Par grāmatām
19.11.2020

Kā (ne)uzrakstīt grāmatu

Komentē
0
Saglabā

Par Kārļa Vērdiņa dzejas krājumu "Gatavā dzeja" ("Neputns", 2020)

Domājot par to, kā reaģēt uz Kārļa Vērdiņa jaunāko dzejas krājumu "Gatavā dzeja", nagi niezēja veidot recenziju kā citātu virknējumu, atdarinot dzejnieka jauno stilu un tādējādi cenšoties vēlreiz apliecināt tekstu kopēšanas kā mākslinieciska paņēmiena leģitimitāti. Tomēr ātri vien atskārtu, ka jāpaliek pie tradicionālākiem līdzekļiem, jo tas dod vairāk iespēju reflektēt par tām pārmaiņām literatūras procesos, kuru būtiska daļa ir Vērdiņa jaunā grāmata. Proti, "Gatavā dzeja" iezīmē ne tikai krasu pavērsienu viena autora jaunradē, bet iekļaujas plašākā konceptuālās rakstības tradīcijā, kas pēdējo 5–10 gadu laikā guvusi jaunu aktualitāti arī Latvijā. Ja "šodien digitālie mediji ir radījuši telpu jaunai revolūcijai literatūrā", kā rakstījis ievērojamais amerikāņu konceptuālisma dzejnieks Kenets Goldsmits [1], tad latviešu dzejā Kārlis Vērdiņš ir viens no tiem autoriem, kas ir šīs revolūcijas priekšgalā.

1. Kas ir mainījies?

Vērdiņa piektais dzejas krājums pieaugušajiem (sestais, ja ieskaitām izlasi "Mēs") radīts kā "ready-made" dzejas paraugs, t.i., tajā apkopoti teksti, no kuriem vairums veidoti, kombinējot jau iepriekš citu sarakstītos tekstus. Iedvesmas avoti Vērdiņam bijuši vairāki – krievu konceptuālisma skolas spilgtais pārstāvis Ļevs Rubinšteins, jau pieminētais Goldsmits, pašmāju Einārs Pelšs un citi, kuri katrs savā veidā ietekmējuši paša Vērdiņa konceptuālisma ģenēzi. Ja agrāk dzejnieks bieži strādāja ar latviešu literatūras vēsturi kā atspēriena punktu stilizācijām vai intertekstualitātei, tad tagad par pamatu kļuvuši utilitārākas dabas teksti. Par izejmateriālu Vērdiņam noder praktiski jebkas – tā var būt frāze kādā datora programmatūrā, reklāmas teksts, brīdinājums izslēgt telefonu teātrī, e-pasts, pilsētu nosaukumi, vārdnīcās atrodamie lietojumu piemēri u. c. Nonākot dzejnieka rokās, šo tekstu nozīmes lauks izplešas kā vēdeklis. Liela daļa darbu apspēlē mūsdienu komunikācijas īpatnības, pieskaroties dažāda veida saziņai – virtuālajai, formālajai, mākslinieciskajai. Daļai darbu pievienots paskaidrojums, kas izklāsta teksta tapšanas principus – pārsvarā šis papildinājums ir noderīgs, lai gan ne visur nepieciešams, un vienā gadījumā, kur prasījās plašāks izklāsts ("Valmieras dzīve" (31. lpp.)), tas šķita pārāk skops. Savos "gatavajos" dzejoļos Vērdiņš iejaucas gandrīz nemanāmi, bet vienmēr tik daudz, lai asprātīgi sagrozītu vai papildinātu kādu teksta aspektu, kas uzreiz apvērš oriģināla vēstījumu.

