Foto: "Unsplash"
 
Blogs
26.08.2019

Kā nenogalināt sevi

Komentē
16

(No apcerējumu sērijas "Popsa")

Kādudien, gausi reflektējot par pavisam tuvā drīzumā sagaidāmajām Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades svinībām, aizprātojos par pašnāvībām. Ierosmes avots bija kāds atgadījums no Latvijas Valsts bibliotēkas vadītāja Artura Ģērmaņa (1899–1993) dzīvesstāsta. Saskaņā ar reiz žurnālā "Rīgas Laiks" publicēto Ineses Zanderes rakstu, Ģērmanis, nespēdams sadzīvot ar padomju kārtības uzspiestajiem morālajiem kompromisiem, bija lēmis darīt sev galu. Sacīts – darīts, un tā nu viņš ielēcis Daugavā. Taču lēciens, paldies Dievam, nav izrādījies sekmīgs – viņa biezais kažoks izrādījies pārāk pilns gaisa, nogrimt dzelmē nav izdevies, un tā nu bijis vien jāpeld krastā un jādzīvo tālāk.

Bet ar pašnāvniekiem man darīšanu bijis daudz.

"Spermas jūra, spermas jūra," mana kursabiedra Rūda dzīvoklī, skanot grupas "Nirvana" gabalam "Smells like teen spirit" kliedza Ansis. Šķiet, Kurts Kobeins (1967–1994) ar savām konstantajām vēdersāpēm tobrīd gan vēl nebija padarījis sev galu. Taču pašnāvnieks, ar kuru man izveidojušās vispastāvīgākās un ilgākās attiecības, ir grupas "Joy Division" solists Ians Kērtiss (1956–1980). Skolas laikā kaut kur izlasīju, ka dziesmā "Decades" no albuma "Closer" nobeiguma esot dzirdama noslēpumaina un studijā nemaz neierakstīta svilpošana, kas izskaidrojama kā viņpasaulē jau aizgājušo aicinājums Kērtisam tiem pievienoties. Kopš tā laika, klausoties šo ierakstu, nespēju ar savādu ķermenisku tirpoņu par to nedomāt, lai gan apzinos, ka tās ir grupas fanu sacerētas blēņas. Un, godīgi sakot, nekādu svilpošanu es arī nekad neesmu dziesmā saklausījis.

Laimīgā kārtā ar "sekmīgiem" pašnāvniekiem dzīves laikā nav gadījies saskarties pārāk bieži. Daudz biežāk ir nācies sastapt cilvēkus ar šķērsu pāri apakšdelmam iegrieztu rētu rindu.

Pats pašnāvības izdarīšanu esmu apsvēris tikai vienreiz. Tas notika, lūk, kā. Ar vecākiem neko daudz nemēdzu konfliktēt, un vienīgie domstarpību avoti bija vai nu ēšanas jautājums (svaigu kāpostu zupa man vēl aizvien šķiet kaut kas neēdams), vai arī kārtība manā istabā. Mamma uzskatīja, ka māja jāuzkopj vismaz reizi nedēļā, taču manā istabā nācās saskarties ar zināmām problēmām. Mamma tās dēvēja par "haosu", un drīz vien es izdomāju, kā man šķita, ģeniālu haosa novēršanas metodi – pa grīdu un galdu izmētātās lietas juku jukām bija jāsabāž skapjos un atvilktnēs, un voilà – nekāda haosa vairs nebija, kosmosā bija iestājusies harmoniska kārtība! Iespējams, tas bija brīdis, kad mamma šo manu "laifhaku" jeb izdzīvošanas viltību atklāja, varbūt es vēl kaut kur izrunājos u. tml. Katrā ziņā mamma bija ārkārtīgi nikna un… laikam gan, mums abiem par pārsteigumu, iekrāva man pamatīgu pļauku. Tik pamatīgu, ka man pa degunu sāka tecēt asinis. Tikai nepārprotiet: bērnu sišana mūsu ģimenē nebija nekāds tradicionālais sports, un šī arī ir vienīgā reize, kad ko tādu atminos. Taču dusmas un aizvainojums par ko tādu bija tik liels, ka izlēmu nogalināties.

