnu gadījumā, ja kāds no skolniekiem pienāks pie jums un mēģinās jūs apskaut. Pareizā atbilde ir: Paceļot rokas gaisā un parūpējoties, lai mans ģenitāliju apvidus ir labi pārskatāms. Pavisam nopietni!

Kaut kas līdzīgs ir ar to tētiņa paketi. It kā jau ir diezgan perversi un nedaudz intriģējoši. Bet, tāpat kā drošajā apskāvienā, neīstums ātri vien kļūst nomācošs, un emocionāla saikne vienkārši nav iespējama.

Varbūt, ka šis temats labāk iederas tīrās fikcijas žanrā. Neko no īstās pieredzes nevar ne salīdzināt ar Dž.Līroja Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu. Un tad taču vēl ir Lolita, par Nāvi Venēcijā nemaz nerunājot. Grafiski un detalizēti apraksti vēl galīgi nenosaka perversitātes līmeni. Tāpat kā fotogrāfija ar gluži vieglu erotisku mājienu reizēm sniedz daudzkārt cietāku erekciju, nekā visiem iespējamiem Xiem novērtēta pornofilma. Un lasītāju interesi iegūt laikam ir daudz grūtāk, nekā pirmo seksuālo pieredzi un tās rakstisku atskaiti. To, kādēļ izrādījies tik vienkārši iegūt šo lasītāju finansiālo labvēlību, cerams, kādreiz izpētīs sociologi un tamlīdzīgi interesenti. Tāpat kā iemeslu, kādēļ tūkstošiem bērnu izvēlējās tieši šādas grāmatas par 2007.gada Tēva dienas dāvanām.

Taču nevar izslēgt, ka arī Latvijā tuvākajā laikā parādīsies kaut kas no šāda sortimenta piedāvājumiem. Tā, piemēram, ja pazudušo meiteņu tematika tuvākajā laikā neizzudīs no mediju uzmanības loka, tīri ejoši varētu būt kādas pazudušas, bet laimīgi atradušās meitenes memuāri. Ja arī ne atradušās - tad vismaz kaut kas dokumentālā detektīva žanrā, kas līdz šim pie mums ir bijis atstāts galīgā novārtā, ja neskaita J. Dombura Kurš nozaga trīs miljonus? Un tas jau galīgi nav tas. Tāpat kā žurnālistes Ritas Brokas mēģinājums iekarot seksuāli izmantoto bērnu reālās dzīves nišu ar 2003.gadā iznākušo Troļļu zemes princi. Lai arī kopumā tīri interesanta grāmatiņa, tomēr R. Broka atstāsta savas meitas pieredzi no trešās personas skatījuma, līdz ar to pietrūkst tiešās, detalizētās pieredzes, kas, kā pierāda darbs Lūdzu, tēti, nē, šajā žanrā ir patiesais virzītājspēks.

Tomēr ir viena neliela jaunu cilvēku grupiņa, kura no tēta paketes panākumiem varētu iedvesmoties vistiešākajā veidā. Man gluži netīšām šogad sanāca iepazīties ar literārās nometnes Aicinājums dalībnieku veikumiem prozas žanrā. Un viena lieta uzreiz kļuva vairāk nekā skaidra - jauniešiem ir tīri spēcīga vēlme kaut ko uzrakstīt, bet vienkārši nav ne mazākās idejas, par ko varētu rakstīt. Tālāk seko elementāra matemātika - pēc statistikas datiem, katrs septītais bērns Latvijā ir vismaz reizi piedzīvojis nepiedienīgu, pret sevi vērstu seksuālu darbību, bet katrs divpadsmitais ir vismaz reizi seksuāli izmantots. Nometnē Aicinājums vidēji piedalās septiņpadsmit dalībnieki. Tātad vismaz viens no viņiem var cerēt uz pavisam reālu veiksmīga rakstnieka karjeru. Atliek tikai atklāties!

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!