Uz jautājumu, kādēļ daudzi rakstnieki eksperimentē ar apropriācijas stratēģijām, Goldsmits atbild īsi: "Datora darbības principi iedrošina tos imitēt. Ja izgriešana un ielīmēšana ir daļa no rakstīšanas procesa, tad mēs būtu neprātīgi, domādami, ka rakstnieki nepētīs un neizmantos šīs funkcijas tādos veidos, kādus to veidotāji nebija iecerējuši." Tātad par šādas rakstības izcelsmi ir skaidrs: vainīgs digitālais laikmets, informācijas pārbagātība, datoru lasīšanas un rakstīšanas sniegtās iespējas, daudzie veidi, kādos mūsdienās cilvēki pavisam viegli spēj ražot, atražot, dalīties ar un pavairot visdažādāko saturu. Tomēr Vērdiņa grāmata nav stereotipiski postmoderna ņirgāšanās par to, ka patiesība pazudusi bezgalīgajā interneta daudzbalsībā. Tas, ko dara Vērdiņš, ir niansētāk. Pirmkārt, viņš (būtībā pavisam tradicionāli) sadzīviskajā – mūsu ikdienā patērētajā saturā – atklāj poētisko, daudznozīmīgo un pretrunīgo. Te autora meistarība parādās tajā, kā viņš atsedz teju jebkurā tekstā ieslēpto latento dzejisko lādiņu. Otrkārt, viņš asredzīgi iztaujā radošuma un daiļrades jēdzienus. "Gatavā dzeja" ir arī komentārs par dzejnieka paradoksālo darbu, kas – vienkāršojot – teksta pārsātinājuma laikā ticis anulēts, jo šķiet, ka viss jau ir pateikts, uzrakstīts, radīts, tādēļ par vienīgo iespējamo "oriģinālo" pašizpausmi kļūst jau eksistējošā pārkopēšana negaidītās kombinācijās.

Te gan jāatzīmē, ka Vērdiņa veiktā "pārkopēšana" nav mehāniska vai nejauša. Ikviens no mums var pārkopēt smieklīgu mēstuli, kas mums iekritusi elektroniskajā pastkastītē, bet tikai retais to ievietos dzejas krājumā – kontekstā, kur tā iegūs jaunas konotācijas. Reti kurš to rediģēs un pārstrukturēs pantos, lai apzināti izceltu neveiklo, kalkiem pilno spama valodu, ko kropļojušas mašīntulkošanas procedūras. Vērdiņa dzejolis "Nāve no jūsu valsts" (16. lpp.) nav tikai pasmiešanās par izplatītajiem lētticīgu cilvēku apkrāpšanas mēģinājumiem. Iekļauts grāmatā, tas iegūst arī pašrefleksijas dimensiju, pārtop par mūsdienu cilvēka pierastas dzīves šķautnes izvaicāšanu: it kā gramatiski korektās, bet necilvēciskās teikumu konstrukcijas liek lasītājam sajust valodu kā kaut ko savādu, trauslu, svešādu. Kāpēc mēs ticam viena veida valodai (kas balstīta literārajās normās), bet neuzticamies citai? Kas padara šo tekstu uzjautrinošu – vai tas ir kontrasts starp sašķobīto izteiksmi un tēmas nopietnību (radinieku nāve, lielas naudas summas)? Vai arī izmisums, ar kādu sūtītājs vēlas ar mums kontaktēties? Te atkal – kā konceptuāls dzejolis mēstule pārtop par bezcerības kliedzienu, jo lasītājs zina – šie aicinājumi, šī lūgšanās sazināties paliks bez atbildes.

Mazliet citādi jūtos par septīto daļu ciklā "Salut au Monde!" (83.–91. lpp.), kura nosaukums palienēts no Volta Vitmena. Tajā, nedalot rindkopās, pārpublicētas kāda mūsu austrumu kaimiņzemes iedzīvotāja iepazīšanās vēstules, kas saturiski pakāpeniski kļūst arvien erotiskākas, bet formāli dzejoļa burti top arvien mazāki, it kā dzejolis – līdzīgi sniegputenim bargā Krievijas ziemā – turpinātos bezgalīgi. Lauzītās angļu valodas dēļ teksts nolasās kā ironija. Te man rodas jautājums: vai par vientuļa un naiva krievu geja vēlmi pēc tuvības būtu jāironizē? Varbūt es maldos un dzejolis patiesībā domāts kā smeldzīgs stāsts par vīrieti, kuram iespēja svešiniekam nosūtīt fotogrāfiju ar paša gatavotu boršču ir vienīgais siltuma, sapratnes un intimitātes avots. Bet jebkurā gadījumā, šai privātajai sarakstes daļai pārtopot par konceptuālu dzejoli, ir jārēķinās, ka kļūst iespējami dažādi tā lasījumi. Un, ja mēs šo tekstu uztveram kā ironiju, tas pietuvinās ievainojamas personas izmantošanai mākslas vārdā (kaut, protams, visi dati ir aizsargāti).