Saprotams, es to nevēlējos darīt savā haotiskajā istabā, tāpēc devos laukā no mājas. Pirmais nepatīkamais pārsteigums bija lietus. No pelēkajām debesīm gausi krita sīkas lāses, un gaisā virmoja sasiluša un tik tikko drusku samirkuša putekļaina asfalta smarža. Nē – smaka, jo tā allaž manī rada bezmaz vai vēmienu izraisoša nelabuma sajūtu. Iespējams, tieši kopš tās dienas.

Vispirms bija jāizlemj, uz kuru pusi doties. Uz vienu pusi bija priekšpilsētas privātmāju kvartāli un ielas, uz otru – Vējupītes augštece, pavasarī applūstoša pļava un civilizācijas ne pārāk skartas teritorijas, kurās tieši tobrīd ritēja jauna garāžu kompleksa celtniecības darbi. Otrais virziens likās cerīgāks, ja vien cilvēks, kurš nolēmis padarīt sev galu, var lietot šādu vārdu. Un tā nu, ierāvis galvu plecos un drebinādamies no nīstamās smakas, garām akai, korinšu krūmam, piemājas rabarberu dobēm un lielajam šķūnim devos upītes virzienā. Dīvaini, bet slīcināties man neienāca pat prātā, lai gan labi zināju, kur meklējamas Vējupītes jeb, kā mēs ar manu kaimiņu un draugu Jāni to dēvējām, Vējenes pašas dziļākās vietas. Reiz vienā no tām man pat izdevās notvert vēzi. Nezinādams, ko ar to iesākt, es viņu tūdaļ pat atlaidu brīvībā.

Nu jau vairs neatminamu iemeslu dēļ par savas gaidāmās nomiršanas vietu izraudzījos garāžu būvniecības laukumu. Varbūt tāpēc, ka mums ar Jāni tur patika ielavīties arī pirms tam – līdz brīdim, kad kāds mūs pamanīja un "piešuva" lielā torņa ceļamkrāna logu stiklu izdauzīšanu, ko bija izdarījis kāds cits. Mans tēvs jeb tēte, kā mēs viņu mājās saucām, mani par to pamatīgi sabāra. Un, nē, viņš mani neiekaustīja.

Šķērsojis upīti, pāri pļavai aizbridu līdz būvniecības laukumam, kas, kā jau tajos laikos bija ierasts, nebija nekā aizžogots un norobežots no tādiem pašnāvnieciskiem tīņiem kā es. Turpināja rasināt lietus, taču tur vismaz nebija tās saputējušā miklā asfalta smakas, tikai mikla zeme, tāda pati kā abos mūsu ģimenes dārziņos – vienā pie pašas mājas, otrā – pie bijušās Siguldas baznīcas mācītājmuižas. Velēnu ežiņa šķita jēdzīgs mana nelaimīgā likteņa risinājums, un tā nu es attapos sēžam pamatīga ar buldozeriem sastumta paugura virsotnē. Sēdēju tur, rokām aptvēris ceļgalus, un ienīdu visu šosauli. Smaržoja lekna melnzeme. Paugura virsotnē man līdzi nebija itin neviena nāves rīka. Es tur mirkli pakluknēju, bet tad cēlos un atgriezos pie mammas un tētes.

Iespējams, tas bija brīdis, kad apjēdzu, ka pats nevēlos sev darīt galu, jo gals pienāks pats no sevis.

Drusku vairāk apjēdzu laikā, kad strādāju grāmatu apgādā, kas citstarp izdeva arī Svētā Augustīna "Atzīšanos". Kādā no nodaļām Augustīns pievēršas pārdomām par bailēm no nāves un atrod elegantu šīs problēmas atrisinājumu. Mums taču nav baiļu no laika pirms mūsu piedzimšanas, viņš raksta, tad kādēļ gan mums vajadzētu bīties no laika pēc mūsu nomiršanas? To pašu varētu sacīt arī par laiku, ko aizvadām miegā, lai gan ar miegu lieta ir drusku piņķerīgāka – tā laikā mūs mēdz apciemot visvisādi dīvaini sapņi. Tā, piemēram, pagājušajā naktī sastapos ar Imantu Ziedoni, kurš nevērīgi pārvietojās ar šampanieša pudeli, laiku pa laikam no tās iemalkodams. Un, ja jau miegā ir iespējams redzēt ko tādu, kur gan ir garantija, ka pēcnāves dzīvē nevarētu ieraudzīt kaut ko vēl ļaunāku? Tāpēc esmu nolēmis nesteigties un nodzīvot visu laiku, kas man atlicis. Un tad jau redzēs.

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
16

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!