2. Kas nav mainījies?

Viena no grāmatas patīkamākajām īpašībām ir tā, ka Vērdiņš saglabājis sev raksturīgo lielisko humora izjūtu – pat tekstos, kurā neviena vārda autors nav dzejnieks Kārlis Vērdiņš, viņš iemanās – caur ietvara nomaiņu, virsraksta izvēli vai sarindojumu – radīt ironisku vai pašironisku efektu. Turklāt grāmatas teksti ir ļoti daudzveidīgi – visu grāmatu būtībā var lasīt arī kā konceptuālu darbu radīšanas instrukciju, kas māca caur paraugiem. Paņēmieni ir visdažādākie – sākot no visvienkāršākā – ziņu virsrakstu sakombinēšanas sarakstos, beidzot ar parateksta uzurpēšanu (kaut ne tik drosmīgi, cik Pelšs), ekfrāzēm, čatošanas leksikas lietojumiem u. c. Citiem vārdiem sakot, krājuma "neradošums" ir pavisam maldīgs, tajā izdoma dzirkstī tikpat, cik "Pieaugušajos" vai "Es", tikai paņēmieni ir citi. Jeb, kā savā grāmatā "Unoriginal Genius" rakstīja Mārdžorija Pērlofa: "Ja jaunā "konceptuālā" dzeja nepretendē uz oriģinalitāti, vismaz ne pierastajā nozīmē, tas nenozīmē, ka ģenialitāte nespēlē lomu. Tā vienkārši ieņem citas formas." [2] Arī pētniece Līga Sudare savā referātā par konceptuālismu latviešu mūsdienu dzejā atzīmējusi Vērdiņa krājuma demokrātiskumu: šo dzeju var saprast visi, turklāt, iespējams, "šis demokrātiskums ir tik liels, ka tuvina Vērdiņa [konceptuālo] dzeju tradicionālajai dzejai". Tātad Vērdiņš saglabā savas dzejas nosacīto kodolu, bet nomaina tekstrades principus. Un rezultātā tiek ne tikai iepūsts svaigs gaiss latviešu dzejas ainā, bet arī radīta, manuprāt, 2020. gada gudrākā latviešu dzejas grāmata.

Par gudru šo grāmatu saucu ne tādēļ, ka tā par kaut ko gari teoretizētu, bet gan tādēļ, ka tās autoram izdevies laikmeta unikālās reālijas pavērst pašas pret sevi un likt tām strādāt grāmatas labā. Rezultātā lasāms inteliģents, bet ne sauss, kritisks vai nosodošs laikmeta raksturojums. Izrādās, ka arī digitālā laikmeta haosu iespējams pārvērst dzejā ar dziļumu, tēmām, motīviem, tēliem, ritmu un pat jūtām. Piemēram, interesanta krājuma iezīme – vietām Vērdiņa būtībā racionālais konceptuālisms iespēj raisīt emocionālu aizkustinājumu (piemērs ir dzejolis "Prigova motīvs" (76. lpp.)), tāpat autors pamanās daļai "Gatavās dzejas" dzejoļiem piešķirt sociālās kritikas slāni (vēl viens aspekts, kas bijis raksturīgs arī iepriekšējām autora grāmatām). Proti, tikai viltus profilu pasaulē rodas bezgalīgie brīdinājumi iepazīšanās portālos (86. lpp.); tikai pasaulē, kurā valda lēnā birokrātijā nogrimušas iestādes, parādās nesaprotamās teikumu shēmas, kas, kaut strukturāli pareizas, zaudē jebkādu nozīmi neiesvētīta lasītāja priekšā (74.–75. lpp.); tikai tādā sabiedrībā, kuras daļa domā esencializējošās kategorijās, iespējami virsraksti, kas visiem skaidro, kādam jābūt "īstam vīrietim" (67.–68. lpp.) utt. Centrālā krājuma tēma ir valodas lietojums – autoru interesē deviance, nobīdes no normas, pārrāvumi un valodas transformācijas (piemēram, angliskošanās process), respektīvi, viss, kas grieztu ausīs puritāniskai latviešu valodas skolotājai. Tādēļ krājumu iespējams lasīt arī kā mūsdienu latviešu rakstu valodas portretu, kur pārstāvēti atšķirīgi līmeņi – no izplatītu pareizrakstības kļūdu apkopojuma dzejolī "Piegdiena" (53. lpp.) līdz protokolu aukstajam tonim darbā "Kam augustā neveicās?" (47. lpp.). Šo dažādo valodas plato apkopojums rada veselīgu un alternatīvu valodas procesu traktējumu, kas turklāt ir progresīvāks par to, ko ievēro "pareizo" likumu aizstāvji. Šī valodas ainava atvēl vietu kļūdām un svešvalodas ietekmei. Īsumā sakot, atvēl vietu dzīvībai.

3. Pieņemt visas pārmaiņas

Grāmata beidzas ar konceptuālisma dzejas lasījumu rīkošanas instrukciju, kas parodē līgumu un iekšējās kārtības noteikumu stilu, kā arī ar horeogrāfijas aprakstu "Preiļu dancis", kas atsaucas uz Preiļu konceptuālistu literāro grupējumu, tādējādi ievietojot "Gatavo dzeju" izvērstākā konceptuālu tekstu radīšanas kontekstā. Varbūt pēc šīs grāmatas nav gaidāms kāds jauns konceptuālās rakstības sprādziens, bet Vērdiņa krājums noteikti liecina, ka latviešu dzejas ainā konceptuālisms ir izcīnījis redzamu vietu. Sekošana konceptuālisma vilinājumam redzama atsevišķu laikabiedru un jaunās paaudzes dzejnieku darbos, konceptuālismam Latvijā tiek veltīti referāti, raidījumi, raksti un podkāsti. Kad lasām dzejoļa ""Microsoft Word" mantra" rindas "Pieņemt Šīs Pārmaiņas" (25. lpp.), mēs ne tikai vērojam, kā dzejnieks datora lietotnē saskatījis saistību ar budismu vai stoicismu, bet arī dzirdam aicinājumu pieņemt konceptuālo pagriezienu Vērdiņa un viņa kolēģu rakstībā. Es to pieņemu ar atplestām rokām. Domāju, ka arī plašais lasītāju loks, kam grāmata paredzēta, tam ir gatavs.

[1] Goldsmits, Kentets. "Kādēļ konceptuālā rakstība? Kādēļ tagad?" Elvīras Blomas nepublicēts tulkojums. Oriģināls: Goldsmith, Kenneth. "Why Conceptual Writing? Why Now?" Against Expression: An Anthology of Conceptual Writing, edited by Craig Dworkin and Kenneth Goldsmith. Evanston, IL: Northwestern University Press, 2011, pp. xvii–xxii.

[2] Perloff, Marjorie. An Introduction. Unoriginal Genius: Poetry by Other Means in the New Century. London: The University of Chicago Press, 2010, pp. 1–23.

Tēmas

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) ir dzejnieks un atdzejotājs, publicējas kopš 2012. gada. Strādājis kultūras žurnālistikā, vadījis literatūras raidījumu “Bron–Hīts” radio “NABA”. 2018. gadā Ņujorkas štata univ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!